Veids, kā būt laimīgam

Intervija ar vācu mākslinieku Norbertu Biskiju

18/08/2016

Norberts Biskijs (Norbert Bisky) ir Berlīnē dzīvojošs vācu gleznotājs, kura gleznas uzreiz paliek prātā ar savu krāšņumu, krāsainību un tēlu pārpilnību. Runājot par viņa agrīnajiem darbiem, parasti tiek pieminētas Austrumvācijas socreālisma estētikas ietekmes – iedvesmai kalpojušas bērnības atmiņas Austrumvācijā, tēli no bērnu grāmatām un pionieru plakātiem, kā arī sociālisma propagandas efemērisms. Taču pēdējos gados viņš ir pievērsies drūmākām tēmām – darbos parādās katastrofas, slimības, galvas nociršanas –, vienlaikus saglabājot sev raksturīgo izkopto gleznieciskumu. Turklāt tas viss vēl savijas ar kristīgo ideoloģiju, mākslas vēsturi, geju kultūru, pornogrāfiju un apokaliptiskām vīzijām. Viņa figūras lielākoties slīd, krīt vai kūleņo gaisā bez jebkādas gravitācijas ass. Viens no Biskija darbiem – glezna „Lielbagāža” (Übergepäck) – šobrīd apskatāma Rīgā izstādē „Gara radinieki: vācu māksla, pēdējais pusgadsimts”. Tā ir lielākā vācu mākslas ekspozīcija Rīgā kopš 90. gadu sākuma, kad notika izstāde „Interferences – Rietumberlīnes māksla 1960–1900”.

Saistībā ar izstādi rīkotajā preses konferencē Biskijs atklāja, ka „Lielbagāža” ir īpašs darbs, kas ticis radīts pirms astoņiem gadiem, kad personiskā pieredze lika māksliniekam pievērsties tādām tēmām kā drošības sajūtas zaudēšana un terorisms. Kā mākslinieks vēlāk atklāj mūsu sarunā, viņš šeit atsaucas uz teroraktiem Mumbajā 2008. gadā, kam viņš bijis liecinieks. Šis gadījums ļoti iespaidoja mākslinieka skatījumu uz dzīvi, sekojoši arī viņa mākslu. Runājot par saviem iedvesmas avotiem, Biskijs saka, ka visspēcīgākā ietekme ir pati dzīve: „Viss, ko es redzu, kas piesaista manu uzmanību, mani iedvesmo. Es daudz izmantoju fotogrāfijas, ko uzņemu ar sava telefona kameru, pat esmu izveidojis veselas izstādes no tām. Dažkārt par izejas punktu ņemu jau esošus attēlus, ko radījis kāds cits. Arī materiāls ir ļoti iedvesmojošs faktors – pirms pāris gadiem es sāku strādāt ar ļoti šķidru eļļas krāsu uz papīra; tas, ka veidoju eļļas gleznas maksimāli izplūdušas, izmainīja visu manu glezniecības procesu, tas mainīja arī to, kā manas gleznas izskatās šobrīd.”

„Un ir vēl kāda svarīga lieta: savās gleznās es tiecos runāt par lietām, ar kurām esmu personiski saistīts. Vienmēr ir jābūt šim autobiogrāfiskajam elementam, citādi es nemaz neķeros klāt. Tas man ir ļoti būtiski,” atzīst Biskijs.

Norberts Biskijs. “Lielbagāža.” 2008. Audekls, eļļa. LNMM publicitātes attēls

Mūsdienās, staigājot pa Berlīnes mākslas telpām, daudz nesanāk redzēt glezniecību – mākslinieki pārsvarā izvēlas citus medijus. Kāpēc jūs esat izvēlējies glezniecību?

Mana motivācija gleznot mainās visu laiku. Šodien tas jau ir kā ieradums, bet glezniecībai es nolēmu pievērsties, kad man bija ap 20. Tas notika pēc tam, kad krita Berlīnes mūris, un man – cilvēkam, kurš uzaudzis tādā slēgtā valstī kā Austrumvācija – tas iespēju sprādziens, kā laimēt loterijā. Pēkšņi atrados situācijā, kad varēju darīt ko un kā vēlos, kas savā ziņā nozīmēja arī noteiktu spriedzi – bija jāsaprot, kas ir tas, ko tu patiešām vēlies savā dzīvē darīt. Pagāja vairāki mēneši par to domājot, līdz es nonācu pie domas, ka es patiešām vēlos gleznot, jo man no tiesas sagādā baudu radīšanas process. Sapratu, ka, iespējams, nevarēšu ar to izdzīvot, bet, ja tas mani dara laimīgu – es to gribu darīt. Ir tikai dažas lietas šai pasaulē, kas mani dara tikpat laimīgu kā gleznošana. Glezniecība ir lielisks veids, kā varu sevi izpaust. Es dodos uz studiju, esmu tur pats ar sevi un vienkārši gleznoju. Šobrīd tas ir manas dzīves centrs. Tā ir mana dzīve! Ir grūti to aprakstīt, nekļūstot salkani kičīgam, bet savas dzīves galveno enerģiju es ielieku gleznās. Es mēģinu tajās ielikt arī savu dzīvi. Mēģinu būt godīgs un nopietns un jautrs, muļķīgs, dumjš, visāds… Dažreiz tas nostrādā, bet dažreiz – nē.

