Folkers Dīls. © Kristina Kulakova

Mākslas darbs ir tas, kas paliek 0

Intervija ar vācu galeristu Folkeru Dīlu

Odrija Fišere
01/08/2016

Ar vācu galeristu Folkeru Dīlu (Volker Diehl) tikāmies, kad viņš bija ieradies Latvijā, lai apmeklētu izstādes “Gara radinieki” atklāšanu Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē “Arsenāls”. Izstādē, kas veltīta vācu mākslai no 1960. gadiem līdz mūsdienām, iekļauta vesela rinda mākslas darbu no Folkera Dīla galerijas.

Šodien galerijai ir veselas divas ekspozīciju telpas Berlīnē – DIEHL Gallery Šarlotenburgā un DiehlCUBE Vilmersdorfā. Pēdējā ir 7 x 7 x 7 metrus liels stikla kubs – alķīmisku parādību laboratorija, kas satur tūlītējās mākslas vēstījumus, nostādnes un kontekstā balstītas tēmas. DIEHL galerijas uzmanības fokusā ir starptautiska laikmetīgā māksla – piemēram, izstāžu programma iekļauj tādus starptautiski novērtētus māksliniekus kā Ķīnā dzimušo Čžanu Huanu (Zhang Huan, Ņujorka), spāņu tēlnieku Žaumi Plensu (Jaume Plensa, Barselona), krievu mākslinieku grupu “Zilie deguni” (Blue Noses) un mākslinieci Olgu Černiševu (Olga Chernysheva, Maskava). Līdzās tiem galerija pārstāv arī nozīmīgus vācu māksliniekus – Martinu Assigu (Martin Assig), Tomasu Floršicu (Thomas Florschuetz), kuru darbi skatāms arī izstādē „Arsenālā“ Rīgā; Herbertu Folkmanu (Herbert Volkmann), Martinu Borovski (Martin Borowski) u.c.

Mēs tiekamies Jūrmalā, kur Folkers Dīls ciemojas sava drauga namā, un runājam par to, kā viņš sāka interesēties par mākslu, kā galerists redz laikmetīgās mākslas pasauli šodien un kas viņu savulaik aizveda uz Krieviju (Folker Dīls sešus gadus ir dzīvojis Maskavā; 2008. gadā viņš bija pirmais Rietumu galerists, kurš tur atvēra savu galeriju). Intervijā Dīls arī atklāj savas domas par Latvijas laikmetīgās mākslas ainu un iemeslus, kāpēc, viņaprāt, tā nav zināma starptautiski.


Čžans Huans. Nine Holes (L). 1995. Krāsainā c-druka. 101,6 x 152,4 cm. Ed. 4 (15). Foto: DIEHL galerija

Kā nolēmāt saistīt savu dzīvi ar mākslu? Kad radās jūsu interese par to?

Neko citu savā dzīvē neesmu darījis. Izaugu mazā ciematā netālu no Dortmundes. Vienmēr esmu vēlējies būt saistīts ar mākslu un mūziku. Jaunībā spēlēju kontrabasu simfoniskajā orķestrī, bet māksla vienmēr ir bijusi mana kaislība un nekad neesmu vēlējies darīt ko citu. Gribēju kļūt par mākslinieku un sāku mācīties tēlniecību Minsterē, bet ātri vien sapratu, ka tā nav īstā lieta, ko vēlos darīt – man nepatika vienam strādāt studijā; man patīk komunikācija ar cilvēkiem. Pēc gada pievērsos mākslas vēsturei Berlīnē. Jau studiju laikā sāku strādāt DAAD (Vācijas Akadēmiskās Apmaiņas Dienests) galerijā, biju galvenā kuratora asistents. Tajā laikā satiku daudzus patiešām brīnišķīgus māksliniekus – Andrē Tomkinsu (André Thomkins), Markusu Rēcu (Markus Raetz), Volfu Fostelu (Wolf Vostel), Dīteru Hakeru (Dieter Hacker), Šigeko Kubotu (Shigeko Kubota), Emetu Viljamsu (Emmett Williams), viņa sievu Annu Noelu (Ann Nöel), daudzus Fluxus māksliniekus. Vienu gadu arī strādāju pie mākslinieces Šigeko Kubotas – Nam Džun Paika (Nam June Paik) sievas. Pateicoties viņai iepazinos ar Nam Džun Paiku, Takehisu Kosugi (Takehisa Kosugi), ar kuru devos uz Parīzi, lai palīdzētu organizēt viņa koncertus. Šo studiju gadu laikā es biju ļoti cieši saistīts ar mākslu.


