(Fragments.) Kārlis Kalnbērzs. “Sekundes sprādziens.” 1907

Latviešu fotogrāfijas nezināmā vēsture 0

Intervija ar mākslinieku Ivaru Grāvleju un Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītāju Mairu Dudarevu

Evita Goze
30/08/2016

21. gadsimta sākumā tika atrasti vairāki līdz šim nezināmu latviešu fotogrāfu darbi, kas bija paslēpti bēniņos, aprakti zem zemes vai arī kara juceklī nonākuši svešu cilvēku rokās. 1920. gados darbojās fotofutūrists Kārlis Kalnbērzs, kurš dinamiski iemūžinājis Raini. 60. gados Toms Rozenbaums, protestējot pret padomju iekārtu, fotografēja, nenoņēmis vāciņu no objektīva, un pēc filmas attīstīšanas palielināja vienīgi nosēdušos putekļus uz fotofilmas. Jānis Auseklis bija pazīstams kā viens no Latvijas hipiju kopienas “Lakstīgalas” dalībniekiem, kurš dokumentēja hipiju bohēmu, muzikālo kultūras dzīvi un cīnījās par minoritāšu tiesībām. Savukārt Jānis Piparsons slavu ieguva, tualetē slepus nofotografējot vēl toreizējās Latvijas prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas dzimumorgānus un bildi pārdodot Krievijas medijiem. Ar visu šo autoru daiļradi var iepazīties izstādē “Nezināmā latviešu fotogrāfija”, kas Latvijas Fotogrāfijas muzejā apskatāma līdz 4. septembrim. Tiesa, visi krāšņie personāži ir izstādes veidotāja mākslinieka Ivara Grāvleja fantāzijas auglis, fragments no maģistra darba FAMU akadēmijā Prāgā.


Toms Rozenbaums. 1963

Ivar, vai vari pastāstīt, kāpēc tev likās interesanti, vajadzīgi vai svarīgi veidot šādu izdomātu latviešu fotogrāfijas vēsturi?

Ivars Grāvlejs: Izvēlējos rakstīt maģistra darbu par latviešu fotogrāfiju. Prāgā meklēju darba vadītāju. Protams, sākumā prasīju tam pašam, ar kuru sadarbojos pie bakalaura darba. Viņš man kategoriski pateica, ka negrib sadarboties, jo neko nezina par latviešu fotogrāfiju. Es viņu drusciņ iedzinu stūrī, sakot – tad jau jums tagad būs liela iespēja par to uzzināt. Un sanāca, ka viņš piekrita. Šī izstāde ir tikai fragments no mana darba, tā nav maģistra darba atrādīšana. Te izcelti konkrēti autori, jo maģistra darbā ir vairāk konteksta – par izglītību, finansēšanu, salīdzinājums fotogrāfijas situācijai Latvijā un Lietuvā – , kas Latvijas kontekstā kļūst lieki vai būtu pilnībā jāpārstrādā. Tas parādīja, ka neviens pilnībā neko nezina par latviešu fotogrāfiju, izņemot varbūt klubu fotogrāfu aprindas, kuri zina [Vilhelmu] Mihailovski, [Gunāru] Bindi.

Un tāpēc, ka neviens neko nezina, tu nolēmi radīt fiktīvus personāžus?

Grāvlejs: Izdomāju fiktīvus personāžus, lai būtu interesantāk rakstīt. Jo, ja es balstītos uz konkrētiem faktiem, nevienam nebūtu interesanti lasīt. Principā visu, ko maģistratūrā darīju, centos taisīt kā mākslas projektu. Akadēmiskajā vidē to tekstu varbūt izlasa tavs darba vadītājs, tavs oponents, un tas arī viss, pēc tam tas tavs ieguldījums nevienam nav vajadzīgs. Birokrātiskā sistēmā tā vienkārši ir atskaitīšanās, ka esi kaut ko paveicis, un tādēļ tev kaut kas ir piešķirts, bet nevienu tas īsti neinteresē.


Kārlis Kalnbērzs. 1906–1907

Izstādes relīzē ir rakstīts, ka tā ir izdomāta fotogrāfijas vēsture. Vai tas bija pieminēts arī maģistra darbā?

Grāvlejs: Protams, nē.

Un nevienam pat neradās aizdomas, ka tur kaut kas varētu nebūt kārtībā?