Norberts Biskijs. Hérésie. 2015. Galerie Daniel Templon, Brisele. Ekspozīcijas skats. Foto: Bernd Borchardt © VG Bild Kunst

Kādos gadījumos tas nenostrādā?

Tas ir saistīts ar procesa praktisko pusi – materiālam ir savas robežas. Kad es tās sasniedzu (un dažreiz tas notiek 4.30 no rīta), saprotu, ka gleznu esmu sabojājis. Man jāņem nazis un tā jāiznīcina. Un to es arī daru.

Vai tas bieži notiek?

Par laimi tas nenotiek pārāk bieži – ticiet, jūtos briesmīgi, kad man ir jāiznīcina glezna pēc tam, kad esmu dienām un nedēļām pie tās strādājis. Bet tas notiek katru gadu.

Tātad, jūs pievērsāties glezniecībai, kad jau studējāt mākslu.

Nē, es veicu dažādus gadījuma darbus – strādāju par viesmīli, rūpējos par veciem cilvēkiem utt. Tad iestājos universitātē, lai studētu mākslas vēsturi un vācu valodu un literatūru. Man ne pārāk patika tas, ko tur mācīja, tāpēc aizgāju pie kundzes no studentu biroja un teicu: “Ziniet, tā vietā, lai es sēdētu un skatītos mākslas darbus trūcīgas kvalitātes melnbaltos diapozitīvos, es labāk pats gleznošu, pat, ja tas būs mēsls.” Un kundze man atbildēja: “Uzmanieties, ka nekļūstiet traks.” Viņa mani brīdināja par to, lai palieku “pie zemes” un man nepiemetas lieluma mānija. Pēc šīs sarunas man bija diezgan skaidrs, ka jākļūst jukušam un jābūt gleznotājam. Un tā es iestājos Mākslas akadēmijā un studēju tur piecus gadus. Es biju uz īstā ceļa.

Norberts Biskijs. Aquageddon. 2007. Audekls, eļļa. 280 x 400 cm. Foto: Bernd Borchardt © VG Bild Kunst

Jūs bijāt Georga Bāzelica students. Cik lielā mērā viņš jūs iespaidoja? Kā jūs raksturotu viņa ietekmi jūsu mākslinieciskā ceļa izvēlē?

Viņš mani ļoti iespaidoja, lai arī nekad neesmu vēlējies gleznot kā viņš. Jau no paša sākuma man bija skaidrs, ka mani interesē citas lietas nekā Bāzelica kungu. Bet bija lieliski, ka varēju satikt cilvēku, kurš patiešām saprot, par ko ir runa, un kuru var augstu vērtēt. Tas bija lielisks dialogs, lai arī vienmēr ieturot distanci – jo es nebiju viņa mākslas pielūdzējs. Mums bija patiešām interesantas sarunas piecu gadu garumā – par to, ko es varētu darīt vai ko man vajadzētu darīt, vai arī – ko esmu izdarījis. Man tas bija ļoti svarīgi.

Vai viņš jums parādīja virzienu?

Īstenībā – bija otrādi. Viņš mani apstādināja, kad biju uz nepareizā ceļa. Viņš pateica: “Nē, tas ir mēsls! Nedari to! Tu nevari turpināt šādā veidā.” Domāju, ka ir nepieciešams tāds cilvēks, kad esi sava ceļa meklējumos. Bez viņa es tagad darītu pavisam citādākas lietas. Viņš pavēra dažas iespējas, jo domāja plaši – piemēram, viņš mūs ielūdza uz savas izstādes atklāšanu Gugenheima muzejā Ņujorkā 1995. gadā. Uz jaunu mākslas studentu tas atstāj lielu iespaidu un parāda arī to, kas ir iespējams, – pilnīgi savādāku scenāriju, nekā esi pieradis redzēt, kad mēģini īrēt dzīvokli un visi tev saka: “Ak, jūs esat mākslinieks! Nabaga cilvēks… Kā jūs izdzīvojat? Izsaku līdzjūtību…” Varbūt šodien tas ir mainījies, bet toreiz būt par mākslinieku Berlīnē – tas netika pārāk augstu vērtēts. Tikšanās ar Bāzelica kungu man palīdzēja ieraudzīt īstās iespējas.

