Nevis izdzīvot, bet dzīvot
21/06/2016
2016. gads patiešām ir galerijas Temnikova & Kasela un tās līdzīpašnieces Olgas Temņikovas zvaigžņu gads. Februārī no prezidenta Ilvesa rokām viņa saņēma Baltās zvaigznes ordeni par Igaunijas mākslas popularizēšanu ārvalstīs. Bet jau vasaras sākumā Eiropas galeriju asociācijas federācija galerijai Temnikova & Kaselapiešķīra savu speciālbalvu par “iedvesmu un inovācijām”. Olga Temņikova to saņēma īpašā pieņemšanā, kas norisinājās prestižā mākslas gadatirgus Art Basel 2016 atklāšanas rītā.
Ar viņu mēs satikāmies, kad par gaidāmo notikumu jau bija zināms – maija beigās. Tajās dienās galerijā Lastikodu ielā 1 pilnā sparā norisa latviešu mākslinieces Ingas Melderes izstāde. Norunājām tikties divpadsmitos, no viesnīcas bija viegli aiziet ar kājām, es tā arī darīju un negaidīti ierados ātrāk. Apgāju apkārt visai Staļina laika mājai pēc internetā norādītās adreses, apvaicājos modīgā frizētavā, man pamāja ar roku stūra virzienā, es to apgāju un iegriezos pagalmā, un vien vietējais iedzīvotājs, kurš kaut ko krāva savā mašīnā, man precīzi norādīja durvis, rotātas ar neona “izkārtni”, kuru es sākumā vienkārši nepamanīju.
“Šeit acīmredzami netērē laiku un enerģiju, lai pūstu miglu acīs,” es nodomāju un devos iekšā. Galerija bija ne liela un ne maza – tieši tāda, kādam arī jābūt jaunam, augošam, tomēr jau vārdu ieguvušam mākslas organismam. Vienu sienu rotāja melni krāsots apkures cauruļu režģījums. Pārējās aizņēma Ingas darbi. Olga smaidīja un jau spieda kafijas aparāta pogas. Mums bija 50 minūtes un ne vairāk, pēc kurām viņai bija jāsteidzas satikt kādu Krievijas galeristu. Sarunas beigās viņa patiešām pazuda, mani un manu “Orbītas” kolēģi Vladimiru Svetlovu, kurš bija ienācis aplūkot Ingas izstādi, atstādama divatā galerijas telpā, vien palūgusi tā kārtīgāk aizcirst durvis un aiztaisīt slēdzeni, kad dosimies prom. Nez kādēļ man likās, ka tas ir žests. Tāda cilvēka žests, kurš saprot, ko nepieciešams kontrolēt, bet ko – izlaist, uzticoties cilvēkiem un apstākļiem. Iespējams, es kļūdos, bet man šķiet, ka vienīgi tā arī iespējams piepildīt sapni. Un vēl man šķiet, ka Olga Temņikova kā reiz ir viens no tādiem cilvēkiem, kas ar līksmu prātu, daļu ironijas un tajā pašā laikā ar tādu kā patiesu, klusu patosu to piepilda. Protams, kopā ar Indreku Kasela – bārdainu igauņu miljonāru ar burvja reputāciju.
Lai gan pati Olga nāk no tās paaudzes, kas noformējusies 90. gadu otrajā pusē un pašā divtūkstošo gadu sākumā, kas it kā tomēr mācījuši stingri stāvēt uz savām kājām un neaizskatīties uz neaizsniedzamiem mērķiem. “Es nāku no mākslai tuvas ģimenes. Tētis – mākslinieks amatieris. Un es izaugu mākslinieku un mākslas ielokā. Gribēju mācīties glezniecību, tētis atrunāja, un es aizgāju uz grafisko dizainu. – Kāpēc? – Tētis teica, ka mākslinieka profesija ir nestabila. Un viņam bija taisnība. Viņš gribēja, lai es prastu darīt kaut ko pa īstam, lai man būtu praktiskas iemaņas. Un starp mākslinieku un zobārstu es uztaustīju grafisko dizainu.”
