Budapeštas galeriju vīkends 2015

Budapeštas galeriju vīkends – neliels, bet seksīgs laikmetīgās mākslas notikums 0

Saruna ar Budapeštas galeriju vīkenda 2016 radošo direktoru Gaboru Rīderu

Agnese Čivle
06/09/2016

Jau kopš 90. gadiem Austrumeiropas mākslas tirgus sīksti cenšas nostiprināt savu vietu globālajā mākslas ainā, arī Arterritory.com turpina sekot un pētīt šo vietējo tirgu vēsturisko attīstību – kā to kāpumi un kritumi sasaucas ar nacionālās politikas procesiem, kā arī to pozīcijas pašreizējā brīdī.

Par šādām tēmām domājot, Arterritory.com vasaras sākumā devās uz Poliju, kur iepazina vietējo mākslas galeriju kopainu. Savukārt šajā nedēļas nogalē mēs dodamies uz Ungāriju, uz valsts galvaspilsētu Budapeštu, kur no 10. līdz 11. septembrim notiek jau trešā ikgadējā Budapeštas galeriju nedēļas nogale (turpmāk – BGV). Pasākumā piedalīsies 11 pilsētas galerijas, kuras rūpīgi atlasījis Gabors Rīders, BGV radošais direktors. Pēdējos piecpadsmit gadus Gabors aktīvi strādājis kā mākslas kritiķis, kurators un redaktors.


Budapeštas galeriju vīkends 2015

Kā šis pasākums atšķiras no līdzīgiem pasākumiem citur pasaulē? Kuru no šādiem galeriju vīkenda tipa notikumiem jūs uzskatāt par paraugu?

Kad 2014. gadā dibinājām BGV, mēs necentāmies izgudrot kādu absolūti jauna veida pasākumu, kas satricinātu mākslas pasauli, bet gan vēlējāmies sekot jau pastāvošai, efektīvai un modernai shēmai. Galeriju vīkenda žanrs, kas balstās „Berlīnes prototipā”, veiksmīgi darbojas pilsētās, kurās ir spēcīga mākslas galeriju scēna. Galeriju vīkends nav nekas īpašs vai unikāls, tas ir divas dienas garš, ļoti koncentrēts pasākums, kas orientēts uz komerciālām mākslas galerijām. Zīmīgi, ka šobrīd mākslas pasaules flagmaņi un tendenču noteicēji ir visādi milzu projekti – mākslas gadatirgi un biennāles. Savukārt galeriju vīkendi cenšas šīs lielo projektu veiksmīgās idejas pārņemt un realizēt ekonomiskākā režīmā.

Tradicionāli šāda veida pasākumu mērķis ir padarīt galerijas „cilvēkiem draudzīgākas” un piesaistīt kolekcionāru uzmanību. Vai tā ir arī jūsu gadījumā? Un vai jums ir arī citi mērķi?

Katram galeriju vīkendam ir dubultmisija: piesaistīt vairāk apmeklētāju un piesaistīt vairāk kolekcionāru. Tādās pusmarginālās Austrumeiropas valstīs kā Ungārija vizuālā māksla nav kultūras darba kārtības centrā. Mūsu mērķis ir pēc iespējas plašākai auditorijai atvērt acis un atklāt laikmetīgās vizuālās mākslas apslēpto vērtību. Tāda ir BGV publiskā svētku seja. Taču, godīgi sakot, mūsu BGV ir kā Jānuss – ar divām sejām, un šī otrā ir mazāk publiska un redzama. Tā ir pavērsta pret aktīvajiem kolekcionāriem un arī tiem, kas par tādiem vēlas kļūt. Šī puse man kā radošajam direktoram šķiet stimulējošāka. Mēs izveidojam augsta ranga VIP programmu, kas paredzēta starptautiskajiem kolekcionāriem un ekspertiem – ar viesošanos mākslinieku darbnīcās, kuratoru diskusijām, informatīvām ekskursijām, ballītēm utt.


Budapeštas galeriju vīkends 2015

Cik galerijas var pieskaitīt Budapeštas mākslas ainai? Kā jūs izvēlaties tās, kuras piedalīsies BGV?

