Evita Vasiļjeva. Izstāde „Nekas zudis, nekas atrasts“, 2016, galerija 427

Katrai idejai ir savs materiāls 0

Ieva Raudsepa
30/06/2016

Par Evitu Vasiļjevu biju dzirdējusi apbrīnas pilnus komentārus gan no draugiem Mākslas akadēmijā, gan citiem mākslas entuziastiem – veiksmīga latviešu māksliniece, kas pēc LMA absolvējusi arī Gerita Rītvelda akadēmiju un nu gāž kalnus Amsterdamā, tikko pabeigusi divu gadu darbošanos De Ateliersrezidences programmā. Tajā iekļūt esot gandrīz vai neiespējami – ļoti prestiža institūcija un konkurence uz katru vietu ir milzīga.

Lai gan Evita izmanto dažādus medijus, lielākoties viņa tomēr darbojas kā tēlniece. Mākslinieces veidotos objektus var ne tikai apskatīt, bet arī, piemēram, sadzirdēt. Skulptūras dūkoņu, kas ierakstījusies mūsu sarunas fonā, fotogrāfijā neiemūžināsi. Tāpēc pieredzi, ko iegūsti apskatot viņas objektus konkrētā vietā un telpā, nav iespējams pilnībā reproducēt. Šā iemesla dēļ vēl jo interesantāks šķiet izdevums if you can’t, engage, kas Rīgā tika prezentēts Evitas izstādes „Nekas zudis, nekas atrasts“ atklāšanas vakarā galerijā 427. Tam pamatā ir mākslinieces arhīva materiāli, taču tas nav vienkāršs katalogs, bet gan tāds kā bijušo darbu remikss, kas tapis sadarbībā ar dizaineri Mislavu Žugaju (Mislav Žugaj). De Ateliers Evita ir fotografējusi visu, kas apkārt likās interesants, krājusi šos attēlus un izdevumā if you can’t, engage no bildēm izveidojusi kolāžas. Tā māksliniecei bijusi  jauna pieredze, bet, kā pati atzīst, nav vērts kaut ko iesākt, ja jau iepriekš zini, kāds būs rezultāts.


Evita Vasiļjeva. Izstāde „Nekas zudis, nekas atrasts“, 2016, galerija 427

Pastāsti par izstādi Nekas zudis, nekas atrasts?

Es izveidoju skulpturālu instalāciju, bet gribētos teikt, ka tie ir vairāk atsevišķi skulpturāli darbi.

Daži no darbiem ir piemēroti tieši galerijai 427. Piemēram, plēve, kas nosedz logu, nebūs saglabājama, kad noņems izstādi – cik daudz tu pievērs uzmanību telpai, kur būs izstāde?

Ļoti. Ar šiem darbiem un vispār manā praksē, es cenšos veidot sajūtu, ka līdzās ir bijusi kaut kāda kustība; ka tie ir radušies no tās vietas, vai arī, ka attieksme liecina par darbību. Dzīvojot pa šo telpu es uzreiz zināju, ka man gribas izdarīt kaut ko ar logu, lai [izstādi] nevarētu redzēt no ārpuses un lai centrālā skulptūra arī ar to nesasauktos un saglabātu savu abstraktumu. Es gribēju izolēt visus darbus šajā telpā, jo tiem nav nekādas atsauces uz realitāti.

Logs nav aizlīmēts baigi smuki. Vēlējos, lai tam būtu tāda attieksme – plēve krīt tā, kā tā krīt. Tā reaģē uz telpas mitrumu un šādi atspulguļo arī savu dabu, materialitāti un to, kā es to lietoju. Šādām idejām sekoju arī citos darbos.


Evita Vasiļjeva. Izstāde „Nekas zudis, nekas atrasts“, 2016, galerija 427

Tevi interesē materiāls. Lasīju, ka reiz teici, ka materiāls turpina tavu domu procesu – pastāsti, ar ko tu sāc? Kas parasti ir pirmais solis jauna darba veidošanā?

