Foto no personīgā arhīva

Džezā tikai sirdsapziņa 1

Intervija ar mūziķi Denisu Paškeviču

Jānis ‘Pikaso’ Lipšāns
27/06/2016

Pēc dažām dienām galvaspilsēta iegrims džeza, improvizācijas un pasaules mūzikas ritmos – sāksies viens no Latvijas festivālu veterāniem “Rīgas ritmi”. Domājot par džeza mūziku, kas vienmēr ir bijusi cieši saistīta ar brīvības ideju, apsēsta ar tās meklējumiem un brīvības robežu pārdefinēšanu, sarunājos ar flautistu un saksofonistu Denisu Paškeviču – mūziķi, kurš nesis Latvijas džeza vārdu pasaulē. Runājām par saknēm, frāzējumu, formām, garīgumu un sirdsapziņu. Kā džezs ir jāspēlē? Brīvi.

Džezu taču cilvēki spēlēja un pats par sevi tas nepastāvētu, bet tās saknes ir, jāsaka, gaužām traģiskas, ja par vēsturisko fonu; vārda sakne gan – gars, enerģija – spirituāli tapinot brīvību... Vai tev šķiet, ka džezs, savā būtībā, izejot no visiem priekšnoteikumiem, ir brīvības forma?

Džezmenis Latvijā – mēs skatāmies uz pašizteiksmes cīņas formu, kas vienmēr ir bijusi opozīcijā. Tie, kas dzīvoja PSRS laikos, zina to, jo ne vienmēr džezu varēja brīvi spēlēt. Džezam ir ļoti spēcīga enerģētika, jo cilvēks pieslēdz ne tikai savas zināšanas, priekšnosacījumus, likumus, kā spēlēt šo mūziku, bet arī savu iekšēju resursu – vienam tā ir sāpe, citam tas ir spēks. Ja mēs skatāmies plašāk – uz Amerikas vēsturi – afroamerikāņu izlaušanās, sevis apliecināšana ir 1940. gadi un vēlāk arī bībopa (bebop) laiks. 50. gados notika sāncensība starp melnajiem un baltajiem. Kad afroamerikāņi sāka apgūt klasisko mūziku, tā deva viņiem zināšanas, un caur to viņi spēja kļūt lielāki, stabilāki un tehniski pilnvērtīgāki. Savukārt, caur džeza improvizāciju viņi varēja paust savas garīgās saknes, džezs bija viņu brīvības izteiksmes līdzeklis.

Un ja mēs runājam par mūziku tādā universālā veidā, tā ir komunikācija, valoda. Arī tad, kad tev ir aizliegts izteikties vienā veidā, tu rodi citu veidu, kā sarunāties, paust savu domu, viedokli, sajūtu.

Atklāti sakot, tu sāc ar to, ka tu apjaut, ko tu dari, jo džeza mūzika prasa milzīgu fizisko un emocionālo sagatavotību. Džezs ir viens no grūtākajiem mūzikas žanriem. Man no sākuma bija vienkārši – patīk, un es vēlos būt daļa no tā. Un, gadiem ejot, rit analītisks darbs, kura stūrakmeņi man bija Džona Koltreina (John Coltrane) mūzika un Mailzs Deiviss (Miles Davis). Akadēmiskā izglītība deva pamatu, sistēmu kā trenēties. Es būvēju māju, pēc tam altāri, un tad vienā brīdī tev ir jāpiešķiļ uguns – tajā mirklī sākas komunikācija. Savukārt, improvizācija ir kā runāt savā mūzikā un stāstīt to, kas tevī dzīvo – tas ir ilgs ceļš, jo tu vari ātri iemācīties, kāda gamma jāspēlē zem kāda akorda, bet lai no tās gammas tu veidotu frāzi, paiet laiks. Es tikai tagad sāku apjaust, ko es tiešām vēlos pateikt. Agrāk  man gan likās, ka es arī sāku apjaust... (Iesmejas) Un tomēr man nav sajūta, ka būtu izdevies līdz galam.

Tomēr? Pat šajā momentā, kad ir pagājis tik daudz laiks?

