Anda Lāce. Foto: Ivars Drulle

Iekšējā Es uzsprāgšana 0

Saruna ar mākslinieci Andu Lāci

Paula Lūse
08/08/2016

No 4. augusta līdz 10. septembrim Mūkusalas Mākslas salona Lielajā zālē skatāma mākslinieces Andas Lāces personālizstāde “es Es ES”.

Veicot nelielu izpēti, uzzināju, ka māksliniece 2008. gadā ieguvusi maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības apakšnozarē, kā arī papildus izglītojusies Mančestras Metropolitēna universitātē Lielbritānijā (2005) un mēnesi stažējusies Florences Mākslas institūtā, viņai notikušas vairākas personālizstādes, kā arī māksliniece piedalījusies grupu izstādēs un mākslas mesēs gan Latvijā, gan ārzemēs. Anda Lāce vairākkārt nominēta Purvīša balvai – tostarp arī par nesen, šī gada jūnijā, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pagalmā noritējušo performanci “Atindēšana”, kas ievadīja ciklu “Iekšējā Es uzsprāgšana, seku savākšanas un neitralizēšanas varianti” un kam secīgs turpinājums ir personālizstāde “es Es ES” Mūkusalas Mākslas salonā. Cikls tiks noslēgts 10. septembrī ar vēl topošo performanci “Varianti”.

Visa šī informācija uz brīdi kļuva neaktuāla, kad mākslinieces mājaslapā andalace.com izlasīju 2010. gadā rakstīto: “Es skatos, kāds ir cilvēks tuvplānā, mēģinot atrast cilvēcisko, apjaušot pašas vājumu un spēku. Ieraudzītajā atklājas zīmes, un cilvēks var kļūt tikai mazs melns punkts milzīgā, daudzslāņainā matērijā. Skatoties caur sevi, Mans cilvēks izskatās viens, tomēr tad tam pievienojas vēl kāds vai vairāki. Cenšoties nebūt viens, vienmēr patur prātā, vai un cik ietekmējošs Viņš ir. Bet robežas ir vaļā un tās ir neskaidras – kustība ir atgriezeniska. Mazais ir liels, un lielais ir mazs. Viss stāv blakus un sajaucas kopā. Kustība Manu cilvēku ved pāri robežām, lai Viņš pazustu un atkal atgrieztos.” Un tieši tāda sajūta arī radās Andas Lāces izstādē “es Es ES” – caur pazušanu uz atgriešanos un atpakaļ. Izstāde ir pilna netveramā, bet tomēr katram tik pazīstamā un saprotamā.

Arterritory.com tikās ar mākslinieci neilgi pirms “es Es ES” atklāšanas, lai uzzinātu mazliet vairāk par šo izstādi un darbu tēmām, kuras apspēlētas iepriekšējos Andas Lāces projektos, kā arī lai noskaidrotu vai viņai tuvāka ir glezniecība vai tēlniecība un kurā brīdī māksliniece pievērsusies performancei. 


Skats no izstādes “es Es ES”. Foto: Anda Lāce

Vai vari, lūdzu, mazliet ieskicēt, kas būs redzams izstādē “es Es ES”?

Mūkusalas mākslas salonā būs apskatāma jauna mākslas darbu sērija, kas vienlaicīgi būs arī instalācija. Gleznas kādu laiku turēsies pie sienas plaknes, tad to pametīs un kļūs par instalāciju, sāks darboties citi spēki. Gleznu sēriju “es Es ES” saucu par iekšējā “es” sprādzienu palēninājumā, kas sastāv no sešpadsmit gleznām. Kādā brīdī šī sērija sevī sāks ietvert arī jau iepriekš manā performancē “Atindēšana” izmantotos sūkļus.


Performances "Atindēšana" sūkļi žāvējas Andas Lāces darbnīcā. Foto no personīgā arhīva

Vai performancē “Atindēšana” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pagalmā izmantotā tumšā viela bija domātas asinis?

