Olivjē Gutalss. Foto: Eveliene Deraedt

Un nemiers kļūs par smiekliem 0

Intervija ar beļģu arhitektu un mākslinieku Olivjē Gutalsu

Laura Brokāne
22/09/2016

Līdz 28. oktobrim Vāgnera zālē un Rīgas pilsētvidē norisinās festivāla ”Tēlniecības Kvadriennāle Rīga 2016” izstāde ”Būt labam”, kas aktualizē ētiska skatījuma nepieciešamību sociālo pārmaiņu laikā. Beļģu arhitekts un mākslinieks Olivjē Gutalss (Olivier Goethals) izstādē piedalās ar darbu ”Pieņem pārmaiņas (Un viss nemiers kļūs par smiekliem)” (Accept Change (And All Anxiety Becomes Laughter)). Tā ir daļa no lielāka projekta, kurā pats idejas autors Olivjē, kā arī citi mākslinieki un arhitekti radīja un dažādās pasaules vietās izvietoja karogus ar aicinājumiem sabiedrībai. Viņa projektā ir piedalījies arī slavenais arhitekts un teorētiķis Rems Kolhāss (Rem Koolhaas).

Olivjē Gutalss ir studējis arhitektūru un urbānismu, kā arī modernās valodas. Patlaban kā vieslektors viņš pasniedz arhitektūru un jauno mediju mākslu augstskolās Briselē un Ģentē, kā ārštata arhitekts strādā birojā de devylder vinck taillieu. Viņa radošā darbība aptver instalāciju, arhitektūru, teksta un jauno mediju jomas, kas tiek izmantotas, lai komunicētu ar sabiedrību. Lai ko viņš radītu – saukli karoga mastā vai meditatīvu piemiņas vietu pašnāvību upuriem – tas iecerēts kā cilvēka un vides attiecību izpēte un aicinājums uz pārmaiņām sabiedrības iekšienē. Tā ir sociāli aktīva māksla, kam rūp vide un konteksts. Turklāt vienmēr sakņojas Olivjē pārliecībā, ka māksla var stāvēt iepretī komercializācijai, ideoloģijai un politiskām neveiksmēm un galu galā izglābt pasauli.

Runājot par dalību festivālā Rīgā, Olivjē atzīst, ka atvest un novietot karogu mastā AB dambī prasījis daudz organizatorisku, administratīvu un finansiālu pūļu, kas galu galā pārvērtis rezultātu, taču arī viņš pats ir gatavs pieņemt pārmaiņas.


Olivjē Gutalss. Accept change. 2016. Foto: Michiel de Cleene

Pastāstiet par savu darbu “Pieņem pārmaiņas (Un viss nemiers kļūs par smiekliem)”, kas šobrīd skatāms Tēlniecības kvadriennālē Rīgā.

Šis darbs ir maza daļa no nelielas izstādes ar nosaukumu “Spēlē sirsnīgi” (Play Sincerely), kas bija redzama pagājušajā vasarā. Izstādē es nonācu pie atziņas, ka, pieņemot pārmaiņas, viss nemiers kļūst par smiekliem. Nemiers un smiekli ir divas dažādas cilvēka emocijas, taču netieši pieder vienam vilnim. Kā brauciens karuselī... Jums ir bail, bet jūs uzdrīkstaties tajā iesēsties, brauciena brīdī jūs gan baidāties, gan esat laimīgs. Tādējādi bailes un smiekli ir divas galējības, kas palīdz viena otrai.

Man “Pieņem pārmaiņas!” ir pozitīvs vēstījums, ar ko vēlos dalīties. Ja pieņemsi kādu jaunu stāvokli, necenšoties stagnēt pagātnē, varēsi īsteni dzīvot tagadnē un iegūt jaunu enerģiju. Viss mainās un mūsu vide mainās arvien straujāk. Tāda ir dzīve. Neko nav iespējams satvert un fiksēt kā nemainīgu.

Pirms kāda laika man radās ideja par pārvietojamu karogu, ko izstādīt dažādās pasaules vietās. Tā radās ideja par “Pieņem pārmaiņas” projektu, ko īstenojām ar dažiem draugiem. Novietojām mastu dažādās vietās un aicinājām māksliniekus un arhitektus radīt karoga priekšlikumus. Katru reizi, kad kaut kur novietojām mastu, pirmās trīs dienas tur plīvoja “Pieņem pārmaiņas” karogs. 