Grāvlejs: Nē, viņiem ļoti patika. Protams, viņus nedaudz šokēja, kā tas iespējams, ka Latvija neiesūdzēja Krieviju tiesā par prezidentes ģenitāliju parādīšanos presē.

Maira, vai tev nešķiet nedaudz ironiski, ka izstāde par izdomātu Latvijas fotogrāfijas vēsturi notiek tieši Fotogrāfijas muzejā, kuras kā iestādes viena no svarīgām funkcijām ir dokumentēt pagātni un veidot arhīvu?

Maira Dudareva: Kad izlasīju Ivara tekstus par ko būs izstāde, sākumā apstulbu. Bet tad sapratu, ka Ivars, kaut arī varbūt viņš tā nav domājis, diezgan precīzi ir raksturojis latviešu mentalitāti.

Protams, man gribētos, lai Latvijas fotogrāfija būtu pazīstama un labāk izpētīta un, protams, ka muzeja uzdevums ir nodarboties ar pētniecību, bet kā jau valsts iestādei, kas atkarīga no Ministru kabineta noteikumiem un noteiktiem resursiem, tie resursi ir tik, cik ir. Šobrīd veidojam jaunu pastāvīgo ekspozīciju un saskaramies ar pietiekoši daudzām grūtībām tāpēc, ka nav izpētīta fotogrāfijas vēsture, un rezultātā varbūt arī daudz kas ir pazudis, tāpēc ir grūti saprast, ko tad labāk parādīt.

Man sāp sirds, ka mēs daudz ko nespējam saglabāt vai apzināt – kaut vai materiālu no 70., 80. gadiem, kas tagad jau ir vēsture, strauji izzūdoša. Mums ir dažādas idejas un iestrādes, bet trūkst resursu. Es vien žēli varu noskatīties, kad aiziet kāds fotogrāfs, un mēs pat nespējam apgūt viņa arhīvus. Tāpēc mums ir iecere veidot sadarbību ar studentiem, lai šos procesus varētu veikt ātrāk.

Muzejs nevar lepoties ar ārkārtīgi pazīstamiem vārdiem, kurus visā pasaulē zinātu, un tāpēc gribētu braukt tos skatīties. Tomēr šeit ir dzimis [Filips] Halsmans, Ulvis Alberts, esmu atradusi vēl dažus interesantus autorus, kuru izcelsme ir latviska un kuri dzīvo Dienvidāfrikā, – ekstrēmas un avantūristiskas personas, kurus šobrīd cenšos apzināt. Ir doma viņus aicināt šeit parādīt savus darbus, kas varētu būt pamats, lai cilvēki brauktu lūkoties, kas tad mums šeit ir.


Kārlis Kalnbērzs. “Sekundes sprādziens.” 1907

Ivar, tev bija svarīgi, lai šī izstāde notiktu tieši Fotomuzejā?

Grāvlejs: Jā, viennozīmīgi. Tajā brīdī, kad runājām par izstādi, man bija cits piedāvājums. Bet, kā bieži notiek radošajā procesā, kad māksliniekam domas mainās, sapratu – kur nu vēl labāku vietu šim projektam atrast kā Fotogrāfijas muzejs. Vieta diezgan spēcīgi definē to, kas būs izstādē. Ir jābūt saiknei un šī kombinācija – vieta un izstādāmais darbs – ir pārdomāta.

Dudareva: Manuprāt, Latvijas fotogrāfi nenovērtē, ko nozīmē izlikt darbus muzejā, it īpaši valsts muzejā. Saņemam ārkārtīgi daudz pieteikumus no ārzemju fotogrāfiem, kuriem tas ir ļoti būtiski, jo, protams, ieraksts CV, ka tev bijusi izstāde valsts muzejā, ir nozīmīgs.

Grāvlejs: Kam tas ir nozīmīgs?

Dudareva: Daudzi ir teikuši, ka valsts muzejs vai laba nosaukuma galerija arī ir rādītājs tavu darbu kvalitātei vai atpazīstamībai. Domāju, ka ļoti daudzi galeristi, muzeji, dažādi festivāli pievērš uzmanību tam, kas rakstīts CV. Protams, fotogrāfus, kas jau ir slaveni, visi direktori un kuratori jau zina, taču jauniem fotogrāfiem tam it īpaši jāpievērš uzmanība.

