Jautri, kad nav jautri
Intervija ar britu mākslas leģendu Polu Haksliju
Monta Gāgane
25/08/2016
Materiāls tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu
„Sešas desmitgades” – tā savu jaunāko personālizstādi nosaucis viens no nozīmīgākajiem britu gleznotājiem Pols Hakslijs. Tajā viņš koncentrēti iepazīstināta ar saviem populārākajiem pēdējos sešdesmit gados tapušajiem darbiem un to evolūciju cauri laikam. Turklāt daži no retrospekcijā redzamajiem veikumiem tapuši dažas nedēļas pirms to izstādīšanas un ir pavisam svaigi. Šobrīd izstāde līdz 9. oktobrim apskatāma Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā.
Meistars, esot jau vectētiņa vecumā, paspējis vareni daudz un ne tikai ieguvis starptautiski atzīta mākslinieka statusu, piedaloties daudzu valstu mākslas projektos un savus darbus izstādot nozīmīgākajās vadošo ārvalstu un Apvienotās Karalistes muzeju kolekcijās, bet arī plūcis augstākos laurus esot gleznošanas, bet vēlāk emeritētais profesors Karaliskajā mākslas akadēmijā Londonā.
Tā kā mākslinieki ne īpaši mīl būt piedēvēti kādam konkrētam mākslas stilam, un Pols visbiežāk likts abstrakto ekspresionistu pulciņā, viņš atšķirībā, piemēram, no Džeksona Polloka tehnikas ekspresīvi šķiesties ar krāsām, centies drīzāk izaicināt šo pieeju un radīt savus darbus pretēji. Viņš izplūdušos krāsu laukumus, īpaši savos agrīnajos darbos, gleznoja ļoti lēni un, pretēji vizuālajam iespaidam, rūpīgi un pārdomāti.
Tomēr tieši Pola darba stilistika strādāt pretēji tobrīd, 50. un 60. gados dižo mākslinieku darbībai jauno censoni aizveda uz tā laika abstraktās mākslas meku – Ņujorku, pie pašiem šī virziena attīstītājiem. Vispirms Pols 1964. gadā laimēja iespēju uz dažiem mēnešiem doties uz ASV pateicoties Stuyvesant Travel Awards, bet pēc gada atgriezās Amerikā jau uz diviem gadiem Harkness Fellowship paspārnē, kas kulminējās ar mākslinieka pirmo, nopietno solo izstādi. Ņujorkā viņš tikās ar daudziem tobrīd vadošajiem māksliniekiem, tostarp, Marku Rotko, Džasperu Džounsu, Endiju Vorholu, Robertu Mazervelu un citiem. Turklāt daudzi no viņiem kļuva par labiem Pola draugiem arī pēc dzīves Amerikā.
Pols uz retrospekcijas izstādes atklāšanu Daugavpilī bija ieradies arī pats, un tā viņa jaunības drauga Marka Rotko mākslas centrā bija jau otrā viesošanās reize. Mākslinieks priecājās un jutās pagodināts stāstīt par saviem darbiem, izvedot pat personīgā tūrē un pastāstot gandrīz par katru darbu atsevišķi – kur iedvesma smelta no Disneja animācijas filmām, kur atsauce uz Pikaso gleznām raksturīgajām ģitārām un kubistu metronomu. Izmantojot izdevību, pamatīgi izjautāju visus „virtuves stāstiņus” no mākslinieka pieredzes tiekoties ar Ņujorkas skolas meistariem un pašu Pola darbību.
Skats no Pola Hakslija izstādes Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā. 2016
Kā nonācāt pie iespējas iepazīties un strādāt kopā ar Ņujorkas skolas māksliniekiem?
