Ellišķīgās spēka zīmes
Īssaruna ar itāļu mākslinieci Kjāru Fumaju
Lauma Laube
21/09/2016
23. septembrī Starptautiskā laikmetīgās mākslas festivāla Survival Kit 8 ietvaros Rīgā norisināsies radošā darbnīca “Spēka zīmju veidošanas tehnika” mākslinieces Kjāras Fumajas vadībā. Darbnīca mājos K. K. fon Stricka villā un apmeklētājiem durvis vērs plkst. 18.00.
Itāļu māksliniece Kjāra Fumaja (Chiara Fumai, 1978) dzīvo un strādā Milānā. Atpazīstamību ieguvusi ar performancēm un multimediāliem darbiem, kuros figurē ekstrasensorās spējas, antiizrāžu stratēģijas un kontrkultūras ikonas. Viņa piedalījusies dOCUMENTA (13) ar itāļu radikālā feminisma literatūrā balstītu performanci-frīkšovu simt dienu garumā (“Morālais izstāžu nams”, 2012), izsaukusi anonīmas sievietes garu vēsturiskā mākslas kolekcijā Kverīni-Stampālijas fondā Venēcijā (“Es neteicu, un tas nenozīmēja “Brīdinājums””, 2013) un izveidojusi fiktīvu propagandu par Valērijas Solanasas manifestu S.C.U.M., atdarinot Berluskoni pirmo politisko kampaņu (“Kjāra Fumaja lasa Valēriju Solanasas”, 2013), par ko saņēmusi IX mākslas godalgu Furla. Piedaloties Kustīgo attēlu biennālē Contour 7, Fumaja pārrakstīja savu dzīvo priekšnesumu vēsturi seansā (“Ļauno garu grāmata”, 2015).
Arterritory tikās ar mākslinieci, lai noskaidrotu, ko varēsim sagaidīt no radošās darbnīcas, kā Kjāra nonākusi pie tik netradicionālām tēmām un kas tad īsti ir spēka zīmju veidošanas tehnika.
Kjāras Fumajas radošā darbnīca. Foto no personīgā arhīva
Lūdzu, pastāstiet par gaidāmo radošo darbnīcu – kāds ir tās koncepts un ko no tās varēs sagaidīt apmeklētāji!
Šī radošā darbnīca fokusēsies uz haosa maģijas spēka zīmju veidošanu personiskai lietošanai saskaņā ar metodi, ko izveidojis mākslinieks un okultists Ostins Osmans Speirs (Austin Osman Spare) – viņa darbus es apbrīnoju un aktīvi sekoju tiem līdzi. Haosa maģija ir postmoderna okultisma prakse, kurā zemapziņa tiek trenēta līdz brīdim, kamēr tā pakļaujas mūsu gribai. Vēsturiski tā tikusi saistīta ar raganām un burvju mākslu, bet mūsdienās tā ir pietuvinājusies pašhipnozei un kognitīvajai psiholoģijai. Haosa maģija patiešām nav nekas pārdabisks, bet gan ļoti dabiska komunikācijas forma, ar kuras palīdzību varam sazināties paši ar sevi un kuru izveidojis mākslinieks, ne ārsts.
Kā izvēlējāties radošās darbnīcas tēmu saistīt tieši ar spēka zīmju veidošanu?
Es bieži tieku aicināta vadīt radošās darbnīcas dažādās mākslas akadēmijās, un lielākoties es palīdzu studentiem atrast viņu konkrēto stilu un izpausmes veidu, ko izdodas izdarīt tikai pēc ārkārtīgi ilgām sarunām par viņu pašreizējo darbību un nākotnes plāniem. Es uzskatu, ka 90 procentos gadījumu, kādēļ mākslinieks neprogresē, vaina ir meklējama paša mākslinieka bailēs no sabiedrības ieliktajiem rāmjiem. Tieši tādēļ esmu sākusi cilvēkus iepazīstināt ar spēka zīmju veidošanas tehniku – šis ir veids, kā cilvēki spēj atbrīvoties no bailēm, vienlaicīgi radot paši savu mākslu. Šī ir arī ļoti personiska tehnika, jo katrs veido pats savu spēka zīmju alfabētu, un mēs taču esam ļoti atšķirīgi. Turklāt, mani tuvākie cilvēki arī ir iemācījušies šo tehniku izmantot praktiski un lieto to daudz biežāk nekā spējat iedomāties.
Kjāra Fumaja. „Ļauno garu grāmata.“ Foto no personīgā un Waterside Contemporary arhīva, Londona
Vai jau iepriekš esat aicinājusi spēka zīmju veidošanas tehniku apgūt plašākai sabiedrības daļai?
Šo tehniku esmu iemācījusi jau daudziem cilvēkiem, jo mana spēka zīmju veidošanas metode balstās uz sava mākslas darba veidošanu, nevis rituāla veikšanu. Ir pat gadījies, ka mani lūdz vadīt privātas nodarbības. Cilvēki, kuriem ir spēcīgas kristietības un buržuāziskās tradīcijas, no šīs tehnikas baidās, jo viņiem ir ticis iestāstīts, ka spēka zīmju veidošana ir kas pārdabisks, ellišķīgs un tamlīdzīgi, tomēr, kā jau iepriekš minēju, tas ir tikai zīmju alfabēts, kas ļauj mūsu zemapziņai sasniegt konkrētus mērķus. Šīs tehnikas pozitīvais aspekts ir arī tas, ka no tās atturas garlaicīgi cilvēki. Turklāt, pirms spēka zīmju veidošanas tehnikas darbnīcas organizēšanas Rīgā, tieši tādu pašu radošo darbnīcu 2015. gadā veidoju arī Rabkazdrojā, Polijā. Toreiz strādāju kopā ar savu draugu un mākslinieku Mikiju Pelerano (Micki Pellerano), kurš arī ir ļoti atzīts hermētiskās filozofijas pazinējs.
