Kate Krolle. Foto no personīgā arhīva

Realitāšu relativitāte 0

Īssaruna ar mākslinieci Kati Krolli

Lauma Laube
24/08/2016

No 19. augusta peldošajā mākslas centrā “Noass” apskatāma Kates Krolles izstāde “es varētu būt citur”. Šī ir mākslinieces otrā personālizstāde, kas vienlaikus ievada arī festivāla “Ūdensgabali 2016” pasākumu programmu.

Izstāde “es varētu būt citur”, kas skatāma abās peldošā mākslas centra “Noass” ēkās,  ir formas ziņā atšķirīgu darbu ansamblis, kurā tiek atklāts jautājums par vientulību un tās dabiskumu cilvēka būtnes kontekstā. Par ainavām, gaismu un tumsu, kas tajā slēpjas. Par tās apzināšanos un tās vietu kosmiskajā kārtībā. Par ķermeni kā mediatoru starp domas telpu un notikumu secību šeit uz zemes.

Kate Krolle (dz. 1984) absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmiju un prestižo laikmetīgās mākslas skolu Le Fresnoy Francijā, iegūstot Les amis du Fresnoy apbalvojumu. Izmantojot visdažādākos medijus, māksliniece risina sev interesējošās attiecības starp dabu un tās saikni ar cilvēka dzīvi, pieredzēm un instinktiem.

Arterritory devās noskaidrot, kādus darbus var skatīt Kates izstādē, kāpēc vientulība ir tik pat svarīgs elements kā kopā būšana un kādēļ mēs vienmēr varētu būt citur. Saruna notika pagājušajā nedēļā, pirms vēl izstāde bija atklāta.


Kate Krolle. Izstāde “es varētu būt citur”. 2016. Ekspozīcijas skats. Foto no personīgā arhīva

Kādi darbi būs redzami izstādē?
Būs vairākas instalācijas, vismaz trīs no tām ir veidotas tieši “Noass” telpām – es diezgan daudz strādāju ar telpu un telpas sajūtu, tādēļ tās nebūtu iespējams izstādīt citur, tās ir piemērotas tieši “Noasam”. Vēl būs videodarbs un zīmējumi, arī iepriekš pieminētās instalācijas būs gan kustīgas, gan nekustīgas, gan smaržīgas, gan “nesmaržīgas”. Man šķiet, ka esmu izmantojusi gandrīz visas formas!

Ja izstādē redzamie darbi formas ziņā ir atšķirīgi, kāds ir to vienojošais elements?
Ideja ir vienojošais elements, manu darbu ansamblis runā par vienu un to pašu tematu. Šo darbu formas ir tikai kā izteikšanās, kā valodas līdzeklis. Attiecīgi – temats, par kuru tiek stāstīts, ir nolasāms no formas, kāda tiek izmantota.

Pastāstiet, kādēļ izstādes centrālais motīvs ir vientulība!
Tas viss, protams, nāk no personīgās pieredzes un pārdzīvojumiem. Tomēr es vēlējos runāt par vientulību kā tikpat nozīmīgu elementu kā kopā būšanu. Mūsu sabiedrībā un kultūrā ir “ieaudzis” tas, ka kopā būšana un laika dalīšana ar kādu kopā ir ļoti svarīga. Tam es pilnībā piekrītu un tas patiešām ir svarīgi, bet vientulība arī ir tik pat dabisks instinkts, no tās jau nav jābaidās. Kad vientulība ir nepieciešama, tai ir jādod telpa, un šī telpa ir ļoti plaša. To varētu nosaukt par kosmisko vientulību, kas ir tur, augšā. Kosmoss jau ir viens vesels, kaut gan tajā ir daudz elementi, kas atrodas kopā.


