(Fragments.) JH Engstrēms. No sērijas Trying to Dance. 2004

Uzdot nepareizos jautājumus 0

Intervija ar zviedru fotogrāfu JH Engstrēmu

Šelda Puķīte, Indreks Grigors
15/06/2016

Starptautiski atzītajam zviedru fotogrāfam JH Engstrēmam raksturīga intuitīva pieeja un pastāvīga vēlme pēc interesantā. Savu vairāk nekā 25 gadus ilgo karjeru viņš veltījis tam, lai attēla rāmī notvertu sajūtas – kas tālāk jau izmantotas visdažādākajos stilos un medijos. Tieši fotogrāmata, šķiet, ir būtiskākais viņa formāts un starptautisko panākumu atslēga.

Engstrēms ir publicējis kādas 15 grāmatas, taču pirmā, kas tika pamanīta, bija cikls „Mēģinot dejot” (2004). Pašportreti no šī cikla šobrīd eksponēti viņa personālizstādē „JHE” (19.05.–26.06.2016) Latvijas Fotogrāfijas muzejā, kas ir viens no Rīgas Fotomēneša notikumiem.

Paralēli individuālajam darbam ar fotogrāfiju Engstrēms arī filmē filmas, lasa lekcijas, kūrē festivālus un kopā ar fotogrāfi Margo Valāru gada garumā vada interneta vorkšopu Atelier Smedsby. Šogad Engstrēms ir arī viens no Rīgas Fotomēneša galvenās izstādes „Teritorijas” (13.05.–16.06.2016; Dzelzceļa vēstures muzejs) kuratoriem. Projekta pirmajā nedēļā viņš vadīja mākslinieku diskusiju, kā arī piedalījās izstādes „Mixtape. ISSP starptautiskā meistarklase” (14.05.–03.06.2016) atklāšanā fon Stricka villā. Šīs jaunatklātās telpas Rīgas centrā šķita laba vieta sarunai par teritorijām un brīvību gan mākslā, gan dzīvē. Izrādījās, ka atrast pareizos jautājumus, nemaz nebija tik viegli.


JH Engstrēms. No sērijas Sketch of Paris. 2013

Šelda Puķīte: Intervija tiks publicēta mākslas un kultūras portālā Arterritory.com, kas iznāk trīs valodās. Taču saturs visās trijās vietnēs ne vienmēr ir viens un tas pats. Portāls kultūras mediju laukā izceļas ar to, ka ne tikai spēlējas ar vārdu ‘teritorija’, bet arī cenšas to realizēt. Tas aptver klasisko loku – Baltijas valstis, Skandināviju un Krieviju –, tajā pašā laikā ne vienmēr izdodas palikt tikai šajās robežās.

JH Engstrēms: Kuram tas izdodas! Ar to visi nodarbojas visu laiku. Kas tur liels? Mēs tagad esam postmoderni. Viss ir klasisks, viss ir jauns, viss ir vecs.

Indreks Grigors: Bet, ja no šī skatpunkta pievēršamies Rīgas Fotomēneša izstādei, kas arī saucas „Teritorijas”, tad redzam līdzīgu situāciju. Katrā Baltijas valstī ir sava valoda, tāpat arī Skandināvijas valstīs. Lietuviešu kolēģe Gintare Matulaitīte teica, ka mūsu mākslas lauku pārnešana vienotā anglofonā vidē sniedz mums kopēju teritoriju, kas padara mūs interesantus un viens otram saprotamus. Mums ir kopīgas zināšanas, taču arī pietiekoši liela distance no savas vistuvākās vides.
Fotomēneša centrālās izstādes mākslinieku diskusijā daudz tika runāts par personisko teritoriju. Taču, vai jūs sajutāt, ka izstāde rada kādu kopējo mākslinieku teritoriju?