Folkera Dīla un Rolandu Hāgenberga grāmata “Maler in Berlin”. 1982.  Izdevniecība HAPPY-HAPPY, Berlīne

DAAD iepazinos arī ar neatkarīgo kuratoru Kristosu Joakimedesu (Christos Joachimedes) un Londonas Karaliskās akadēmijas izstāžu vadītāju Normanu Rozentālu (Norman Rosenthal). Viņi abi tolaik bija iecerējuši veidot izstādi “Zeitgeist” (tā notika 1982. gadā – red.) un meklēja asistentu. Tā es kļuvu par viņu personīgo asistentu uz pusotru gadu. Šodien mēs to sauktu – “līdzkurators”, jo komanda, kas strādāja pie izstādes, bija pavisam maza.

Tā bija milzīga izstāde – 45 mākslinieki – visi tā laika lielākie vārdi: Jozefs Boiss (Joseph Beuys), Endijs Vorhols (Andy Warhol), Mario Mercs (Mario Merz), Anselms Kīfers (Anselm Kiefer), Frančesko Klemente (Francesco Clemente), Georgs Bāzelics (Georg Baselitz), Janis Kunelis (Janis Kounellis) utt. Tā bija ļoti svarīga izstāde, kas patiešām iespaidoja manu dzīvi. Es tikos ar visiem šiem brīnišķīgajiem māksliniekiem viņu studijās un palīdzēju īstenot “Zeitgeist” izstādes pasūtījumu. Kopā ar Rolandu Hāgenbergu (Roland Hagenberg) mēs pat izdevām grāmatu “Maler in Berlin” ar mākslinieku intervijām un fotogrāfijām.

Pēc tā bija skaidrs, ka es nekad nedarīšu neko citu, kā vien darbošos mākslas jomā.

Kad atvērāt Volker Diehl galeriju?

Galerists Folkers Skulima pēc izstādes “Zeitgeist” man piedāvāja jaunāko partnerību viņa galerijā. Tā 1984. gadā es sāku tur veidot jauno laikmetīgo mākslinieku izstādes – tostarp Žaumes Plensas, Leiko Ikemuras, Ervīna Bohatša (Erwin Bohatsch), Rozmarijas Trokeles (Rosemarie Trockel), Džanni Dessi (Gianni Dessi), Pici Kanellas (Pizzi Canella) u.c. autoru darbu ekspozīcijas.

1990. gadā es pārņēmu galeriju, un kopš tā laika tai ir mans vārds. Līdzās galerijas darbam esmu veidojis daudz citus projektus – 1996. gadā es biju viens no Berlīnes Art Forum dibinātājiem un 2–3 gadus arī tā direktors. Daudz arī ceļoju uz Maskavu, jo domāju, ka tuvākajā nākotnē tā varētu kļūt par jaunu laikmetīgās mākslas centru (tā domāja daudzi) – 2005. gadā tika nodibināta Maskavas biennāle, divus gadus vēlāk – [laikmetīgās mākslas centrs] “Garāža”, vairāki fondi (tādi kā Ekaterina kultūras fonds); kolekcionāri sāka veidot savus privātos muzejus un fondus (kā, piemēram, Igors Markins un Stella Kei). Nolēmu, ka tas ir labs brīdis, lai atvērtu galeriju Maskavā, un es to izdarīju – 2008. gada aprīlī atvēru galeriju ar Dženijas Holceres (Jenny Holzer) personālizstādi. Bet tad tā paša gada septembrī, kad galerijā atklāju Vima Delvuā (Wim Delvoye) izstādi, viss jau bija beidzies – finanšu krīze bija sākusies un neviens vairāk nepirka mākslu. Es galerijā vēl noorganizēju dažas izstādes – Čžanа Huanа, Žaumes Plensas, Olgas Čerņiševas darbu skates – , bet 2009. gadā man nācās galeriju slēgt.