Šīs frāzes Olga sacījusi citam žurnālistam un citos apstākļos, tomēr man ir viegli iztēloties, kā viņa to darīja. Ar tādu uzmanīgu un dzīvu mirdzumu acīs, kas, liekas, lūkojas tevī un kaut kur tev cauri, trīs četrus gadus uz priekšu un sānis. Liekas, ar šādām acīm Krievijas Ziemeļos gleznoja svētos un kņazienes. Tagad, kā izrādās, šādas jaunas sievietes nodarbojas ar mūsdienu mākslu, dialoga meklējumiem un esošās mākslas hierarhijas pārskatīšanu. Iepazīstieties ar Olgu Temņikovu!
Krisa Lemsalu. Genetic Misunderstanding. Porcelāns, audums, jaukta tehnika. 145 x 115 cm. 2016. Ar šo darbu galerija iepazīstināja savā Art Basel 2016 stendā.
Tu esi dzimusi Tallinā?
Jā.
Kurā rajonā tu uzaugi?
Lāsnamē. (Liels daudzstāvu ēku un dzīvojamo namu rajons, izbūvēts lielākoties padomju laikā – autora piezīme.)
Kur tu mācījies pēc skolas?
Mākslas akadēmijā, pabeidzu grafiskā dizaina nodaļu.
Nodarboties nevis ar pašu mākslas procesu, bet it kā ar tā “organizēšanu” tu nolēmi, vēl mācīdamās Akadēmijā?
Nē, man bija vairākas izstādes. Pēdējo reizi kā māksliniece es izstādījos 2009. gadā. Es joprojām neesmu nolēmusi, ka tā ir neatgriezeniska ampluā maiņa. Vēl jo vairāk tādēļ, ka galerista darbs ir ļoti radošs, daudz radošāks, nekā Baltijā pieņemts uzskatīt. Tieši galeristi taču atklājuši vairumu mākslinieku, radījuši viņiem apstākļus radīšanai un devuši dialoga iespēju.
Kā tu aprakstītu savus darbus, kurus tolaik izstādīji?
Viens projekts bija par integrāciju un to, kā masu mediji ar mums manipulē. Bija simpātiski uzskates līdzekļi un labs video. Bet otru projektu es izstādīju jau pēc tam, kad piecus gadus biju nostrādājusi par citas galerijas direktori. Mums Igaunijā Mākslas akadēmijā ir tāds diskurss... nedaudz novecojuši marksistisks. Par to, ka tirgus – tas ir slikti, ka galeristi sūc māksliniekiem asinis. Un, kad es ar to saskāros savā darbā, tad nolēmu pati par to izveidot izstādi – par pareiza kontakta neesamību. Par to, kā cilvēki diezgan agresīvi cenšas distancēties cits no cita, lai gan mēs visi it kā esam uz vienas skatuves. Es nerunāju par to, ka mums uz tās konformistiski jākolaborē. Tirgum ir savas preferences, un kaut kur tas var arī dominēt. Bet, kad tu runā par vidēja līmeņa galeriju, tad te visi ir vienā laivā, un galeristi brīžiem uzņemas lielus riskus.
Izstādi sauca “One Night Stand”. “Vienas nakts sakars” – ar to bija domāts tas, kā mākslinieks dzīvo savā realitātē, kaut ko rada, pēc tam ierodas kolekcionārs, iegādājas šo darbu, tas karājas pie sienas virs viņa kamīna vai virs viņa sarkanā dīvāna, bet nenotiek saziņa, kustība. Neviens nekur nenobīdās, vienkārši tāda virspusēja vibrācija.
Tas ir, tev galerija kā reiz ir vieta, kur viss sanāk kopā un sabīdās.
Kad tā notiek, tad tas ir tieši tas, kas vajadzīgs.
Un pirms sava projekta tu biji citas galerijas direktore.
Jā, šajā esmu līdzīpašniece, bet tur biju vienkārši direktore, galerijā ArtDepoo. Galerija bija laba. Bet tad sākās krīze, es gribēju savu galerijas projektu un piedāvāju viņiem investīcijas, viņi atteicās, es aizgāju, izveidoju savu galeriju, bet viņi aizvērās. Tomēr tur ne viss ir tik skumji patiesībā. Tāpēc ka tas bija citas galerijas – Haus – atzars, kura pastāv joprojām, viņi vienkārši nolēma to trako pirmskrīzes naudu ieguldīt jaunajā paaudzē, taču viss mainījās, un viņiem izrādījās grūti bez manis... investēt.
Tev bija svarīgi kļūt tieši par līdzīpašnieci?