Nē, tumšā viela bija kā simbols visam sliktajam, ko gribētos no sevis izvadīt. Performance bija balstīta tautas mītā par kaķu spējām dziedināt, uzņemot slikto sevī. Šī doma man nelika mieru. Iedomājos, kā tas būtu, ja mēs tiešām zinātu un fiziski redzētu to procesu, kā tas sliktais pāriet draugā, kaķī vai sunī. Tas jau ir pašsaprotami, ka mēs savstarpēji ietekmējam viens otru, bet gribēju runāt par tādām galējām situācijām, apzināšanos, kas tad ir tas, ko mēs nododam. Lielā mērā tas viss ir par mierinājuma meklēšanas veidiem un paņēmieniem.


Fragments no Raiņa dzejoļa “Mēmā jūra”

Kas ir tā “es Es ES” izlaušanās, kāpēc trīs “es”?

Tas viss sākās aptuveni pirms gada, kad „Satori“ galvenais redaktors Ilmārs Šlāpins izvēlējās mani, lai ilustrēju Raiņa dzejoli “Mēmā jūra” grāmatai “Rainis. Cilvēks”. Domājot par to, kā es varētu šo dzejoli ilustrēt, protams, tapa vairākas idejas un skices. Dzejoļa sākumā ir rindas, kas uzkrītoši sākas ar “es”:

“(..)

Es savās bēdās nācu klausīt veldzes vārdu,

Es tavu elpu citkārt dzirdēju no tāles, –

Es tuvu pienāku tev klāt – tu cieti klusu!”

Un man tas “es, es, es” sāka augt aizvien lielāks, daudz domāju par to cilvēku, kurš ir bēdu mākts, bet pieprasa dzirdēt to veldzes vārdu. Sapratu, ka tajā dzejolī ir baigais ego. Tas ir lielā mērā arī par manu dabu, un es zinu, cik prasīga esmu savās bēdās. Protams, ne vienmēr iekšējais “es” aug no bēdām, bet ir tāds brīdis, kad tas “es” izaug līdz citai formai. Domāju par tiem pāraugušajiem “es”, kas izgājuši no ierastās plaknes, kad cilvēks bieži vien vēlāk pats brīnās, ka tās bijušas viņa domas, rīcība un darbi. Tas lielā mērā veido pamatu tam pasaules vājprātam. No tā visa es uzbūvēju pamata karkasu, un ļauju sev  brīvi gleznot. Ir jau ļoti viegli nebūt brīvam, piemēram, mani ierobežo manis pašas stilistiskais rokraksts, bet es tiecos izveidot kaut kādu struktūru, kuras ietvaros es varu būt brīva.

Vai izdodas to brīvības sajūtu noturēt?

Iet visādi.

Skatoties, kas notiek pasaulē, rodas sajūta, ka ir par daudz “es” un par maz “mēs”.

Protams, tāpēc arī pieminēju Raiņa dzejoli. Kurš tad ir tas Raiņa “es, es, es”? Bet tā droši vien ir to lielo cilvēku traģēdija. Mēģinu iztēloties milzīgu kopienu pilnīgā harmonijā. Tas ir tas, uz ko es, šķiet, tiecos – uz vispārēju sapratni un piedošanu, bet es pazīstu tikai pasauli, kādu esmu piedzīvojusi – ar visu berzēšanos un sprādzieniem. Kas notiek pilnīga miera pasaulē?


Performance “Atindēšana”. Foto: Anna Siliņa

Kā izvēlies materiālu, kurā tiks īstenota darba ideja? Vai uzreiz ir skaidrs, ka šī būs glezna, bet tā skulptūra vai performance?

Ir bijis tā, ka neuzgleznots darbs kļūst par performanci. Arī “Atindēšanas” pamatā bija ne pārāk veiksmīga instalācijas ideja, kas gandrīz vienlaicīgi pārtapa par skaidru performances vīziju. Nevaru izskaidrot, ar ko tam ir saistība. Varbūt esmu diezgan ērti iekārtojusies, ka varu neizvēlēties vienu izpausmes veidu, strādāt un domāt dažādi, man tas šķiet dzīvi.

Vai vēl meklē to vienu mākslas veidu, kurā strādāt, vai tieši saista šī eksperimentēšana ar materiāliem?