Folkers Dīls un Jozefs Boiss. 1980. gadi. Foto no personīgā arhīva

Ja atgriežamies pie “Zeitgeist” laika – kādā intervijā esat teicis, ka tikšanās ar Jozefu Boisu izmainīja jūsu skatījumu uz mākslu.

Jozefs Boiss bija ārkārtīgi harizmātiska personība. Tuvāk ar mākslinieku iepazinos, kad viņš strādāja pie savas instalācijas Martin-Gropius-Bau ēkā izstādei “Zeitgeist”. Man patika viņa pieklājība un dāsnums. Katrs vārds, ko Boiss pateica, bija kā mākslinieka vēstījums (statement). Bija iespaidīgi raudzīties uz cilvēku, kuram ir tik spēcīga vīzija. Un man arī bija skaidrs, kāpēc viņam ir tik liela ietekme un tik daudz sekotāju. Tolaik es no tiesas to novērtēju, un manas galerijas birojā uz sienas vēl aizvien ir fotogrāfija, kurā esam redzami mēs abi.


Endijs Vorhols. Foto no personīgā arhīva

Tikpat iespaidīga tikšanās bija arī ar Endiju Vorholu (Andy Warhol). Viņš ieradās Berlīnē 1982. gada martā. Mēs satikāmies un Vorhols man jautāja, vai varu viņam sameklēt Alberta Špēra (Albert Speer) 1930. gadu arhitektūras fotogrāfijas. Arhīvos atradu daudzus attēlus, kurus viņam arī aizsūtīju. Viņš izmantoja vienu no fotogrāfijām, ko atradu Valsts arhīvā (Landesarchiv), – tas bija Gaismas doma (Lichtdom) attēls. Alberts Špērs Gaismas domu radīja 1934. gadā Nirnbergā, izmantojot lidmašīnu meklēšanas prožektoru starus, kas vertikāli bija vērsti debesīs, veidojot gaismas kolonnas. Šīs fotogrāfijas iedvesmots, Vorhols radīja veselu gleznu sēriju. Pēc tam viņš atsūtīja man fotogrāfiju, kurā redzams stāvot vienas Špēra Gaismas doma gleznas priekšā.
Vēlāk, 1983. gada maijā, es viņu apciemoju “Fabrikā” Ņujorkā. Nekad neaizmirsīšu – kad viņš ienāca telpā, visi uzreiz viņam pievērsa uzmanību – Vorholam nekas nebija jādara, tikai tur jābūt.

Tā patiešām ir brīnišķīga dāvana, ka man bija iespēja tikties ar abām šīm personībām.


Martins Assigs. Vergangenheit. 2007. Koks, enkaustika. 50 x 70 cm. Foto: DIEHL galerija

Vai varat pastāstīt, kā izvēlaties māksliniekus savai galerijai?

Kad es sāku, tā bija maza pasaule un pavisam savādāka, pat romantiska, salīdzinot ar šodienu. Toreiz mēs meklējām mākslinieku, kurš varētu nāk klajā ar kādu jaunu vēstījumu, kaut ko unikālu. Un bija daudz vieglāk izvēlēties māksliniekus un strādāt ar viņiem, jo visas galerijas strādāja apmēram vienā finansiālajā līmenī.

Šodien tas ir ļoti smags bizness. Jums nav brīva mākslinieku izvēle, ir jāatrod sava niša, kurā pārstāvēt mākslinieku. Turklāt ir pieaugusi tendence piedalīties mākslas mesēs. Aizvien mazāk kolekcionāru apmeklē galerijas (kaut arī tā ir vieta, kur viss sākas, kad mākslas darbs ir atstājis mākslinieka studiju), tāpēc mākslinieki vēlas parādīties mākslas mesēs, un tas galeristiem ir papildu spiediens, jo mākslas meses paliek aizvien dārgākas.