Man nebija principiālas atšķirības pašā pieejā darbam, tomēr gribējās būt vairāk iesaistītai visā, jo es tur piecus gadus ieguldīju savus spēkus pēc pilnas atdeves. Kad cilvēks ir pilnībā atdevies procesam un ieliek darbā sevi visu, tam laikam gan būtu jāpievērš uzmanība. Taču Igaunijā diezgan populārs ir uzskats, ka neaizvietojamu cilvēku nav...
Investīciju baņķieris un daudzu Igaunijas kultūras projektu virzītājs Indreks Kasela Rīgā 2012. gadā. Foto: Arterritory.com
Un tad parādījās Indreks Kasela...
Ne gluži parādījās pats, drīzāk es viņam liku parādīties. Viņu vispār ievēro cilvēki ar idejām, viņi kaut kā uzreiz redz Indreku. Viņā ir tāda traka, smalka enerģija, kas nemitīgi kustas augšup, un cilvēki to jūt. Es ar viņu satikos izstādes atklāšanā, kad mēs izrādījām Artēmija Troicka kolekciju. Un es nodomāju – vajag ar viņu parunāt. Un viņš piekrita. Man no viņa principā neko nevajadzēja, pat ne kādu starta kapitālu. Pēc tam mēs jau kaut ko ieguldījām, jo vajadzēju ko nopirkt. Bet citādi tas bija vienkārši: “Vai tu negribētu...” Un viņam tas iepatikās, jo viņam gribējās būt saistītam ar mākslu.
Bet tev bija svarīgs viņa vārds?
Man tas bija svarīgs pēc vairākiem parametriem. Jo bez šaubām bija interesanti izveidot krievu-igauņu projektu. Un man likās, ka šādi man būs vieglāk integrēties, lai gan tobrīd es jau zināju visus skatuves galvenos spēlētājus. Tomēr man bija vajadzīgs kaut kāds dialogs. Un man ļoti patika, kā viņš darbojās, viņš toreiz tikko bija atvēris savu restaurēto kinoteātri, un viņam bija idejas. Turpretim es, Lāsnamē iemītniece, nākusi pat ne no vidusšķiras, bet drīzāk – zemākās (smejas)... vienkārši nebiju spējīga tā domāt. Pat finanšu ziņā. Piemēram, lai kaut ko akumulētu, tev jāprovocē situācija, jābūt proaktīvam. Es vienkārši biju tāda laba meitene, ar labu gaumi, un bija vajadzīgs kāds, kas mani...
“Uzspridzinātu”...
Jā, Indreks bija ļoti, ļoti, ļoti vajadzīgs patiesībā, ja uz to palūkojas no apvērstas perspektīvas.
Sigrīda Vīra. No sērijas Sweet Smiles and Golf Clubs. Foto: Temnikova & Kasela
Bet, kad tu ieradies uz pirmo tikšanos ar viņu, tev taču bija kāda ideja, kāda tēze. Kas tas bija?
Mana galvenā ideja bija darīt kaut ko starptautisku. Es uzskatīju, ka, lai darbotos internacionālā līmenī, nevajag kaut kādas greznas telpas, superdārgu apgaismojumu un tamlīdzīgi... Es teicu, ka man ir mākslinieki, kas gribētu nākt pie mums, pamēģināsim, piedalīsimies pāris gadatirgos. Tolaik man būtībā nebija nekādu starptautisku kontaktu. Mēs noīrējām nelielu telpu Vecpilsētā Murijahi ielā un no turienes sākām to visu darīt. Bet pirmo izstādi mēs noorganizējām pat vēl bez telpām, mēs pierunājām teātri NO99 noņemt milzīgos savu mākslinieku plakātus, kas, lampiņu ierāmēti, karājās viņu foajē, un uz laiku šo telpu atvēlēt mums. Un mēs tur uztaisījām lielisku japāņu mākslinieku izstādi. Tas bija tāds saspringums un tāds satraukums, taču ar to izstādi mēs atklājām savu galeriju pat vēl bez savām telpām. Bija ļoti forši.
Turklāt atklājāt nevis ar igauņu, bet japāņu mākslinieku izstādi.
Jā, tā sanāca.
Taču uzreiz bija arī saraksts ar to vārdiem, kurus gribējās izstādīt vairāk vai mazāk pastāvīgi?
