Zane Čulkstēna kim? jaunajās telpās. Foto: Kristīne Madjare

"Kur ir māksla? Sporta 2!" 0

Saruna ar kim? Laikmetīgā mākslas centra dibinātāju Zani Čulkstēnu

Sergejs Timofejevs
01/09/2016

2. septembrī Laikmetīgās mākslas centrs kim? pārceļas uz jaunām telpām Sporta ielā un rīko sālsmaizes svētkus – atklāj trīs jaunas personālizstādes: Edgaram Gluhovam, Daigai Grantiņai un Ingai Melderei. Tāpat svinību vakarā piedalīsies apvienība 18+ (ASV) un Indriķis Ģelzis ar savu audiovizuālo performanci.

Pēdējos septiņos gados Rīgas publika pieradusi pie uztverei vienmēr daudznozīmīgajām un daudzslāņainajām ekspozīcijām “vecā kim?” kādreizējo noliktavu mūra ēkā, telpā starp plato upi un trokšņaino tirgu, pie čalojošā pūļa ar vīna glāzēm rokās atklāšanas pasākumos un arī viņu fotogrāfijām no tiem, kas reizi pusotrā mēnesī viļņiem piepilda sociālos tīklus. Tieši šāds ir šī mākslas centra dzīves cikls – reizi pusotrā mēnesī parādās jaunas ekspozīcijas un aktualizējas jauni vārdi. Tas ir ritms, kas neļauj atslābt un kas vada mākslas centra komandu pastāvīgā un vienmērīgā tempā.

Bet par tā misiju un septiņus gadus ilgo vēsturi mēs parunājām ar kim? dibinātāju, enerģisko, pozitīvo un atklāto Zani Čulkstēnu. Saruna notika trokšņainā bārā, kurā skanēja Vivaldi mūzika – “Četri gadalaiki”. Un arī mēs šķirstījām kalendāru – atpakaļ un uz priekšu, atcerēdamies to, kas noticis, sākot ar 2009. gadu, centra rīkotās 150 latviešu un ārzemju mākslinieku izstādes, un, ielūkodamies nākotnē, – šīs saliedētās komandas plānus un nolūkus.


“Vecā kim?” pagalms. 2015. gada aprīlis. Ullas fon Brandenburgas izstādes atklāšana. Foto: kim?

Cik tev dzīvē bijis interviju?

Nemaz ne tik daudz. Lai gan, no otras puses, ko var klasificēt kā interviju? “Kas ir intervija?” Tas arī ir jautājums. Jo visa dzīve taču sastāv no kaut kādiem jautājumiem un atbildēm.

Vai, kad atvērās kim?, arī bija liela interese un daudz jautājumu?

Jā, radās pirmais intereses vilnis, tomēr, no otras puses, tad mums vēl nebija tādas atpazīstamības, un arī celtniecības darbi turpinājās burtiski piecas minūtes pirms atklāšanas. Pats projekts sākotnēji bija Kultūras ministrijas atbalstīta iniciatīva. Taču saistībā ar politiskajām pārmaiņām un citām peripetijām šī atbalsta līmenis toreiz ātri mainījās. Un paralēli tam mēs paši pirmajā gadā nomainījām gan mūsu nosaukumu, gan mūsu funkciju. Sākotnēji mēs bijām iecerētā mūsdienu mākslas muzeja pilotprojekts un nosaukums tika traktēts divējādi – gan kas ir māksla?, gan kas ir muzejs? Šī muzeja daļa atkrita, vismaz formāli, jo, protams, Laikmetīgās mākslas muzeja ideju mēs arī, cik mūsu spēkos, atbalstām. Palika kas ir māksla? Vai pat kur it māksla? Sporta 2! (Smejas)

Un, lūk, burtiski pēc tam, kad mēs atvērāmies, sākās krīze. Un valdības atbalstītais budžets samazinājās vai nu par 92 vai 96 procentiem. Vispār jau varēja uzreiz slēgties ciet. Tomēr bija komanda, kas saprata, ka vietējai mākslas sabiedrībai un mums pašiem tas ir ļoti svarīgi un vajadzīgs. Un mēs turpinājām strādāt.