Jā, man ir jāstrādā vēl. Es rīt celšos un turpināšu sevi apmācīt. Ir viegli spēlēt gammas, ritmu, burtus teikt, bet dzejot, komponēt... Es daudz komponēju un tas, starp citu, palīdz improvizāciju aizvest līdz auditorijai, jo tādā veidā es definēju savas frāzes uz papīra.

Šķiet, ka atkārtoti nospēlēt kādu iepriekš sarakstītu kompozīciju tieši tādā pašā veidā nav iespējams. Vienmēr būs nianse, kas atšķirsies, būs kaut kāda nobīde, no kā tad arī izriet iespaids par improvizāciju – kas tajā ir īpašs?

Akadēmiskā mūzika ir pamati – cilvēki pārsvarā spēlē uzrakstītas lietas – bet mēs nerunājam par modernu mūziku, kurā ir ļoti daudz vietas arī improvizācijai. Džezā ir tādi mūziķi, kas uzliek improvizāciju sev priekšā un tad atskaņo, bet tas nav īsti. Brīnuma mirklis, magic... tas būs vienmēr mazliet savādāks. Vienreiz sanāk, citreiz nesanāk, un dažreiz tas brīnums atnāk un notiek, bet dažreiz nē.

Man lika aizdomāties doma, ka tu joprojām mācies. Vai vari piekrist – ja mēs ejam džeza attīstības ceļu cauri laikam – principā, tā ir viena un tā pati tēma, tikai interpretēta dažādā stilā, veidā?

Mēs varam teikt, ka viss bija vienkāršāk un nu kļuvis sarežģītāks. Ja mēs diksilendā (dixieland) spēlējam precīzi akordā, neskatoties uz to, ka tā ir improvizācija tādā ziņā, ka spēlē viena un tā paša akorda skaņas dažādās kombinācijās, tad šobrīd pasaule jau ir izgājusi cauri modālajam džezam, un tagad domā sintezētas gammas, veido jauno harmoniju. Tas, starp citu, vienmēr ir gājis paralēli ar moderno akadēmisko mūziku.

Kad pie tevis atnāk students, nu, ko tu viņam liec spēlēt? To pašu, ko Mūzikas akadēmijā pirmo kursu studenti spēlē! Līdz brīdim, kamēr viņš apgūs savu instrumentu. Un tad, kad cilvēks ir apguvis instrumentu, tu vari sākt mācīt viņu domāt, likt kopā notis, variēt. Tie vīri, kas spēlē džezu, ir virtuozi mūziķi. Tie cilvēki, kas tiešām spēlē džezu, nevis tie, kas imitē, ka viņi to dara. Tie, kas saprot savu meistarību.

Šis varbūt izklausīsies reducēti, pat mazliet naivi, augstprātīgi... Kad es domāju par klasisko mūziku – tas ir kaut kāds elitārs “buržuā”. Ja par mūsdienu meinstrīmu – masa bez iedziļināšanās. Bet kad par džezu, tad es sliecos domāt par intelektuālu mūziku, kas liek domāt. Cik tālu tu tam vari piekrist?

Provokatīvs jautājums... Iedomājies samuraju... tā ir cīņas māksla, bet ir viens, kurš ir izcils. Gulds (Glenn Herbert Gould)... Klausoties Guldu, tu dzirdi un redzi Baha mūziku no jauna. Tā tev pieskaras. Man viņš ir augstākās kategorijas džezmenis, jo es klausos viņa toni, ritma izjūtu.

Un ar džezu mēs saprotam šīs te kvalitātes?