Tas ļoti atšķiras. Ir reizes, kad man ir diezgan konkrēta iecere – kaut ko redzu vai nu uz ielas, vai pamanu kur citur, un tad man gribas to lietu saprast labāk. Tad es sāku skicēt vai veidot no kartona. Dažkārt kartonā arī viss atspulguļojas. Citreiz ir tā, ka aizej uz studiju, paņem trīs materiālus un sāc likt kopā. Ir tāda kā intuīcija, kad zini, kurā virzienā gribi kādas sajūtas dabūt, un tad vienkārši meklē labāko un īstāko materiālu. No kartona [veidojuma] dažkārt saproti, ka nepieciešams cements, bet tad uztaisi no cementa un aptver, ka nepieciešams veidot no plastmasas, jo katrai lietai ir – es negribētu teikt enerģētika, tas izklausās ezotēriski, bet kaut kāda būtība. Līdz ar to, jā, katrai idejai vai iecerei vajag to savu materiālu.

Tas notiek dažādi un tas man patīk – katru reizi atklāt kaut ko no jauna. Nemēģinu sevi pārāk bieži atkārtot, jo man tad nav interesanti. Gribas visu laiku meklēt jaunus veidus un kombinācijas. Citas dienas ir tā, ka pamostos un uzreiz zinu – šodien jāaiziet un jāuztaisa viena skulptūra, citādāk tā man pazudīs. Ar šiem betona darbiem process bija ilgāks – taisīju formu sākumā no koka, lai saprastu kādu dimensiju gribu izveidot, un tad soli pa solim meklēju labāko risinājumu sajūtai, ko vēlējos panākt. Parasti, ja darbi mani pašu pārsteidz, zinu, ka esmu kaut ko sasniegusi. Ja pirms sāku kaut ko darīt, jau saprotu, kā tas būs, nemaz neķeros tam klāt, jo neredzu jēgu.

Evita Vasiļjeva. Izstāde „Nekas zudis, nekas atrasts“, 2016, galerija 427

Kad runā par idejām, vai domā kaut ko vairāk abstraktu nekā konceptuālu?

Es mēģinu izvairīties no idejām, kas mani ierobežo. Man patīk tas mirklis, kad es līdz galam nezinu, kā būs. Meklēšanas moments ir diezgan sarežģīts un bailīgs – nezini, kas būs, vai tas izgāzīsies vai sanāks. Jāmēģina sekot instinktiem vai sapratnei par formu un sajūtu. Es aizvien biežāk cenšos izvairīties no sekošanas skaidriem konceptiem. Man vispār šķiet, ka ideja var būt kaut kas pārāk ierobežojošs.

Varbūt, tāpēc, ka idejas bieži saistām ar kaut ko racionālu.

Idejām mēdz būt lineārs paveids un es cenšos nesekot tādai domāšanai, kas iet no A uz B. Tas manā skatījumā ir ierobežojoši, mēģinu no tādām idejām izvairīties. Daudzos manos darbos pastāv šī konstruktīvā dekonstrukcija, bet tajā ir arī kaut kas emocionāls. Zinu, ka ir cilvēki, kas to pamana, bet ir arī tādi, kas to nevar sajust. Viņi nejūt tās formas, viņus saista citas idejas. Es mēģinu meklēt savu auditoriju. Esmu sapratusi, ka nevar visiem izpatikt.


Izdevums if you can’t, engage

Rīgā prezentēts arī izdevums if you can’t, engage, kas ir rezultāts tavai divu gadu rezidencei De Ateliers Amsterdamā. Pastāsti par šo publikāciju un rezidenci?

Tā ir divu gadu programma, kur tev piešķir studiju un stipendiju, un tad gandrīz vai dari ko gribi. Esi viens pats tajā telpā un sāc domāt: “Jā, ok, ko es šodien darīšu? Kā es uztaisīšu kaut ko? Kāpēc?” Sāk rasties visādi pamatjautājumi.

Man vienmēr ir bijis svarīgi tas, kā atrast savas idejas, jo man tam nav tāda konkrēta formāta. Līdz ar to es daudz krāju bildes, ko fočēju uz ielas, no grāmatām vai vienkārši ar kādiem elementiem no maniem darbiem. Šie attēli šos divus gadus man karājās pie sienām un bija teju kā izpētes darbs bez konkrēta mērķa. Vienā brīdī sapratu, ka gribas iesaistīt šo vizuālo materiālu, bet īsti nepatīk to miksēt ar skulptūrām. Bilde pati par sevi ir tik ļoti piesātināta, ka uzreiz novērš uzmanību no abstraktām formām.