Mākslas ainu veido 16 galerijas. Vēl ir mūsu galvenā norises vieta – Budapeštas projektu galerija –, kas ir pilsētas pārvaldījumā un BGV laikā tiek saukts par Vīkenda namu. Kā Budapeštā dzīvojošs kritiķis, redaktors un kurators, kurš aktīvi darbojies šajās jomās pēdējos 15 gadus, esmu ļoti draudzīgās un reizē kompleksās attiecībās ar visiem Ungārijas galeristiem. Zinu viņu attieksmi pret lietām, viņu specifiku, personisko vēsturi, trajektorijas, piesaistītos māksliniekus, starptautiskos sasniegumus un pat slēptās nepilnības. Budapeštas galeriju vīkendam es atlasu labākās (cieši sadarbojoties ar galeriju asociāciju) – gan starptautiski atzītas un nostabilizējušās galerijas, gan tādas, kas, lai arī nav A klases galerijas, kas piedalās mākslas gadatirgos, ir ļoti labas. Un tiek iekļauti arī daži daudzsološi jaunienācēji. Protams, nebūtu prātīgi atklāt, kurā kategorijā katra no galerijām tiek iekļauta, jo mēs tomēr cenšamies uzturēt labas attiecības ar viņām visām.

Vai galerijas BGV gatavo īpašas izstādes, vai arī tā vairāk ir iespēja redzēt, kā galerija darbojas savā ikdienas režīmā?

Es ticu esošajai Budapeštas mākslas ainai un nevēlos tās labākajiem pārstāvjiem uzspiest kaut ko savādāku. Viņi parāda to, kā darbojas ikdienā, taču es koordinēju viņu ekstra programmas – atklāšanas ballītes, gidu vadītas ekskursijas, performances utt.

Kas veido BGV finansiālo pamatu?

2014. gadā mēs nodibinājām Radošās platformas laikmetīgās mākslas fondu un pusgada laikā spējām izveidot pasākumu par neticami mazu budžetu – pateicoties mūsu korporatīvajam sponsoram B.braun. Pirmajā gadā mums bija daži tūkstoši apmeklētāju, nākamajā gadā viņu skaits dubultojās. Pagājušogad mūs sāka atbalstīt Budapeštas pilsēta, kas ir būtiski šādam pilsētā balstītam pasākumam. Pilnais budžets nu ir pieaudzis līdz 6–7 tūkstošiem 2016. gadā. Aptuveni viena ceturtdaļa nāk no jau minētā korporatīvā sponsora, otra ceturtdaļa no Ungārijas mūsdienu galeriju asociācijas un atlikusī puse – no Budapeštas pilsētas.

Mēs vienmēr cenšamies paturēt prātā, ka BGV nav nekāds milzu pasākums, taču neliels un seksīgs laikmetīgās mākslas notikums. Radošā enerģija, efektīva stratēģija, satriecoša māksla – tur nevajag lielu kampaņu un naudas šķērdēšanu. Tā mēs darbojamies.


Budapeštas galeriju vīkends 2015

Kāda loma ir komerciālajām mākslas galerijām Ungārijas mākslas kopainā?

Tās vienmēr spēlējušas nozīmīgu lomu, un šī loma kļūst arvien nozīmīgāka. Starp Austrumeiropas galvaspilsētām Budapeštas mākslas tirgus uzskatāms par unikālu parādību. Mākslas dīleri (kas lielākoties darbojās pelēkajā zonā) jau spēcīgas pozīcijas izveidoja 80. gados, tad 90. gados dominēja izsoļu nami, kur ziedu laikus piedzīvoja vecmeistari un 20. gadsimta modernisms, un tikai tad sekoja mūsdienu mākslas galeriju bums – aptuveni tūkstošgades mijā. 2008. gada krīze ļoti smagi skāra galerijas kopumā, tas noveda pie tā, ka visu svarīgāko mākslas institūciju pārvaldē saviesās tradicionālisti un ultrakonservatīvie. Un vietējo galeriju aina kļuva par kaut ko līdzīgi „patvērumam” – Ungārijas progresīvās mākslas jaunam institucionālam ietvaram.