Olivjē Gutalss. Izstāde Play Sincerely. 2015. Foto no personīgā arhīva

Vai jūsu darbs reflektē arī par festivālā pieteikto konservatīvisma un liberālisma sadursmes tēmu?

“Pieņem pārmaiņas” vēstījums vienmēr ir atkarīgs no darba vērotāja – tā, kurš skatās uz karogu. Dažādiem cilvēkiem radīsies dažādas interpretācijas un refleksijas. Festivāla tēmas, Rīgas pilsētvides vai aktuālās politiskās situācijās kontekstos šis darbs paver dažādus skatījumu veidus. Kāds aizdomāsies par Latvijas pozīciju Eiropas Savienības un Krievijas kontekstā, cits par Rīgas politisko virzību vai to, kā risināt bēgļu problēmu. Darbu var interpretēt arī kā nemiera cēlāju pret noteikumiem vietās, kur to neļauj izstādīt. Taču to var uztvert arī kā aicinājumu dzīvot pozitīvi, pieņemot pārmaiņas, no kurām nav jābaidās. Jūsu dusmas un nemiers nemainīs to, ka lietas visu laiku mainās arvien ātrāk. Ego, ko veido dusmu un vainas apziņas kombinācija, var mainīties uz labo pusi, domājot par cilvēkiem un vidi jums apkārt.

Olivjē Gutalss. Stack. 2013. Foto no personīgā arhīva

Domājot par aktuālo kontekstu, jūsu darbs aicina nepakļauties Rietumeiropas “demokrātijas krīzei”, aicinot uz aktīvu, pilsoniski atbildīgu izvēli un rīcību.

Manuprāt, jā. Es domāju, ka demokrātija ir veids, kā nonākt labākā situācijā. Es neuzskatu, ka demokrātija ir kļuvusi par “viltus stāstu”, kas kalpo tikai ekonomiskām interesēm. Protams, mans darbs nevar sniegt risinājumu, taču iezīmēt fonu gan.

Tātad uzskatāt, ka mākslai vajadzētu iedvesmot pārvarēt bailes un izdarīt izvēles, principā, aicināt uz ētisku rīcību?

Ja jūs jautājat, vai “māksla var glābt pasauli”, es teiktu – jā! Iespējams, tā ir vienīgā lieta/attieksme, kas to var izdarīt. Demokrātija, neoliberālisms, ekonomika vai nacionālisma apgaismība to nepaveiks.

Es neuzskatu, ka māksliniekam būtu jādomā par savu darbu ekonomiskā kontekstā, lai kļūtu atpazīstams un bagāts. Drīzāk mākslai ir jābūt dzīvesveidam. Ja mākslinieks sevi redz kā spēlētāju lielā spēlē, ko nevar uztvert nopietni, tad nemiers kļūst par smiekliem. Māksla paredz iespēju dauzīties apkārt, darīt to, kas patīk, un tieši tāpēc tā ir tieši, nevis abstrakti saistīta ar to, kas cilvēkiem ir svarīgi, ar realitāti. Dzīvošanu mākslai var salīdzināt ar deju, kas notiek šeit un tagad, vai spēli, kas nemitīgi rada sev jaunus noteikumus. Tādā ziņā nodarbošanās ar mākslu var būt ļoti anti-frustrējoša.

Olivjē Gutalss. Time is Speeding Up. 2016. Foto no personīgā arhīva

Kā no arhitekta profesijas nonācāt līdz mākslai?

Kad biju mazs, man ļoti patika zīmēt nelielus objektus, darboties savā nodabā, nemaz nenojaušot par mākslas esamību. Es nemaz nezināju, ka mākslu ir iespējams studēt. Vidusskolas laikā apmeklēju augstskolu gadatirgu un mani fascinēja arhitektūra ar tās modeļiem un zīmējumiem. Fakts, ka, studējot arhitektūru, es kļūšu par arhitektu, man bija sekundārs. Bet es joprojām esmu priecīgs par savu izvēli. Es izveidoju dažus savus projektus un deviņus gadus nostrādāju de devylder vinck taillieu arhitektu birojā, bet vienmēr esmu koncentrējies uz zīmēšanu un citiem mākslas veidiem, un tas man pamazām ir kļuvis arvien būtiskāk. Tas notika diezgan spontāni, un man vairs nebija izvēles.

Šobrīd savā radošajā darbībā apvienojat dažādus medijus – arhitektūru, fotogrāfiju, tekstu, instalāciju un daudzus citus, tomēr arhitektūra kā struktūras izpēte un veidošana, šķiet, ir visam pamatā.

