Hedviga Feiena. Manifesta dibinātāja un Manifesta 11 direktore. Foto: Livio Baumgartner

Nomadu notikums ar paliekošām sekām 0

Intervija ar Eiropas mākslas biennāles Manifesta direktori Hedvigu Feienu

Agnese Čivle
09/06/2016

Viena no trim Eiropas nozīmīgākajām mākslas biennālēm Manifesta šogad pietauvojusies Cīrihē un tiks atklāta jau 11. jūnijā. Šoreiz par ceļojošās biennāles galveno kuratoru izraudzīts vācu mākslinieks Kristians Jankovskis (Christian Jankowski). Viņa uzraudzībā jau krietnu laiciņu pirms lielizstādes sākuma 30 mākslinieki kopā ar dažādiem Cīrihē dzīvojošiem profesiju pārstāvjiem strādā pie 30 jauniem darbiem, kas ilustrēs šīs biennāles tēmu “What People Do for Money”. Mākslinieku vidū ir franču literatūras enfant terrible Mišels Velbeks (Michel Houellebecq), kurš ārsta pārraudzībā uzņem savus smadzeņu rentgenuzņēmumus un ieraksta sirdsdarbības skaņu celiņus, kamēr itāliešu mākslas nebēdnis Maurīcio Katelāns (Maurizio Cattelan) strādā kopā ar paraolimpisko sportisti, bet meksikāņu multimediju māksliniece Teresa Margoljesa (Teresa Margolles) ko kopīgu plāno ar transseksuālu prostitūtu.


Šārona Lokhārta. Lunch Break Installation “Duane Hanson: Sculptures of Life”. 14.12.2002 - 23.02.2003, Skotijas Nacionālā modernās mākslas galerija, 2003. Foto: © Sharon Lockhart un Manifesta 11  

Lai gan Cīrihē, tāpat kā ik pārgadu citās Manifesta viespilsētās, notiek lielākie sagatavošanās darbi, biennāles centrālais birojs Amsterdamā aizvien ir lielizstādes sirds un smadzenes. Gouden Bocht rajonā, kur gar Herengracht kanāla malu cita pie citas izvietojušās vesela virkne Nīderlandes kultūras institūciju, atrodas Manfesta Foundation galvenais birojs. Tur noris domu darbi ne tikai pie šī gada biennāles izlaiduma, bet jau pie diviem nākamajiem – Palermo 2018. gadā un Marseļā 2020. gadā. Grezno 17. gadsimta Amsterdamas “zelta laikmeta” rezidenci Manifesta birojs dala ar karaliskās ģimenes fondu Prins Bernhard Cultuurfonds, kas ēkas divus stāvus laipni nodevusi lielizstādes organizatoru rīcībā. Tās iekšpagalmā tiekamies ar Manifesta direktori Hedvigu Feienu (Hedwig Fijen), kura biennālei klātesoša ir jau no tās pašiem pirmsākumiem 1993. gadā. Viņas vadībā Manifesta ir kļuvusi par ceturto ietekmīgāko mākslas biennāli pasaulē. Šajā periodā Feiena ir strādājusi arī pie biennālē attīstīto ideju izplatīšanas un nostiprināšanas, izdodot tādus teorijas un izglītojošus izdevumus, kā Manifesta Journal un Manifesta Publications, kā arī organizējot diskusiju sēriju Manifesta Coffee Breaks.

Intervijā viņa stāsta par biennāles unikālo kūrēšanas modeļu veiksmēm un neveiksmēm, par padzīšanu no Kipras, mākslinieku boikotu Krievijā, par Šveices vaļsirdīgo gatavību ieskatīties savā spoguļattēlā, un klejojoša mākslas notikuma paliekošajiem pēdu nospiedumiem...


Peters Herls, Cīrihes kultūras lietu komitejas direktors; Hedviga Feiena, Manifesta dibinātāja un Manifesta 11 direktore; Kristians Jankovskis, Manifesta 11 kurators, preses konferences laikā 29.09.2015 Cīrihes Seebad Enge. Foto: © Livio Baumgartner  

Mākslas pasaules uzmanība lielā mērā vienmēr koncentrējas uz kuratora institūciju. Kāda loma ir jums kā Manifesta direktorei?

Šis ir labs jautājums, jo Manifesta ir pasaulē vienīgā pētnieciskā biennāle, turklāt klejojoša – līdz ar to arī biennāles direktora loma ir citādāka nekā ierasts. Proti, katrus divus gadus mans un manas komandas uzdevums ir domāt par jaunas biennāles norises vietas izvēli. Tai ir jābūt tādai pilsētai, kas atspoguļo šodienas Eiropā notiekošo ar visiem tās sarežģījumiem. Pirms vēl projektā tiek iesaistīts kurators, mēs veicam pamatīgu izpētes darbu, piemēram, pirms par Manifesta 11 galveno kuratoru tika izraudzīts Kristians Jankovskis, es rūpīgi iedziļinājos lomā, kādu Cīrihe un pati Šveice spēlē uz Eiropas skatuves. Es meklēju atbildes un jautājumu – kas īsti notiek šajā it kā neitrālajā valstī, kas, atrazdamās pašā Eiropas sirdī, neuzņemas nekādu atbildību, bet tikai gūst no tās labumu?