Pirmkārt, Anglijā un Ņujorkā 50. un 60. gados bija novērojama ļoti skaidra atšķirība starp mākslinieku sabiedrību. Tolaik Lielbritānijā daži no ievērojamākajiem un panākumiem bagātākajiem māksliniekiem bija Henrijs Mūrs (Henry Moore), Bens Nikolsons (Ben Nicholson), Frānsiss Bēkons (Francis Bacon), Pols Nešs (Paul Nash) un citi. Tā kā laika gaitā šie mākslinieki kļuva arvien populārāki, viņi centās no sabiedrības un mākslas pasaules vairāk atdalīties, pārcēlās ārpus pilsētas un klusi strādāja pie saviem darbiem. Tieši tādēļ viņus bija ļoti grūti sastapt. Tomēr Ņujorkā situācija bija pavisam pretēja – daudz demokrātiskāka un atvērtāka. Ļoti slaveni un bagāti mākslinieki joprojām dzīvoja pilsētā un satikās ar citiem amata brāļiem. Došanās uz izstāžu atklāšanām vai privātiem apmeklējumiem tur bija tik pat iespējama kā piedalīties mākslinieku pēc izstādes ballītēs, kur visi mēdza sanākt kopā, sarunāties, iedzert un dejot. Sasveicināties un aprunāties ar kādu slavenu mākslinieku Ņujorkā bija daudz vienkāršāk.
Skats no Pola Hakslija izstādes Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā. 2016
Otrkārt, man vienkārši paveicās. Trīs gadus pēc Karaliskā mākslas akadēmijas absolvēšanas, 1963. gadā es sarīkoju savu pirmo izstādi, kuru apmeklēja arī tolaik ļoti pazīstamais Teita galerija vadītājs un kurators Braiens Robertsons (Bryan Robertson). Viņš organizēja ļoti nozīmīgu izstāžu programmu, kas ļāva uz Londonu atgādāt ne tikai tādu mākslinieku kā Marka Rotko un Džeksona Polloka darbus, bet atveda un ar vietējo publiku iepazīstināja arī pašus meistarus, tādā veidā iepazīstinot un izglītojot Londonas māksliniekus un mākslas pasaules interesentus ar tobrīd nozīmīgākajiem amerikāņu meistariem un viņu veikumu. Robertsonam iepatikās mani darbi, un viņš mani ielūdza piedalīties mākslinieku grupas izstādē „Jaunā paaudze” Whitechapel mākslas galerijā, kurā piedalījās arī Bridžita Railija (Bridget Riley), Deivids Hoknijs (David Hockney), Alens Džounss (Allen Jones) un citi. Atceros, ka izstādi sponsorēja kāda cigarešu kompānija. Mūsdienās tas vairs nebūtu iespējams ne no kompānijas, ne atbalstāmā puses.
Izstādes beigās Robertsons dalībniekiem piešķīra arī balvas, no kurām es ieguvu pašu galveno. Tā bija pietiekoši lielā naudas apmērā, lai es pats uz dažiem mēnešiem varētu doties uz ASV. Tā uz turieni braucu ne tikai ar iegūto balvu, bet arī ar Braiena Robertsona kontaktiem. Pateicoties tiem man bija iespēja iepazīties ar daudziem tā laika svarīgākajiem māksliniekiem Amerikā.
Pirms mana brauciena uz ASV daži no šiem māksliniekiem bija paguvuši ciemoties arī Londonā. Tieši tā es iepazinos ar Robertu Mazervelu (Robert Motherwell), kurš viesojās arī pie manis studijā. Tas bija gods vēlāk kādu laiku padzīvot pie viņa un iepazīties arī ar viņa sievu – arī ļoti nozīmīgu tā laika mākslinieci Helēnu Frankentāleri (Helen Frankenthaler). Roberts uzrakstīja arī rekomendācijas vēstuli, kas palīdzēja man atgriezties Amerikā un iegūt tur prakses vietu vēl uz diviem gadiem. Viņš mani ļoti atbalstīja, un šis laiks man radīja ārkārtīgu sajūsmu.
Vakariņas pie Roberta Mazervela. 1964. gada augusts. Provinstauna, Masačūsetsa, ASV. No kreisās: Pols Hakslijs, Braiens Robertsons (muzeja direktors), Deivids Smits (tēlnieks), Fransīna Du Plessi Greja (rakstniece), Klīvs Grejs (gleznotājs), Roberts Mazervels (gleznotājs) un Helēna Frankentālere (gleznotāja)
Kādas tolaik bija galvenās atšķirības starp mākslu Londonā un Ņujorkā?