Nolēmu visu vizuālo materiālu apvienot šajā izdevumā. Sāku to taisīt, domājot par tāda kā arhīva izveidi, bet tas man īsti nepatika, jo jutu, ka neradu jaunu formu. Tad es arhīvu sāku izmantot kā skulptūru un naktīs montēju kopā, miksēju ar esošiem darbiem un būvēju skices no iecerētajiem. Domāju par to, kā radīt ko svaigu katrā atvērumā, lai tas būtu interesanti gan man, gan dizainerim, gan arī, lai taptu tāds rezultāts, kur man būtu pārsteiguma moments. 

Izdevuma if you can’t, engage atvērums

Cik liela bija dizainera Mislava Žugaja loma izdevuma veidošanā?

Mēs ar Mislavu daudz smējāmies par to, kur tad īsti ir viņa dizains, jo visas kolāžas taisīju pati. Bet, patiesībā, tas bija diezgan liels darbs tandēmā. Nebūtu nonākusi līdz šīm kolāžām, ja nebūtu viņa. Abi divi mocījāmies ar to, ka man ir bilžu kolekcija un tad, kad sākām ar to strādāt, sapratām, ka ideja par arhīvu nav nekas jauns – katram māksliniekam tāds ir. Domājām par to, kā lai šo materiālu izmanto citādāk, padara atšķirīgu un personīgu, nevis dokumentē 1:1. Mislavs ierunājās, ka mēs varētu arhīvu kaut kā montēt un to arī pamēģināja darīt. Tad es sapratu – jā, kaut kas interesants varētu sanākt, bet tajā pašā laikā neredzēju jēgu tam, ka viņš to montē, jo tie taču ir mani darbi. Sāku veidot jaunas kolāžas un sūtīju viņam kādu pārīti katru dienu. Mislavs vairāk strādāja pie izlases un secības, bet lielā mērā izdevums ir mūsu kopdarbs, kur abi sēdējām pie datora un bīdījām lietas šurpu turpu.

Izlēmām, ka gribam plastmasu [uz vāka], jo tas sasaucās ar to, ka es šo materiālu daudz izmantoju savos darbos. Viņš gribēja, lai izdevums ļauj man izpausties kā māksliniecei, un nemēģināja uzspiest tam dizainu. Viņa dizains ir – visu saturēt kopā bez dizaina. Tie, kas paši darbojas šajā jomā, to pamanīs.

Mislavs man arī ir izveidojis fontu – šis ir mans fonts [rāda uz burtu dizainu izdevumā]. Tie burtiņi ir skulpturāli.

Tagad vizuālajā mākslā grāmatas un pašizdošana ir populāra lieta.

Jā, man vienmēr ir patikušas neatkarīgas grāmatnīcas un nekomerciāli izdevumi. Tiem nav jāseko kaut kādiem publikāciju standartiem. Negribējām arī, lai tas būtu tāds kā katalogs, bet gan mākslinieka grāmata (artist’s book).

Katru kolāžu es veidoju kā [grāmatas] atvērumu. Tikai daži ir pārbīdīti – tajās vietās Mislavam likās, ka, nē, vajag to otru pusi nomainīt. Pārsvarā es ar tām ņēmos tā – ja paņēmu kādu elementu no kreisās lappuses, kur man ļoti patīk, kā gaisma krīt uz skulptūras, tad es to gaismu izmantoju arī blakus bildē, vai nu atņemot gaismu, vai pieliekot klāt. Vienkārši, digitāli brutāli manipulēju [ar attēliem].


Izdevuma if you can’t, engage atvērums

Vai darbi, ko izmantoji šajā izdevumā, ir no laika, ko pavadīji De Ateliers?

Jā, es neliku neko, kas tapis pirms tiem diviem gadiem. Gribēju [parādīt] tieši to savu ceļu un elementus, kas radušies, kamēr biju vienatnē studijā, krājot un fočējot savu procesu.

Tu kopš 2009. gada dzīvo Amsterdamā. Kādas, tavuprāt, ir lielākās atšķirības starp radošo dzīvi tur un Rīgā?