Bolīviešu izcelsmes amerikāņu mākslinieces Donnas Huankas performance kim? 2016. gada janvāris. Foto: kim?

Bet attiecības ar māksliniekiem veidojās pakāpeniski?

Nav noslēpums, ka mums jau no paša sākuma bijuši (un ir) ļoti cieši sakari ar Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu un tās vadītāju Ojāru Pētersonu. Pēc tam mēs sākām arī nopietni strādāt ar māksliniekiem, kas dzimuši Latvijā, tomēr mācījušies un tagad savu karjeru veido ārzemēs, un šeit pagaidām viņus neviens nav prezentējis. Mums bija un ir ļoti labas attiecības ar Jauno mediju centru RIXC, kas pie mums rīkoja savus festivālus. Un vienkārši individuāli kontakti ar māksliniekiem. Parādījās arī starptautiskie sakari, kas vairojas gadu pēc gada.

Vai var teikt, ka jums, kim? komandai, principā ir tuvi mākslinieki ar vairāk konceptuālu pieeju?

Jā, mūs saista ar tādiem jēdzieniem kā neokonceptuālisms, minimālisms, mēs izstādām salīdzinoši maz glezniecības vai fotogrāfijas, tomēr mēs, protams, neskatāmies uz māksliniekiem tīri no žanra vai medija, kurā viņi strādā, skatupunkta. Mēs nekad neesam bijuši un neesam gribējuši būt reprezentatīva institūcija, kas pārstāv visu latviešu mākslu kopumā, kas censtos parādīt un prezentēt visus kaut vai pa mazumiņam. Mūs interesēja tieši tas virziens, tā nišā, kas mums liekas svarīga un kas, mūsuprāt, ir aktuāla starptautiskā nozīmē. Tas ir viens no mūsu principiem – kad mēs dibinām attiecības ar sev jauniem māksliniekiem, mums ir svarīgi, lai valoda, kurā viņi “runā”, būtu saprotama arī starptautiskajā kontekstā. 


Evitas Vasiļjevas ekspozīcijas “Paralēle vertikālei” fragments. 2013. gada maijs. Foto: Katrīna Ģelze

Te ir interesants paradokss jūs daudz strādājat auditorijai, kontaktam ar auditoriju, tomēr tajā pašā laikā piedāvājat tai mākslu, kuru vispār jau pēc iedarbības varētu salīdzināt ar kaut ko līdzīgu... cool jazz.

Jā, tajā kaut kas ir, ja cool jazz uztveram kā ļoti specifisku mūziku, kas prasa ieklausīšanās pieredzi, regulāru praktizēšanu. Un, jā, mēs patiešām gribam tam piesaistīt pēc iespējas vairāk auditorijas.

Arī mūsdienu mākslā taču, ja turpinām paralēles ar mūziku, ir ļoti dažādi virzieni. Piemēram, savs pankroks čeha Davida Černija garā...

Laikam jau interesantāk par to parunāt būtu ar Zani Onckuli, kas nodarbojas ar konkrēto izstāžu programmu. Viņai noteikti būtu par to ko teikt. Vispār jau mūsu misija ir prezentēt Latviju globālās mūsdienu mākslas kartē un vienlaicīgi izglītot vietējo auditoriju, un veicināt jaunu mākslinieku darbu tapšanu. 60 procenti izstāžu, kuras mēs piedāvājam, ir latviešu mākslinieku ekspozīcijas, un tajās gandrīz 100 procentu darbu tiek izrādīti pirmoreiz. Tajā pašā laikā mēs, protams, skatāmies uz to, kādi mākslinieki šobrīd ir Latvijā, un tieši no viņu vidus izvēlāmies tos, kas mums ir interesantāki. Viss veidojas diezgan dabiski.


Māksliniece Anda Lāce (no kreisās) sarunājas ar kim? programmas direktori Zani Onckuli kādā no izstādes atklāšanām. Foto: kim?

Cik cilvēku šobrīd strādā kim?