Kā zināms, Amerikas sabiedrību galvenokārt dibinājuši un attīstījuši eiropieši, kā rezultātā radusies pavisam jauna kultūra. Neraugoties uz to, ka tas noticis vairāku gadsimtu laikā, ASV manā jaunībā šķita izolēta vieta, jo nokļūšana tur bija ļoti dārga. Es nepazinu nevienu, kurš būtu tur bijis, līdz satiku Braienu Robertsonu. Tomēr jāatzīst, ka jau tolaik Amerikas kultūra bija sākusi iespaidot Eiropu ar filmu industriju. Holivudas produkti britu sabiedrībā bija pieejami un ļoti populāri, jo lietojam vienu valodu. Tāpat Amerika prata Eiropā ielauzties ar literatūru, džeza un popmūziku, kas viņiem ir ārkārtīgi spēcīga. Varētu teikt, ka tas arī bija sākums interakcijai starp šīm divām pasaules daļām.
Eiropā radītā māksla, literatūra un mūzika bija veidota mazliet citādās gultnēs. Man ir grūti pateikt tieši kādās, bet starp mākslu Amerikā un Eiropā noteikti bija manāmas kulturālās atšķirības.
Kad biju jauns un pirmo reizi devos uz kādu citu valsti, pat viesošanās kaimiņu zemēs, piemēram, Francijā, bija liels notikums. Viss šķita ļoti svešs ne tikai tāpēc, ka atšķīrās valoda, bet arī veids, kā cilvēki dara lietas. Tomēr laika gaitā mēs visi kļūstam aizvien līdzīgāki. Pie tā, manuprāt, vainojama komercializācija. Ceļošana uz citām valstīm diemžēl vairs nerada tik daudz pārsteiguma izjūtu kā agrāk.
Markam Rotko noteikti nepatiktu, ja viņu sauktu par abstrakto ekspresionistu. Nevienam māksliniekam nepatīk dzīvot zem kaut kāda noteikta stila vai leibla, jo katrs ir individuāls un izveidojis pats savu virzienu. Ja mākslinieki ir diži, savu darba stilistiku viņi izveido jau savā agrīnajā posmā, kad vēl tikai attīstās, veido jaunas draudzības, dalās un diskutē par savām idejām ar citiem māksliniekiem. Tomēr tajā pašā laikā viņi ir arī ļoti atšķirīgi viens no otra. Pat ja ir izveidots tāds virziens kā popārts, nepastāv ļoti daudz kopīgu lietu, kas mākslā vienotu, piemēram, Džaspera Džounsa, Endija Vorhola vai Roja Lihtenšteina darbu stilistiku.
Skats no Pola Hakslija izstādes Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā. 2016
Vai varat padalīties ar kādu spilgtu Ņujorkas laika piedzīvojumu?
Viena no manām interesantākajām tikšanās reizēm ar kādu no šiem māksliniekiem bija ar Endiju Vorholu. Satiku viņu tikai divas vai trīs reizes un paviesojos arī viņa studijā „Fabrika”, kas visa no iekšpuses bija izkrāsota sudraba krāsā.
Kādu dienu kopā ar viņu un viņa draugiem izlēmām doties uz Konija salas atrakciju parku. Braucām ratā, kur bija nepieciešams iekāpt tādā kā būrī, kas riņķo un cirkulē visos virzienos, un bija biedējošs, jo kustas ļoti ātri. Visi tajā kliedzām vienlaicīgi no bailēm un prieka.
Endijs vienmēr nēsāja saulesbrilles, un ar viņu bija grūti uzturēt sarunu. Ja vēlējos kaut ko pateikt un centos uzsākt dialogu par mākslas darbiem, viņš nekad īpaši nevēlējas atbildēt. Endijs atbildēja ar frāzi „Oh, yeah!” un neko citu. Ir arī kāda slavena intervija, kurā viņš vienkārši nerunā un saka gandrīz tikai šo pašu frāzi. Intervētājs tajā cenšas uzdodot viņam nākamo jautājumu, bet Endijs nekomunicē. Nedomāju, ka mana vai intervētāja pieredze bijusi ļoti atšķirīga no citu cilvēku pieredzes ar viņu. Tomēr nenoliedzu, ka Endijs bijis ļoti oriģināls mākslinieks. Īsti nezināju, kā nolasīt viņa darbus, un nesapratu, vai viņš reklāmas kritizē vai priecājas par tām. Man šķiet, ka mēģināju viņam arī to jautāt, bet Endijs neatbildēja. Protams, viņam arī nebija jāatbild. Tā jau ir tā mistērija, kas slēpjas aiz mākslas darbiem.
Pols Hakslijs. Three Ellipses. 2014. Lins, akrils. 195,5 x 195,5 cm
Tomēr izklausās, ka šie mākslinieki varētu būt bijuši arī diezgan iedomīgi. Vai jūs ar to saskārāties?