Jā, un, ja runājam par latviešiem, tad Inga Meldere bija viena no pirmajām to sarakstā, ar kuriem man gribējās strādāt. Bija mākslinieki, ar kuriem pirms tam biju strādājusi fragmentāri, vēl iepriekšējā projektā, tomēr es zināju, ka man gribētos to darīt nopietnāk. Vairāk par visu mani kaut kā aizskāra, ka vecākiem māksliniekiem, a la 50+, tādiem kā Jāns Tomiks, Kaido Ole, Marko Mētams, bija nenormāli iespaidīgi CV, lieliski protfolio un nebija starptautiskas reprezentācijas. Mani tas ļoti spēcīgi satrauca, sarūgtināja un provocēja. Es gribējo ko darīt viņu labā. Un tajā pašā laikā strādāt arī ar jaunajiem autoriem. Stratēģiski tie visi bija diezgan sarežģīti lēmumi. Pirmkārt, fokuss uz Baltijas reģionu, bet tas ir tāds reģions, par kuru neviens neko lāgā nezina. Reģions, kurā gandrīz kā nav tirgus. Un vispār – tāda struktūra, kurā tu vienkārši ņem kādu reģionu, – tas nedaudz ir dead-end. Lai gan es zinu ne mazums tādu galeriju, kas sevi būvē uz līdzīgas platformas, – no Rumānijas, Čehijas vai Polijas, taču tur tas ir nedaudz citādāk. Un tas, ka es izvēlējos vairākas mākslinieku paaudzes, – tas arī ir ļoti sarežģīti... Es tik daudz esmu sapratusi un tik daudz esmu iemācījusies šajos piecos gados.
“Negribu būt smieklīgs.” Intervija ar igauņu mākslinieku Marko Mētamu
Inga Meldere. Students painting some of the remarkable scenery in the park. 2016. Audekls, digitālā druka, eļļa, akrils. 120 x 75 cm. Foto: Temnikova & Kasela
Bet ja tu sāktu tagad, jau ar šo pieredzi, tu neveidotu reģionālu projektu?
Jautājums ir par ko citu. Jau apmēram pēc mūsu pastāvēšanas gada vai diviem mēs tikām skaidrībā, kā to pasniegt. Lai prezentētu savu mākslu “tur”, tev jāparāda, kā tā strādā dialogā. Tāpēc ka mūsu estētika un mūsu pieeja mākslai ir nedaudz cita... Un Rietumiem it kā nav tiešu kodu tās uztveršanai. Viņiem liekas, ka, iespējams, pati forma ir pārāk crafty, pārāk virtuoza, ka mūs nav samaitājis tirgus, un tādēļ visi tā cenšas, lai viss izskatītos skaisti. Tajā ir gan tāds kā aziātiskas ietekmes elements, gan izdaudzinātā skandināviskā “labā gaume” mūsu interpretācijā.
Īsāk sakot, man kļuva skaidrs, ka, ja tu veido dialogu, tad tieši tad tas strādā. Tad turienes skatītājam rodas šis: “Āāā! Sanāk mūsu, teiksim, britu mākslinieks dara tā, bet šis viņam atbild... Ak, tad, lūk, ko viņš domājis!” Tāpēc ka bieži vien mākslinieki runā par vienu un to pašu. Mēs visi tomēr vienā tagadnē atrodamies.
Pagājušajā gadā mēs izstādījāmies Paris Internationale, tas ir tāds ļoti iespaidīgs, intelektuāls gadatirgus jaunajām galerijām, un es parādīju vienu britu kopā ar manu vietējo autoru. Un, lūk, ienāk cilvēki, ienāk Hanss Ulrihs Obrists un bladāc! uzreiz ierauga šo britu. Tur nav rakstīts viņa vārds, taču šis kods viņam uzreiz ir saprotams. Pēc tam ienāk cilvēki no vienas Londonas kolekcijas, ar kuriem es sen sapņoju iepazīties labāk, un viņi mani jau pazīst, un es par to visu viņiem esmu stāstījusi, un visa šī padarīšana vilkās un vilkās, un viņi ienāk un (saknikšķina pirkstus) “Ir!” Tas mani vienkārši nogāza no kājām. (Smejas.) Es nodomāju, kā tas var būt? Ka tu strādā, strādā, bet te vienkārši piekar pie sienas šo britu... Es biju šokā.