JH E.: Ziniet, tie ir tikai vārdi. Un mēs varam spriedelēt par šiem vārdiem. Protams, ka ir šīs teritorijas. Tas ir fakts. Ir valstis un ir robežas, no tā arī cēlies šis vārds. Taču es šādā veidā neskatos ne uz cilvēkiem, ne uz mākslu. Es nešķiroju lietas pēc tā, no kurienes tās nākušas, tāpat arī, vai tas ir jauns cilvēks vai vecs, sieviete vai vīrietis. Es šādi nelasu darbus un uz lietām neskatos. Bet šie vārdi pastāv, tie ir parametri, bet man tie neliekas interesanti.


JH Engstrēms. Grāmatas Trying to Dance vāks. 2004

I.G.: Bet vai tas neietekmē veidu, kā jūs nonākat pie informācijas, kā iepazīstat māksliniekus?

JH E.: Nē. Es redzēju Borisa Mihailova grāmatu „Dienasgrāmata”. Zinu, ka viņš ir ukrainis. Es zinu vēsturi. Tas var dot kādu papildu informāciju, taču pamatā, kad redzu viņa darbus, ne jau tas mani aizkustina. Mani aizkustina cilvēciskā puse, tā puse, kurā es varu atpazīt pats sevi. Man vienalga, no kurienes viņš nācis, nav svarīga Ukrainas vai Padomju Savienības vēsture. Kad darbs tiek analizēts intelektuāli, tas viss var to padarīt interesantāku, taču mani tas neaizkustina.

Š.P.: Mazliet turpinot par izstādes nosaukuma tēmu, – kas jums šajā nosaukumā ir visnozīmīgākais aspekts? Ko šis nosaukums patiesībā nozīmē?

JH E.: Mērķis bija parādīt labus darbus no ziemeļu reģiona, jo tiem bieži neatrodas vieta. Skandināvija, Baltijas valstis, Krievija – tā ir ģeogrāfiska josta, taču nekas vairāk par ‘ziemeļu teritoriju’ netika definēts. Kas tur notiek fotogrāfijas jomā? Tāds ir jautājums.

Š.P.: Vai fotogrāfijai ir teritorija un robežas? Norvēģu māksliniece Sāra Skorgana-Teigena, kas piedalās izstādē, mākslinieku diskusijā stāstīja, kā jūs viņai esot licis savās fotogrāfijās izmantot zīmējumu.

JH E.: Jā, mēs tolaik kopā bijām Marseļā, Francijas dienvidos. Tad par ko mēs runājam?

Š.P.: Jā, bet tā ir ģeogrāfiska teritorija. Kā ir ar fotogrāfiju?

JH E.: To pašu var jautāt par kino taisīšanu.

I.G.: Man ļoti patīk joks par filmām svešajā valodā (foreign language – red.). Ka vispirms ir jāizgudro tā svešā valoda...

JH E.: Es nerunāju par valodu kinofilmās. Es runāju par kino valodu. Kino ir kino. Tu taisi filmas. Tu neprasi, kāpēc tajā spēlfilmā neesi ielicis zīmējumu.

I.G.: Bet jūs neredzat nekādu nacionālo iezīmību tajos autoros, kas piedalās izstādē?

JH E.: Nē. Es tā nevaru teikt. Un tas, protams, ir saistīts ar internetu un faktu, ka mēs zinām, kas notiek visā pasaulē. Un savā ziņā tas ir labi. Taču, protams, visam ir savas saknes. Tas, kā savus darbus rada Ukrainas mākslinieki, ietekmē pieredzētais karš. Un es uzaugu Zviedrijas laukos, tāpēc savā ziņā manas saknes, protams, ir ļoti zviedriskas. Tas, no kurienes mēs nākam, mūs ietekmē, bet tajā nav nekā nosodāma.


JH Engstrēms. No sērijas Tout va Bien. 2015

I.G.: Es to arī nedomāju nosodoši, gluži otrādi. Es domāju par lokālā vērtību. Kad skatos uz Igaunijas mākslu, redzu nepārprotamu vēlēšanos izskatīties starptautiskai, ne lokālai. Un es jūtu, ka daudzi darbi pazūd tieši šajā tieksmē pēc svešā formāta.