Jā. Lūk, popmūzikā.. protams, tās ir dažādas formas, un cilvēki ir izvēlējušies to vai nu peļņas pēc, vai kādu citu iemeslu dēļ. Šis ir revolūcijas jautājums. Ja vien tu neesi smooth-jazz pārstāvis, džezmenis vienmēr izvēlas runāt caur mākslu. Tad tu vienmēr būsi tiltam otrā pusē. Un tajā atkal ir tas evolūcijas moments. Īstenības, patiesības brīdis. Uzskatu, katrā stilā ir šādi izcili indivīdi. Džeza mūzikā ir ļoti daudz izcilu cilvēku, kuri visu laiku nodarbojas gan ar rutīnu, treniņu, gan ar jaunām lietām, sevi izaicinot. Jo neaizmirsti, ka džezā ir šī te sarkanā zona, kad, spēlējot koncertā, pēkšņi dodies tādā iekšējo izaicinājumu teritorijā – tas var būt temps, tā var būt melodija, skaņa, reakcija uz lietām. Tu riskē būt nesaprasts, tu riskē sajaukt. Svarīgi ir neiestigt tajā, iet tālāk, apmest kūleni. Ir ļoti daudz šo lietu, kas akadēmiskajā mūzikā faktiski ir drošības zona. Ja rakstīts Sol – tiek spēlēts Sol. Džezmenim ir jāizdomā, kur iet tālāk. Par džezmeņiem mēdz teikt, ka viņi dzīvo mākoņos, bet īstenībā tā nav, jo mums ir ārkārtīgi smags treniņš nonākt no punkta A līdz punktam B. Sāc savu improvizācijas frāzi brīdī, kad tu zini, uz kurieni ej. Kā tu tur nokļūsi? 80 procentos gadījumu tas notiek mirkļa iespaidā, uz vietas.

Es dzirdu solo, bet iedomājies, ka tev apkārt ir vēl trīs mūziķi. Ir zināma teritorija, kurā jūs katrs atļausieties visu, bet kā tu paskaidrotu to spēju vienam otru nolasīt tādā augstākā līmenī?

Man varbūt dzīvē ir paveicies, ka pārstāvu “multistilu”. Nesen tūres starpposmā man bija koncerts Spīķeros, kurā uzstājos starptautiskā sastāvā. Tajā reizē ļoti daudz vietas tika atstāts tīrai improvizācijai, un varēja nolasīt brīžus, kad bija saskarsme un kad tās nebija. Tas ir saistīts ar katra mūziķa iekšējo inteliģenci, audzināšanu, fonu, ko viņš zina par mūziku – nepieciešams diezgan augsts līmenis, lai spēlētu un būtu spējīgs nolasīt otra domu. Mēs spēlējām sakomponētu mūziku, bet atstājām plašu vietu improvizācijai ar dažiem nosacījumiem – piemēram, taisīt dažāda veida, rakstura trokšņus. Bet tad atkal var improvizēt pavisam konkrēti, izmantojot romantiskās mūzikas vai Vīnes klasiķu komponēšanas principus, akordu struktūras. Otrs mūziķis to jūt un var iet tev līdzi.

Ja viņš zina...

Ja viņš zina, ja viņam ir fons. Nu, tad tādi cilvēki satiekas.

...atpazīstot viens otru bez vārdiem? Pamēģinot sajust viens otru, un tad vai nu seko atbilde, vai arī nē? Vai arī caur mūziku tev atbild – nē, es nesapratu!

Nē, tur nav atbildes – vienkārši, nesanāk! (Smaida) Bieži vien par to tiek runāts  mēģinājumos, kad pēc koncertiem notiek analīze. Piemēram, mēs ar Kristianu Franku (Christian Frank) no Dānijas ierakstījām albumu “Close” – mēs faktiski neko nerunājām. Viss, ko mēs sarunājām bija, ka mēs rakstīsim, komponēsim ļoti vienkāršas melodijas un brīvi improvizēsim. Un tā mūzika ritinās kā tāds kamoliņš, tu pilnīgi jūti, kā enerģija plūst un veidojas jaunas frāzes viena uz otras. Tāda loģiska kopība.

Un runājot par šo te pašu albumu “Close” – tāds askētisks piegājiens. Atceros, tā bija konservatorijas mēģinājumu telpa, kur jūs intīmā gaisotnē nospēlējāt dažas kompozīcijas no šī ieraksta. Ievadvārdi, kurus tu teici, pirms jūs uzsākāt spēlēt, bija – jūs pamēģināsiet ar pēc iespējas mazāk pateikt vairāk.