Un viņi caur šo britu ieinteresējās par igauņu autoru?
Bez šaubām. Tad viņi vispār saprot, par ko ir mana galerija. Pirms tam viņi var vienkārši paiet garām.
Viņus neuzrunā vizuālais kods?
Gan vizuālais kods, gan pats vēstījums. Mākslā taču viss darbojas kopā.
Bet tu pati sev šo “uzmanības traucējumu” iemeslu kaut kā esi formulējusi?
Vārdos to ļoti grūti apzīmēt. Bet atšķirība estētikā ir, un atšķirība pieejās un metodēs. Bez šaubām, mēs esam romantiskāki, maigāki, akurātāki. Mūsu vidū ir arī superprovokatori, bet tieši te vajadzētu strādāt smalkāk. Tāpēc ka jāprovocē tā, lai tevi pašu neviens nepaliktu zem sevis, lai māksla paliktu brīva. Tu vari teikt: “Savienotās Valstis ir pilnīgi garām!” Taču tu uzreiz izrādies esam kāda instruments, to teikdams. Bet pie mums cilvēki tā var darīt. Teiksim, vietējie mākslinieki var ar Amerikas karogu grīdu nomazgāt.
Viņi tādiem smalkumiem nepievērš uzmanību?
Labi, tādus žestus kā grīdas mazgāšana ar Amerikas karogu, protams, jāapspriež atsevišķi. (Abi smejas.) Nevar teikt: “Lūk, šis slikti, bet šis – labi.” Te ir savi konteksti...
Flo Kasearu. Uprising 2. 2015. Foto: Temnikova & Kasela
Bet kā galerijai izdevās ielauzties diezgan lielos un prestižos mākslas gadatirgos?
Programma. Jums, bez šaubām, jau jādarbojas starptautiskā līmenī, internacionālajos gadatirgos, tad citi redz, ka jums ir labs kontaktu tīkls un vispār jūs varat to atļauties. Tur ir sava hierarhija.
Bet kas bija pirmais klikšķis, kad viss pirmoreiz “padevās”?
Tāda pirmā klikšķa nebija. Tā tomēr ir sistēma, tur ir daudz dažādu klikšķu. Tomēr katrā ziņā mums bija svarīgi tikt, piemēram, uz Artissima. Tagad es atskatos un domāju: “Bet taču – loģiski!” Toreiz likās, ka tas viss ir sarežģīti, teju neiespējami... Es zināju, ka tas ir labs gadatirgus ar labu imidžu, bet par to, ka tas aizvedīs uz nākamo līmeni, es pat nedomāju, man likās, ka arī ar šo līmeni ir pilnībā pietiekami. Visa šī gadatirgu pasaule – tā ir valsts valstī. Noteikta sociālā sistēma, kuru tev jāapgūst un kurā jāatrod sava vieta.
Tomēr es pret to visu attiecos neviennozīmīgi. Es neprotu lobēt un pielāgoties žūrijas sastāvam. Ja es uz kādu gadatirgu netieku, es pat priecājos. Protams, tā ir vienkārša izdzīvošana. Pateicoties tam, ka tu vari iekļūt tādās struktūrās, tu pierādi, ka esi spējīgs veidot sarunas, ka tev žūrijas acīs ir nozīme, un tas viss ir svarīgi – tiem pašiem kolekcionāriem. Tomēr visas šīs sistēmas nav pārāk caurspīdīgas un kaut kādā ziņā ir pat mafiozas. Nevaru teikt, ka mēs visur nokļūstam gluži automātiski.
Bet Dubaijā, piemēram, jūs arī bijāt...
Jā, pagājušajā gadā. Šajā es neaizbraucu. Ir gadatirgi, kuros mēs nepiedalāmies katru gadu. Nākamajam gadam mēs izvēlējāmies Honkongu.
Bet kā tur, Dubaijā, un tajā kontekstā uztver “ziemeļu” māksliniekus?
Zini, es vakarnakt atlidoju no Romas. Tur nav sava gadatirgus, un vispār ir nedaudz nīkulīgi mūsdienu mākslas ziņā. Bet es, lūk, sastādīju sarakstu ar galerijām, kuras gribēju apstaigāt, un dažādām mākslas institūcijām. Muzejus es šajā reizē nolēmu izlaist. Un, ja tu dari tā, tev ir vienalga, kur tu atrodies. Ja tu staigā pa mūsdienu mākslas galerijām, tu vari nevienu itāļu mākslinieku neieraudzīt, piemēram. Ir zināms kopējs estētiskais un tematiskais filtrs.