Vai nebija kārdinājuma preses relīzē nenorādīt, ka izstādē redzama fiktīva fotogrāfijas vēsture un paskatīties, cik daudzi cilvēki Latvijā to uztvertu nopietni?

Dudareva: Mums bija diezgan daudz diskusiju par šo jautājumu, ko īsti darīt. Bet tad sapratu – var gadīties, ka vesela strīpa studentu sāks veidot bakalaura vai maģistra darbus par šiem autoriem un ka cilvēki var arī neattapties. Tomēr muzejam ir jānorāda, kas ir kas. Es domāju, diezgan daudzi varētu nesaprast, ka tā ir fikcija. Pat tagad mums bija ieraksts viesu grāmatā, ka tikai iznākot no izstādes cilvēks sapratis, ka tā ir fikcija, un pats bijis laimīgs par šo atklājumu.

Grāvlejs: Jā, savukārt šis projekts vienlaicīgi ir arī zaudējis. Ja jau pirmajā teikumā tiek norādīts, ka šī ir ironiska un subjektīva interpretācija pat Latvijas fotogrāfijas vēsturi un Ivara Grāvleja projekts, uzreiz sanāk tā, ka uz to skatās kā uz pasaciņu, un tas, protams, traucē.

Dudareva: Ivar, bet, lai cik jocīgi tas nebūtu, daudzi cilvēki nav to izlasījuši.

Grāvlejs: Cilvēki jau maz ko lasa.

Dudareva: Un viņi attopas tikai pēc kāda laika. Jā, tas ir diskutabls jautājums, vai vajadzēja vai nevajadzēja norādīt, bet mēs šoreiz izvēlējāmies šādu ceļu. Jāņem vērā, ka ne visa mūsu publika ir gatava laikmetīgajai fotogrāfijai. Dabas skati un akti daudziem ir vienkāršāk uztverami un varbūt arī labāk patīk.

Ivar, ar šo izstādi tu atskaties uz Latvijas fotogrāfijas vēsturi, pirms pāris gadiem Rīgas Fotomēneša galvenajā izstādē bija tavs darbs – karaoke par latviešu fotogrāfiem. Latvijas fotogrāfijas kopaina tev šķiet interesanta tēma darbiem?

Grāvlejs: Nu, jā, tā kā es esmu latviešu fotogrāfs, tā ir mana vide un es to visvairāk pārzinu. Tas, manuprāt, ir loģiski – pētīt vai strādāt ar vidi, kuru vislabāk pārzini. Protams, es to apzināti izmantoju kā materiālu, jo man ir tāda priekšrocība, ka es varu apcerēt Latvijas fotogrāfijas kontekstu no malas, dzīvojot Čehijā.


Jānis Auseklis. 1970. gadi

Vai izstādē redzamajiem māksliniekiem ir prototipi reālajā dzīvē?

Grāvlejs: Jā. Nezinu gan vai Jānim Piparsonam... Protams, varētu atrast foto vai mākslas projektus ar paslēptām kamerām un paparaci piegājienu, kas tiek realizēts mākslas kontekstā. Ir grāmata, kurā caur lodziņu dokumentēta viena konkrēta tualete – Kalnbērzs, futūrisms. Tas ir 1920. gadu uzplaukums. Gustavs Klucis, kurš bija ļoti progresīvs, ir ļoti liela inspirācija šim autoram. Futūrismu caurvij spožās nākotnes ideja. Protams, tur gribot negribot nāk klāt itāļu futūrisms ar visām fašisma nosliecēm, kas Latvijas situācijā ir ļoti jūtīga tēma, kad leģionāri grib iziet ielās. Tomam Rozenbaumam ir konkrēts prototips, tikai mainīts konteksts. Viņš un Jānis Auseklis ir no laika posma, par kuru mēs kaut ko vēl zinām.

Par 20. gadiem neko daudz nezinām. 30. gados ir Kārlis Lakše un vēl daži. Vēl agrāk – [Mārtiņš] Buclers ar visu savu etno padarīšanu un ikdienas dzīves dokumentēšanu, artefaktu vākšanu. Taču pagājušā gadsimta padsmitie, 20. gadi ir liels, spēcīgs mirklis, kad izmaiņas bija ļoti dinamiskas – ik pēc gada kaut kas parādījās, visādi ismi, tāpēc man likās, ka noteikti jābūt autoram no 20. gadiem, kad notika modernās mākslas formēšanās.