Tas nāk no cilvēku kombinācijas. Mēs, pavadot laiku kopā ar Kristianu, ļoti maz sarunājāmies. Kaut kādā dabiskā veidā mēs bijām klusi, viņš pēc savas būtības ir tāds cilvēks. Minētais koncerts Spīķeros bija pilnīgi pretējs, un tāpēc tas bija grūts projekts, jo ar Kristianu mums ir cits koncepts, virziens. Lietuviešu slāviskajam avangarda vilnim, ar ko mēs kopā spēlējām, ir cieša saistība ar Kenu Vandermarku (Ken Vandermark), kurš ir skaļš, un Mišu Alperīnu (Misha Alperin), kam ir atkal citādāka ekspresija – pasaulē lieli vārdi avangardā – cilvēki, kas ir enerģētiski, traki, skaļi. Te nu bija tas tilts. Kā to saglabāt, kā to izdarīt. Bija pozitīvi momenti un bija arī negatīvi. Var aizvērt uz to acis, bet tā ir tā sirdsapziņa, kas tevī ir. Ja tu spēj vairāk ieklausīties savā sirdsapziņā, jo tīrāk viss sanāk. Es neskaitāmas reizes esmu izgājis ārā no studijas un domājis – Bāc! Vajadzēja to pārrakstīt, izdarīt savādāk. Nevajadzēja piekrist tiem džekiem, ka ir labi. Vajadzēja iet un vēlreiz izdarīt tā, kā es jūtu un kā tam vajadzēja notikt. Tad ir tas miers, iekšējais miera stāvoklis, tā mūzika ir īsta. Ja tu to stāvokli vari sasniegt, improvizējot uz skatuves – wow, super!

Tad pēc tam nav vairs analīze.

Nav vajadzīga – viss ir bijis kārtībā. Brendfords Marsalis (Branford Marsalis) teiktu tādus vārdus, ka viņam ļoti nepatīk dot saviem mūziķiem norādījumus, kā viņš gribētu, lai viņi spēlē. Es arī cenšos nedot nekādus norādījumus, piemēram, savam kvartetam, vai mēs spēlējam “Hard Bop Legacy” programmu, vai arī “A Love Supreme”. Viņi visi ir pieauguši cilvēki, vairāk kā desmit gadus trenējušies vienu priekšmetu. Nu, ko es viņiem varu vēl iemācīt?! Klausīties vairāk? Nē... nu, tač’, nē!

Bērni visveiksmīgāk uzņem materiālu, iemācās jaunas lietas, un kad mēs paliekam vecāki, kļūst arvien grūtāk uzņemt, mainīt kaut kādus savus priekšnoteikumus, jo mēs esam apauguši ar tik daudz informāciju, stereotipiem... Pienāk brīdis, kad tu vairs nespēj – atliek tikai rast iekšējās kombinācijas.

Nu, kurā brīdī tas pienāca man, es tagad nepateikšu.

Vai arī vel ir kur augt? Es nezinu, cik daudz mēs saprotamies, ja runājam par vertikālēm un horizontālēm...

(Smejas) Ir viens tāds liels plašums, kad es jūtu – vai nu tā mūzika rit, vai arī nerit. Tad ir analīze – vai tā ir mana problēma, vai tas ir komunikācijas jautājums, vai es netieku galā ar savu fizisko ķermeni, vai es neesmu trenējies. Dažreiz pat ļoti parastas lietas – pieņemsim, varbūt es neesmu, vienkārši, paēdis. Tā mierīgi mūziku tu vari spēlēt tikai tad, kad esi brīvs no tā visa. Jāsaka tā – tādā skaļākā, ātrākā mūzikā tu vari aizklāties ar tehniku – notušēt. Uhh, kā spēlē, bet iekšā – tukšums. Stresa menedžmentam ir svarīga nozīme, kad jāspēlē ar kādu labāku mūziķi, ko tu esi cienījis daudzus gadus. Man tā ir bijis dzīvē – pēkšņi jāspēlē ar mūziķi, kuram esmu bijis fans daudzu gadu garumā! Ir ļoti grūti sev tikt pāri un neizrādīt to, kas tu neesi un būt tam, kas tu esi.