Vienmēr kaut ko meklēju, kas mijās arī ar lieliem un pamatīgiem nolieguma brīžiem un apmaldīšanās sajūtu, bet tajā brīdī, kad ideja ļoti spilgti iedegas, tad ir skaidrība, kādā materiālā tā vēlas iemiesoties. Tad es daru visu, lai to, ko esmu iedomājusies, arī realizētu.

Vai bieži ir sajūta, ka darbs ir pabeigts?

Manuprāt, tādai sajūtai ir jābūt katru reizi, kad darbs ir pabeigts. (Smejas) Bet man ir bijusi arī gleznu sērija “Pārvērtību sērija bez nobeiguma”, kura noslēdzās ar performanci “Kokons” un nav vairs turpināta. Tas ir tāds kopums, elementu pārplūšana, tēmas turpināšana un paplašināšana. Tāda viegli rotaļīga sajūta.

Esi pabeigusi LMA Glezniecības nodaļu, bet radi arī tēlniecības darbus. Kāpēc negāji uz tēlniekiem?

Glezniecība man tomēr ir visa pamatā, to es skaidri jūtu. Pat visi mēģinājumi radīt mākslu citos materiālos manā uztverē ir diezgan gleznieciski.


Glezna “Sumpurnis” izstādē “es Es ES”. Foto: Anda Lāce

Daudzos darbos runā par tuvību, mīlestību, šo “es” un “es un citi”.

Vairāk gan par “es un otrs”, bet “otrs” jau arī ir tie “citi”. (Smejas)

Vai mākslā izliec kādu iekšējus pārdzīvojumus un sāpes vai tas ir tikai vidutājs?

Protams, mana dzīve un pieredze ietekmē manas domas, to, kas man ir svarīgi un kas mani neliek mierā. Ilgstoši visi mani darbi bija izteikti figurāli, jo cilvēcīgs cilvēks ir pats galvenais. Tagad, šķiet, tas pats jau vien darbos parādās arī bez figuratīvisma, tēma ir par to pašu.

Kā un kad nokļuvi līdz idejai par performanci?

2010. gadā piedalījos Cēsu Mākslas festivālā ar gleznu sēriju “Paša mirdzēšana un atstarošana” izstādē Take Care. Izstādes atklāšanas dienā man bija arī performance. Domāju, ka šī interese par performanci nebūtu tik spilgti izpaudusies, ja pirms tam nebūtu strādājusi kopā ar režisoru Vari Klausītāju pie “Zīmējumu teātra”. Varis mani izvēlējās savam maģistra darbam kā scenogrāfu, bet nokļuvu arī uz skatuves, gadu vēlāk arī tapa mana pirmā performance. Tajā laikā Rīgā varēja ļoti labi just Latvijas Performances Mākslas savienības biedrības darbību, piemēram, tika rīkotas vairākas dzīvokļu performances.


Performance “ Paša mirdzēšana un atstarošana”, Cēsu mākslas festivālā, 2010. Foto no personīgā arhīva

Par ko bija tava pirmā performance?

Uzskatu, ka jau pati gatavošanās tai bija performance. Biju aizņēmusies iespaidīga izskata diktofonu, kas izskatījās pēc radiācijas uztvērēja, staigāju pa Cēsīm, runāju ar izstādes dalībniekiem, rīkotājiem un apmeklētājiem, uzdevu jautājumu, vai cilvēki spīd? Atceros, ka biju nedaudz vīlusies, jo likās, ka visinteresantākās atbildes saņemšu tieši no bērniem, bet tā nebija. Bet kopumā tas bija ļoti interesants process – iet klāt svešiem cilvēkiem un viņus uzrunāt. Atbildes bija dažādas – gan ezotēriskas, gan absolūti tiešas. Atbildes apkopoju vienā garā skaņas failā, tās tika atskaņotas, kamēr es ar trauslu un garu otu pārnesu balto krāsu un zīmēju uz sienas.

Cik ilgi?

Kamēr visi aizgāja.

Un kādas performances radīji pēc tam?