Pirms atklāšanas esam nedaudz izauguši – mēs šobrīd esam 6 cilvēki un daži desmiti brīvprātīgo. Vēl mums ir padome, kas sastāv no cilvēkiem, kas nav tieši saistīti ar mākslu, – no uzņēmējiem. Viņi neiejaucas ekspozīcijas saturā, bet viņu uzdevums ir palīdzēt institūcijas attīstībai kopumā. Viņi to dara lieliski un ļoti mums palīdz. Tas ir amerikāņu modelis, kur visām nevalstiskajām mākslas institūcijām ir šādas atbalsta padomes, un juristi palīdz juridiskajos jautājumos, finansisti – finanšu un tā tālāk. Mēs savukārt palīdzam viņiem uzzināt vairāk par mūsdienu mākslu un tās izpausmēm dažādās valstīs, organizējam tikšanās ar māksliniekiem un “patronu tūres” – šādi esam devušies uz Ņujorku, Berlīni, Tallinu, drīz brauksim uz Telavivu.

Vai var jūs salīdzināt ar Maskavas mākslas centru “Garāža”, kas, starp citu, ir viens no jūsu starptautiskajiem partneriem... Arī viņi daudz strādā ar ļoti nodrošinātu auditoriju, organizē viņiem īpašas VIP atklāšanas un tā tālāk...

Bet tas ir pavisam cits institūcijas rašanās stāsts. Tur sākotnēji bija iesaistīta liela nauda, bet liela nauda vienmēr pievelk citu naudu. Paveras pavisam citi finansiālie mērogi. Un noteiktai auditorijai tā ir tāda īpaša dzīvesveida daļa – tu pusdieno labā restorānā, pēc tam parādies atklāšanas pasākumā “Garāžā”...

Jūs “Garāžā” pirms dažiem gadiem arī rīkojāt izstādi izrādījāt 8 māksliniekus no Latvijas. Kāda tev tur bija sajūta vai jūtams kāds kopējs Austrumeiropas konteksts?

Mēs tomēr ļoti maz zinām par Krievijas scēnu. Grūti teikt.

Bet kur māksla virzās apmēram pa to pašu ceļu, pa kādu arī mūsējā, tavuprāt? Vai esam tuvāk, teiksim, skandināviem...

Skandināviem diez vai. Drīzāk tādām valstīm kā Polija. Bet par Krieviju patiešām grūti teikt. Lai gan es tieši tagad pārlūkoju 20 portfolio prēmijai, kuru piešķirs vienam jaunam Krievijas māksliniekam no Maskavas mākslas gadatirgus Cosmoscow, un tur ir diez gan daudz paralēļu ar mūsu māksliniekiem. Ir ļoti stiprs akcents – kaut kas Rīgas jauno mediju centra RIXC garā. Tie ir mākslinieki, kas pirmo izglītību ieguvuši fizikā un matemātikā, ar puszinātnisku, zinātniski eksperimentālu pieeju. No 20 tādi bija 4. Vēl bija manāma daudz izteiktāka performatīvā pieeja. Latvijai tas nav raksturīgi.


Viktors Timofejevs. Proxyah. Foto: Katrīna Ģelze

Bet vai starptautiskajā arēnā ir kādas gaidas no Latvijas mākslas vai arī tā vienkārši ir “balta lapa”?

Neko tādu negaida. Un tas vispār nav pārāk pareizs jautājums, par kuru mēs te visi 20 gadus lauzām galvu. Tu domā, piemēram, par to, kāda ir Čīles māksla? Ja mākslinieks ar tevi runā vairāk vai mazāk tev saprotamā vizuālajā valodā un viņa vēstījums tev ir interesants, tad tas strādā. Tas arī viss. Cik pasaulē ir valstu? Apmēram 200. Diez vai var gaidīt 200 būtiski citu no citas atšķirīgu mākslu. Protams, ir Venēcijas biennāle, kas tiek veidota ap nacionālo pārstāvniecību. Bet lielajos mākslas gadatirgos darbojas pavisam citi enerģijas un prātu akumulācijas likumi. Lai gan politiskais konteksts atkal mainās, ļoti spēcīgi iet uz labo pusi, un, visticamāk, parādīsies jauni mākslinieki, kas strādās tieši ar galēju nacionālisma izpausmju tēmām.

Kādi, tavuprāt, bijuši projekta lielākie panākumi un svarīgākās neveiksmes?