Es ticu, ka tie ir mūziķi, kas ne vienmēr atbrauc uz Latviju, un tu viņus satiec, braucot pa pasauli. Ja runājam par džezu, vai tu vari mēģināt salīdzināt, kā šo mūziku uztver, saprot ārvalstīs un kā Latvijā?

Lai kā arī mums gribās domāt un šķirstīt vēstures grāmatas, ka džezs Latvijā ir bijis jau pašos sākumos, pirmās brīvvalsts laikā, ir šis te auditorijas kultūras un zināšanu moments – cik cilvēki ir pieskārušies šīm lietām. Un ja man prasa salīdzināt, teiksim, ar Zviedriju vai Dāniju, kur mūzika, māksla ir bijusi un gājusi cauri gadu simtiem... Piemēram, sarunājoties ar Kristianu Franku, es saku – man Deksters Gordons (Dexter Gordon) ir izcils saksofonists. Viņš saka – jā, kad es biju maziņš, viņš tur aiz tā stūra spēlēja. Tur ir grūti pārsteigt cilvēkus. Un viņi pazīst labu drēbi. Tā nav parādīšanās tikai lielajos festivālos, komercprojektos, proti, tas, ko mēs redzam Latvijā. Tie ir cilvēki, kuri tiešām džeza, avangarda pasaulē tiek vērtēti. Un Skandināvijā cilvēki tiešām apmeklē šādas mūzikas koncertus, to var just, ka viņiem tas ir normāli. Pie mums – vēl joprojām pastāv tāds kā pārsteigums, neziņas moments cilvēkos. Patīk/nepatīk jautājums.

Varbūt sveša ir džeza semantika – ko ar to mēģina pateikt? Laiks iet, rodas jauni stili, bet tam netiek līdzi, un nozīme paliek neizprasta, bez piederības.

Es gribētu vēl papildināt. Nav tā, ka tu apsēdies un saki – es tagad radīšu jaunu superšedevru! Tas vienkārši atnāk – nospēlē Do Mi Sol Si Re, un re – jau ir devītā pakāpe... pēkšņi visi sāk dzirdēt. Atceries Čārliju Pārkeru (Charlie Parker) sākuma periodā un Džonu Koltreinu (John Coltrane) – divus personāžus, kas bijuši vienmēr nostumti malā. Pārkers sāka spēlēt bībopu – sarežģīt jau zināmās lietas, viņš to atrada trenējoties. Cilvēki teica – kas tas par nošu savārstījumu? Nav pareizi tā spēlēt. Bet Koltreins atvēra to, ko sauc par skaņu paleti, jo viņš sāka interesēties par Indijas klasisko mūziku, tehnikām, kā spēlē. Viņš uz sava saksofona sāka domāt modāli, spēlēt skaļi, ar asu toni, pretēji Bena Vebstera (Ben Webster) mīlas saksofonam. Viņš sāka būt izaicinošs caur skaņu, jo tas bija viņā iekšā. Viņš meklēju asāku, rezonējošāku skaņu, un tās daudzās notis – viņš no tām zīmēja vienu gleznu kā puantilismā – daudz punktiņu, daudz nošu, bet ar akcentiem un dažādās krāsās. Teica, ka viņš kliedz uz saksofonu! Tas taču nav saksofons! Ko viņš dara?! – bet viņš to darīja tāpēc, ka tas bija viņa iekšējais stāvoklis. “A Love Supreme ieraksts – tas ir milzīgs ceļojums savā iekšējā pasaulē, problēmās. Viņam tā bija satikšanās ar Dievu, radot ciklisku skaņdarbu, kurā viņš stāsta. Bieži vien par to saka – tas ir par traku, es to nesaprotu. Bet ja tu tā paklausies, tā ir pavisam normāla mūzika, mūsdienīga. Nekas speciāli netiek radīts. Ja tu radi un esi “noķēris vilni”. tas atnāk pats. Man vispār mūzika nepieder – viss, kas notiek, nāk no debesīm, un es to nododu vienkārši tālāk, maksimāli cenšoties būt formā, lai to varētu izdarīt.