Krista Moldere. Lamp with Doors from series Being Present. Pigment print. 2012
Un publika arī visur ir apmēram līdzīga?
Ne gluži. Tomēr tajā pašā Dubaijā bija pārsteidzoši daudz ekspatriantu. Itāļu, starp citu, arī. Un par mūsu pircēju rezultātā kļuva viens klients, kurš dzimis Palestīnā, bet dzīvo Parīzē.
Ja nav noslēpums, kas viņu ieinteresēja?
Tā bija Merike Estna. Mēs pārdevām arī Kaido Oli, arī uz Eiropu.
Te viss interesanti darbojas. Tu, teiksim, esi stilīgs kolekcionārs no Parīzes vai Somijas, aizbrauci paskatīties, ko pārdot Dubaijā. Un tu saproti, kas tas tevi pavisam neuzrunā, jo tas ir pavisam cits kods. Un pēkšņi tu redzi kaut ko skandināvisku, un tevī uzreiz kaut kas iedegas: “Uh! Nopirkšu...” Es bieži vedu sev līdzi kolekcionārus no Baltijas, un viņi apstaigā visu gadatirgu un saka: “Tavs stends ir vislabākais!” Un tas lielā mērā ir jautājums par atpazīstamību, protams, nolasīšanas pakāpi.
Bet ko toreiz domāja šis kolekcionārs no Palestīnas, kurš dzīvo Parīzē?
Viņš nopirka, jo viņa draugs jau daudz ko no mums pirms tam bija nopircis. Un viņš vienkārši nodomāja: “Okei, man tas patīk, mans draugs par to jau ir nobalsojis, tagad kopā atbalstīsim šo mākslinieku.”
Tas ir, šajā sfērā mēdz notikt, ka nostrādā draudzības arguments?
Jā. Un mēdz notikt tā, ka tu gadatirgū pārdod kaut ko trijiem kolekcionāriem, bet pēc tam atnāks visi viņu draugi un nopirks vēl, patiešām! Viņi vakarā satiekas – vakariņās, ballītēs – un cits citam rāda, ko atraduši. Tā ir vienkāršāk.
Pirms trim gadiem mēs bijām Barselonā videomākslas gadatirgū Loop. Tur viss bija noorganizēts viesnīcā, katram sava istaba, katrs tajā rāda savu video, ēd, guļ – ļoti smieklīgi, lielisks projekts. Un mēs rādījām Flo Kasearu darbu un vēl vairākus video, kas man vienkārši bija aipadā. Tur bija viens ļoti skaists, romantisks video, kurā cauri pilsētai naktī skrien zirga videoprojekcija. Un visi nāca klāt un prasīja: “Parādiet mums to par zirgu...”
Vai arī ir tāda parādība kā aizmugures telpa – visām galerijām ir tāda maziņa noliktava. Un visiem noteikti tur jānokļūst, neviens neskatās, kas tev tajā brīdī ir pie sienām. Visam interesantākajam noteikti jābūt tur! Bieži ir tā, ka man tur izkārts darbs, kas nekādi nav saistīts ar to, kas man ir stendā, un tieši to nopērk. Tās visas ir tādas emocionālas lietas...
Bet tagad, kopā ar māksliniekiem formējot nākamās ekspozīcijas, tu vari paredzēt, kas un kur būs pieprasīts? Kā viss attīstīsies?
Kad mēs izstādījāmies Maiami, es palūdzu Jānusam Sammam, kurš pagājušajā gadā pārstāvēja Igauniju Venēcija... Viņam bija 2005. gada sērija, kurā viņš arhīva foto ar baseina attēlu izšuva ar spīguļiem. Šo ūdens virsmu ar visādiem Swarovski kristāliem, ļoti skaisti. Un es viņam palūdzu: “Bet tu nevarētu man vairākus tādus darbus uztaisīt? Jo man liekas, ka Maiami tas labi iederēsies. Un mēs tevi tāpat tur izrādīsim.” Un viņš teica: “Lai notiek!” Un kaut kā ieskrējās un uztaisīja man desmit gabalus, turklāt vienu es nejauši aizmirsu, atvedu deviņus. Mēs tos pārdevām pirmajā pusstundā. Teikt, ka es to paredzēju, – nē, ja es būtu paredzējusi, tad es laikam jau divdesmit būtu atvedusi. (Abi smejas.)