Ir mākslinieki, kurus es pārstāvu jau 27 gadus. Piemēram, Martins Assigs. Viņš nekad nav bijis superzvaigzne; viņš ir ļoti nopietns mākslinieks. Jau no paša sākuma Assiga darbus ir izvēlējušās ļoti labas kolekcijas, viņam notikušas izstādes muzejos visā Eiropā. Martins ir daudz klusāks mākslinieks un izsmalcinātāka personība nekā šie jaunās paaudzes “skaļo glamūra notikumu” mākslinieki.

Domāju, ka pēdējo 10–15 gadu laikā pasaule ir sadalījusies divās daļās. Mūziku mēdz iedalīt nopietnajā un izklaides mūzikā. Tā nekad nav bijis ar mākslu, tomēr tagad mēs varam teikt, ka ir nopietnā māksla un izklaides māksla – skaļa un savā ziņā pat agresīva. Dažreiz tā ir problēma māksliniekiem, kuri pēc dabas ir ļoti klusi un intelektuāli jūtīgāki, – viņiem ir nepieciešama lielāka piepūle, lai pievērstu sev uzmanību. Es vairāk dzīvoju šādā pasaulē.


Tomass Floršics. Enclosure (nm) 11. 2008–2010. C-druka. 223 x 168 cm. Ed. 1(6). Foto: DIEHL galerija

Vai šāda veida mākslu nav daudz grūtāk pārdot?

Ir gan, bet vienmēr ir jādomā soli uz priekšu, lai varētu izdzīvot arī grūtā brīdī. Man ir daži labi draugi smagsvara galeriju vidū, es apbrīnoju, kā viņi strādā. Es neesmu no tiem, kas tā varētu. Viņiem ir galerijas Berlīnē, Londonā, Ņujorkā, Losandželosā, Honkongā – visā pasaulē, kurās strādā 50, 100 vai vairāk cilvēku. Es reiz izmēģināju Maskavu, es izgāzos, un tā man bija mācība, ka es vienkārši neesmu tāda veida cilvēks – es to nevaru darīt. Es vēlos palikt es pats. Tāpēc man tagad ir daudz mazāka galerija, pie manis strādā daudz mazāk cilvēku, es nepiedalos mākslas mesēs (izņemot dažas), kaut arī kopā ar partneriem esmu divas tādas pats dibinājis – Art Forum Berlin 1996. gadā un Cosmoscow Maskavā 2010. gadā.

Izņēmums, kurā piedalos, ir Vienna Contemporary mese, jo tā fokusējas uz Austrumeiropu un Krieviju. Tomēr kopumā runājot, es jūtos laimīgāks nepiedaloties mesēs.

Mēģinu būt tiešs un patiess attiecībā uz sevi, kā arī uz savu darbu un galerijas programmu.

Mūsdienu pasaulē daudzi dzenas kaut kam pakaļ, to pat nenojaušot. Tas, pēc kā viņi skrien, ir tikai projekcija, – mākslinieki skrien pakaļ kaut kam, ko viņi sauc par “slavu”, galeristi ļoti bieži dzenas pēc tā saucamās “veiksmes”. Tā ir falsifikācija – kā mirāža – jūs redzat to, kā nemaz nav.

Un kā ir ar krievu mākslu – kā jūs sākāt interesēties par to?

Krievu māksla mani ir interesējusi vienmēr. Patiesībā tas sākās ar literatūru un mūziku. Es dzīvoju Berlīnē, kad [Padomju Savienībā] notika perestroika. Katru dienu ziņās bija kas jauns par perestroiku, glasnostj un Gorbačovu, un tas daudz tika apspriests arī sabiedrībā. Kā pozitīvi noskaņotu personu mani tas ieinteresēja arvien vairāk un vairāk, es ticēju Gorbačova idejām un domāju, ka mūsu nākotnes pasaule varētu būt labāka.

