Barbara Gaile. Foto: Doroteja Gaile

Strādāt ar neko, ir kā strādāt ar brīnumu 0

Saruna ar mākslinieci Barbaru Gaili

Odrija Fišere
01/07/2016

Vēl līdz 10. jūlijam Daugavpilī, Marka Rotko mākslas centrā atvērta Parīzē dzīvojošās latviešu gleznotājas Barbaras Gailes izstāde “Debesis”. Izstādes pieteikumā māksliniece norāda, ka izstāde ir personisks veltījums Markam Rotko. Tas ir īpaši, jo spilgtais amerikāņu abstrakcionisma pārstāvis bija viens no tiem, kura oriģināldarbi savā laikā ārkārtīgi iespaidoja mākslinieci un atstāja nospiedumus viņas turpmākajā daiļradē. Barbara Gaile Mākslas akadēmijas studijas beidza ar abstraktu gleznu, kas bija viens no pirmajiem tādiem gadījumiem akadēmijas vēsturē*.

Barbaras Gailes gleznās vislielāko lomu spēlē krāsa, faktūra, gleznu materialitāte, darbi burtiski mainās atkarībā no tā, kā atstarojas gaisma, tāpēc, skatoties uz tiem no dažādiem skatu punktiem vai dažādos apgaismojumos, izmainās arī gleznas uztvērums. Māksliniece ilgstoši strādā pie gleznu faktūras un krāsām, īpaša nozīme ir krāsas izlīdzināšanai, ierīvēšanai, speciālu tehnoloģisku paņēmienu (pigmentu, laku) izvēlei, lai panāktu „dūmakainu, apsūbējušu un nespožu spoguļu virsmu kopumu”. Tomēr tā nav vienkārša „spēlēšanās“ ar tehniku, svarīgas ir emocijas, sajūtas, kas pārceltas gleznas plaknē. Iespējamās asociāciju spēles raisa gleznu nosaukumi – piemēram, „Neparasts maigums“, „Īsts dārgakmens“, „Pērle“, „Tīrā greznība“, „Nakts skaistule“. Strādājot pie jaunākās izstādes, Barbara Gaile vērusies debesīs – sniegotās, lietainās, saulainās, rīta un vakara debesīs virs Parīzes, Neapoles, Kosas salas, Piebalgas – un uzdevusi jautājumu – kad cilvēks lūkojas debesu bezgalībā, vai tas, ko viņš vēlas saskatīt, nav viņš pats? Izstādes “Debesis” idejas pamatā ir mākslinieces pētījums par to, kas ir tā aina vai skats, ko būtu redzējis pirmais jeb pirmatnējais cilvēks uz Zemes. Māksliniece uzskata, ka pasaules universālā ainava varētu būt debesis. Cilvēks skatās debesīs, un tas ir skats uz Visumu – bezgalībā.


Barbara Gaile. Aurora. 2015. Pigments, akrils uz audekls. 130 x 162 cm. Publicitātes attēls

Tavs izstāde pieteikumā bija rakstīts, ka šī izstāde būs kā veltījums Markam Rotko. Ko tev vispār nozīmē Marka Rotko glezniecība?

1990. gadā, kad biju Ņujorkā un Vašingtonā, es pirmo reizi redzēju Marka Rotko oriģinālus un jutos šokēta – tik grandiozi, tik lieli tie bija. Un vēl, jau toreiz, pie darbiem bija uzraksts – dzimis Latvijā, Daugavpilī. Tas man bija ļoti zīmīgi, kaut kas sensacionāls, ko es sev atklāju. Protams, viņš nebija vienīgais – virkne amerikāņu abstrakcionistu un arī ekspresionistu mani tajā brīdī ļoti sajūsmināja. Tajā pašā laikā, mani brīžiem kaitina Latvijas presē rakstītais, ka esmu Marka Rotko mākslas turpinātāja. Protams, zināmos periodos esmu no viņa ietekmējusies, bet tie bija deviņdesmitie gadi. Tomēr man ir nozīmīgi eksponēt darbus zem viena jumta ar tādu meistaru. Gadiem ilgi gleznojot, es iztēlē mēģināju savu darbu nolikt blakus kādam, kas manā uztverē ir vērtīgs, – kādam muzeja ranga darbam. Lai izvērtētu, cik mans darbs izdevies, cik tas ir spēcīgs? Vai tie stāv blakām, vai – manējais uzreiz noiet pa burbuli?