Jā, vai tad arhitektūra nav visu mākslu māte? Man vienkārši patīk variēt lietas. Kad veidoju telpisku instalāciju, man patīk “lasīt” arhitektūru un veidot attiecības ar to, kas ir pieejams. Un ir būtiski komunicēt ar cilvēkiem. Man patīk, kā daba spontāni aug visos līmeņos, un arī es cenšos piekopt šādu attieksmi.

Veidojot mākslas projektus, man ļoti palīdz pieredze arhitektūrā. Es vienmēr domāju telpiski, pat tad, kad veidoju zīmējumus. Un labāk varu iedomāties kontekstu dažādās nozīmēs – patiesībā, arī finansiālā ziņā. Šobrīd cenšos ar arhitektūru nodarboties, cik vien maz iespējams, man patīk strādāt pie nelieliem projektiem. Turpinu vēl piestrādāt kā ārštata arhitekts de devylder vinck taillieu birojā. Savukārt ar draugiem šobrīd strādājam pie piemiņas vietas “Rūsa” (Rust) izveidošanas, kas izskatās pēc arhitektūras projekta. 


Piemiņas vieta Rust. Foto no personīgā arhīva

Pastāstiet vairāk par šo darbu.

Tā būs piemiņas vieta cilvēkiem, kuri izdarījuši pašnāvības. Uzbūvēta Houthulstā, Rietumflandrijas rajonā, kur ir ļoti augsti jauniešu pašnāvību rādītāji. Dīvaini un intriģējoši ir tas, ka šajā vietā pirms simts gadiem notika Pirmā Pasaules kara kaujas, visapkārt ir vācu, angļu, beļģu, franču, afrikāņu karavīru apbedījumi. Vēl dīvaināk, ka arī citur pasaulē bijušajās kara zonās ir augstāks pašnāvību līmenis nākamajās paaudzēs. Tāpēc, manuprāt, šī piemiņas vieta uzrādīs tādu kā “vietas epiģenētiku”. Ilgu laiku zinātne uzskatīja, ka izmaiņas var rasties tikai ģenētikas ceļā: vīrietis+sieviete=bērns. Taču mūsdienu atklājumi liecina, ka gēni nav fiksēti, tie var mainīties, aktivizēties un deaktivizēties jūsu dzīves laikā, interpretējot vides signālus – tā ir epiģenētika. Tādējādi jūs neesat ģenētikas upuris, jūs varat kontrolēt savu dzīvi, reaģējot uz vides signāliem.

Manuprāt, šī piemiņas vieta būs kā pagātnes rezonanse tagadnē. Tā tiks uzbūvēta kapsētā un sastāvēs no trim istabām, kas atrodas viena otrā. Piemineklis izskatīsies kā būvēts pirms 100 gadiem, gluži kā vecu kapsētu sienas. Istabas tiks izvietotas fraktāļu struktūrā – kā vijas augi; iedomājieties ziedkāpostu vai gliemezi. Jo dziļāk iesiet, jo šaurāka kļūs telpa. Mērķis ir radīt izolētības sajūtu no vides, tajā pašā laikā paverot iespēju šajā šaurībā lūkoties zilās debesīs un mākoņos. Šai vietai būs meditatīvs raksturs. Arhitektūra bija labākais veids, kā risināt šādu uzdevumu.


Olivjē Gutalsa darbs sadarbībā ar Valentijn Goethals. 2014. Foto no personīgā arhīva

Par pagātnes tēmām interesējaties arī citos savos darbos. Vai laba arhitektūra ir tāda, kas “prot novecot”?

Domāju, ka laba arhitektūra ir tāda, kas bagātina vidi un tās sabiedrību. Arhitektūra, kas veido labāku vietu cilvēkiem, ne tik daudz liecina par arhitekta vai klienta ego.

Jūsu darbos arhitektūra bieži ir ne tikai medijs un instruments, bet arī centrālā tēma, kas atklāj šīs jomas aizkulises gan tieši, gan pastarpināti.

Mēs lielākoties dzīvojam tieši apbūvētā vidē. Mums apkārt ir ļoti maz cilvēka neskartas telpas. Tāpēc arhitektūra, satiksme, pilsētvide, urbānisms ir arī manu darbu fons un konteksts. Kāds reiz teica, ka eksistē trīs lietas: apziņa, bezapziņa un vide. Lielākā daļa cilvēku uzskata, ka viņi ir tikai ego, tātad apziņa, bet patiesībā tā ir tikai neliela esamības daļa. Savās radošajās aktivitātēs cenšos šos trīs elementus apvienot. Tāpēc mani interesē arī radīt, piemēram, spontānus “bezapziņas” zīmējumus. 