Līdz ar perestroiku un glasnostj Rietumos nonāca pirmie mākslinieki [no Padomju Savienības]. Viens no tiem bija Sergejs Volkovs (Sergey Volkov), kuru ielūdza kāds kolekcionārs no Berlīnes. Es redzēju viņa darbus, man tie ļoti patika, un 1989. gada pavasarī, pirms vēl bija kritis Berlīnes mūris, es noorganizēju pirmo viņa gleznu izstādi. Sešus mēnešus vēlāk jau bija cita pasaule, es to nedaudz uztvēru kā zīmi.

Tajā laikā es arī iepazinos ar pirmajiem krieviem – piemēram, ar Aidanu Salahovu (Aidan Salakhova), ar kuru kļuvām par ļoti tuviem draugiem. Es viņu ļoti apbrīnoju. Viņa mani atveda uz Maskavu 1990. gadu vidū, un tad mani sāka interesēt viss (smejas) – mākslinieki, galerijas, kas notiek utt.

1990. gados es Berlīnē noorganizēju vēl dažas izstādes – parādīju “Zilos degunus”, Alekseju Kalimu (Alexey Kalima), Erbosinu Meldibekovu (Erbossyn Meldibekov) no Kazahstānas, tad arī Olgu Černiševu, Sergeju Bratkovu (Sergey Bratkov) un jauno mākslinieku Ivanu Gorškovu (Ivan Gorshkov). Domāju, ka Krievijā vienmēr ir bijusi laba māksla, bet tur nav mākslas infrastruktūras, kas patiešām darbotos.


Olga Černiševa. Untitled (White Cable). 2013. Papīrs, ogle. 41,5 x 59 cm. Foto: DIEHL galerija

Atceros brīdi, kad Krievijas mākslas lielās zvaigznes bija visur – tādas kā Kuļiks, Mamiševs-Monro, Dubosarskis un Vinogradovs...

Tomēr, man šķiet, tas vienmēr ir bijis sarežģīts bizness. Lielākajai daļai šo mākslinieku nav spēcīgu pārstāvniecību Rietumos, ir tikai daži izņēmumi – kā Olga Černiševa, kurai viena pēc otras notiek izstādes muzejos, pagājušajā gadā viņa bija [Venēcijas] biennālē, tagad viņa ir “Manifestā”, un oktobrī viņas darbi būs skatāmi The Drawing Center Ņujorkā. Protams, Rietumu galerijās var redzēt tādus vecmeistarus kā Kabakovs (Ilya Kabakov), Bulatovs (Erik Bulatov), kā arī Peperšteinu (Pavel Pepperstein), tomēr Krievija ir lielākā valsts pasaulē, un attiecībā pret izmēru mākslas scēna tur ir niecīga.

Tātad, jūsu viedoklis ir, ka veiksmīgs mākslinieks būtu tas, kuru pārstāv laba galerija Rietumos?

Vai tas jums patīk, vai nē, bet, ja vēlaties būt veiksmīgs, lai arī ko “veiksmīgs” nozīmētu, ap jums ir nepieciešama infrastruktūra. Es nerunāju par naudu, bet gan par redzamību galerijās un muzejos – tas māksliniekam ir vajadzīgs. Un šeit, Rietumos, mākslas pasaule ir perfekti noorganizēta visos līmeņos. Ne vien galeriju un muzeju līmenī, bet arī kuratoru, fondu, kolekciju, mākslas žurnālu, mākslas tirgu ziņā utt.


Žaume Plensa. WE (Nomad 8 alphabets). 2008. Krāsots tērauds. 60 x 48 x 48 cm. Foto: DIEHL galerija

Mūsdienās parādās arvien vairāk mākslas konsultantu, un lielākā daļa no tiem piedāvā mākslu kā ieguldījumu. Ko jūs par to domājat?

Ir ļoti viegli nosaukt sevi par konsultantu. Katrs to var izdarīt, apmeklējis dažas mākslas meses; ļoti daudz cilvēku sevi sauc arī par kuratoriem... (Smejas) Kad sākām 1980. gados, būt par galeristu nebija pārāk seksīgi. Cilvēki smīnēja un jautāja, no kā es pārtieku.