Man visbūtiskāk ir iespēja atrast domubiedrus, ar kuriem varu runāt par līdzīgām problēmām, motivēt vienam otru un saprast, ko tu dari. Tur vairāk cilvēkiem, pat, ja viņi nesaprot mūsdienu mākslu, ir interesanti. Man liekas pozitīvi, ka skatījums nav tik kritisks, un tāpēc tā vide ir pateicīgāka laikmetīgajai mākslai. Vidējā cilvēka zināšanu līmenis par šiem procesiem ir augstāks – Amsterdamā ir daudz muzeju, cilvēki tos apmeklē un saprot, ka mākslinieki taisa kaut kādas jocīgas lietas, bet reizē tas ir ok. Viņi atbalsta to, kā lietas notiek.


Evita Vasiļjeva. Izstāde „Nekas zudis, nekas atrasts“, 2016, galerija 427

Novembrī tev būs vēl viena izstāde Rīgā, kas top kopā ar Ojāru Pētersonu. Arī agrāk, veidojot izstādes, esi sadarbojusies ar citiem māksliniekiem. Kā notiek kopdarbs?

Ar Ojāru mēs netaisīsim kopdarbu – strādājam diezgan individuāli. Es viņu cienu kā skulptoru, man patīk viņa darbi. Man likās interesanti apvienot divas paaudzes un paskatīties, kā mēs viens otru papildinām.

Par sadarbībām – piemēram, veidojot izdevumu gribēju sadarboties tieši ar Mislavu. Ja pavadi tik daudz laika viens pats, ir labi, ka ir arī kāds cits, ar ko parunāt, dalīties idejās un bagātināt savu viedokli. Tāpēc mani saista sadarbība ar citiem cilvēkiem.

Protams, jāskatās, ar kuriem māksliniekiem sastrādāties, lai nav ego sadursme – nevajag baidīties zaudēt daļu savu ideju, lai kā kopīga vārdā veidotu ko citu. Man ir bijušas sadarbības, kuru laikā ir licies – nekad vairs! Bet no kļūdām mācās. Manuprāt, cilvēkiem vajag vairāk sastrādāties. Piemēram, lai uzbūvētu šos darbus, man ir asistenti, jo viena pati nevaru pacelt tās lietas. Tajos brīžos man patīk, ka ir cilvēki apkārt un izsit mani no vientulības ritma.

Izstādē kopā ar Pētersonu tas tomēr būs vairāk katra individuālais darbs?

Protams, mēs kaut kad apspriedīsim un tad redzēs. Daudz kas ir atkarīgs arī no tā, kur es pati atradīšos rudenī, jo Ojārs nav baigais Skype cilvēks, un man arī nepatiktu par to runāt internetā. Būs jāatrod veids, kā veidot dialogu.


Izdevuma if you can’t, engage atvērums

Kurp tu dodies tālāk – vai gaidāmas vēl kādas rezidences?

Jā, pazīstama meitene mani uzaicināja uz Londonu mēnesi garā rezidencē. Tur es varu diezgan brīvi darīt, ko gribu, jo mēnesis ir īss laiks un nav arī tāda finansējuma, lai varētu izveidot jaunus darbus. Londonā es sadarbošos ar vienu mākslinieci, kas man likās interesanta. Gribētu ar viņu uztaisīt kādu performanci vai kaut ko skulpturālu. Viņu vairāk interesē rakstīšana, bet ir daudz mākslinieku, kuri mums abām patīk, un tāpat arī interesē astroloģija un citas lietas. Gribam apskatīties, kas no tā sanāks, vai varam kaut ko kopīgi uztaisīt. Projekts ir diezgan abstrakts. Šajos mazajos projektos man patīk strādāt kopā ar kādu, jo tas dod svaigu enerģiju un ļauj iepazīt jaunus cilvēkus.

Pēc Londonas jādomā, ko darīt. Iespējams, atbraukšu uz Rīgu, lai gatavotos izstādei, jo šeit kaut ko izgatavot, manuprāt, ir ērtāk un viss ir lētāks. Gribu pabūt Latvijā, apskatīties, kā ir.

Evitas Vasiļjevas izstāde „Nekas zudis, nekas atrasts“ apskatāma galerijā 427, Stabu ielā 70, trešdienās un ceturtdienās no 16.00 līdz 19.00, līdz 22. jūlijam.