Uzskatīju, ka jāpiemin arī minoritātes. Ir zināms, ka Latvijā bijušas hipiju grupas. Man likās, ka būtu interesanti parādīt autoru, kas jau toreiz būtu pieskāries seksualitātes problemātikai.

Un tad pēdējais – Piparsons – bija iecerēts, lai parādītu, kā politiskās intrigas darbojas lielākā, valstu mēroga situācijā. Tāds pilnīgs debīlisms, bet no otras puses tas debīlisms jau pastāv medijos, kur kādam tiek nobildētas kurpes un tad nopublicēts, cik tās dārgas, vai arī – kas ar ko sēdējis kafejnīcā.

Prototipi, varētu teikt, ir situācijas – gan mūsdienu, gan vēsturiskā kontekstā, kuras man šķita interesanti parādīt vai aprakstīt caur šiem autoriem.

Runājot par vēstures pētniecību, Maira, vai vari pastāstīt, kas tad tiek darīts? Publiskajā telpā bieži vien izskan pārmetumi Fotogrāfijas muzejam, ka tas būtu viņu uzdevums – pievērsties fotogrāfijas pētniecībai, bet nav izdoti ne pētījumi, ne arhīvs pieejams internetā. Kas ir mainījies pēdējo gadu laikā?

Dudareva: Sākot strādāt, mans pirmais uzdevums bija sakārtot krājumu, jo bija ļoti daudz nereģistrētu priekšmetu. Sāku strādāt krīzes laikā, kad finansējums bija pavisam niecīgs. Veidojām izstāžu politiku, ne tikai uzaicinot fotogrāfus, bet arī katru gadu izsludinot konkursu. Tā devām iespēju pieteikties arī jaunajiem fotogrāfiem, jo citādi viņi nemaz nenāca uz muzeju. Auditorija pārsvarā bija vecāki cilvēki, bet šobrīd nāk daudz jaunu cilvēku, kas arī bija mūsu mērķis.

Vēl gribētu piebilst, ka mūsu sabiedrībā ir pārāk lielas prasības pret institūciju, kam viss ir jāizdara – fotogrāfija jāizpēta, jāieceļ saulītē, fotogrāfi jāaicina, jālutina, jāsameklē finansējums, viss jāizdara. Tas īsti nav arī iespējams – pat, ja visi strādātu 24 stundas, nepietiktu. Varbūt katram ir jāiesaistās šīs vēstures saglabāšanā un jāpiedāvā tas, ko viņš var, lai kāds mazais gabaliņš tiktu saglabāts. Ir bezgala daudz jaunu cilvēku, kas grib darboties, kuri nesēž un nevaimanā, ka viņiem vajadzētu kaut ko piešķirt vai iedot. Mēs ļoti labprāt sadarbojamies ar šiem cilvēkiem un savu iespēju robežās cenšamies nākt pretī. Ir jauki, ka ir ISSP Skola, ka Kultūras koledžā ceļas kvalitāte. Mums ir divi foto festivāli – kā nevienai valstij! Labi, kļūdas ir jāanalizē un jācenšas labot, bet man liekas, ka vairāk jādomā, kā mēs varam sadarboties.

Domāju, ka nevar visu nastu uzlikt tikai Fotomuzejam. Mums ir pētnieks uz pusslodzi, kurš, protams, nevar izpētīt visu. Tāpēc mēs ļoti gaidām pētniekus, kas gribētu iesaistīties ekspozīcijas veidošanā.

Cenšamies, lai gadā būtu viena krājuma izstāde, jo diemžēl finansējums nav mainījies, un, iesniedzot projektu Kultūrkapitāla fondam, parasti vienu krājuma izstādi varam izveidot. Jauno fotogrāfu pieteikumus sūtam ārzemju ekspertiem, tādējādi viņus iepazīstinot ar Latvijas fotogrāfiju. Gribu arī teikt, ka nav nemaz obligāti jāgaida konkurss, vienmēr esmu ieinteresēta redzēt jauno autoru darbus. Esam arī izveidojuši bibliotēkas datu bāzi un šobrīd domājam, kā varētu šo sarakstu, jo pagaidām pieeja ir tikai lokāla, izvietot internetā, lai cilvēki varētu redzēt, kas mums ir. Darbi tiek digitalizēti diezgan lielos apjomos.