Lielākie panākumi – tas ir tas, ka mēs joprojām pastāvam. Ka esam izturējuši un attīstāmies. Ka ir zināma reputācija un tev vairs nevajag 50 reizes klauvēt pie vienām un tām pašām durvīm, ka mēs varam piezvanīt Teita galerijai un pa tiešo sarunāt atbalstu mūsu Rezidenču balvai. Vai to, ka vajadzības gadījumā var norunāt tikšanos ar Masimiliano Džoni New Museum Ņujorkā, jo viņš zina, kas mēs tādi esam. Tas ir pēdējo piecu sešu gadu darba rezultāts un rezultāts tam, ka cilvēki ievēro: kas jūs esat – vienreizējs aktivitātes uzliesmojums vai pastāvīgi pūliņi izraudzītājā virzienā? Bet neveiksmes... Vienīgi no tām iespējams mācīties. Un riskēt arī ir jāprot. Varu godīgi pateikt, ka ne maza daļa mūsu izstāžu bijušas neveiksmīgas, tostarp – arī starptautiskās. Bet tādā gadījumā mēs neplēšam sev matus uz galvas, bet vienmēr pārrunājam situāciju – ko mēs no tā varam mācīties, ko vairs nedrīkst atkārtot. Un turpinām virzīties tālāk.

Turklāt liela daļa mūsu ekspozīciju ir personālizstādes. Galveno lomu pie mums spēlē mākslinieks, nevis kurators. Un te, protams, lielā mērā ekspozīcijas izdošanās vai neizdošanās ir atkarīga arī no paša mākslinieka.

Bet kas tev ir neveiksmīga izstāde?

Nepārdomāta, pārāk steidzīga realizācijā, ar neinteresantām idejām, populistiska, tāda, kas neraisa pārdomas un nedod impulsus jaunām interpretācijām. Vispār mēs raugāmies uz kim? kā uz sava veida laboratoriju. Pirmajā gadā mēs sarīkojām savas 40 izstādes. Tas ir nereāli daudz, bet mums gribējās sniegt iespēju izteikties pēc iespējas lielākam mākslinieku skaitam. Ja tev ir tikai viena izstāde 3 gados, tad uz tevi ikreiz spiež milzīga atbildības nasta.

Tev jāpiesaka “jauns etaps”...

Jā, tev vajag uzmirdzēt. Un nākamā iespēja būs tikai pēc 3 gadiem, un, ja tu sevi tagad slikti parādīsi, tad pēc tam par tevi vispār var aizmirst... Protams, ļoti svarīgi paveikt maksimumu no tā, kas no tevis atkarīgs, tomēr lai vismaz ir mierīga apziņa, ka noteikti būs arī nākamā izstāde, un vēl viena iespēja, un ne pēc 3 gadiem. Lai tā nebūtu “pēdējā parāde”, kurā viss jāliek uz bankas. Tāpēc man šķiet svarīgi, lai mums būtu vairāk aktīvu izstāžu telpu, lai būtu Laikmetīgās mākslas muzejs, un jaunais Jāņa Zuzāna mākslas centrs, lai savas izstādes veidotu arī Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, un mēs, un privātās galerijas.


31. augustā pilnā sparā ritēja jaunās ekspozīcijas sagatavošanas darbi. Foto: Kristīne Madjare

Jūs tagad pārceļaties uz jaunām telpām...

Jā, ļoti skaistām. Sajūtas ziņā un pēc formāta tuvām vecajam kim?, taču divreiz lielākām. Un tas ir būtiski. Ja agrāk mēs vienā ciklā atklājām divas jaunas izstādes, tad tagad mēs varēsim atklāt trīs, bet tīri tehniski tās varētu būt pat sešas ekspozīcijas. Turklāt viena no telpām būs atvēlēta citām mākslas institūcijām, gan Latvijas, gan ārzemju, gan komerciālām, gan nekomerciālām, lai tās vestu pie mums savas ekspozīcijas. Mēs izveidojām arī Open Call, lai kādi mākslinieki un kuratori, kurus esam izlaiduši no mūsu uzmanības lauka, arī varētu veidot savas ekspozīcijas pie mums. Lai mēs neaprobežotos vienīgi ar šauru “savu mākslinieku” loku. Un pirmā viesinstitūcija būs galerija Temnikova & Kasela no Tallinas, kas atvedīs Ingas Melderes ekspozīciju. Viņa tur izstādījās šajā pavasarī un vasarā. Kopumā gadā pie mums tiks atklātas apmēram 22–24 izstādes.