Vai aizvien tā turpini darīt?

Nē, es tā vairāk nedaru. Tomēr šie jautājumi jau visu laiku ir klātesoši – cik tas ir izteiksmīgi, cik spēcīgi, precīzi. Vai tas trāpa vai netrāpa, vai tas ir iedarbīgi, vai to vispār pamana? Uz tā audekla jau maz kas ir – viens vai divi krāsu laukumi. Manā gadījumā vispār ir tikai viens krāsu laukums.
Ir dienas, kad šķiet – ir ļoti labi izdevies. Nākamajā dienā es ieeju darbnīcā – kāds ārprāts! Kas tas vispār ir?


Barbara Gaile. “Mazais mākonis.” 2015. Pigments, akrils uz audekls. 50 x 65 cm. Publicitātes attēls

Droši vien tikai pēc laika kāds stabilāks viedoklis var rasties – kad paskaties atpakaļ uz kādu periodu...

Šoruden bija tāds periods, kad es strādāju šai izstādei. Ir vairāki darbi, kas ir kā gleznas - mākoņi. Pārsvarā – balti, perlamutra audekli, kuros ļoti nedaudz ielikta grafīta ēna. Vēl arī daži darbi, kas ir tikpat kā pilnīgi balti. Man gribējās radīt sajūtu, kāda ir, kad esi mākonī, kad lidmašīna ielido mākonī – tādu absolūti nereālu “vates” sajūtu, citu realitāti. Visas problēmas, viss cits tiek izdzēsts un ir tikai tā baltā mākoņa, reizē piepildīta un reizē arī vakuuma, sajūta. Vēlējos to uzgleznot. Galvā viss, vairāk vai mazāk, bija skaidrs, bet tīri tehniski tas ir ļoti grūti paveicams, jo katrs grafīta pieskāriens, ko uzliek, – tas jau paliek, nav izdzēšams. Tā – ļoti trausli. Faktiski man šķita, ka esmu aizgājusi citā realitātē, tādā mākonī. Dzīvoju kā pa mākoņiem – ir tāds teiciens. Strādājot jutu, ka tā tas arī ir. Bija dienas, kad zināju, ka man ir ļoti labi izdevies – viss mākonis ir absolūti gaisīgs, patiešām tāda putukrējuma sajūta. Tas ir tik viegli. Un bija dienas, kad jautāju – vai tas vispār ir kaut kas? Vai tā var būt vērtība?

Vai tev ir atbilde?

Nezinu, bet tas ir interesanti. Man šķiet, ka tā tam ir jābūt.

Ka ir tās šaubas?

Ka ir gan šaubas, gan arī mākslas darbs kā jautājums. Ir cilvēki, kuri man diezgan agresīvi pateikuši savu uzskatu, ka mani darbi – tas vispār nekas nav. Labāku komplimentu jau nevar pateikt, jo strādāt ar neko, tas ir kā strādāt ar brīnumu.

Tieši gribēju prasīt, ko tad tu viņiem atbildi?

Ja ir agresivitāte, tad ir jautājums, kāpēc mani darbi to viņos ir izprovocējuši? Par ko? Tas nozīmē, ka kaut kādā mērā ir trāpīts. Kur trāpīts – tas savukārt ir viņu jautājums. Kāpēc ir grūti vai nepanesami skatīties uz kaut ko, kas ir tikpat kā nekas?

Mani vienmēr ir sajūsminājuši tie darbi, kas atrodas uz robežas. Piemēram, Gabrielam Orosko (Gabriel Orozco) ir ļoti daudz izcilu fotogrāfiju un kolāžu; arī foto sērijas, kurās viņš seko, piemēram,  polietilēna maisiņam Ņujorkas ielās. Bet tad viņa izstādē ir nolikta ļoti banāla, parasta, balta kurpju kaste. Tukša. Tas ir viens no maniem iemīļotākajiem viņa darbiem. Tas šķiet kaut kas dižs, ko viņš  radījis. Viņa darbi ir ļoti piepildīti ar informāciju, ļoti blīvi, bet tiem blakus viņš var nolikt kaut ko tādu.

