Inta Celmiņa. Foto no personīgā arhīva

Ja atrodi savējo – tad tas ir nebeidzami 0

Intervija ar gleznotāju Intu Celmiņu

Agnese Čivle
15/07/2016

Intas Celmiņas un Edvarda Grūbes izstāde “Gleznas” Mūkusalas Mākslas salonā skatāma līdz 23. jūlijam.

Septiņdesmitajos gados ar blīvo krāsas klājumu un sev raksturīgo triepiena ritmiku latviešu eļļas glezniecībā ienāca Inta Celmiņa (1946). 2011. gadā māksliniece kļuva par Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri, un šodien viņu reizē ar dzīvesbiedru - mākslinieku Edvardu Grūbi (1935) mākslai veltītajos tekstos mēdz ierindot latviešu mākslas klasiķu statusā. Turklāt par viņiem jo bieži mēdz runāt kā par vienu veselumu, no kā paši nebūt nevairās. Runājot par darbu tapšanas aizkulisēm un vienotu glezniecības izpratni “mēs” forma iezogas bieži - kaut abu glezniecībā apskatītās tēmas un izteiksmes līdzekļi ir visai atšķirīgi.

ARHĪVS: Fotoreportāža no Intas Celmiņas un Edvarda Grūbes izstādes atklāšanas


Inta Celmiņa. “Sarkanā kleita”. 2014. 120 x 80 cm

Abi mākslinieki dala arī vienotu darba telpu – gan Vidzemē lauku īpašuma klētiņā, gan Modra Ģelža projektētās daudzdzīvokļu mājas 9. stāva darbnīcā, no kuras paveras skats uz tuvējo Purvciema apkaimi, kurā nebūt ne tik sen vēl valdījusi visīstākā lauku dzīve, ko Inta labi atceras no laikiem, kad tur viesojās pie vecmammas māsas. Tagad no nama augšējā stāva paveras iespaidīgs skats uz Padomju laikā zaldātu un cietumnieku celtajām vairākstāvu daudzsekciju ēkām, un zaļumu, ko Rīgai izskaust vēl nav izdevies nevienai lielbūvniecībai. Šeit ar Celmiņas kundzi arī tiekamies.

Pēc kāpņu telpas un lifta pustumšās šaurības, ienākot darbnīcā, es saņemu gaismas kontrastšoku, bet turpmākais šeit pavadītais laiks jau ir kā tīkama gaismas terapija. Lielie logi ar jūlija rīta gaismu baltās darbnīcas sienas ir pielējuši no grīdas līdz pat piecus metrus augstajiem griestiem. Balta gaisma ieķērusies arī savulaik tumšajos Celmiņas kundzes matos un garajā, dabiskā auduma tērpā. Pārpārēm silta gaišuma plūst arī no viņas pašas. Gaišuma caurstrāvota ir arī viņas un mākslinieka Grūbes sinerģija. Darbnīca ir savienota ar nelielu dzīvojamo daļu, kurā Grūbe nolemj arī palikt, un mūsu sarunai pievienojas tikai, kad oficiālā sarunas daļa ir noslēgta un diktofons izslēgts. Taču mani nepamet sajūta, ka roku uz pulsa par notiekošo darbnīcas zonā viņš ir turējis visu mūsu sarunas laiku. Turpmākajā sarunā māksliniece arī atklāj dzīvesbiedra nozīmību viņas radošajās virāžās un stāsta par to, kur meklējams mākslinieka domas atšifrējums...


Intas Celmiņas gleznas Mūkusalas Mākslas salonā. Foto: Kristīne Madjare

Izstādei Mūkusalas Mākslas salonā dots vienkāršs, ne būt ne poētisks nosaukums – “Gleznas”. Kāpēc šoreiz izvairījāties no jebkādas lirikas?

Un ne tikai šoreiz. Mēs ar vīru visu mūžu esam centušies izvairīties no nosaukumiem. Uzrakstīt iespējams jebko, taču mēs gleznojam, un mums tās ir gleznas. Ja ar to var tikt cauri – esam pateicīgi un laimīgi. Taču tā gadās reti - daudz biežāk izstādei nepieciešama kāda skatītāju ievelkoša frāze, taču tā jau neko nenozīmē. Nedz izstādes, nedz arī gleznas nosaukums ko maina.

Taču savām gleznām nosaukumus tomēr dodat...

Dodu, taču mana pārliecība ir tāda, ka mākslinieka domas atšifrējuma tur nav. Tas patiesībā nav nekur citur kā tikai vizuālajā krāsu saskaņā un ritmā, visā izteiksmes līdzekļu kopumā.