Kate Krolle. Darbs izstādē “es varētu būt citur”. 2016. Foto no personīgā arhīva

Ko simbolizē izstādes nosaukums “es varētu būt citur”?
Ideja ir šāda – mēs jau vienmēr varētu būt kaut kur citur, varētu notikt kaut kas cits vai mēs lietas varētu redzēt kā citādāk, bet skaidrs ir viens – es esmu šeit un tagad. Tam, kāpēc esmu šeit un tagad, noteikti klāt ir kādas pieredzes, notikumi vai pārdzīvojumi, sakritības vai izvēles. Principā tas ir izvēļu kopums – apzināts vai neapzināts – , kas tevi ir novedis līdz šim brīdim. Tas nozīmē, ka tu esi šeit, pat ja tu varētu būt kaut kur citur, un tev ir jāapzinās, ka esi te. No otras puses skatoties – esot šeit, pieslēdzoties šai realitātei, tu tāpat vienmēr būsi kaut kur citur, jo tas, kas notiek galvā, tas ir tas “citur”. Izstādes nosaukumā ir iekļauta arī ambivalence – es varētu būt citur, kas nozīmē, ka esmu šeit, un es esmu šeit, bet tajā pašā laikā esmu arī citur.


Kate Krolle. Izstāde “es varētu būt citur”. 2016. Ekspozīcijas skats. Foto no personīgā arhīva

Tātad, “es esmu citur” stāsta par sajūtu duālismu?
Jā, arī tā varētu teikt. Bet es domāju, ka tur slēpjas arī daudz kas cits. Man ļoti interesē realitāšu relativitāte. Un kas tad ir reālāks? Tas, kas notiek manā galvā, vai tas, kas notiek manā acu priekšā? Un, vispār, vai tas ir atdalāms? Tas jau ir kā komplekts, kas darbojas kopā.
Tas, kas mani satrauc, ir robeža starp to, kas pēc tradicionāliem uzskatiem ir reāls un kas nav. Nevar jau teikt, ka tas, kas notiek tavā galvā, prātā vai sajūtu līmenī ir nereālāks par to, ko tu redzi, jo tu jau to pats sajūti, tu to izdzīvo.

Vai uzskatāt, ka jums un jūsu darbiem piemīt kāds konkrēts rokraksts?
Es pati par to nedomāju, man šķiet, ka jā. Cilvēki jau man saka: “Šis izskatās pēc Kates!” (Smejas) Tad man šķiet – bet tas taču ir pilnīgi cits darbs, es taču esmu domājusi kaut ko citu! Maniem darbiem ir tik dažādas formas, tādēļ mans rokraksts vairāk ir pamānāms kopējās sajūtās un emocijās, kas tiek paustas. Acīmredzot tas, ko mani darbi pauž, apkārtējā ambience, atmosfēra un sajūta, nāk no manis, un tā arī veidojas mans rokraksts.


Kate Krolle. Izstāde “es varētu būt citur”. 2016. Ekspozīcijas skats. Foto no personīgā arhīva

Jūsu darbi top, izmantojot un apvienojot dažādus medijus. Kādi tie ir un vai cenšaties izmantot tos pašus medijus?
Mani pašu šis jautājums diezgan satrauc, jo gandrīz katru reizi ir kas tāds, ko iepriekš neesmu darījusi. Bet medijs noteikti nāk pēc tam – man rodas ideja, un pēc tam domāju, kā to realizēt. Tas idejas rašanās process noris līdzīgi kā pasaules veidošanās – kaut kas matērisks ar kaut ko ēterisku saformējas kopā, izveidojas kāda forma, kodols – ideja ir gan fiziska, gan mentāla reizē. Nav tā, ka sākotnēji man ideja ir ļoti skaidra un plakana, kurai es piemeklēju kaut ko materiālu. Esmu ievērojusi to, ka man ļoti patīk strādāt ar telpu un man tā ir svarīga. Man ļoti patīk, ka telpa iegūst tādu kā biezumu un substanci neatkarīgi to tā, kāda šī telpa ir. Telpa, kurā es kaut ko izstādīšu, man noteikti ir jāredz. Tad, kad telpa ir redzēta, tā saplūst kopā ar ideju un aug tālāk.

Kas jūs iedvesmo jaunu darbu radīšanai?
Dzīve, viss, ko es pieredzu un izdzīvoju. Daba, tajā iekšā ir pats cilvēks, dzimšana un nāve. Viss jau ir atstāts no dabas, arī kosmoss ir dabā. Cilvēciski procesi ir tie, kas iedvesmo.