Andris Brinkmanis. Foto no personīgā arhīva

Treniņš muzejam 0

Saruna ar simpozija „Cross-training: 10 vingrinājumi ceļā uz muzeju” līdzkuratoru Andri Brinkmani

Monta Gāgane
07/09/2016

Sīkiem, bet mērķtiecīgiem solīšiem tuvojoties pretī pašiem savam Laikmetīgās mākslas muzejam, aktualizējas ne tikai jautājums, kur un kā tas taps materiāli, bet arī, kāds būs tā saturs un idejiskais koncepts.

Viens no līdz šim vērienīgākajiem šī jautājuma publiskajiem apspriedējiem ir starpinstitucionālais simpozijs „Cross-training: 10 vingrinājumi ceļā uz muzeju”, kas no 8. līdz 9. septembrim notiks Kaņepes Kultūras centrā. Tas saviem apmeklētājiem piedāvās plašu aktivitāšu un dažādu valstu un paaudžu vieslektoru lasījumu klāstu saistībā ar laikmetīgās mākslas muzeja transformācijām pasaulē un praksēm, ko varam ņemt vērā, izstrādājot paši savu laikmetīgās kultūras uzkrājumu apcirkni.

Lai mazliet vairāk noskaidrotu, kā tapusi simpozija koncepcija, kas tajā iecerēts un par ko būtu nepieciešams piedomāt, plānojot topošā muzeja saturu, uz īsu sarunu tika aicināts notikuma līdzkurators, mākslas kritiķis, kurators un Milānas Nuova Accademia di Belle Arti (NABA) vizuālās mākslas bakalaura studiju kursa vadītājs un pasniedzējs Andris Brinkmanis.

Andris Brinkmanis dzīvo un strādā Milānā un Venēcijā. Kā mākslas kritiķis viņš sadarbojies ar tādiem žurnāliem kā Corriere della Sera, Alfabeta 2Arte e CriticaFlash Art International, Monument to TransformationStudija, Kultūras Forums un ir starptautiskais redaktors grāmatžurnālam No Order: Art in a Postfordist society. Andra Brinkmaņa kuratora prakse ir saistīta ar tādām tēmām kā alternatīvā izglītība un saikne starp politiku, zināšanu radīšanu un vizuālo kultūru. Viņš bijis kurators starptautiskam semināram „Mašīnas, kas mācās – diskursi“ par māksliniecisko izglītību un alternatīvu zināšanu radīšanu NABA Milānā, dOCUMENTA (13) ietvaros viņš piedalījās programmā „Par mākslas izglītību“ un sniedza lekciju „Priekšlasījumu programmā“. No 2008. līdz 2015. gadam Andris Brinkmanis piedalījies daudzu izstāžu veidošanā, tostarp „Džianni Kolombo“ (Castello di Rivoli Museo Díarte Contemporanea; kuratori Marko Skotīni un Karolina Hristova-Bakargijeva, 2009/10); „Ambienti“ (HausKonstruktiv, Cīrihe, 2009); „Albānijas triloģija. Virkne aplinku stratēģiju“ (Armando Lulaji, (Albānijas paviljons, 56. Venēcijas mākslas izstāde, kurators Marko Skotīni); „Nepakļaušanās arhīvs (Parks)“ (SALT, Stambula, 2014) u.c.

Kā radās ideja rīkot šādu simpoziju?

Tā radās kopā ar mākslas kuratoru un kultūrteorētiķi Kasparu Vanagu, kad pagājušā gada aprīlī Milānā satikāmies izstādes “Nearhivējams. 1970. gadu Itālijas māksla” atklāšanā Milānā, pie kuras tobrīd strādāju (interesanti, ka “FM“ Laikmetīgās mākslas centrs, kur notika izstāde, ir dibināts ar nolūku sniegt atbalstu privātkolekciju veidotājiem). Tieši tajā laikā Rīgā notika topošā Laikmetīgās mākslas muzeja skiču konkurss un tuvojās Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonda līdzdibinātāja ABLV Charitable Foundation desmit gadu jubileja, par kuras atzīmēšanu bija jāsāk domāt.