Mēs toreiz saņēmām ļoti daudz pasūtījumu. Tā ir ļoti skaista, jutekliska sērija, varat izmantot kā ilustrāciju intervijai. Tādas konfektes...
Jānuss Samma. No sērijas Swimming Pools 2'
Tas ir, bija tāda priekšnojauta? Vai loģika?
Amerikā cilvēki visu izlemj ātri, viņiem ir svarīgi, lai darbu varētu nolasīt ātri, nepastarpināti. Lai gan, protams, kvalitatīviem darbiem vienmēr ir vairāki līmeņi, tāpat kā labai literatūrai.
Kāda būs nākamā izstāde galerijā?
Tas būs Miko Hincs, Ingas Melderes dzīvesbiedrs. Mums reiz jau bija viņu kopīgā izstāde. Bet tagad – atsevišķi. Miko ir lielisks mākslinieks, viņam ir lieliski draugi visā pasaulē, vajadzētu viņus iepriecināt, citādi kaut kā sen neesam viņu izstādījuši.
Bet tas, ka tu strādā ar Ingu... Ir kaut kādas lietas, kas vienkārši izkārtojas kopā, saskaras kādā dabiskā veidā, un, lūk, jūs strādājat kopā? Vai arī tu ilgi meklēji, pārcilāji dažādus latviešu autorus, pirms uzaicināt viņu strādāt komandā?
Es savulaik biju viena no nedaudziem, kas braukāja pa visu Baltiju un skatījās māksliniekus. Tagad jaunā paaudze jau brauc daudz vairāk un vairāk skatās uz visām pusēm. Mēs iepazināmies Rīgā pirms 10 gadiem. Un man patiešām bija interesanti “nosegt” reģionu. Man jau bija somu mākslinieks... Starp citu, cits, ne Miko. Bet viņš sāka virzīties citā virzienā, man ne gluži vajadzīgajā, viņš ir lielisks mākslinieks turklāt, bet es vēl arī skatījos uz mūsu kopējo struktūru – kā viss strādā kopā. Un viņš tā kā izkrita... Tas ir, man bija interesanti parādīt reģionu, ka, lūk, ir Somija, Igaunija, Latvija, un kā mūsu māksla savā starpā sabalsojas. Lai parādītu, cik dažādi esam, jo visi domā, ka tas ir viens un tas pats. Lai gan tādas glezniecības kā Latvijā, Igaunijā nav. Un otrādi. Ļoti atšķirīga pieeja vizualizācijai.
Un kā tas izpaužas?
Latvieši bieži vien precīzi pārvalda krāsu, viņos jūtams kaut kas romantiskāks, tāda glezniecība-glezniecība. Mums ir vairāk konceptuālisma. Lai gan arī pie mums ir ļoti spēcīgi koloristi, tomēr kopējā pulsācija sajā ziņā Latvijā ir spēcīgāka. Tajā pašā laikā jaunie mākslinieki ar to jau ir akurātāki. Tad, kad es aktīvi braucu un skatījos, viss bija vairāk...
“Gleznieciski”?
...naivāk, iespējams.
Kā tu vispār jūties Tallinā? Vai jums šeit ir konkurenti vai arī jūs it kā esat nonākuši citā līmenī, starptautiskākā?