Mākslinieks aiz nosaukuma tikai slēpjas. Jo mākslinieks jau neattēlo notikumu, viņš attēlo jūtas, un tās ne katrreiz gribas izsacīt vārdos. Mākslinieks neteiks  “mīlestība”, viņš sacīs  “pavasaris”. Nosaukums būs uzvedinošs, bet ne tiešs.

Mūsdienu laikmetīgo mākslu pavada anotācijas...

Bet vai jums neliekas, ka tās noved no ceļa? Skatītajam darbs ir jāuztver vizuāli, taču, ja viņš sāk lasīt - viņš sāk domāt tekstuāli. Nevar ar vārdiem pateikt to, kas ir vizuālā māksla, tāpat kā nevar izstāstīt to, kas ir klasiskā mūzika. Mums reiz viens mūziķis sacīja, lai nekad nelasām to visu, kas sarakstīts koncertu programmiņās. Es to pašu gribētu sacīt par vizuālo mākslu – vai nu iemācies vizuālo valdu un sāc just, uz ko tā velk, vai arī... paliksi turpat, kur esi. Lasi vai nelasi.


Inta Celmiņa. “Stīgu kvartets”. 2015. 146 x 162 cm

Kā lai iemācās vizuālo valodu? Kā lai iemācās skatīties vizuālu darbu?

Skatoties. Es atceros, kā manā jaunībā mūs aizveda uz Ļeņingradas Ermitāžu – skatīt franču modernistu mākslas darbus. Mani klasesbiedri jūsmo, kamēr es skatos un nevaru saprast, kas tur tāds... nu, nekā tāda tur nav! Tikai ar gadiem, ar gadiem..!

Citi, protams, ir talantīgāki un dvēsele tiem uzreiz atveras. Pat lauku cilvēks... - tu jūti, ka viņš jūt, ka saož uzreiz, kamēr mācīti ļauži tikai skatās, kas attēlots.

Satikšanās ar gleznu un tas, kā tā mūs ietekmē - tā ir bauda. Tas ir baudas pasākums un tāda garīga lieta. Tas ir brīdis, kad gars paceļas un mugura iztaisnojas.

Un, ja to gribi izbaudīt – stāvi gleznas priekšā kaut desmit minūtes, taču ne jau katra glezna tev der - tāpat kā ne katrs cilvēks patīk. Taču, ja atrodi savējo – tad tas ir nebeidzami, tu vari skatīties katru dienu, un vēl un vēl...


Inta Celmiņa. “Putni”. 1982. 64 x 92 cm

Jums abiem ar mākslinieku Grūbi ir kopīgs uzskats par to, ka mākslai ir jābūt pozitīvai. Vai var sacīt, ka jūsu māksla ir tikai pozitīva, tikai par un ap skaisto?

Nē, tā ir par un ap mani pašu. Kāds tur skaistais?! Tur šis tas ir iekšā! Cilvēks ir tāds, kāds viņš ir – dusmīgs, sāpināts, priecīgs, lielisks, un arī slikts. Un tas viss nāk ārā arī bildēs, tajās visu var nolasīt.

Vai savās gleznās esat par kaut ko iestājusies, cīnījusies - ar vēlmi ko mainīt vai pierādīt? Vai darbos ir bijis kāds mērķtiecīgs vēstījums?

Es nedomāju, ka tas ir jādara glezniecībā. Kaut vai par piemēru ņemot Pablo Pikaso  “Gerniku” [glezna, kurā attēlota Gernikas pilsēta Spānijā, kuru 1937. gadā bombardēja nacistiskās Vācijas gaisa spēki – A.Č.]... Jā, viņš šajā darbā bija izteicis šī sāpīgā laika sajūtas, taču tajā pašā laika darījis to diezgan pozitīvi. Jo gleznā aizvien ir runa ir par cilvēku, par humānismu. Latviešiem savukārt ir 20. gadu māksla ar bēgļu gaitu tēmām, taču es domāju, ka tā ir cilvēku laikmeta sajušana – mākslinieks jau tajā brīdī ir gan sāpināts, gan apbēdināts.

Es nedomāju, ka mums būtu par kaut ko jācīnās. Un ko es varu tādu pierādīt? Tikai sevi. Ja kādam tas der – tad labi.

Tad ko jūs definētu kā mākslinieka uzdevumu vai atbildību attiecībā uz skatītāju, uz sabiedrību?

Atbildība ir. Jo māksla tomēr ir instruments, ar ko iespējams iedarboties, un šis instruments ir mākslinieka rokās. Es nedomāju, ka nabaga skatītājs būtu jādzen depresijā, gluži otrādi – viņam ir jāpalīdz. Ja tev pašam ir slikti, tad nevajag to rādīt - vajag brītiņu pagaidīt un, kad esi sliktumam ticis pāri, tad vari runāt un otru tajā iesaistīt.