Tā romantizējot, man džezs saistās ar piedūmotiem klubiem, kas atrodas pagrabstāvā, bet tu runā par kaut ko garīgu, uz apgaismību. Šķietami, tāda disonanse... Kas tad ir tur pa vidu?

(Smejas) Jā, bet protams, īsts mūziķis vienmēr būs svaidīts. Viņam ir tā garīgā mantība, ko viņš nes. Un tad, kad viņš tiešām dara to ar sirdsapziņu, ar to mieru, tad tas izlīst pār cilvēkiem. Dievs neskatās uz mūsu trūkumiem, Viņš tos neredz, tā ir mana dziļa pārliecība. Viņš redz mūsos to labāko. Cilvēku stereotips par garīgumu ir tāds, ka viņiem liekas – svētīti mēs esam tikai baznīcā, un, izejot ārā, mēs pēkšņi tādi vairs neesam. Svētums nav darbība, bet gan garīgs statuss, stāvoklis – kas tu esi Dieva acīs. Un ja tu tiešām esi īsts mūziķis, cilvēks, kas nes spēku, tad Viņam vajadzētu ar tevi dzīvot caur visu, kas mēs esam, – caur savām bailēm, trūkumiem.

Tā sakot – tie ceļi ir neizdibināmi – vienā brīdī mēs varam atrasties mazā lietoto grāmatu veikaliņā, bet pa visam citā reizē tu esi vairāku simtu sēdošas auditorijas priekšā uz milzīgas skatuves. Tā ir tāda milzīga atšķirība. Tomēr, džezs ir tas, ko tev ir jānes ārā. Nerunājot par sastāviem, komplektāciju, tehnisko nodrošinājumu... Vai ir kāda starpība, kur spēlē?

Man tas vienmēr ir viens – kancelē vai džeza klubā visdziļākajā pagrabā, vai koncertzālē. Man ir pilnīgs 200 procentu lokators uz garīgo stāvokli un to, kā man liekas šo mūziku vajag atskaņot. Vēl viena lieta – džeza mūziķim tomēr tas džeza klubs ir kā baznīca. Nenodalot publiku, es esmu nesējs, vēstnesis.

Kas paliek tev pašam?

Man paliek bauda. Es esmu mēģinājis daudz ko darīt savā dzīvē, bet tas, ko es daru caur mūziku, man sanāk vislabāk – spēlēt, rakstīt mūziku, būt skaņu pasaulē. Tā ir mana bauda. Cilvēki bieži runā par informācijas apmaiņu starp klausītāju un mūziķi, ka kaut kas nāk atpakaļ. Man nekā no tā nav. Kad mani čomi par to runā, es saku – es nesaprotu, par ko jūs, džeki, runājat! Jo es vairāk dodu, jo Viņš ir vairāk manī, vienkārši aug. Es neko negaidu atpakaļ.

Tas neizklausās pēc standarta, drīzāk kaut kas, pēc kā tiekties. Bet kurā brīdī kompozīcija kļūst par standartu?

Tur ir divi rādītāji – amerikāņu džeza standarts ar konkrētu harmonisku kvadrātu, harmonisko bāzi. Vēl, kontrafakts, kad uz viena harmoniskā sieta, sauksim to tā, tiek rakstītas dažādas melodijas. Čārlijs Pārkers ļoti maz ko rakstīja, un praktiski, viss, ko mēs šodien spēlējam, ir nevis viņa rakstītās melodijas, bet viņa rakstītās improvizācijas uz kaut kāda cita sieta. Otra puse tam visam ir džeza standarts – piemēram, “Someday my prince will come”, “Summertime” – visi zina tas ir džeza standarts. Mūzikls vai multfilma, vai arī kāds publisks pasākums, kurā melodija ir tikusi atskaņota, un visi to iemīlējuši, padarot to par populāru dziesmu. No sākuma Amerikā, vēlāk Eiropā.

Daudzi no Latvijas jaunajiem mūziķiem brauc uz Skandināviju skoloties un pēc tam brauc atpakaļ. Ja mēs runājam par Latvija jauno džeza paaudzi, ko mēs varam sagaidīt atgriežamies?