Lai nerīkotu vienkāršu atskaites izstādi vai konferenci par paveikto, vēlējāmies noorganizēt cita veida pasākumu, neatskatoties uz pagātni, bet vēršot domas uz nākotni. Fonds ir bijis atbalstītājs nozīmīgām mākslas institūcijām Latvijā, tādēļ vēlējāmies rīkot notikumu, kurā būtu iespējams vietējās iniciatīvas un māksliniekus saslēgt partnerībā ar starptautisku organizāciju pārstāvjiem, lai aizsāktu dialogu par Laikmetīgās mākslas muzeja veidošanu.

Simpoziju vēlējāmies veidot iekļaujot ne tikai ar priekšlasījumus, bet arī citas aktivitātes, piemēram, diskusijas, radošās darbnīcas un portfolio prezentācijas, lai ikkatrs varētu padalīties un apspriest savu pieredzi, no kuras varētu gan mācīties, gan iedvesmoties arī citi.

ABLV Charitable Foundation, kas jau kopš tā dibināšanas 2006. gadā sniedzis atbalstu Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijas veidošanai, ir ieinteresēts, lai topošais muzejs sastrādātos gan ar citām Latvijas radošā sektora iniciatīvām un valsts institūcijām, gan paplašināt šo dialogu arī ar starptautiskām institūcijām. Tieši tāpēc šis simpozijs, mūsuprāt, varētu būt sākuma punkts refleksijai, par to, kā turpināt muzeja ieceres attīstību, kuru fonds iesācis ciešā partnerībā ar Borisa un Ināras Teterevu fondu un sadarbībā ar Latvijas Kultūras ministriju. 


Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja vizualizācija. Adjaye Assocites + AB3D projekts. Publicitātes foto

Simpozija nosaukums “Cross-training: 10 vingrinājumi ceļā uz muzeju” rosina domāt, ka vietējā auditorija būtu īpaši jāsagatavo topošajai iestādei. Kā nonācāt līdz šādai koncepcijai?

Simpozija ideja un tā nosaukums ir aizgūts no sporta terminoloģijas. „Cross-training” šajā gadījumā pielīdzināms atlētu treniņam, kurā tiek izmantoti vai aizgūti vingrinājumi arī no citām sporta disciplīnām, izmēģinot kaut ko jaunu. Mūsuprāt, līdzīgi arī vietējai publikai un muzeja veidotājiem būtu nepieciešams mēģināt iejusties un izprast to, kas šobrīd ar laikmetīgās mākslas muzejiem un citām līdzīgām institūcijām notiek citur pasaulē, lai pēc tam mēs varētu sākt domāt un plānot ne tikai muzeja celtni, bet arī pašu iestādes konceptu.

Diemžēl viena no šobrīd izplatītākajām pasaules pieredzēm muzeju izveidē sākas un beidzas tikai ar pašu celtni. Mazāk tiek pievērsta uzmanība tam, kāds būs šī muzeja saturs un kāda veida izstādes tajā tiks veidotas. Rīgai izvēlētais projekts ir citāds. Ēka būs funkcionāla, nepretencioza un neaizēnos tajā izstādītos darbus. Šis simpozijs varētu būt pirmais solis, lai kopā ar jaunajiem kultūras operatoriem, neieslēdzoties konkrētās institūcijās, domātu par to, kādam būtu jābūt laikmetīgās mākslas muzeja saturam un koncepcijai Latvijā, lai tas varētu atainot arī vietējo kultūras vidi un paplašinātu pārskatu par Baltijas valstu kultūru.

Turklāt daudzviet pasaulē muzejs nedarbojas tikai kā krātuve laikmetīgās mākslas darbiem, bet, piemēram, pilda arī izglītības funkciju, ir vieta, kur notiek aktīva vēstures veidošana un ir atmiņas institūcija, kura runā par konkrētu reģionu noteiktā laika posmā. ABLV Charitable Foundation mākslas grantu programmas varētu kļūt par sava veida platformu, kas rosinātu domāt, kas būtu šīs jaunās institūcijas publika un kā strādāt arī ar citiem mākslas un vizuālās kultūras fenomeniem, piemēram, fotogrāfiju, vernakulāro kultūru, dizainu, grafisko dizainu un dažādiem artefaktiem.