Vai šī ir pirmā reize, kad viesosieties un strādāsiet Rīgā?
Nē, šī ir otrā reize, arī 2011. gadā piedalījos Survival Kit festivālā! Toreiz Virgīnija Januškevičiute (Virginija Januškevičiūtė) mani aicināja veidot performanci, kas bija tāda kā zinātniska astrālā ceļojuma demonstrācija. Jāpiebilst, ka šī gada Survival Kit festivāla programma man ļoti patīk, jo tajā iekļauti mākslinieki, kuru darbiem sekoju līdzi ar milzīgu interesi. Es nespēju sagaidīt, kad satikšu latviešu māksliniekus un kuratorus un varēšu apmeklēt Leas Porsageres (Lea Porsager) lekciju!
Kjāra Fumaja. „Ļauno garu grāmata.“ Foto no personīgā un Waterside Contemporary arhīva, Londona
Vai varat vairāk pastāstīt par jūsu konkrēto rokrakstu? Kā pie tā nonācāt?
Tas notika nejauši. Patiesībā, tas, kā nonācu pie sava rokraksta, ir ļoti garš stāsts. Es studēju arhitektūru, ne mākslu, un studiju laikā mani vairāk interesēja dekonstruktīvisma teorijas, nevis plānošana vai konstrukciju veidošana. Tajā laikā es kļuvu par lielisku oratoru un runāju par nepabeigtiem, nerealizētiem projektiem. Kļuvu pat par profesionālu runātāju, skarot tēmu “nekas nepastāv”, es turpināju to darīt arī mākslā. Tad pēkšņi mani iedvesmas avoti “atbrīvojās” no manas identitātes un sāka runāt manā vietā. Šādā veidā tapa medija (cilvēks, kurš sazinās ar garu pasauli) tēls. Medija tēls ir performatīva stratēģija, bet tas ir balstīts arī uz politiskiem pieņēmumiem – ja par to padziļināti domā, medija spējas ir vienīgās, no kurām vienkāršie cilvēki, neatkarīgi no viņu statusa iedzīvotāju šķirā, patiešām baidās. Pārējie mākslas komunikācijas rīki, piemēram, attēli, instalācijas, tekstuāli darbi, var būt ļoti skaisti, spēcīgi un var likt aizdomāties, tomēr tie joprojām nostāda mākslas vērotāju ļoti ērtā un drošā pozīcijā, kas, manuprāt, nav pareizi. Tieši tādēļ sazināšanās ar gariem, izmantojot kanālu, ir mans mīļākais mākslas izpausmes medijs. Es esmu morāliste.
Kjāra Fumaja. „Ļauno garu grāmata.“ Foto no personīgā un Waterside Contemporary arhīva, Londona
Jūsu nesenākais darbs ir “Ļauno garu grāmata”, kurā apvienots liels skaits personāžu, kuru naratīvus esat iemiesojusi savā performanču mākslā līdz šim. Par ko tas stāsta un vai darbā atspoguļoto tēmu dēļ tas tiek uzskatīts par pretrunīgu?
“Ļauno garu grāmata” ir fiktīva dokumentācija par seansu, kuru vadījusi mana mūza Euzapija Paladīno (Eusapia Palladino, 1854–1918) un kurā esmu apvienojusi komentārus par Paladīno darbu. Seansa laikā tādā kā spoku veidolā kļuva redzami tēli no maniem iepriekšējiem darbiem. Manuprāt, kanāla izmantošana, lai sazinātos ar gariem fiktīva seansa laikā, reprezentē veidu, kā pārstāstīt performanču ciklu, parādot to saistību, bet neieslīgstot tradicionālā dokumentācijas atspoguļojumā. Burti, kas uzrakstīti uz ikviena garu izsaukšanas dēļa, pārstāv vēlmi pārsniegt kultūras un racionālās struktūras – tie kļūst par jaunu veidu, kā komunikācijā izmantot alfabētu, tie kļūst par izgudrojumu. Veids, kā cilvēks atceras dzīvu uzvedumu, ir vairāk līdzīgs seansam, nevis detalizētam ziņojumam. Līdz ar to filma ir darbs par citādu veidu kā dokumentēt mākslu, tomēr es dodu priekšroku to parādīt kā seansu, jo Euzapiju redzu kā proto-sirreālu performanču mākslinieci. Atbildot uz otru jautājumu – es “Ļauno garu grāmatu” noteikti nesauktu par pretrunīgu. Šī “grāmata” tiek uzskatīta par vienu no maniem labākajiem darbiem! Mani iepriekšējie darbi bija un vēl joprojām tiek saukti par pretrunīgiem, tomēr tas vairāk notiek tieši Itālijā, jo masu kultūru spēcīgi ietekmē kristietība un uzmanība tiek pievērsta tam, ko es attēloju, nevis kāpēc to attēloju. Viņiem šķiet, ka es pati esmu tie varoņi, kurus attēloju, un tas ir smieklīgi, jo tas nozīmē, ka esmu laba māksliniece.
Kjāra Fumaja. „Ļauno garu grāmata.“ Foto no personīgā un Waterside Contemporary arhīva, Londona
Kādi ir jūsu nākotnes plāni? Pie kā šobrīd strādājat?
Pašreiz es veidoju performatīvu projektu Romas kvadriennālei, kam sekos trīs personālizstādes Itālijā un Spānijā. Šajā reizē es uzmanību pievērsīšu teoloģijas tēmai un cilvēku kultūras senākajiem simboliem… Dažkārt domformas pieprasa daudz pūļu.