Pateicoties finanšu līdzekļiem, kas šodien tiek apgrozīti mākslas pasaulē, ir daudz vairāk spekulāciju un ieguldījumu, nekā nopietnu kolekcionāru; tas pievelk daudzus. Ir radusies pavisam jauna konsultantu un padomdevēju paaudze.

Kā jums šķiet, kurp tas mūs aizvedīs?

Es nezinu. Labs jautājums! Ja zinātu, es šo informāciju pārdotu par lielu naudu. (Smejas) Ja nopietni, esmu pārliecināts, ka tāpat kā visās citās jomās šajā pasaulē, lietas var virzīties gan augšup, gan lejup. Jau kādu laiku ir vērojama mākslas pasaules ekonomikas augšupeja. Jo vairāk naudas ir tirgū, jo vairāk tajā nonāk arī slikta māksla. Man šķiet, tas ir pat bīstamāk, nekā spekulācijas, jo slikta māksla agrāk vai vēlāk parāda savu seju, un tas var daudz sāpīgāk ietekmēt tirgu, nekā jebkuras spekulācijas. Ļoti daudz mākslas darbu šodien tiek radīti tirgus dēļ, nevis tādēļ, ka mākslinieks vēlas radīt mākslu. Galerija zvana māksliniekam un saka – mēs piedalāmies mesē, man vajadzētu šādu darbu. Tā mākslinieks sāk radīt kaut kā projekciju, kas nekad nenotiktu, ja nebūtu tirgus un mākslas mešu. Es novērtēju, ja mākslinieki pasaka “nē” un rada darbus tāpēc, ka to prasa viņu iekšējā nepieciešamība, nevis tādēļ, lai nopelnītu vēl kādus 100 000 dolārus... Galu galā gan māksliniekam, gan galerijai ir tiesības pateikt “nē” spekulācijām, tomēr pasaulē valda oportūnisms, cilvēki ir vāji, viņi nesaka “nē”, tikai spēlē šo spēli un pelna nākamo miljonu.

Kā var noteikt, kas ir laba un kas ir slikta māksla? Kādi ir jūsu kritēriji?

Mēs redzēsim vēlāk, kas ir labs un kas ir slikts. Šobrīd mums ar to jāsadzīvo.

Ja ko darāt tikai, lai izpatiktu, vai naudas dēļ – domāju, ka tā ir ļoti vāja pozīcija, kas rada tādu kā negodīgumu.

Es mēģinu strādāt ar cilvēkiem, kas atrodas ārpus šī cirka. Vienmēr var atrast brīnišķīgu mākslu. Tas atkarīgs no jums, manis, katra indivīda – ir tikai tam jāstrādā, jātic, un tad noteikti būs iespēja redzēt labu mākslu katru dienu. Nevajag skriet pakaļ visam tā saucamajam hype. Lielākajā daļā gadījumu, tas nedzīvo pārāk ilgi.


Martins Assigs. Die Nacht. 2010. Koks, enkaustika, tempera. 200 x 260 cm. Foto: DIEHL galerija

Ne tik sen Arterritory bija diskusija un varēja lasīt rakstu par Baltijas situāciju mākslas pasaulē – kāpēc neviens mūs starptautiski nepazīst. Ir daži mākslinieki, kuri strādā ar galerijām Rietumeiropā, bet viņu ir ļoti maz. Piemēram, ar krievu mākslu ir savādāk – tie, kas interesējas par mākslu, to atpazīst.

Jā, bet cik cilvēku dzīvo Latvijā? Tā ir ļoti maza valsts. Un pat kopā visās trijās Baltijas valstīs jums nav daudz galeriju.

ARHĪVS:
Latvijas mākslas vieta pasaulē. Apaļā galda diskusija 
Baltijas mākslas superstār? Kas tu esi?

Vai to redzat kā galveno iemeslu?