Sākot no Rotko paaudzes, māksliniekiem bija smagi jāstrādā, lai viņi nokļūtu tur, kur viņi nokļuva. Amerikā pastāvēja uzskats, ka diža māksla nevar nākt no ASV. Visi izcilie mākslinieki kā Anrī Matiss, Pablo Pikaso un Salvadors Dalī nāca no Eiropas. Marka Rotko un Bārnija Ņūmena paaudzei nācās smagi cīnīties, lai radītu kvalitatīvus un inteliģentus mākslas darbus, kas sāktu pavisam jaunu ceļu mākslā. Šiem māksliniekiem bija jāgaida ilgs laiks, kamēr viņi kļuva pamanīti.
Kad Rotko paaudze tika novērtēta, šie mākslinieki bija jau nobrieduši, rūgtuma pilni un arī dusmīgi par tik ilgu būšanu novārtā. Viņi pat dibināja Amerikas abstrakto mākslinieku grupu The Irascibles, lai protestētu pret Metropolitēna mākslas muzeja izstāžu veidošanas taktiku. Rezultātā, manuprāt, nevaram secināt, ka viņi bijuši iedomīgi – drīzāk pavisam otrādi.
Bārnijs Ņūmens, piemēram, bija ļoti brīnišķīgs un interesants cilvēks – labs stāstnieks un jokdaris. Ar viņu kļuvām par draugiem. Bārnijs parasti ģērbās ļoti konkrētā stilā, nēsāja monokli un vecmodīgas starplikas, ko agrāk vīrieši valkāja pa virsu savām kurpēm. Neviens tā neģērbās jau kādus trīsdesmit gadus, bet viņš sev lika izskatīties it kā piederētu kāda agrāka laika periodam.
Bārnijs bija ļoti tuvs ar savu sievu, kura atbalstīja viņu visus tos gadus, kad nebija neviena, kas pirktu viņa darbus. Esmu patiesībā ļoti ieinteresēts attiecībās starp vīriem un sievām. Piemēram, māksliniekiem Robertam Mazervelam un Helēnai Frankentālerei bija trīspadsmit gadu vecuma atšķirība. Tomēr tik un tā viņi strādāja kopā, un starp viņiem bija lieliska radošā mijiedarbība.
Vēl Ņujorkā iepazinos ar Lī Krasneri (Lee Krasner) – nozīmīgu mākslinieci un Džeksona Polloka sievu, kura viņu ļoti atbalstīja. Lī man daudz pastāstīja par laiku kopā ar vīru un viņu problēmām. Viņa bija spēcīga māksliniece un 1942. gadā tika izvēlēta piedalīties Makmillena galerijas izstādē kopā ar Klifordu Stillu (Clyfford Still), Džeksonu Polloku un citiem māksliniekiem arī no Eiropas. Tolaik viņa esot skatījusies izstādes dalībnieku sarakstā un prātojusi, kas ir Polloks. Tā kā Lī viņu nepazina, viņa devās iepazīties uz viņa studiju. Kad Lī esot nostājusies uz kāpnītēm un pieklauvējusi pie viņa durvīm, pēkšņi tās atvērušās un tur stāvējis Polloks ar visiem saviem darbiem. Viņa stāstīja, ka tas uzreiz esot bijis sākums viņu attiecībām. Tas notika vēl laikā, kad Polloks negleznoja savus pielienu un šļakstu mākslas darbus. Tomēr jau tad acīmredzami viņš bija ļoti spēcīgs un dominants savā raksturā, kas Lī sagādāja grūtības.
Reiz, īsi pirms viņi apprecējās, kad Lī nebija mājās, viņš iegāja viņas studijā un sāka gleznot pa virsu līgavas darbam. Tas bija ļoti rupji un aizskaroši, tomēr es neticu, ka tā Polloks vēlējās Lī sāpināt. Viņš vienkārši bija tik enerģētisks un entuziastisks, ka gan jau domāja, ka var pievienoties šī darba tapšanā. Diemžēl vēlāk viņš kļuva par alkoholiķi un sāka bendēt savu dzīvi. Rezultātā Lī viņam bija tāda kā glābēja. Viņa bija tā, kas izdomāja, ka abiem nepieciešams pamest pilsētu un doties uz Longailendu, kur viņš varētu strādāt, iztiekot bez došanās uz bāriem ar draugiem. Tolaik pati Lī kā māksliniece nemaz neattīstījās, jo bija jāsatraucas par Polloka uzvedību un veselību.