Godīgi sakot, šobrīd neviens no mums, manuprāt, nevar ļoti konkrēti paredzēt, kā būs mainījušās institūcijas 2021. gadā, kad muzeju paredzēts pabeigt. Tomēr varbūt ir iespējams saprast, kā, piemēram, tam piesaistīt arī citus sadarbības partnerus. Tā ir viena no praksēm, kas Latvijā šobrīd nav tik ļoti attīstīta. Ja redzēsim un dzirdēsim par pārējām institūcijām un to pieredzi, varbūt spēsim no viņiem mācīties, sadarboties un kļūt par partneriem. Tas palīdzēs veidot muzeja saturu. Ir daudz piemēru, kur ir sākts strādāt ar iestādes apmeklētājiem pirms vēl tapusi pati celtne. Tas ir veids, kā skatīt mākslu un kultūru no plašākas perspektīvas, lai sāktu veidot sadarbības tīklu, kurš vēlāk neapšaubāmi būtu pozitīvs arī topošajai institūcijai.


Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja vizualizācija. Adjaye Assocites + AB3D projekts. Publicitātes foto

Kādam, jūsuprāt, būtu jābūt Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejam? Kam būtu nepieciešams pievērst uzmanību?

Manuprāt, būtu svarīgi apzināties mūsu ģeogrāfisko kontekstu, kur šī institūcija tiks veidota. Viens no priekšnosacījumiem, protams, ir, ka tai jāstrādā ar Baltijas reģiona mākslas mantojumu. Tātad būtu svarīgi saprast, kā to padarīt saprotamu, un kā ar izstāžu palīdzību parādīt mūsu savdabīgās vērtības. Tiesa gan būtu svarīgi rūpēties nevis par abstraktu valsts promociju, bet gan spēt radīt interesi par vietējiem māksliniekiem, to darbiem un konkrētiem procesiem.

Viena no lielākajām kļūdām, kas ir saistīta arī ar Austrumeiropu, – vietējais mantojums tiek pielāgots vispārējās mākslas vēstures hronoloģijai vai Rietumu mākslas vēstures diskursam. Bieži vien vērā netiek ņemts, ka pastāv arī vietējā specifika, un mākslas procesi var attīstīties arī ar nelielu laika nobīdi. Tāpēc, manuprāt, nepieciešams, lai šis vietējais, specifiskais konteksts (un nevis populistisks nacionālisms) izskanētu pietiekoši spēcīgi.

Mākslas pasaulē šobrīd ir trīs milzīgi tīkli – MoMA Ņujorkā, Pompidū centrs Parīzē un Tate galerija Londonā –, ar kuriem mazākiem un vairāk reģionāliem muzejiem ir problēmas finansiāli konkurēt. Rezultātā šobrīd radušies dažādi alternatīvi sadarbības tīkli starp muzejiem un citām institūcijām (L’Internationale), lai veicinātu izstāžu apmaiņu un kaut kādā veidā varētu pretstāvēt šos milzu vaļus, kuri spēlē lielu lomu globālo mākslas procesu diktēšanā. Arī mums būtu vērtīgi padomāt par savu muzeju jau savlaicīgi, proti, kā to iekļaut vai kā izveidot līdzīgus sadarbības tīklus.

Lai gan Latvijas šī brīža autoru darbi tīri finansiāli, iespējams, netiek vērtēti tik augstu kā citu valstu mākslinieku veikums, ja ar savu mantojumu pareizi strādāsim, parādīsies pilnīgi citi kritēriji, ar kuriem ir iespējams ieinteresēt arī plašāku publiku un padarīt šos darbus vērtīgākus. Tas ir liels darbs, lai pārvērtētu Baltijas reģionu un tā kultūras mantojumu un padarītu to interesantu un prezentējamu arī citur. Tas izdarāms sadarbojoties ar šobrīd aktīviem māksliniekiem, kuri pēc dažiem gadiem jau būs kļuvuši stabili un interesanti ne tikai šeit, bet arī pasaulē. Turklāt nepieciešams strādāt arī ar mūsu pagātnes mantojumu un saprast, kā to sakabināt ar laikmetīgās mākslas tendencēm.

Vai varat sniegt kādu komentāru par līdz šim paveikto darbu pie muzeja veidošanas?

Man šķiet, ka līdz šim spertie soļi parāda, ka ABLV Charitable Foundation un Borisa un Ināras Teterevu fonds rīkojušies ļoti korekti un muzeja skiču konkursu organizējuši vadoties pēc ļoti labiem starptautiskiem piemēriem. Manuprāt, ir ļoti pozitīvi, ka Latvijā šobrīd tas nav bijis tikai personisks, vienas institūcijas vai dažu partneru lēmums, bet, ka šis konkurss un skiču apspriešana notikusi publiski.