Barbara Gaile. Napoli. 2015. Pigments, akrils uz audekls. 60 x 81 cm. Publicitātes attēls

Tavas izstādes pieteikumā daudz bija rakstīts par debesīm, par bezgalību.

Hirosi Sugimoto (Hiroshi Sugimoto) ir darbu cikls ar jūrām. Viņš fotografējis arī Baltijas jūru. Tās ir absolūti maģiskas jūras fotogrāfijas. Sugimoto meklē ainavu vai skatu, ko ir redzējis jebkurš cilvēks. Arī pirmatnējais cilvēks pirms miljoniem gadu – jūras ainavu, ņemot vērā, ka jebkura cita ainava ir mainījusies – kalni palikuši zemāki, pļavas, meži ir pārvērtušies. Zināmā mērā viņa uzskatam, ka jūra nav mainījusies, varētu piekrist. Bet ir taču cilvēki, kas nekad mūžā jūru nav redzējuši. Līdz ar to  nevaram uzskatīt, ka tas ir tas universālais skats, ko visi cilvēki dzīvē redzējuši.

Es uzskatu, ka šī universālā ainava, ko redzējuši visi, varētu būt debesis. Ideja par to, ka cilvēks skatās debesīs, vai tur ir mākoņi vai lietus, vai sniegs, rītausma vai vakars. Tas ir skats bezgalībā uz Visumu. Man šķiet, ka tas ļoti atbilst cilvēka būtībai kā tādai – skatīties bezgalībā. Kad cilvēks skatās debesīs, viņa skats ir vērsts bezgalībā, kas vispār ir prātam nepatverami. Kas tad bezgalība vispār ir?

Tas bija atspēriena punkts – mēģināt uzgleznot bezgalību. Protams, pēc tam sākās arī debesis kā tādas – rītā, vakarā, vienā vai otrā ģeogrāfiskā vietā. Kādā krāsā debesis ir Grieķijas salās un kādā –Ziemeļos? Tas bija lielā mērā aizraujoši. Ir arī glezna ar sniega debesīm, ar lietu, ir vairākas naktis.

Tas ir tāds ceļojums – daudzām gleznām nosaukumos liku konkrētas vietas vārdu. Ir arī manas bērnības Torņakalns, Kosa sala un citas vietas.

Vai tās ir ne vien debesis, bet arī tavas sajūtas saistībā ar šīm vietām?

Jā, protams. Gleznas nav pēc kādas konkrētas fotogrāfijas radītas, tās ir sajūtas.
Pa šo gadu esmu redzējusi dažādas izstādes, citu mākslinieku darbus, kuri ar debesīm strādājuši un interesējušies par tām.
Esmu arī novērojusi, kā apkārt cilvēki reaģē. Blakus manai darbnīcai strādā restauratores, šopavasar bija ļoti skaista saulaina diena un viena no viņām man saka: “Barbara, nāc ārā, apskaties, kāds mākonis!” Tajā brīdī sapratu, ka mana ideja, aizraušanās ar debesīm, ir kaut kādā veidā lipīga un aizraujoša, universāla.

Ikviens var padalīties.

Ja mēs meklējam kādu ideju, kas cilvēkam būtiska, atšķir viņu no dzīvniekiem,  cilvēks skaidri apzinās, ka viņš nomirs, apzinās savu nāvi, kas lielā mērā arī ir dzinulis. Domāju, ka šī īpašība, ka cilvēks skatās debesīs, bezgalībā, arī ir kaut kas tikai cilvēkam būtisks. Man šī doma nelikās banāla. Domāju, tas nav tāds sīks stāsts, bet kaut kas tāds…

Mūžīgs?

Katrā ziņā tas mani iedvesmoja gandrīz divus gadus gleznot. Turklāt, tikai tad, kad man bija jābeidz darbs pie izstādes un jānosūta visas gleznas uz Latviju, bija idejas, kas palika nerealizētas. Šķita, ka tikai tagad ir skaidrs, kā īstenībā vajadzēja.


Barbara Gaile. Cyprus. 2015. Pigments, akrils uz audekls. 130 x 162 cm. Publicitātes attēls

Vai no glezniecības viedokļa tu sev kaut ko jaunu atklāji?