Pārim bija kopīgs plāns doties uz Eiropu. Tika nopirktas gan biļetes, gan sadabūtas pases, bet viņa veselības stāvoklis bija tik slikts, ka Lī ceļojumā uz Parīzi devās viena. Tur viņa saņēma telegrammu, ka vīrs miris autoavārijā. Tas Lī dzīvē bija ļoti traģisks pavērsiens. Viņa vīram veltīja savu dzīvi un visticamāk jutās izgāzusies, jo beigās viņš tomēr sevi iznīcināja. Polloks bija labs draugs arī ar Rotko.
Mela, Marka otrā sieva, Kristofera un Keitas māte, vienmēr vīru sauca tikai uzvārdā. Viņiem bija suns vārdā Kristofers, ko pāris sauca par Krisu. Kad viņiem piedzima dēls, arī viņš tika nosaukts par Kristoferu, bet tā kā viņi dēlu par Krisu nevarēja dēvēt, kamēr ģimenē bija šis suns, mazais puisēns tika saukts par Tofo.
Pastāv ļoti daudzas un dažādas attiecības, un tajās vienmēr ir kaut kāda interesanta mijiedarbība.
Pols Hakslijs. Sea Change. 2016. Lins, akrils. 188 x 188 cm
Kāds jums šķita Marks Rotko?
Es domāju, ka viņš drīzāk bija melanholiķis un dzīvē gājis cauri daudzām problēmām. Pret saviem darbiem viņš attiecās ļoti nopietni, un tas bija viss, kas viņam tiešām rūpēja. Tajā pašā laikā Marks dažreiz tomēr arī prata pajokot. Baidos, ka mans laiks, ko pavadīju kopā ar šo mākslinieku, bija ļoti ierobežots, bet atceros, ka reiz viņš kopā ar savu ģimeni bija devies uz Longailendas pludmali. Kopā ar viņiem sēdēju mašīnā un pa radio spēlēja The Beach Boys. Jautāju viņam, vai viņš kādreiz ir ieklausījies konkrētās dziesmas vārdos, un stāstīju, ka tie ir diezgan jautri. Protams, viņš tos nezināja un nebija īpaši ieinteresēts popmūzikā vai jaunu cilvēku kultā, bet tad es atkārtoju dziesmas vārdus “Wendy what went wrong”, un Marks pēkšņi sāka par tiem priecāties un dziedāt līdzi. Daudzi cilvēki neticētu, ka Marks Rotko varētu dziedāt līdzi The Beach Boys dziesmai.
Pols Hakslijs. Untitled No 29. 1963. Audekls, eļļa. 171,5 x 171.5 cm
Kā dzīve Ņujorkā ietekmēja jūsu māksliniecisko darbību?
Es domāju, ka dzīvojot Ņujorkā īpaši nemainījos. Mana mākslinieciskā attīstība notika ļoti pakāpeniski. Protams, man patika atklāt jaunas idejas un strādāt sērijās, bet tas nenotika Ņujorkas skolas ietekmē, jo līdzīgi darbojos jau studenta gados. Kad sāku savus darbus veidot arvien ambiciozāk, beidzu imitēt abstrakto ekspresionismu un sāku attīstīt pats savu darbošanās tehniku. Esmu diezgan spītīgs un tik vienkārši visam nepaļaujos. Tomēr, protams, es neapgalvoju, ka tikšanās ar šiem māksliniekiem, kā arī iespēja redzēt viņu darbus studijās uz mani neatstāja nekādu iespaidu. Es īsti nesekoju viņu pēdās, bet tas bija ļoti stimulējoši dzirdēt viņu domas par pašu darbiem. Varēju ar viņiem dalīties arī ar savām idejām un runāt par tehnikām, piemēram, kādu krāsu izmantot.
Bārnijam Ņūmenam patika par to runāt, un viņš vienmēr jutās ļoti sajūsmināts, ka abi gleznojām liela formāta darbus. Reiz viņš man pat jautāja, kādas kāpnes man labāk patīk izmantot. Abi devām priekšroku koka, ne alumīnija pakāpienu kāpnēm. Mums bija liela vecuma atšķirība, viņš gan jau nevarēja ar mani apspriest lietas, kas tiešām viņam rūpēja, piemēram, garīgas vai politiskas tēmas, par kurām runāt nav viegli.