...kā vienu no iemesliem. Jums vajadzētu vairāk galeriju, vairāk kolekcionāru, vairāk mazo mākslas institūciju, kuratoru utt. – darba infrastruktūru. Vācijā mums ir Kunstverein (mākslas klubu) sistēma – tas ir 200 gadu vecs modelis. Katrai pilsētai ir mākslas klubs, kuru atbalsta tā biedri. Viņi dara ļoti svarīgu darbu – līdzās galerijām un muzejiem viņi organizē jauno mākslinieku solo skates un citas interesantas izstādes utt. Tas ir tikai piemērs, bet jums nepieciešama sistēma, kas sastāv no daudzām mozaīkas daļām.

Katru nedēļu Rīgā atveras vairākas izstādes. Lielākas vai mazākas, bet izstādes notiek.

Bet mēs par tām neko nezinām. (Smejas) Nezināju, ka tā notiek. Vai tā ir laba māksla?

Dažāda veida māksla.

Jebkura veida māksla – ar to nepietiek. Ir jābūt mazliet selektīviem. Es nezinu daudz Latvijas mākslinieku. Redzēju Miervalža Poļa izstādi. Domāju, viņa mākslai ir daži interesanti aspekti. Mēs ar Poli tikāmies Berlīnē 1990. gadu sākumā.

Esmu redzējis Jāņa Avotiņa darbus – tie man patīk. Zinu šo mākslinieku, jo viņš izstādās dažās Rietumu galerijās. Vēl viens mākslinieks, kurš man šķiet interesants, ir Paulis Liepa. Jānis Zuzāns man ir rādījis viņa darbus.

Šai valstij ir liels potenciāls. Jums jau ir daži labi kolekcionāri. Un man personīgi patīk šādas vietas, kas ir nedaudz nepabeigtas, kur rodas sajūta, ka cilvēkiem ir nepieciešams tavs padoms un zināšanas. Es neesmu nevienam vajadzīgs Ņujorkā, bet ikreiz, kad atbraucu uz Rīgu vai Maskavu, man ir sajūta, ka te būtu vēl kas darāms. Tas ir tas interesantākais. Jūs šeit varat radīt visdažādākās lietas.

Ja ir labi mākslinieki – pasaule var izmainīties ļoti īsā laikā. Ja jums nav patiešām labas mākslas, varat darīt ko gribat ar galeriju, žurnālu, muzeju – tam nebūs panākumu. Dažreiz pietiek ar vienu labu mākslinieku, kurš var izmainīt visu mākslas ainu.
Britu mākslas pasaule bija mirusi 1980. gados, bet tad nāca Jaunie britu mākslinieki (Young British Artists). Vai jums tas tīk, vai nē, bet viņi paveica ko interesantu un spēcīgu, tādā veidā dažos gados izmainot visu Anglijas mākslas pasauli. Mums tas ir jāpatur prātā.

Cilvēki vienmēr vērtēs mākslas darbu, tas dzīvos ilgāk nekā persona, kas to ir radījusi. Tas ir mākslas spēks.

Tas būs labs nosaukums intervijai – vienīgi mākslas darbs ir tas, kas paliek.

Varbūt cilvēki teiks, kas esmu pārāk romantisks, bet es tā nedomāju. Manuprāt, tajā ir patiesība. Mākslas vēsturē esam redzējuši tik daudz falsifikāciju. Savā laikā ir bijuši ārkārtīgi slaveni mākslinieki, kā, piemēram, Makarts (Hans Makart) Vīnē vai Francs fon Lenbahs (Franz von Lenbach) Minhenē 19. gadsimtā. Tiklīdz ir iesaistīta nauda, vienmēr būs maskarāde. Tas, ko Makarts darīja, – viņam bija kariete ar kostīmiem, kas brauca cauri pilsētai, viņš toreiz bija kā karalis. Un šodien viņa vārdu atpazīst vien daži.

Vienmēr būs mākslinieki, kas svinēs dzīvi, pelnot daudz naudas un domājot, ka viņi ir pasaules centrs. Un būs tādi, kuri dzīvos, paslēpušies no citu acīm, ar mazu zīmējumu, kas beigās izrādīsies tas visspēcīgākais darbs. Kaut kādā ziņā es tam ticu. 

galerievolkerdiehl.com