Olivjē Gutalss. Greed vs Greece. Foto no personīgā arhīva

Arterritory nesen tika aktualizēta diskusija par to, kāpēc Latvijā tikpat kā nav mākslas publiskajā telpā. Diemžēl viens no skumjajiem secinājumiem ir tāds, ka nav sabiedrības pieprasījuma. Kaut kādā ziņā tas skaidrojams ar sabiedrības “neuzticēšanos” publiskajai telpai kā tādai. Kāda ir situācija Beļģijā?

Flandrijā daļa no jaunu ēku būvniecības finansējuma tiek virzīta mākslas integrācijai projektā. Dažkārt tas noved pie šausminošiem risinājumiem un detaļām, dažkārt pie interesantiem un kvalitatīviem – tas atkarīgs no klienta, arhitekta un mākslinieka trio.

Ar dažiem draugiem esam aizņēmušies kādu ēku Ģentē, ko izmantojam gan kā darba, gan izstāžu telpu. Mēs izmantojam šo māju arī kā komunicēšanas vietu ar vidi un pilsētu ap mums. Mēs pie ēkas fasādes izstādām 13 karogus, lielu 20 metrus augstu “Pieņem pārmaiņas” mastu, milzīgu stendu, kas veidots projektā ”Reklāmas stendu sērija” (Billboard Series), kas netika saskaņots ar pilsētas vadību. Mēs to vienkārši uzbūvējām un izlikāmies, ka neko nezinājām par noteikumiem. Es esmu sakņots DIY (Do It Yourself) kultūrā, kas vairāk strādā no apakšas uz augšu un mazāk iesaistās kultūras / galeriju biznesa apritē.

Vai mākslinieks, kurš vēlas strādāt starptautiskā līmenī, vispār var izvairīties no tirgus nosacījumiem?

Domāju, ka nav iespējams izvairīties no tirgus noteikumiem, bet es arī nedomāju, ka tas ir jādara. Es vienkārši dažkārt jūtos neērti par to, ka globālie tirgi šobrīd strādā kā atsevišķa sistēma, kas tiek pielūgta kā jauna reliģija. Ir taču skaidrs, ka tā iznīcina vidi un rada sociālas katastrofas. Manuprāt, tirgum ir jāmainās un atkal jāstrādā sabiedrības un vides, nevis dažu izredzēto interesēs.


Olivjē Gutalss. Rondo. 2014. Sadarbībā ar Tomas Lootens. Foto no personīgā arhīva

Vai saistībā ar pieaugušo terorisma trauksmi Beļģijā, izjūtat sabiedrības attieksmes maiņu pret mākslinieku izpausmēm publiskās telpās?

Nesen izvietoju “Pieņem pārmaiņas” karogu Ģentē un divas policijas mašīnas apstājās, lai pavaicātu, ko es daru. Viņi piestāja, jo es šķitu aizdomīgs ar savu melnbalto karogu. Gribēja pārliecināties, ka tas nav ISIL karogs... Šis gadījums liecina par nemieru sabiedrībā.

Kādas, jūsuprāt, ir galvenās pilsētplānošanas problēmas Beļģijā?

Beļģijā, īpaši Flandrijā, ir ļoti maz neapbūvētu teritoriju. Diemžēl politiskā elite ļauj tirgum izlemt, ko darīt ar šo teritoriju. Tas ļauj lieliem celtniecības uzņēmumiem iegādāties lauksaimniecības zemes, nogaidīt, kad to varēs apbūvēt un tad sacelt tur mazas, neglītas mājiņas, no kurām pēc tam gūt lielu peļņu. Vai arī šīs teritorijas tiek pārdotas starptautiskiem uzņēmumiem rūpniecības vai mazumtirdzniecības darbībai, bet pēc tam uzņēmumi pārceļas uz citām valstīm.

Brīvas vietas saglabāšanai vajadzētu būt vienam no pamatuzdevumiem. Bioloģisko saimniecību un neapbūvētu, zaļu teritoriju saglabāšanai vajadzētu jābūt svarīgai ekonomiskā balansa sastāvdaļai. Citādi tam ir biedējošas sekas vides kontekstā.

ARHĪVS: Diskusija “Māksla un publiskā telpa”

oliviergoethals.info
mmic-ngo.lv/but-labam