Sacījāt, ka jūsu māksla ir par jums pašu. Kā gadu gaitā ir mainījies tas, ko par sevi stāstāt?

Es domāju, ka cilvēka būtība nemainās. Kāds bija, tāds viņš paliek - tik mazlietiņ dzīve to koriģē, bet būtība ir tā pati. Protams, prasmes mainās, tehnika mainās, mākslinieks kaut ko atrod, kaut ko pazaudē.

Starp citu, tādēļ grāmata, savu darbu albums - katram māksliniekam ir svarīgs, jo pēkšņi viņš visu paveikto redz vienā gabalā. [Izdevniecība “Neputns” nule kā izdevusi Intas Celmiņas darbu albumu. Grāmatas beigu nodaļā rodami Intas Celmiņas teksti, kuros māksliniece atlasījusi biogrāfiskos faktus un sajūtas, kas, iespējams, ietekmējuši rakstura veidošanos un māksliniecisko virzību. – A.Č.]


Inta Celmiņa. “Figūra II”. 2005. 130 x 81 cm

Kā ir mainījusies ir jūsu krāsu palete, tehnika?

Tā laika gaitā ir krietni mainījusies. Visas agrākās gleznas ir tumšākas, tajās jaušamas pavisam vieglas tonālas atšķirības (tumsa gan man patikusi vienmēr un pēdējā laikā tapuši arī pavisam melni darbi). Sākotnēji efektu mēģināju panākt, strādājot ar vienu krāsu, bet izmantojot faktūru dažādību. Darbā būtisks bija gaismas atspīdums faktūrā, un gleznas bija paredzēts skatīt tikai no viena noteikta leņķa – no tās puses, no kuras to biju gleznojusi. Tos darbus bija diezgan sarežģīti izstādīt un sarežģīti nofotografēt.

Vēlāk kontrasts starp gludiem laukumiem un faktūru kļuva asāks, faktūras kļuva biezākas. Šobrīd mana glezniecība kļuvusi impulsīvāka un straujāka, līdz ar to virsmas apstrāde – brīvāka un vairāk vietas nejaušībām, kuras gan tiek kontrolētas. Vairāk izmantoju spilgtas krāsas, tomēr laiku pa laikam atgriežos pie viena toņa variācijām. 

Jūsu darbos ir daudz sievišķā, sieviešu figūras... Kā jūs izjūtat sievieti, ko attēlojat savos darbos?

Savulaik man nemaz nešķita labi gleznot sievišķīgi. Es domāju – sievietes, krāsiņas, viss skaisti... - nē! Man gribējās gleznot tā, ka nevar pateikt – gleznojis vīrietis vai sieviete. Taču tas bija muļķīgi, jo es esmu sieviete, un man beigās nācās padoties. Un kļūt patiesākai.

Par to, kā es izjūtu šīs sievietes... Es kādreiz zīmēju karikatūras un tādus kā fantāzijas ķēmiņus, ar kuriem man patika uzjautrināt savus biedrus. Kad es zīmēju, visi smējās, ka mana seja tajā brīdī pārvērtās tieši tāda, kāda ķēmiņam uz papīra. Tas nozīmē, ka to darot, es pilnībā iejutos attiecīgajā tēlā. Līdzīgi, gleznojot sievieti, es izjūtu ķermeni, un pat mans mugurkauls iegriežas tāpat, kā figūrai. Tā ir motorika.

Kāds ir tā brīža noskaņojums, kad ķeraties klāt darbam? Vai tā tomēr vairāk ir tāda kā rutīnas lieta, - un jūs gleznojat noteiktos laikos, neskatoties uz savām tā brīža sajūtām?

Tas ir stāsts par iedvesmu... Taču dzīvē ir tā, ka tad, kad tev ir divas brīvas stundas, tad tai iedvesmai vienkārši ir jābūt, tā nedrīkst nenākt.

Tad uzliekam mūziku... Tā palīdz norobežoties no ikdienas.

Abi ar vīru strādājat vienlaikus?

Ja nekas nedeg, tad parasti viens strādā, bet otrs vienkārši uzturas līdzās. Un ir ļoti labi... Gadās, ka tev jau laikus pasaka, ka sāc iet šķībi. Dažreiz viens otram piekrītam, dažreiz nepiekrītam. Es jau esmu tāda spītīga. Kad Edvards saka, ka vajag tumšāku ēnu, es paņemu balto! Bet ir tā, ka, ja tā vieta uz audekla ir slikta –vari darīt arī pretējo, taču tev tur kaut kas noteikti ir jādara.

Ir jauki strādāt kopā ar līdzīgu, ar kādu, kas tevi saprot. Tā ir arī liela bauda.


Inta Celmiņa. “Ainava”. 1976. 100 x 120 cm

Kā mainās sajūtu un emociju temperatūra, darbu sākot un to noslēdzot dienas beigās?