Šis ir projekts, kas prezentē jaunu sadarbības modeli, kurā sastrādājas gan valsts, gan privātais sektors. Arī tas, manuprāt, norāda, ka tiek sperti soļi pretī atvērtas institūcijas veidošanai, kura nesekotu tikai korporatīvas identitātes spodrināšanas prasībai. Muzeja veidotāju rīcībā redzama vēlme veicināt un līdzdarboties publisku un sociālu procesu veidošanā un piedalīties kultūras dzīvē, izmantojot diezgan demokrātiskus izvēles principus. Tas, manuprāt, ir daudzsološi. Pieļauju, ka šāds modelis šobrīd ir strādājis ļoti korekti. Arī plānotais simpozijs parāda vēlmi turpināt strādāt līdzīgā veidā.

Ko no gaidāmā simpozija jūs vēlētos izcelt visvairāk?

Neapšaubāmi iesaku apmeklēt ārvalstu vieslektoru lasījumus.

Ceturtdien, manuprāt, svarīgi dzirdēt Hendrika Folkerta (documenta14 līdzkurators) uzstāšanos. Viņš savulaik ir bijis atbildīgs par Stedelijk muzeja īslaicīgo programmu, kas bija veidota, kamēr pats muzejs atradās rekonstrukcijā un tā ēka publikai bija slēgta. Pēc viņa uzstāsies itāļu mākslas teorētiķis un “FM“ Laikmetīgās mākslas centra mākslinieciskais direktors Marko Skotīnī, kurš runās par arhīviem un iespēju pārvērtēt vietējo mantojumu.

Ceturtdien runās arī viena no Eiropas pirmā laikmetīgās mākslas muzeja Van Abbemuseum kuratore un krājuma vadītāja Kristiana Berndesa. Viņas lasījumā būs interesanti paklausīties pārdomas par to, kā iespējams strādāt ar pagātnes mantojuma kolekciju pilnīgi jaunā veidā. Tas ir viens no retajiem Eiropas muzejiem, kurā, pateicoties tā direktoram Čārlzam Ešam, tiek domāts par to, kas ir muzejs, kas ir institūcija, kā strādāt ar kolekciju, kā padarīt to pieejamu, atvērtu un aktuālu apmeklētājiem. Ne tikai kā tā apmeklētāji strādās kā patērētāji, bet arī kā viņus padarīt par aktīviem dalībniekiem programmu veidošanā un kā iesaistīt arī dažādās izglītības programmās. Šim muzejam pieder ļoti daudz Eiropas vadošo avangarda mākslinieku darbu, un viņi pēta, kā šo kolekciju savienot ar laikmetīgo mākslu un kā izstrādāt jaunus muzeoloģijas konceptus. Interesanti būs dzirdēt arī Krievijas viesus no V-A-C fonda.

Arī piektdien, protams, būs dažādas interesantas lekcijas. Atzīmējama būtu Cartier laikmetīgās mākslas fonda kolekciju direktores Grācijas Kvaroni uzstāšanās. Šī fonda programma ir ļoti specifiska, jo, bez mākslas izstāžu veidošanas, tas sadarbojas un strādā arī ar mediju un domā, kā parādīt citas jomas, piemēram, modi, mūziku, Āfrikas mākslu utt.

Savukārt, Vasifs Kortuns no Stambulas runās par laikmetīgās mākslas centru SALT. Tas ir diezgan unikāls, jo ir privāti finansēts, un izstādes tajā tiek veidotas visnotaļ inovatīvā veidā. Bieži vien viņi strādā ne tikai ar dažādiem mākslas veidiem, bet arī dokumentiem un arhīviem. Šīs institūcijas galvenā ideja ir, ka viss tajā tiek izrādīts nevis, lai gūtu peļņu, bet lai radītu un veidotu zināšanas, lai veicinātu kritisku refleksiju Turcijas sabiedrībā un piedalītos ne tikai kultūras, bet arī dažādu citu sociālo procesu veicināšanā un attīstībā. Viņiem, piemēram, ir dažas programmas, kas nodarbojas ne tikai ar mākslu, bet sadarbojas arī ar virkni pavāru, lai atjaunotu anatoliešu klasisko virtuvi.

Tāpat abās dienās iesaku apmeklēt arī simpozija diskusijas un mūsu vietējo mākslinieku darbu prezentācijas.

ARHĪVS: Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja projektu konkursa uzvarētājs

simpozijs.ablv.org