JH E.: Tam ir jāstrādā, jākomunicē. Tu vari darīt velns viņ’ sazin ko, bet tam ir jākomunicē. Es lasu grāmatu ar Andrē Bretona radio intervijām. Un es nezinu... Varbūt mums [māksliniekiem] nevajag par šīm lietām runāt. Mums vienkārši jārada un pēc tam jārāda. Varbūt tas viss nekādā veidā nav izskaidrojams. Protams, ir virzieni un lietas attīstās. Vienubrīd tam jāizskatās šādi, citubrīd atkal tādi. Bet tā ir daļa no komunikācijas, cilvēcisku būtņu komunikācijas.

Sirreālistiem bija žurnāli, kuros viņi drukāja savu pasaules redzējumu. Kādēļ? Un viņiem bija sava politika... Kādā nolūkā?

I.G.: Lai būtu jautri.

JH E.: Esmu pārliecināts, ka tas bija daudz nopietnāk par vienkāršu jautrību. Tie bija nopietni saukļi. Cilvēki, ka netika iekļauti šajā grupā, taisīja pašnāvības.


JH Engstrēms. No sērijas Tout va Bien. 2015

Š.P.: Savā ziņā jums ir trīs identitātes – mākslinieka, pasniedzēja un kuratora. Vai jūtaties kā trīs atšķirīgas personas?

JH E.: Vienīgā teritorija, ko aizstāvu, ir tā, kurā radu pats savas lietas. Viss pārējais ir viss pārējais, tad es varu darīt jebko. Kad daru savas lietas, tad daru savas lietas, tad esmu viens pats, un tad es ar to ar nevienu nedalos līdz brīdim, kad esmu gatavs.

Š.P.: Un tomēr – vai gadījumos, kad nodarbojaties ar kuratora darbu, kādā brīdī neizlien laukā arī mākslinieks?

JH E.: Protams, ka izlien! Es jau neesmu mašīna. Tas ir absolūti subjektīvi. Es pat to neslēpju. Tā ir mana gaume. Mana pieeja. Taču varu strādāt arī ar kādu, kas man nepatīk, kas mani kaitina.

I.G.: Kad izvēlējāties māksliniekus Rīgas Fotomēneša izstādei, kāda bija jūsu pieeja? Vai meklējāt jums interesantus māksliniekus, vai arī mēģinājāt viņus apvienot dialogos? Kāds biju jūsu izvēles noteicošais kritērijs?

JH E.: Nevar atlasīt piecus māksliniekus, kas visi strādā vienādi. Tas nebūtu interesanti. Ir jārada dialogs. Jāatrod tas īpašais.

I.G.: Vai jūs varat īsumā atklāt naratīvu, ko izstāde pastāsta tieši jums? Un vai esat ar to apmierināts?

JH E.: Esmu ļoti apmierināts. Tur ir dažādas izteiksmes formas, un, es domāju, visiem ir spēcīgas personiskās balsis.

I.G.: Arī man tā likās galvenā līnija. Jāatzīstas, ka, klausoties mākslinieku diskusiju, man bija liels pārsteigums, cik ļoti personiski ir šie darbi.

JH E.: Tas ir vienīgais veids, ko es pieļauju. Personiskais. Pat Bernds un Hilla Beheri, kas zināmi kā visobjektīvākie fotogrāfi pasaulē, intervijā atzina, ka viss vienmēr sākas ar personisko. Viņi tā teica! Ne es! Bija kāds iemesls, kāpēc viņi fotografēja tās fabrikas. Tas nāk no personiskās pieredzes. Tā ir māksla. Ko gan tu vari darīt? Kur vēl meklēt, ja ne vien sevī pašā? Var paņemt viskonceptuālāko mākslinieku – Endiju Vorholu –, un izrādās, ka tas viss ir par viņu pašu. No tā nevar izbēgt. Kā tas tiek formulēts, kā definēts, tas jau ir cits jautājums. Tāpēc labāk izlaidīsim jautājumu par personisko. Jo darbs vienmēr ir par to personu, kas to rada. Tas ir pats pamats, ābece.