2013. gadā bija performance “Kokons”, pēc tam “Ķekars”. Šajās jau sadarbojos ar jaunajiem komponistiem – Platonu Buravicki un Eviju Skuķi. Pēc tam sekoja performance “Valdzinoši nedrošs” un “Nogrieznis”. Pēdējā bija “Atindēšanās” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pagalmā un šobrīd top performance “Varianti”, kas būs skatāma 10. septembrī. “Varianti” vēl top, tāpēc visu nevaru vēl par to izstāstīt, bet arī tā top, sadarbojoties ar Eviju Skuķi un Platonu Buravicki.


Performance "Atindēšana". Foto: Kristaps Jansons

Vai tev ir svarīgi, lai skatītājs mākslas darbu uztver tā, kā tu esi to iedomājusies?

Bieži manos darbos nav viena galvenā doma, tās ir vairākas. Bet, ja neviens nekad neko nespētu uztvert kaut nedaudz tuvu tam, ko esmu domājusi, tā būtu vientuļa sajūta. Reizēm esmu dzirdējusi gandrīz neiedomājamus skaidrojumus saviem darbiem. Vienreiz bija situācija, kad skatītājs, nu jau šī darba īpašnieks, darbā saskatīja kaut ko tādu, ko pati nevarēju tajā saredzēt. Vēl joprojām neesmu darba īpašniekam atzinusies, ka neredzu viņa vīziju par manu darbu.

Kāpēc?

Cilvēks bija tik ļoti laimīgs. Negribēju to viņa prieku nogalināt. (Smejas)

Esmu domājusi par to, ka bieži vien aptuvenība un tās reizēm neskaidrās robežas dod iespēju skatītājam pašam tās robežas iezīmēt, kas, manuprāt, ir labi, bet nevaru saprast, vai es izvairos no atbildības vai uzņemos visu atbildību. Droši vien kā kuru reizi.

Vai tev ir svarīgi runāt par savu darbu?

Esmu pilnīgi pārliecināta, ka gleznā lielākā daļa nav izstāstāma, tur darbojas citi vizuālās valodas principi, kuri nav jāmēģina par katru cenu izstāstīt. Nesen vienā Radio Klasika raidījumā dzirdēju par mūzikas aprakstīšanu – ja kāds mēģina aprakstīt skaņdarbu un pēc tam to skaņdarba aprakstu mēģinātu pārvērst atpakaļ mūzikā, kas no tā sanāktu? Tāpēc bieži vien šķiet lieki un nevajadzīgi mēģināt mākslas darbu aprakstīt pilnībā, bet, protams, var iedot atslēgas vārdus un pavedienus.

Vai esi kādreiz noķērusi katarses sajūtu, skatoties uz citiem mākslinieku darbiem?

Katarse ir tāds liels vārds, ik pa laikam esmu izjutusi to galējo pārdzīvojumu, bet bieži tas nenotiek. Pēdējo reizi ko spēcīgu izjutu Raumas Baltijas biennālē, Somijā, kur šobrīd izstādīti arī mani darbi. Igauņu māksliniecei Annai Škodenko (Anna Shkodenko) bija darbu sērija “Cietumnieku kinoteātris” – pavisam mazas glezniņas, iespējams, sajūtu ziņā tuvas manai glezniecībai, melnbaltas, mazas un tumšas un izstādītas īpašā veidā. Viņas darbu skatīšanās bija nozīmīga pieredze. Atceros, ka jutos laimīga, kad apjautu, ka spēju ko tādu piedzīvot vizuālajā mākslā. To visu, protams, ietekmē, tā brīža stāvoklis un cik uztvērīgs ir prāts.

Pirms dažiem gadiem lielā izsoļu nama izstādē ilgu laiku pavadīju pie mazas Jozefa Boisa grafikas, tajā brīdī sapratu, ka mīlu visus cilvēkus. (Smejas) Es tiešām izvairos lietot vārdu „katarse“. 

Vai gleznojot esi sajutusi to galējo pārdzīvojuma sajūtu?

Jā, esmu jutusies ļoti laimīga, kad pēc ilgstošām neizdošanās mokām vienā brīdī ir! Laikam jau ir jāizdzīvo lielās mocības, lai būtu tā lielā laime.

Paldies tev par sarunu un atvēlēto laiku!

Paldies tev, nebija nemaz tik briesmīgi. 

ARHĪVS: Fotoreportāža: Andas Lāces un LEonarda Laganovska izstāžu atklāšanas