Kopumā es nevaru atcerēties visu, ko tik esam izrunājuši, jo paralēli tam tomēr bieži vien tika lietots arī alkohols. Ja man nākošajā rītā jautātu, par ko vakar ar šiem māksliniekiem esmu runājis, visticamāk es to vairs neatcerētos. Tāpēc šodien, četrdesmit piecus gadus vēlāk, es arī to nespēšu.
Pols Hakslijs. Fluid Forms 1. 1964. Audekls, eļļa. 127 x 127 cm
Lielu savas dzīves daļu esat pavadījis strādājot par arī gleznošanas pasniedzēju. Kā, jūsuprāt, ir jāmāca māksla?
Manuprāt, labākais veids, kā mācīt mākslu, ir balstīts padomos, nesakot konkrētas norādes, kā lietas darāmas. Ir labi pastāstīt, kur studentam kaut kas izdodas labāk, kur ne, vai kur vēl nepieciešams patrenēties. Tomēr, manuprāt, mākslas pasniedzējam drīzāk jābūt kā konsultantam. Kad kļuvu par profesoru, strādāju ar maģistratūras un doktorantūras studentiem, kuri jau darbojās pie saviem projektiem un bija savā virzienā attīstījušies. Pie studentiem ar šādu sagatavotības līmeni varēju vien ielūgt ciemos citus māksliniekus, kuri konkrēti katram projektam varētu sniegt noderīgus un atbilstošus padomus. Rezultātā es vadīju gleznošanas skolu, kurā nesekojām tikai vienam konkrētam glezniecības stilam. Studentiem tajā bija iespēja attīstīties katram savā virzienā.
Kad pirms divpadsmit gadiem devos uz Ķīnu, vadīju lekciju, kurā stāstīju par to, kā studentus mācu Londonā. Vietējie profesori auditorijā cēlās no krēsliem un gāja prom, jo viņi šādas metodes neatzina un nevēlējās, ka viņu studenti mācītos līdzīgā veidā. Jaunie mākslinieki Ķīnā ir ļoti disciplinēti un mācīti strādāt vienā, konkrētā stilā, kas tur ir vienīgais iespējamais variants.
Pols Hakslijs. Anima Animus III. 1998. Lins, akrils. 195,5 x 195,5 cm
Esat radījis darbus arī ar ķīniešu zīmēm, pats nezinot to nozīmi. Cik svarīgi māksliniekam pašam saprast savu darbu, un kā jūsu darbi tiek uztverti dažādās kultūrās?
Jā, tā ir. Vienmēr esmu ticējis, ka autoram savam darbam jābūt lielākajai autoritātei. Viņam par to jāzina vairāk nekā citiem cilvēkiem. Tomēr varbūt tā nemaz nav jābūt, jo dažreiz skatītāji uz maniem darbiem reaģē un stāsta to, par ko pats es nekad nebūtu iedomājies.
2004. gadā mani uzaicināja doties uz Ķīnu piedalīties kādā mākslinieku programmā, kas veidota, lai veicinātu sadarbību starp Ķīnu un Lielbritāniju. Vienīgais nosacījums manai dalībai bija radīt darbus, kuri atsauktos uz šo valsti. No sākuma atteicu, jo neticēju, ka pēc došanās uz Ķīnu, es būtu spējīgs atgriezties ar gleznām, kurā esmu attēlojis šo zemi. Kad devos mājās un satiku sievu, viņa paziņoja, ka esmu muļķis, piedāvājums man esot jāpieņem – es taču nezinot, kas notiks pēc tam. Rezultātā pārdomāju un devos uz Ķīnu.
Tur vēroju publiskās norādes, grafiti un citus piemērus, kur tiek izmantotas ķīniešu zīmes. Pamanīju, ka daudzas no tām izskatās līdzīgas manām gleznām. Pēkšņi arī atcerējos, ka viens no maniem ķīniešu studentiem reiz teica, ka mani darbi izskatoties pēc ķīniešu valodas. Es viņam jautāju, ko tie saka, bet viņš neko neatbildēja.