Mēs sadarbojamies, bez šaubām. Piemēram, ir galerija Vaal, kurā es vairākkārt kaut ko pirku, un viņi – pie mums. Vispār šobrīd izveidojusies tāda veselīga atmosfēra. Mēs ar Indreku nodibinājām arī bezpeļņas organizāciju Estonian Contemporary Art Developing Centre, bija iespēja iesniegt pieteikumu Eiropas Savienības fondiem. Mēs saņēmām atbalstu, atradām cilvēkus, un, lūk, viņi ar šo projektu nodarbojas. Teiksim, ar galeristu apmācību. Tagad būs jau otrais kurss. Pirmais kurss apmēram mēnesi mācījās Igaunijā, bet pēc tam labākos no viņiem nosūtīja uz ārzemēm, pastrādāt turienes galerijās. Un, lūk, viņi ir atgriezušies, un viņi visi ir jau pavisam citi. Tas ir vienkārši fantastiski! Viņi, teiksim, daudz labāk saprot, ar ko es nodarbojos. Pirms tam es jutos tāds kā svešķermenis, kā Mūžīgais žīds... Kopumā viņi apmāca galeristus, viņi aicina vizītēs kolekcionārus, viņi nodibināja organizāciju Outset. Tā ir starptautiska franšīze, kas sākās Lielbritānijā kā mākslas patronu organizācija, kas palīdz māksliniekiem īstenot lielus, ambiciozus projektus. Baltijā nekā tāda vispār nav bijis. Vienīgais tāda mēroga projekts – tā ir Venēcija biennāle, kad reizi divos gados tam piešķir naudu. Projektam virs 10 000. Un, ja tu to jau esi realizējis, vairāk tādas iespējas tev dzīvē nebūs. Bet mēs palīdzam realizēt tāda vieda projektus, un caur šo fondu palīdzam arī izrādīt šos mākslas darbus muzejos. Tas ir ļoti ļoti svarīgi, un es pati nevarētu to visu darīt, bet šādi, pateicoties fondam, tas kļūst iespējams. Viņi dara daudzas svarīgas lietas – lieliska organizācija.
Bet vai ir kāda galerija, kas tev bijusi (vai ir) sava veida paraugs, role model?
Es domāju, ka role model te vienkārši nevar būt, jo mākslas pasaule nemitīgi mainās, tā nemitīgi ir krīzē un jaunu risinājumu meklējumos. Jau pēdējos 10 gadus. Un vienkārši vajag domāt, kā produktīvi šajā situācijā pastāvēt. Tādēļ tas, kā galerijas strādāja pirms 20 gadiem, šajā laikā vairs nav pieņemami. Konkurence ir neprātīga un ātrums...
Viss kļūst ātrāks...
Jā, jā. Un tu vari censties paspēt un tajā pašā laikā kļūt ātrāks, tomēr tā var aizmirst, kādēļ tu vispār to visu dari. Tāpēc...
Galerijā Temnikova & Kasela
Nepieciešams kaut kāds balanss?
Jā, un es domāju, ka tas, ka mēs atrodamies šeit, – tajā arī ir balanss. To, ka perifērija – tas ir jaunais centrs, var nosaukt jau par vecu ziņu. Un, pateicoties tam, ka esam šeit, mūs ciena vietējā scēna, vietējā kultūras ministrija, mēs izglītojam mūsu publiku. Skaidrs, ka, ja Igaunijā kolekcionēšana bija tuvu nullei, tad šeit vienmēr var kaut ko uzlabot. Un ar to mēs arī nodarbojamies. Un, protams, paralēli mēs piedalāmies starptautiskajās sacīkstēs, tomēr šobrīd mums tas vairs nav jādara tik zvērīgi, kā tas bija pirms pāris gadiem. Kad mēs piedalījāmies septiņos astoņos gadatirgos gadā. Šogad tie būs pieci, un es ceru, ka ne vairāk. Ļoti sarežģīti, protams, balansēt un samazināt savu klātbūtni. Tieši šīs dzīšanās dēļ. Reizēm skaties feisbuku, un tev liekas, ka visi par tevi ņirgājas. Bija brīdis, kad mani draugi, profesionāļi no šīs pašas sfēras, paralēli atradās trijos svarīgos pasākumos trijos dažādos zemeslodes punktos – viens Grieķijā, otrs Londonā, trešais Itālijā, bet es sēdēju Tallinā, un man patiešām kļuva teju vai slikti: “Kāpēc es esmu šeit, nevis tur?” Bet patiesībā tam vienkārši nevajag padoties. Par kaut ko ir pilnīgi pietiekami izlasīt, nav obligāti būt visur. Tomēr, kad esi tāda maza galerija, kā nenodarīt sev pāri...
Kā izdzīvot?..
Kā izdzīvot – par to, lūk, domā visi, un tas kaut kā ir muļķīgi. Nē, es negribu izdzīvot, es gribu dzīvot. Un lai mani mākslinieki dzīvotu un baudītu, un neaizmirstu, kādēļ mēs to visu darām.
Lielisks fināls! (Aplaudē.)
Viss, taksis klāt. (Smejas.)