Norberts Biskijs. Balagan. 2015. Bötzow Berlin. Ekspozīcijas skats. Foto: Bernd Borchardt © VG Bild Kunst

Vai varat iedomāties, ja jūs nebūtu gleznotājs, ko jūs varētu darīt?

Darīt kaut ko citu un būt laimīgam…? Es nezinu. Esmu izvēlējies īsto profesiju.

Tad jūs esat viens no tiem laimīgajiem, kurš ir izvēlējies pareizo ceļu.

Jā, savā dzīvē esmu piedzīvojies daudz veiksmīgu situāciju. Esmu veiksmīgs, bet mēģinu to arī izmantot. Es apzinos savu veiksmi. Man šķiet, ka daudz cilvēku neapzinās, kā viņiem ir paveicies. Kādu laiku pasniedzu kursu Ženēvas Mākslas akadēmijā, un daudzi mani šveiciešu studenti sūdzējās, ka viņiem ir grūta dzīve – nav iespēju, viņi nezina, ko darīt un kurp doties… Es viņiem teicu: “Hei, paklausieties! Jūs esat Šveicē! Jūs esat tie, kam ir paveicies!” Domāju, ka praktiski visā Eiropā atrodamies vairāk vai mazāk priviliģētā stāvoklī. Piemēram, ja salīdzinām sevi ar cilvēkiem Dienvidamerikā – esmu tur saticis tik daudzus interesantus, izskatīgus, gudrus cilvēkus, kuriem patiešām nav iespēju – viņi nevar pārvietoties, doties, kur vēlas.

Norberts Biskijs. besetzt. 2007. Audekls, eļļa. 240 x 300 cm. Foto: Bernd Borchardt © VG Bild Kunst

Vai atceraties pagrieziena punktu jūsu karjerā, kad no mākslinieka, kurš vienkārši strādā savā darbnīcā, kļuvāt par pieprasītu autoru, kuram notiek izstādes galerijās un muzejos?

Tas brīdis bija ļoti vienkāršs – galerists atnāca uz manu darbnīcu un teica: “Strādājam kopā!” Galerijā notika izstāde, un viss veiksmīgi tika pārdots. Tajā brīdī es sapratu, ka situācija ir izmainījusies. Sākumā par to biju ļoti satraukts – tas man bija kas jauns. Mēģināju saglabāt šo situāciju, un tas bija muļķīgi. (Smejas) Pagāja kāds laiks, kamēr sapratu – pat, ja esi nokļuvis veiksminieka lomā, to nevar noturēt. Vari mēģināt, bet nebaidoties kaut ko zaudēt. Piemēram, sajutos ļoti nomākts, kad mākslas dīleris man pateica: “Man ir rinda ar 200 mākslinieku vārdiem tajā.” Es pārtraucu ar viņu strādāt un pametu galeriju. Pateicu sev – tā ir mana dzīve; radīšu gleznas, kas būs pavisam citādākas. Tā arī izdarīju – izmainīju savu stilu un mēģināju no jauna atgūt brīvību, nebūt atkarīgs no citu cilvēku prasībām vai vēlmēm. Tā bija sarežģīta situācija pirms 15 gadiem. Šobrīd atrodos laimīgā situācijā – pat mani kolekcionāri nezina, kas būs nākamais, ko darīšu, bet viņi pie tā sāk pierast, un tas man sagādā īstu baudu.

Norberts Biskijs. Zentrifuge. 2014. Kunsthalle Rostock. Sadarbībā ar Henrik Schwarz. Tērauds, PVC, putas, audums. Instalācijas skats. Foto: Bernd Borchardt © VG Bild Kunst

Tātad, jūs nesekojat citu vēlmēm, tikai savējām.