Skandināvija tādā Eiropas kontekstā ir viena no džeza mekām, un tas ir labi, ka viņi brauc, jo tas ir tā vērts – plašāks lauks, berze. Vai viņi ir superunikāli latviski? Nē, jo tāpat tā ir amerikāņu mūzika. Daudzi no viņiem arīdzan iet alternatīvu ceļu – tas arī ir vērtīgi. Bet katrā ziņā viņi vēl ir studiju fāzē un pagaidām tikai atdarina to, kas ir uzņemts skolā. Paies 10 gadi, tad varēsim runāt, jo viņi būs izmalušies cauri tai gaļasmašīnai, kaut kur veiksmīgi nospēlējuši, kaut kur krituši kaunā. Šobrīd mēs runājam par dažiem čaļiem, kas ir atveduši savus klases biedrus uz Rīgu. Arī es tam esmu gājis cauri, bet lielākā skola man ir bijusi vienkārši iemācīties atbrīvoties, mēģināt muzicēt brīvi, kaut, protams, ir regulāri jātrenējas un ir jādomā.

Frāzējums no Djūka Elingtona (Duke Ellington), kas nāk prātā, sasaucoties ar džeza attīstības līkločiem un piedzīvoto, ka galu galā tā visa vienkārši ir mūzika. Daudzi noliedz mainīgo un tos, kuri iet meklējumos. Mūsdienās paliek arvien grūtāk žanriski nofiksēt, nodefinēt, ielikt rāmī...

Nu, vienam ir dots, otram nav, un es esmu ļoti daudz ar to saskāries. Tāda kritika man ir bijusi tikai šeit Latvijā. Es esmu spēlējis avangardu un pēc tam – funk. Kā gan es varu tā atļauties?! Neaizdomājas, ka es īstenībā daru vienu un to pašu – sev, savai patiesībai un savai sirdsapziņai. Dzirdu skaņas, harmoniju un eksponēju to savādākā virzienā. Bet tā ir mūzika. Tā atstāj iespaidu uz cilvēkiem, un tieši caur to esmu patiess, īsts. Nevis es “snobošu” un grūdīšu sevi kaut kādā kastītē. Mūziķim jau nav vajadzīgi tie žanri, mēs vienkārši piemērojam valodu, lai varam sarunāties, mēs meklējam saskarsmes punktus. Man liekas, ka maziņi cilvēki ņem un kategorizē, jo īstenībā, kad tu pajautāsi mūziķim – ko tu spēlē? – viņš tev nepateiks. Viņš spēlē mūziku. Un lielākā daļa snobu, ja te sēdētu Mailzs Deiviss, viņam bučotu rokas un kājas. Tajā pašā laikā viņi aizmirst to, ka Mailzs izgāja cauri cool jazz, bebop, modālajam džezam un uztaisīja fusion – kur viņš vispār salaida dēlī pilnīgi visu. Viņš sāka spēlēt blūzu un roku kopā ar džezu, kas tajā laikā nebija iedomājams. Pareizi es spēlēju bossa nova vai nepareizi…

Kā boss teiks, tā būs.

Mikus Solovejs - 28.06.2016 10:44
Runājot par džeza formu un uzdevumiem kā vienmēr atsauce uz Koltreinu ļoti precīza. Ne velti Koltreina ierakstus nevar ievietot pieklājīgā “buržuā” skaņu celiņā, arī džeza snobu izveidotie stila tīrības rezervāti pārāk šauri. Viņa daiļrade, dzīve, pat raksturs stāvēja ārpus ierastā. Tonī, skaņkārtās, "zelta kvarteta" izpildījuma enerģētikā dīvainā kārtā sastapās ļoti cilvēciskas blūza skumjas, akadēmiskās mūzikas vēriens, garīgo dziedājumu sauciens, pat tad vēl nedzimušā pankroka sociālais protests. Unikāla parādība, kuru katra paaudze atklās no jauna. Lieliska intervija. Deniss zina, ko runā. Paldies.