Tīri tehniski? To jau pašai ir ļoti grūti izsvērt. Gandrīz divus gadus es gleznoju. Pavasarī uz Parīzi bija atbraukusi Helēna Demakova. Viņa visvairāk no visiem ir redzējusi, ko es daru. Helēna skatījās un ieteica mazos formātus neizstādīt, lai paliek tikai lielie. Tā bija ļoti laba doma, ka tā – skarbi – ir kaut kas jāatmet. No tā es varēju secināt, ka daudzi mazāka formāta darbi, kas tapuši izstādes sagatavošanas sākumposmā, ir vēl meklējumi, tehniski citādāki.

Izstādē ir arī viena liela formāta glezna, kas ir tehniski savādāka, – tai it kā ir norauta krāsas kārta, tādas norautas krāsas plēksnes. Es esmu ilgi ņēmusies, lai tas tā būtu… tādas dramatiskās debesis. Kad biju gleznas aizsūtījusi uz Marka Rotko centru, man zvanīja un jautāja, ko darīt – esot norauta krāsa. Vai līmēt klāt?

Man jau šķiet, ka turpinu strādāt tajā pašā virzienā – klāt akrilu un pēc tam virsmas apstrādāt ar perlamutra pigmentu. Ir vairākas gleznas, kurām ir vairāki perlamutra pigmenti, vai viens pigments un pēc tam strādāts ar grafītu, kas it kā to tumšina. Līdz ar to gleznas ir ļoti trauslas, jo ūdens lāse darbu iznīcina. Bet pie eļļas glezniecības neesmu atgriezusies.

Šogad piedalījos grupas izstādē galerijā Paris Concret, kur bija uzaicināti desmit mākslinieki. Visi  strādā abstrakti, ļoti nosacīti, bet ar dažādiem materiāliem – uz robežlīnijas, kur glezna vairs nav tikai glezna kā attēls, bet jau kā objekts. Tur bija ļoti, ļoti interesanti. Cik dažādi materiāli var tikt izmantoti – akvareļi, kam kārtās pāri klāj caurspīdīgu mediuma masu, kas pēc tam tiek slīpēta un klāts nākamais slānis u.c. Es joprojām strādāju tajā pašā tehnikā, bet šajā izstādē varēju novērtēt, cik tehnika ir būtiska katram māksliniekam, cik saistīta. Katram ir tā viņa pasaule, un tehnika ir kā elpošanas ritms, to neviens cits nevar imitēt, varbūt tik var aizņemties uz brīdi.

Kādā senākā intervijā par izstādi „Pērles” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā tu atzini, ka arvien redzi jaunus ceļus glezniecībā, kā varētu iet.

Tas tā ir joprojām, tas ir bezgala interesanti. No vienas puses, es brīžiem domāju – mūsu laikā, ar visiem attēliem, ar visām fotografēšanām, ar visu lielo ātrumu, nodarboties ar glezniecību ir kaut kas pavisam arhaisks. Tas ir lēni, tehniski sarežģīti, arī dārgi. Nezinu, kāpēc esmu tajā aizķērusies, bet tas ir ļoti fascinējoši.

Kļūst pieejami arvien dažādāki materiāli. Manas darbnīcas kaimiņienes restauratores, reaģē, ja kāds pigments, manuprāt, nepietiekami uzmirdz uz tādas un tādas virsmas. Viņas uzreiz atnes, piemēram, dažādas līmes un iesaka pamēģināt.

Tātad tev vēl aizvien sanāk arī eksperimentēt.

Jā, gan sanāk, gan tas ir kaut kā neizbēgami. Pēc savas pieredzes zinu kādam vajadzētu būt rezultātam, bet citreiz kaut kas vienkārši nerisinās. Tāpat arī ar formātiem – gleznošanā viss ir ļoti ķermeniski – vienmēr ir kāds vidējais formāts, ko tehniski ļoti vienkārši noklāt, bet, ja es meklēju lielāku formātu, bieži vien nevaru tādu uztaisīt, jo tas paņēmiens, kādā strādāju, tas žests ir tikai tik liels, cik ir, nevaru to atrisināt. Protams, var iedomāties kā to risināt ar citas tehnikas palīdzību, bet tad darbam vairs nebūs pieskāriena moments.