Atceros izstādi pirms pieciem gadiem – uz atklāšanu ieradās daudz kolekcionāru un viņi visi bija saniknoti, jo neatrada to, ko meklēja. Tajā pašā laikā bija daži kolekcionāri, kas teica: “O, izskatās dīvaini, bet tajā ir kas interesants.” Tā es iesāku veidot jaunus dialogus. Es satiku arī cilvēkus, kas teica: “Man nepatīk tas, ko darīji agrāk, bet tas, ko redzu tagad, ir interesanti.” Tas ir process, kas turpinās. Un tā ir viltīga spēle… Man šķiet, ka kolekcionāru radītās situācijas, kad kāds kaut ko pieprasa, patiesībā var mākslinieku nogalināt. Es to nevarēju izturēt, tas mani žņaudza… Iespējams, kāds to var vieglāk izturēt. Es mēģinu būt dzīvs, mēģinu mainīties un darīt to, ko vēlos. Dažreiz tas sakrīt ar citu cerībām, dažreiz – nesakrīt. Tāda ir dzīve.

Vai ir kas tāds, kas jūs satrauc mūsdienu pasaulē?

Ir tik daudz lietu… Ja atceramies 1990. gadus – toreiz bija dažas nenozīmīgas problēmas, bet pamatā atmosfēra bija – laime, miers, harmonija, mīlestība, izpriecas. Man šķiet, ka tagad ir pavisam citādāks laiks; daudz cilvēku dzīvo bailēs. Tas, kas mani visvairāk satrauc, ir bailes. Domāju, ka tās ir sākums daudzām savādām, smagām un bīstamām lietām. Tās vienmēr sākas ar bailēm.

Piemēram, pagājušajā gadā es dažus mēnešus dzīvoju Telavivā. Tā bija dzīvi izmainoša pieredze, jo es aptvēru to, ka notiekošos konfliktus nevarēs tik viegli atrisināt. Tomēr es tur satiku daudz lielisku cilvēku, kuros kūsā dzīves enerģija un kuri cenšas izbaudīt katru mirkli – jo tas ir tik dārgs. Tas man palīdzēja izmainīt savu skatījumu uz noteiktām lietām.

Cita pieredze, kas izmainīja to, kā skatos uz pasauli, un parādīja dzīves vērtību, man bija 2008. gadā, kad es gadījos Mumbajā Taj Hotel terora aktu laikā. Līdz tam es terorismu uztvēru kā kaut ko sliktu, tomēr arī kā tādu, kas mani neietekmē – līdzīgi kā skatīties ugunsgrēku televīzijā. Un nu, es atrados notikumiem pašā centrā – mans galerists bija teroristu ķīlnieks.

Šodien mums nemaz nav jādodas uz Mumbaju – šādas lietas arvien biežāk notiek tepat Eiropā.

Vācijā ir daudz cilvēku, kuri dzīvo tādā kā burbulī – viņiem šķiet, ka viņi var izbēgt no nepatikšanām. Arī tas mani satrauc. Man šķiet, ka pasaule mūsdienās ir tik ļoti saistīta, ka viena problēma iespaido visu pārējo.

Vai redzat, kā jūs kā mākslinieks, varētu šo situāciju ietekmēt?

Neesmu pārliecināts, vai varu to ietekmēt. Dažreiz gan mēģinu. Piemēram, kopā ar saviem draugiem palīdzu bēgļiem, kas ieradušies Berlīnē pēdējā gada laikā. Savā ziņā tas kļūst arī par daļu no manas mākslinieciskās darbošanās – tas iekļūst arī manās gleznās. Tomēr es domāju, ka mans darbs ir būt jūtīgam un pamanīt lietas. Un tad tās ielikt savos darbos. Iespējams, tas ir kā vēstījums pudelē – ziņa nākotnei. Tā ir lieta, par ko šobrīd domāju, – vēlos gleznās iekļaut mūsu laiku tāpēc, ka vairums ziņu, kuras mēs izsūtām internetā vai telefonos, pazudīs. Glezna top ilgi, bet tā arī saglabāsies ilgāk.

Vai esat kādreiz domājis, kas jums dzīvē ir vissvarīgākais?

Hmm... Domāju – dzīvot šajā brīdī, to pamanīt – tā mūsdienās nav pārāk ierasta lieta, jo gandrīz mūs visus no realitātes atrauj viedtālruņi. Esam vienā vietā, bet vienlaikus atrodamies vēl desmit citās vietās. Es cenšos patiešām klātbūt. Kad man bija 30, visa dzīve likās kā liela ballīte, kas nekad nebeigsies. Tagad man ir sajūta, ka drīz viss pazudīs, ieskaitot mani pašu. Tāpēc mēģinu būt nomodā un gūt pēc iespējas vairāk no apkārtējā. Un ļoti vienkārša lieta: būt darbnīcā un gleznot dara mani ļoti laimīgu.

norbertbisky.com