Š.P.: Jūs minējāt ģeogrāfisko jostu, ko jūs, Arnis Balčus un Alnis Stakle kā trīs „Teritorijas” kuratori esat uzadījuši. Vai pareizi saprotu, ka, jūsuprāt, tā saucamā Eiropas ziemeļu līnija nav pietiekoši labi pārstāvēta?

JH E.: Es nesaku, ka nepietiekoši. Pasaule darbojas, kā tā darbojas. Zinām taču, ka Londona, Parīze un Ņujorka ir labāk pārstāvētas. Tā vienkārši ir.

Š.P. Pasaules mērogā?

JH E.: Jā. Tāpēc māksliniekiem no Ziemeļeiropas nepievērš tik daudz uzmanības kā tiem, kas ir no Parīzes vai Londonas. Mēs tikai vēlējāmies parādīt to, kas notiek šajā reģionā.


JH Engstrēms. No sērijas Trying to Dance. 2004

Š.P.: Ja skatāmies no Baltijas, vai vismaz Latvijas, perspektīvas, pēdējo piecu gadu laikā ir bijuši daudzi projekti, ko var saukt par Baltijas–Skandināvijas kopdarbiem.

Lielā mērā tas balstās finansiālos apsvērumos. Ir Nord-Point un Frame, un citas Skandināvijas fondu programmas, kas atbalsta sadarbību ar Baltijas valstīm. No vienas puses, tas situāciju šeit padara nedaudz mākslīgu, taču, no otras puses, tam ir arī ļoti pozitīva ietekme, jo šobrīd Baltijas valstīs cirkulē ļoti daudz skandināvu mākslinieku. Taču ne tikai šeit. Pateicoties vairāku vēstniecību iniciatīvai, Laikmetīgās mākslas centrs nupat bija noorganizējis Baltijas un Skandināvijas mākslinieku izstādi „Identitāte. Aiz nenoteiktības priekškara” Kijevā. Tagad mums Baltijas–Skandināvijas kopprojekti jau ir pierasta formula. Kā tas izskatās no jūsu skatpunkta?

JH E.: Nākot šurp, es tieši par to domāju. Un ziniet, man ir vienalga. Es esmu vienkārši laimīgs te būt. Un nākamajā mēnesī es būšu Parīzē. Patiesībā vienīgais, kas man rūp, ir turpināt darboties. Kad komunicējat ar cilvēkiem, nav būtiski, no kurienes viņi ir. Būtiski ir, kādi viņi ir cilvēki. Es patiesībā nedomāju par Skandināvijas un Baltijas valstu sadarbību. Tam manā prātā nav vietas. Mani interesē cilvēki, kas izsaka sevi. Tas, par ko runājat jūs, ir vairāk administratīvais darbs.

Š.P.: Un politika.

JH E.: Nē, politika arī var būt ļoti individuāla, tāpēc par to nerunāsim. Politikai nav jābūt ne ar ko saistītai. Tai nav jābūt saistītai ar valsti, teritoriju, etnisko piederību, dzimumu vai jebko citu. Politika var būt privāta lieta. Tā nav nekā jāiedala. Man nepatīk, kad lietas tiek iedalītas. No savas pieredzes varu teikt, ka man patīk skatīties uz dzīvi kā uz kaut ko absolūti atvērtu. Pat ja tas ir naivs uzskats.


JH Engstrēms. No sērijas Trying to Dance. 2004

I.G.: Tas pat nav par naivumu. Mums vienkārši skauž, ka jums ir iespējams šāds skatījums. Uzstājām ar to administratīvo jautājumu tāpēc, ka tā ir mūsu ikdiena.

Es esmu bezpeļņas galerijas vadītājs, un, ja galerijai ir nepareiza politika, tad tā nesaņem finansējumu. Esmu dusmīgs pat uz sevi, ka jādzīvo šādā veidā.