Jaunībā es biju tāda ļoti centīga meitene – man šķita, ka es visu izplēsīšu ar prātu. Es ņēmu un lasīju visas pieejamās kompozīcijas teorijas, Borisu Viperu ... un tad zīmēju shēmas un plānoju, no kuras puses man nāks gaisma, kur būs emocionālais kāpinājums un tā tālāk. Visu uzliku ar bultiņām uz papīra, un tad gadu gleznoju. Bet tad nāca satikšanās ar Grūbi, kas man beidzās ar puņķiem un asarām. - Kooo? Piecus darbus gadā tu taisies gleznot? Tolaik jau biju izstādēs piedalījusies, nebiju jau gluži jauna, bet viņš mani drusku pārlauza, un tad tā lieta jau aizgāja citādāk.

Tagad man jau ir bagāža, un sagatavošanās darbam notiek ātrāk. Enerģiju izlieku uzreiz un esmu izsmelta. 

ARHĪVS: “Dzīvot dziļumā”. Intervija ar gleznotāju Edvardu Grūbi

Jūs toreiz no Grūbes tā kā bijāties?

Nē, bet man ļoti patika, kā viņš gleznoja. Viņš bija mans priekšnieks, un divreiz pieņēma mani darbā. Otrā bija – liktenīga. Es neesmu bijusi viņa skolniece, taču droši vien esmu no viņa ietekmējusies. Viņš mani lauza, un es pat varu parādīt tieši pie kuras bildes (rāda). [Tā ir 1978. gadā tapusī glezna ”Koka skulptūra”, kuras varonis visā savā godībā rodams plauktiņā pie sienas - mākslinieku dzīvojamajā istabā – A.Č.] Es aiz niknuma gleznu pabeidzu vienā seansā!

Ar  Edvardu Grūbi strādājāt kopā Lietišķā mākslas skolā (tagadējā Rīgas dizaina un mākslas vidusskolā). Kādu atceraties šo laiku?

Vēl nebiju akadēmiju beigusi, kad sāku strādāt lietišķajā skolā. Tur viss bija citādāk – apmācība stingri ieturēta tautas mākslas tradīcijās, tur nebija Padomju savienība. Imants Žūriņš bija direktors, un viņam bija stigri likumi, kā drīkstēja, kā nedrīkstēja. Visam bija jābūt sterili, precīzi un skaisti. Viņš sekoju līdzi, kā tērpās sievietes. Atceros, kā viņš mēdza no apakšas līdz augšai novērot skolotājas kāpjot pa kāpnēm un aizrādīt, ja zeķes nebija pareizā krāsā. Meitenes pašas šuva, keramiķes taisīja krelles, un uz ielas varēja redzēt, kuras ir lietišķās skolas meitenes. Vīrieši, kas skolā mācīja... – tie bija labi mākslinieki. Barkāns, Martinsons, Grūbe un citi.... Žūriņš pats rādīja galantu priekšzīmi, atverot durvis meitenēm. Skaisti vīrieši. 

Kad pabeidzu akadēmiju, es patiesībā ļoti miglaini ko sapratu par mākslu. Es nesapratu, kāpēc man liek atzīmi 4, 5 vai 3. Taču tad, kad sāku strādāt skolā un pašai bija tā skolnieku grupiņa, - es sāku saprast... Patiesībā pirmie četri gadi, kad strādā par pedagogu, dod daudz vairāk nekā visa akadēmija kopā ņemot. Tad tu beidzot to visu noskaidro pats sev. Tu sāc redzēt, bet skolnieks neuztver, viņš neredz. Un tad jāsāk domāt, kā iestāstīt, lai arī viņš redz.


Inta Celmiņa. “Torss”. 2003. 146 x 114 cm

Caur jūsu rokām izgājuši daudz jauni cilvēki, kas bieži vien beigu beigās līdz mākslai nemaz nenonāk un aiziet citu ceļu. Vai ir bijusi tā sajūta, ka žēl, ka labs materiāls ir aizlaists vējā? Cik personiski caur sevi izlaižat savus studentus?

Es esmu pieķērusies gana, un daudz par daudz brīžiem. Man vēl tagad ir bijušie skolnieki, kas mani apciemo mājās, bet ne tur tā lieta... Būtiskākais - ja pat viņš nekad nepaliks šajā jomā, ir tas, ka viņam ir iemācīts skatīties. Es domāju, ka tā ir ļoti liela vērtība - ja proti klausīties mūziku vai skatīties glezniecību. Tas dzīvē ir ļoti liels pluss. Un mums ar vīru dzīvē ir nācies strādāt arī ar sliktu materiālu, bet kaut ko iemācīt var visiem!