Manipulējot ar dzīvi, lai noturētu līdzsvaru
Īssaruna ar franču mākslinieci un režisori Fiju Menāru
Māra Pāvula
22/08/2016
Šonedēļ, 23. un 24. augustā, franču apvienība Non Nova uzstāsies laikmetīgā cirka festivālā “Re Rīga!” ar izrādi “Vējainā pēcpusdiena”, ko radījusi māksliniece un režisore Fija Menāra (Phia Menard). Šī nav viņas pirmā sastapšanās ar Latviju – pirms 19 gadiem māksliniece šeit bija ieradusies kā viena no žonglieriem Žeroma Tomā (Jerome Thomas) laikmetīgā cirka izrādē Hic Hoc. Intervijā Menāra dalās jaukās atmiņās par to laiku un piezīmē, ka kopš tā laika daudz kas ir mainījies. Šoreiz māksliniece pati izrādē nepiedalās – viņas stāstu skatīsim Žana Luija Uvrāra (Jean Louis Ouvrard) interpretācijā – viņš ir mākslinieks, kuram Menāra uzticas pilnībā, jo zina, ka izrāde notiks tā, kā tai jānotiek, līdz pat smalkākajai detaļai. Menāras izrādes nepieļauj nekādu citu improvizāciju, kā tikai to, ko var izspēlēt izrādē izmantotie elementi – gaiss un plastmasas maisiņi.
Uzdevu viņai dažus jautājumus, lai atklātu būtiskāko par šo noslēpumaino franču cirka personību un procesu, kā top viņas meistardarbi.
Skats no Cie Non Nova izrādes L’après-midi d’un foehn (“Vējainā pēcpusdiena”). Foto: © Jean-Luc Beaujault
Kā kļuvāt par cirka mākslinieci? Kā nonācāt līdz šai izteiksmes formai?
Es nenāku no skatuves mākslinieku ģimenes. Nonācu skatuves mākslā, pateicoties tam, ko mēs Francijā saucam par kultūras demokratizāciju, kad arvien vairāk un vairāk teātru, dejas un cirka izrādes kļuva publiskas. Sāku darboties nevalstisko organizāciju vidē, kur iemācījos žonglēt, kas maz pamazām kļuva par manu profesiju. Man īpaši jāpateicas cilvēkiem, kurus satiku un kuri pēc tam kļuva par maniem skolotājiem, sevišķi – Žeromam Tomā.
Kādas šodien ir jūsu attiecības ar žonglēšanu?
Lai arī tagad žonglēju visai reti, paņemot rokās žonglēšanas bumbas, sajūtu, ka tieši šie objekti ir mani mācījuši. Mēs visi esam kļuvuši par žonglieriem, mēs manipulējam ar mūsu dzīvēm, lai noturētu līdzsvaru. Žonglēšana nozīmē – saglabāt līdzsvaru. Manās izrādēs šodien, pat teātra izrādēs, ko rakstu, es pamanu, ka patiesībā daudz uz skatuves strādāju ar līdzsvara noturēšanu starp dažādiem objektiem.
Skats no Cie Non Nova izrādes L’après-midi d’un foehn (“Vējainā pēcpusdiena”). Foto: © Jean-Luc Beaujault
Jūs sākāt kā žonglieris, bet jūsu izrādēs ir iekļautas ļoti dažādas disciplīnas. Kā starpdisciplinaritāte ieguva tik lielu nozīmi jūsu darbos?
Man šķiet, ka īstais jautājums, identitātes jautājums, ar ko strādāju, ir ļoti saistīts ar sevis transformēšanas ideju. Pamatā mēs pievienojam arvien jaunus un jaunus elementus sev, mēs tos integrējam un kļūstam heterogēni. Tāpat ir ar manu rakstīšanu. Dažreiz esmu kā pirāts. Izmantoju visu, lai sevi izpaustu. Patiesībā nekad neesmu centusies būt starpdisciplināra, tas pats atnāk pie manis un iekļaujas manos darbos. Mēs cenšamies izvairīties no birkas piekarināšanas. Nezinu, kā tas notiek Latvijā, bet Francijā mums patīk visu sadalīt kategorijās – mums vienmēr visam jāpieliek birka, jo mēs lielā mērā esam morālistu sabiedrība. Man ir interesanti iztaujāt sabiedrību.
Zinot, ka cirks reizē var būt gan viss, gan nekas, vai jūtat, ka laikmetīgais cirks jūs atbrīvo no šīm birkām?