Vai tu uz grīdas strādā?

Molberts man sen vairs nav. Akrilu es uzklāju uz galda, bet pigmentu – uz grīdas. Tā var arī labāk redzēt.


Barbara Gaile. Barcelona. 2015. Pigments, akrils uz audekls. 114 x 162 cm. Publicitātes attēls

Vari iedomāties sevi negleznojot? Darām kaut ko citu?

Esmu mēģinājusi. Ir jau visādi periodi, kad ir jādara kaut kas cits. Tajā pašā laikā vienmēr esmu šo iespēju atradusi. Protams, tie jautājumi ir bijuši un esmu domājusi, ka varētu darīt ko pilnīgi citu, bet tā sajūta, ideja, kas aizrauj, liek turpināt.

Ivars Heinrihsons savulaik teica: „Ja vari, neglezno!” Man tas šķiet ļoti trāpīgi.

Kaut kas ir tieši tajā glezniecības arhaiskumā. Un reizē tajā ir arī kaut kas absurds. Iedomājies – radīt plaknē, manā gadījumā, tas pat nav konkrēts attēls vai literārs stāstījums, tā ir kāda ilūzija. Tas ir kaut kas stipri sarežģīts, uz robežas starp izdošanos un neizdošanos. Un tas ir interesanti.

Federiko Fellīni ir teicis – tad, kad viņš taisa savu filmu, viņš zina, ka tai jābūt tik precīzai kā kosmosa kuģim. Ja kosmosa kuģī vienā detaļā ir kļūda, kuģis avarē un nekad nesasniedz mērķi. Tas pats ir arī mākslas darbā. Jo tas ir nosacītāks, jo tajā ir mazāk elementu, jo tam jābūt precīzākam. Ja kaut kas ir nesaprasts, tad darbs nav bijis pietiekami precīzs. Citreiz darba nozīme var pat būt pigmentu krāsu mainīgumā. Ja darbs neizdodas, tā jau nav ļoti liela nelaime, tā ir mana neveiksme vai veiksme. Es to visu varu pārkrāsot.

Tu bieži pārkrāso?

Jā, nemitīgi, Jānis [mākslinieces dzīvesbiedrs Jānis Gailis – O. F.] nepārtraukti ar to cīnās. Tagad pārsvarā visi darbi atrodas darbnīcā, bet kad tie vēl bija mājās – nekad nebija miera. Visu laiku uz tiem skatījos un domāju, vai esmu savu ideju aizvedusi cik vien tālu varu. Vai darbs ir pabeigts, vai es šobrīd varētu to uztaisīt vēl labāku? Vēl precīzāku, vēl konkrētāku, vēl iespaidīgāku? Tas vienmēr ir tas jautājums. Ja darbs atrodas darbnīcā, tad pēc mēneša es apskatos un varu nolemt.
Man patīk atgriezties pie vecajām idejām, kaut arī ne vienmēr tas izdodas – ne vienmēr tu esi tajā pašā sajūtā.
Citu mākslinieku darbus man grūti mājās turēt. Neatstāj sajūta – ja noņemtu to, varētu aizkrāsot šo, to varētu pabīdīt nostāk. Man nekad nav miera. Atšķirība tā – ja tas ir mans darbs, es tiešām ķeros klāt, bet citam autoram tā nevar.

Kādas izstādes tev iecerētas tuvākajā nākotnē?

Ir vairākas. Piemēram, piecpadsmit gadus es regulāri piedalos Réalités Nouvelles – tas lielais salons, kas notiek katru gadu. Tam ir abstrakta ievirze. Tur piedalās arī diezgan daudz japāņu ar ģeometrisko abstrakcionismu. Piemēram, viens japānis, kas rada baltus, pārsvarā kvadrātiskas formas darbus. Katru gadu aizeju un skatos, ko viņš šogad būs baltā kvadrāta ietvaros radījis.

* Eduards Kļaviņš. Gleznu misteriozā dzīve // Barbara Gaile [Katalogs.] – „Rīgas Galerija“, Rīga –2004

rothkocenter.com/rmc