Es par saviem darbiem cenšos zināt visu iespējamo, tomēr, ja tajā izmantoju ķīniešu zīmi un nerunāju un nelasu šajā valodā, tad tas šīs mēles pratējam spēs pateikt to, par ko pats es nemaz nevarētu, iespējams, nojaust. Tas bija iemesls, kāpēc vienmēr centos gleznot zīmes, kuru nozīmes es zināju. Jautāju pēc palīdzības ķīniešu valodas pārzinātājiem un priecājos, jo pēc tam varēju šīs zīmes stāstu attīstīt tālāk. Tomēr atzīšos, ka mani pirmie darbi ar šīm zīmēm tiešām bija veidoti nezinot to nozīmes. Man vienkārši patika to formas. Esmu radījis arī darbus, kuros ielikts vesels teikums ķīniešu valodā. Vienā no tiem ir frāze, kas veidota no diviem vārdiem ar nozīmi „zils”, kas tulkojot uz angļu valodu nozīmē „Cilvēki, apvienosimies un zilās debesis padarīsim vēl zilākas!” Par to saņēmu labas atsauksmes un rezultātā radīju arī darbus, kuros attēloti krāsu nosaukumi līdzīgi veidam, kā popārta mākslinieki gleznotu vārdu „zaļš” zaļā un arī sarkanā krāsā.
Pols Hakslijs. Pythagoras’ Dream. 1995–1997. Lins, akrils. 172 x 172 cm
Pagājušogad Venēcijas biennālē ar izstādi Vita Vitali pārstāvējāt vienu no diviem Azerbaidžānas paviljoniem. Kā jutāties, ka jūsu darbā izmantotās formas publikai sniedza arī pavisam konkrētu informāciju – šajā gadījumā par cilvēka atstātajiem nospiedumiem planētas ekosistēmā?
Biju sapratis, ka gadu laikā daudzi mani darbi bija saistīti tieši ar dažādām proporcijām, formātiem un pakāpeniski veidotiem mērogiem. Apjautu, ka es varētu izveidot arī kādu darbu, kas būtu balstīts uz statistiku. Šo ideju attīstīju un sāku veikt dažādas izpētes. Savas idejas parādīju izstādes organizatoriem, un izrādās, ka tas bija tieši tas, ko viņi meklēja. Neviens izstādei vēl neveidoja liela izmēra gleznojumus, un kaut kas krāsains lielā formātā tai bija nepieciešams. Biju priecīgs, ka varēju radīt kaut ko, kas atbilst tēmai. Tā man bija arī jauna un ļoti specifiska pieredze. Tajā pašā laikā darba skatītājs to varēja tomēr uztvert arī bez konkrētajiem paskaidrojumiem un tos izdomāt pats.
Cilvēki mēdz teikt, ka māksla nāk caur ciešanām, bet jūsu mākslas darbi šķiet tik rotaļīgi un jūs – tik aizrauts ar tiem – , ka rodas iespaids – jums mākslas darbi rodas ar prieku. Vai tā ir?
Jūtos pagodināts, ja kāds man tā var teikt, jo varu droši apgalvot, ka ciešu radot savus darbus. Nekādā mērā nejūtu baudu to radīšanas procesā, jūtos nožēlojams un depresīvs. No citu nozaru pārstāvjiem, piemēram, politiķiem vai aktieriem, dažreiz intervijās dzirdu, ka brīvajā laikā viņi mīl gleznot, jo tas viņus ļoti relaksē. Kad to dzirdu, nodomāju: „Pie velna! Es gan to nejūtu kā kaut ko relaksējošu!” Es to uzskatu kā smagu un ļoti prasīgu darbu, kura izstrādes laikā man ļoti jācīnās. Nav godīgi, ka citiem tas šķiet kā kaut kas viegli paveicams, jo tā nav. Anrī Matiss reiz teicis, ka nav viegli radīt mākslas darbu, bet māksliniekam jādara viss, lai izskatītos, ka tas ir paveikts vienkārši. Ja mani darbi radījuši šādu iespaidu, esmu ļoti priecīgs. Lai gan daži mākslinieki tieši cenšas iegūt iespaidu un rada darbus, kas, šķiet, prezentē un atklāj visas viņu pūles un postu, es nevēlos to darīt. Gribu veidot kaut ko, kas izskatās jautrs pat, ja man nav nemaz tik jautri, kad to radu.
Pols Hakslijs. (Untitled) King. 1969. Audekls, akrils. 172 x 172 cm