Jā, tomēr domāju, ka uz šo jautājumu nevajadzētu skatīties tikai no viena skatu punkta. Mēs bieži sev jautājam, vai skatītājs nāk skatīties cirku tāpēc, ka tas ir brīvs no daudziem kodiem. Man tā nešķiet. Es domāju, ka laikmetīgā cirka publikai ir daudz mazāk iekodētu priekšstatu kā teātra vai dejas skatītājam. Tai ir daudz vairāk neskaidrību par definīciju vai formu. Vēl viena svarīga lieta – daudz vieglāk ir cilvēkus uzaicināt uz cirka izrādi – viņi mazāk baidīsies no tā, ka nesapratīs. Tas nav ne labi, ne slikti, tas vienkārši tā ir. Tomēr tas nozīmē, ka mums – cirka un citiem starpdisciplinārajiem māksliniekiem – jāsaprot, ka skatītājs ir gatavs. Tāpēc mums jārada kaut kas intriģējošs, jāpiedāvā jauns skatījums, jāparāda citi skatu punkti, jāiekļauj kritika un vēlmes.
Skats no Cie Non Nova izrādes L’après-midi d’un foehn (“Vējainā pēcpusdiena”). Foto: © Jean-Luc Beaujault
Kas jūs iedvesmoja radīt tieši šo izrādi? Vai tā bija kāda tēma, kas rosināja darboties ar celofāna maisiņiem, vai materiāls pats iedvesmoja stāstu?
Strādājot es vairākkārt pārbaudu, kā lietas darbojas, tādā veidā es paskatos uz tām no dažādiem skatpunktiem. Katrā ziņā, pirmais vienmēr ir temats. Sāku strādāt tikai tad, kad tēma mani uzrunā un es no tās netieku vaļā. Tādos gadījumos es uzticos saviem instinktiem.
Vispārīgi runājot, interesējošās tēmas parasti ir saistītas ar kaut ko dzīvu. Un man nav ne mazākās nojausmas kāpēc, bet es uztveru šo “kaut ko”, un tas mani aizved līdz konkrētam objektam, ar ko strādāt. Plastmasas maisiņu gadījumā – es pie tiem bieži atgriežos. Mēs dzīvojam naftas industrijas sabiedrībā, visa ekonomika ap to funkcionē – visu nosaka nafta. Līdz ar to, man skatījumā šiem plastmasas maisiņiem ir spēcīga simboliskā nozīme.
Pirmo izrādes “Vējainā pēcpusdiena” versiju radīju Vēstures un dabas muzejam. Tad sapratu, ka šis muzejs patiesībā ir kapsēta. Sapratu, ka tā ir vieta, kur cilvēks parāda to, ko viņš pats ir iznīcinājis, pār ko ir dominējis, un brīžiem tas ir baisi. Tas ir tāpat, ja mēs patstāvīgi izrādītu medību trofejas. Tajā pašā laikā es sev jautāju par cilvēka eksistenci – kurš ir radījis rīku, lai cilvēks tik tālu nonāktu? No roku darba lauksaimniecības līdz naftas pārmērīgai lietošanai, kas pārņēmusi visu sabiedrību. Mēs redzam piesārņojumu un visu pārējo, kas ar to saistīts. Es vēlējos atgādināt, ka šiem plastmasas elementiem, neskatoties uz tiem līdzi ejošo šausminošo publisko tēlu, piemīt arī skaistums. Atgādināt, ka visa šī globālā šizofrēnija par to, ka mums visiem ir jāglābj planēta, nozīmē, ka mums ir jāmaina dzīvesveids. Bet mēs to nedarām. Mēs sapņojam par izmaiņām uz planētas, pašiem neko nedarot. Tieši to es redzu plastmasā.
Skats no Cie Non Nova izrādes L’après-midi d’un foehn (“Vējainā pēcpusdiena”). Foto: © Jean-Luc Beaujault
Vai šī izrāde ir Jūsu stāstīts stāsts, vai uzburta pasaule, kurā katrs skatītājs piedzīvo citu stāstu?
Protams, pamatā vienmēr ir kāds stāsts. Tomēr tas vienmēr ir atvērts interpretācijai un jautājumiem. Publika negaida, ka beigas būs tik nežēlīgas. Savā ziņā tas, ka mēs no dzimšanas caur grāciju un skaistumu dodamies pretī tik pēkšņai nāvei, mūs aizved pie būtiska jautājuma – kas mēs esam?
Kad radīju šo izrādi muzejam, vēlējos kaut kam piešķirt dzīvi. Nevarēju atgriezt dzīvē dzīvnieku, bet varēju mēģināt piešķirt dzīvi materiālam. Tur bija izbāzta zebra, un, atdzīvinot plastmasas maisiņu, marionete, ko biju radījusi, dejoja tai starp kājām. Gluži vai likās, ka zebra nav mirusi – tikai apburta no tā, ko redz, un apbrīno dejojošo marioneti.
Pēc tam, kad bija radīta izrāde, izrādījās, ka marionete, ko esmu radījusi, laupa visu, kas man kā māksliniecei piemīt – grāciju, virtuozitāti, skaistumu, izturību. Skatītāji raudzījās vienīgi uz marioneti. Izrādē, mākslinieks iznīcina šīs mazās marionetes, lai atgūtu to, kur viņš ir ieguldījis tik daudz sava laika. Tā ir greizsirdības aina.