JH E.: Tas ir fakts. Šajā ziņā esmu priviliģēts, varu būt daudz brīvāks. Tā es dzīvoju savu dzīvi. Pirms 25 gadiem es nolēmu, ka vēlos būt brīvs. Tāpēc es esmu mākslinieks. Man tas viss nav vajadzīgs. Man brīvība ir pat svarīgāka par maniem darbiem.

Š.P.: Man arī liekas, ka institūciju formāts kļūst vājāks. Jo redzu, ka rodas arvien vairāk neatkarīgo – kuratoru, mākslinieku, kritiķu –, kuri cīnās ar sistēmu, lai no tās izrautos. Tas var arī nekur neaizvest. Tā jau ir bijis iepriekš, un institūcijas ir izrādījušās stiprākas. Taču šobrīd izskatās šādi.

JH E.: Tas iet roku rokā ar citām tendencēm, kas interneta iespaidā kļuvušas iespējamas. Agrāk bija jāklausās tas, ko spēlēja radio, taču tagad var klausīties jel ko, kas pieejams internetā.

I.G.: Tagad es vēlētos jums uzdot jautājumu, ar kuru jūs atklājāt mākslinieku diskusiju „Teritoriju” izstādē. Kāpēc jūs esat šeit? Kas jūs dzen?

JH E.: Tas ir jautājums, ar ko es nodarbojos nepārtraukti. Kāpēc es daru to vai šo, kāpēc esmu tas, kas esmu? Tas ir mans dzinējs.

I.G.: Tātad atbilde uz manu jautājumu ir atbildes meklējumi?

JH E.: Tā ir klišeja, bet, jā, tā varētu būt. Taču var būt miljoniem vairāk vai mazāk interesantu veidu, kā meklēt atbildes.

I.G.: Domāju, ka klišejās ir daudz vairāk patiesības, nekā mums gribētos to atzīt.

JH E.: Es uzskatu, ka postmodernajā pasaulē pēdējo 30 gadu laikā visizplatītākā klišeja ir kaut ko neatzīt par klišeju.


JH Engstrēms. No sērijas Sketch of Paris. Aperture. 2013

Š.P.: Gribētu uzdot vēl vienu jautājumu par politikas un Eiropas šībrīža situācijas tēmu. Mākslinieku diskusijā Kijevā, kas notika saistībā ar izstādes „Identitāte. Aiz nenoteiktības priekškara” atvēršanu, zviedru mākslinieks Matss Leiderštams uz jautājumu, kā viņš definē sevi starp Ziemeļvalstu, Austrumu u.c. varas laukiem, atbildēja, ka vispirmām kārtām viņš ir mākslinieks, tad gejs un tad suņa saimnieks. Taču tad piemetināja, ka, iespējams, drīzumā viņa prioritātes varētu mainīties un viņš sāks saukt sevi par zviedru mākslinieku. Viņa teiktais savā ziņā apstiprina priekšstatu par nacionālisma izplatību kā pašaizsardzības veidu.

JH E.: Es teiktu, ka, pirmkārt, esmu cilvēks. Tāda būtu mana atbilde uz šo jautājumu. Taču mani ne mazākajā mērā nesaista nacionalitāte vai seksuālā orientācija vai tamlīdzīgi.

Š.P.: Jums neliekas, ka iespējamais apdraudējums var jūs izmainīt?

JH E.: Es biju 50 metru attālumā no vietas, kur Parīzē notika šaušana. Man riebjas draudi. Man riebjas cilvēki, kas rada apdraudējumu. Visas iepriekšējās vērtības par to, kādai jābūt dzīvei un kā cilvēkiem jāizturas vienam pret otru, ir zudušas. Tas ir tikai totāli abstrakts tukšums, kurā vairs nav itin nekā, pie kā pieturēties. Tur mēs tagad dzīvojam. 

jhengstrom.com