Taču internetā šie attēli nav pieejami?

Tas nav saistīts ar mums. Attēls netiek rādīts autortiesību likuma dēļ, jo ir grūti nodalīt, kam ir autortiesības un kam nav. Mēs nespējam pārbaudīt, kam ir radinieki. Tāpēc attēlus šobrīd nevar redzēt, kas, protams, ir ļoti muļķīgi, bet, cik zinu, tiek strādāts pie autortiesību likuma un, iespējams, ka kaut kad tas mainīsies.

Bet mēs izmantojam sociālos tīklus un apsveram arī veidot virtuālās izstādes, lai pēc iespējas plašāk iepazīstinātu ar savu krājumu. Esam ļoti atvērti dažāda veida sadarbībai. Šobrīd mums ir pietiekami liels krājuma apmeklējums – nāk gan pētnieki, gan fotogrāfi, kuri veido savus projektus, izmantojot krājuma attēlus, tāpat ir mākslinieki, kas nāk un iedvesmojas no fotogrāfijām. Mums ir prieks sadarboties, piemēram, ar Andreju Strokinu.

Tāpēc šobrīd teikt, ka muzejs nav pieejams, īsti pareizi nebūtu. Protams, ir jārēķinās ar sava veida birokrātiju, ir valsts nosacīti noteikumi, un tie mums jāievēro, bet tā nav, ka nebūtu iespējams strādāt.


Kārlis Kalnbērzs. 1908

Grāvlejs: Vai Latvijas Fotogrāfijas muzejs iekļaus savā kolekcijā Tomu Rozenbaumu, Kārli Kalnbērzu, Jāni Ausekli un Jāni Piparsonu?

Dudareva: Mēs apsvērsim.

Grāvlejs: Apsvērsim? Tas nozīmē...

Dudareva: Visi priekšmeti tiek pieņemti muzejā pēc tam, kad iziet krājuma komisiju. To neizlemj viens cilvēks. Pārsvarā visi mūsu piedāvājumi tiek apstiprināti.

Pieminēji, ka nāk mākslinieki, kuri vēlas izmantot muzeja krājumu. Saprotu, ka patlaban tā ir viņu pašu iniciatīva, bet, vai muzejs ir domājis nākotnē arī pats pieaicināt māksliniekus, rosināt viņus kaut kādā veidā izmantot krājumu un tādā veidā to aktualizēt?

Dudareva: Šis ir viens veids, kā mēs jau uzrunājam – publiski paužot, ka labprāt aicinām māksliniekus. Bet, jā, muzeji Zviedrijā aicina fotogrāfus, lai viņi dokumentētu kādus izzūdošus procesus, ko būtu būtiski saglabāt, bet tam ir vajadzīgs finansējums. Ja es kādu aicinu kaut ko darīt, man jāsaprot, kur ņemt resursus, lai par šo procesu maksātu. Mēs pagaidām nevaram aicināt, jo mums vienkārši nav finansējuma. Bet, ja cilvēkiem ir interesantas idejas, un viņi ir gatavi pieņemt situāciju, kādā šobrīd atrodamies, un projekts atbilst mūsu izstāžu kvalitātei, esam priecīgi arī atvēlēt telpas. Jārēķinās gan, ka tas nenotiks uzreiz, jo šobrīd izstādes saplānotas jau divus gadus uz priekšu.

Ivar, varbūt tu gribi piedalīties jaunās ekspozīcijas veidošanā? Šobrīd sākam diskutēt par ekspozīcijas plānu, un ir ļoti grūti izlemt, ko īsti rādīsim un kas ir galvenais, ko gribam ar ekspozīciju pateikt.

Grāvlejs: Es nezinu. Man taču jāiepazīstas ar to, kas jums ir ekspozīcijā.

Dudareva: Šobrīd tas ir atvērts jautājums. Esam sadalījuši periodus, kurus apgūstam. Ir ļoti grūti veidot šo ekspozīciju – līdz kādam 1940. gadam kaut kas ir izpētīts, bet pēc tam...

Grāvlejs: Tagad ir četri jauni autori klāt. Viņi ļoti labi tur iederētos.

Dudareva: Tieši tā! (Smejas