Māksliniece Ieva Epnere šogad maijā saņēma kim? Rezidences balvu. Foto: Renārs Derrings

Bet kādi ir jūsu starptautiskie plāni šobrīd?

16. septembrī mēs atklājam Ievas Epneres izstādi Ņujorkā sadarbībā ar Art In General, ar viņiem mums ir vienošanās par ikgadēju mūsu ekspozīciju, un viņi finansē būtisku mūsu sadarbības daļu. Gribētos tam pievienot apmēram vēl divas izstādes gadā ārzemēs. Un mēs pie tā strādājam. Tomēr te viss reāli atduras pret finansēm. Interese par mums ir, reputācija mums ir, tomēr nauda procesu pagaidām bremzē.

Tajā pašā laikā ir mākslinieki no Latvijas, kuri jau ir tur – šajā starptautiskajā vidē. Ir

Daiga Grantiņa, kas dzīvo starp Parīzi, Berlīni un Ņujorku un kuras pirmā personālizstāde Latvijā durvis vaļā vērs mūsu atklāšanas pasākumā, ir Ella Krugļanska, kurai tikko bija personālekspozīcija Tate Liverpool, Inga Meldere, kas dzīvo Helsinkos, un abas Vasiļjevas – Olga un Evita, kuras dzīvo Amsterdamā. Un arvien vairāk topošo mākslinieku “pat neiebrauc Akadēmijā pa ceļu uz lidostu”, kā saka Ojārs Pētersons, viņi uzreiz pēc vidusskolas dodas mācīties uz ārzemēm. Bet tas kopumā ir dabisks process.

Tiesa, dažādās valstīs nedaudz citādāk raugās uz tiem, kas pārvietojas no valsts uz valsti un iekļaujas vietējā mākslas kontekstā. Holande šajā ziņā ir ļoti atvērta, Olga Vasiļjeva ir arī atzīta Nīderlandes māksliniece, bet Francijā, teiksim, ir cita attieksme. Bet vispār šī tēma ir aktuāla daudzās nozīmēs. Politiskās iekārtas ziņā tostarp. Ja 10 procenti iedzīvotāju dzīvo ārzemēs un jau desmit gadus nav bijuši savā dzimtenē, ko viņi zina par vietējo situāciju? Tas ir jautājums par to, kas paliek no nācijas, kas ir nācija, kad kapitāls un cilvēki pārvietojas... Un te neko nepadarīt. Kapitāls un talants koncentrējas, un dara to attīstītākajās pasaules pilsētās.

Tomēr elektroniskā, virtuālā, informatīvā vide it kā nivelē šīs “atrašanās punkta” atšķirības...

Ne gluži. Man pašai pēc atgriešanās no Ņujorkas, kur es mācījos divus gadus, visvairāk pietrūkst tās atmosfēras, tās vides, to cilvēku – tur šī enerģijas un talantu koncentrācija dzen uz priekšu arī tevi, spiež par kaut ko domāt, analizēt, eksperimentēt.


Zane Čulkstēna kim? jaunajās telpās. Foto: Kristīne Madjare

Bet šajos 7 gados tu pati sev esi atradusi atbildi uz jautājumu “kas ir māksla?”

Tā ir iemiesota jēga. Un māksliniekam jāprot risināt jautājumus gan par iemiesošanu (par viņa līdzekļiem), gan par jēgu, kuru vērts iemiesot.

Kuras no pēdējā laikā tevis redzētajām izstādēm vispilnīgāk ilustrē šo definīciju?

Izstāde, kurā es nesen apraudājos, – tā ir Agneses Martēnas ekspozīcija Teita galerijā. Vispār izstādes, kas palīdz aizdomāties, uzkavēties pie kādas domas, emocijas. Jo mūsu domas kļūst arvien īsākas, bet uzmanība nemitīgi izklīst uz visām pusēm... Ir ļoti lieliski, kad notiek citādi.

kim.lv