Kādos pasaules līmeņa mākslas gadatirgos Budapeštas mākslas galerijas piedalās un kuri, jūsuprāt, ir bijuši visauglīgākie pasākumi?

Tā kā Budapeštā jau pastāvēja vietējais mākslas tirgus, ungāru progresīvās galerijas nebija spiestas iziet starptautiskajā arēnā. Lai gan dažas pēdējā desmitgadē ir piedalījušās A klases mākslas gadatirgos (Art Basel, Liste, FIAC, Frieze u.c.), diemžēl Budapešta šobrīd ir daudz mazāk pārstāvēta mākslas industrijas elitē, salīdzinot ar kolēģiem no Varšavas, Klujas, Bukarestes vai Prāgas.

Kā jūs novērtētu Budapeštas mākslas galeriju pozīcijas pasaules mākslas tirgū?

Ungāru laikmetīgās mākslas apogeja punkts bija 90. gadu sākums, kad sagruva līdzšinējais starptautiskais mākslas tirgus. Tam sekoja skarbais krievu mākslas bums, bet pēdējos gados redzams poļu un rumāņu mākslas starptautiskais pacēlums. Ungāru vietējā mākslas aina vienmēr fokusējusies uz mākslas pasaules akadēmisko/teorētisko pusi, līdz ar to zaudējot iespēju piedalīties starptautiskā mākslas tirgus „lielajā spēlē”. Tas, ka Londonas galerijā White Cube šogad notika fantastiskās Doras Maureres izstāde, ir panākums, kas prasījis milzīgas pūles. Domāju, ka to var uzskatīt par ļoti nozīmīgu ungāru laikmetīgās mākslas momentu starptautiskajā mākslas ainā.

Kā vērtējat vietējo mākslas gadatirgu stāvokli?

Budapeštā vienmēr ir bijis vietējais mākslas gadatirgus – katru gadu, sākot no 90. gadu paša sākuma (nesen pārsaukts par Art Market Budapest) –, kas atklāj vietējās mākslas ainas spēku/nespēku. Taču es nespēju noticēt šim žanram – Budapeštas mākslas gadatirgus apmēri proporcionāli neatbilst šībrīža ungāru mākslas tirgus stāvoklim. Tas nav tik spēcīgs, lai piesaistītu nozīmīgākās galerijas no mūsu pašu reģiona; tas tikai izliekas, ka ir tikpat liels, kā īstās meses (šeit nedomāju patiešām absolūti lielākos mākslas gadatirgus, bet tādus kā Vienna Contemporary, piemēram, kas ir pietiekoši spēcīgs, lai piesaistītu prominentas galerijas no visa reģiona un arī labus kolekcionārus). Uzskatu, ka galeriju vīkenda apjoms perfekti atbilst Budapeštas izmēriem. Tas ir žanra jautājums, jo ar 16 labām galerijām pilnīgi pietiek, lai uztaisītu cienījamu galeriju vīkendu. Kā jums liekas, kāpēc mēs sākām ar galeriju vīkendu, nevis ar nelielu mākslas gadatirgu? Tas nav naudas jautājums, tas ir žanra un izmēru jautājums.

Kā jūs vērtētu vietējo kolekcionāru aktivitāti?

Nekad neesmu saticis nevienu galeristu no Austrumeiropas reģiona, kurš uz šo jautājumu atbildētu bez žēlošanās. Es nevēlos žēloties. Mēs bieži sapņojam par trakajiem 2000. gadiem – kā mākslas tirgus plauka un zēla... kad Budapeštā tik viegli bija pārdot jebkuru mūsdienu gleznu. Tas nu ir beidzies. Ir mainījusies elite, tostarp, arī mākslas mīļotāji un kolekcionāri ir, vai nu gāzti no troņa vai vienkārši iznīcināti. Taču tagad jaunā elite sāk meklēt savu ceļu pie laikmetīgās mākslas – cerams, ka mēs vairosim savu starptautisko atpazīstamību un iegūsim spēcīgu tirgus pozīciju. Process jau ir sācies. Esmu optimistisks.

ARHĪVS: Eastern Eden? How is East European art developing from a Western European point of view?  

galleryweekendbudapest.com