Tāpat es domāju par biennālei piesaistītā kuratora vai arhitekta projekta profilu. Manifesta gadījumā kurators nav atbildīgs par izstāžu organizācijas loģistikas pusi, viņš ir atbildīgs tikai par māksliniecisko saturu.

Liela mana darba daļa ir saistīta arī ar finanšu līdzekļu piesaisti. Katrus divus gadus biennāles organizēšanai mums jāsavāc 7–8 miljonus eiro.


Marlēne Dimā. Instalācija Manifesta 10 biennālē. Ziemas pils, Valsts Ermitāža. Ekspozīcijas izveidi atbalstīja Mondriaan Fund un Wilhelmina E. Jansen Fund

Manifesta biennāli var uzskatīt par kuratoru eksperimentu laboratoriju. Par kurām metodēm var sacīt, ka to aizsākumi rodami tieši šeit?

Deviņdesmitajos gados lielākie mākslas notikumi, tādi kā biennāles, ierasti piesaistīja tikai tos kuratorus, kuri jomā darbojušies vismaz 15 gadus. Manifesta bija pirmā biennāle, kas aizsāka sadarbību ar kuratoriem pašā to karjeras sākumā. Piemēram, Masimiliano Džoni (Massimiliano Gioni), kurš tagad ir labi zināms kurators, tolaik nebija veidojis nevienu pašu izstādi. Viņš sāka ar Manifesta.

ARHĪVS: Kritiķis darbībā. Intervija ar Masimiliano Džoni, Ņujorkas The New Museum vadītāju

Vēlāk mēs sākām domāt par kolektīvo darbību. Pirmajās Manifesta biennālēs kuratoru kolektīvi tika veidoti saskaņā ar disciplināro modeli, taču pēc piektā vai sestā Manifesta izlaiduma sākām domāt par virzību starpdisciplināra modeļa virzienā. Domājām, kā vienā biennāles kolektīvā apvienot cilvēkus no dažādām jomām, piemēram, no politiskā vai mākslinieciskā konteksta. Savukārt strādājot pie Manifesta 7 un Manifesta 8, domājām, kas notiku, ja ar vienu tēmu darbotos vairāk nekā viena kuratoru komanda.


Pranīts Soijs Manifesta 9 biennālē. Kumartuli Printer, Notes on Labor Part 1. 2010. Slaidšovs. Atbalsta: Mondriaan Fund, Amsterdama; Lalit Kala Akademi, Ņūdeli. Vadehra Art Gallery Ņūdeli; Gallery Martin Van Zomeren Amsterdamā īpašums. Mākslinieka īpašums

Manifesta 9 biennālē es iepazīstināju ar transvēsturisko metodi, kurā kuratori pievērsās vēsturiskajam kontekstam un izstādes veidoja dialoga veidā starp laikmetīgo un vēsturisko.
Vēl kāda lieta, ko aizsāka Manifesta, – darbošanās izglītojošajā līmenī. [2003. gadā Manifesta Foundation izveidoja Manifesta Journal starptautisku izdevumu, kura uzmanības centrā ir laikmetīgās mākslas kuratoru prakse un teorija – A. Č.]

Pagaidu mākslas izglītības iestāde bija arī centrālais Manifesta 6 projekts, ko plānoja īstenot Nikosijā – Kipras galvaspilsētā. Taču nelaimīgā kārtā tas tika atsaukts trīs mēnešus pirms plānotās atklāšanas.

Jā, biennāli slēdza vietējās valdības pārstāvji, taču modelis pats par sevi bija interesants. Kā biennāli pārvērst par mākslas skolu? – bija jautājums, ko es uzstādīju kuratoru komandām. Vai varat atrast kuratoru prakses modeli, kura galarezultāts būtu ne tikai izstāde, bet arī ilgtermiņa iespaids uz Kipras izglītības sistēmu?

Par šo ideju es esmu lepna, jo mēs saredzējām iespēju izdarīt ko vēl nebijušu un inovatīvu. Mēs bijām gatavi šim eksperimentam, pat ņemot vērā, ka tas varētu neizdoties. Izgāšanās un neizdošanās ne vienmēr ir kas slikts – es domāju, ka Manifesta 6 slēgšana bija izcils projekts, jo uzskatāmi pierādīja, cik patiesībā vājš ir sadarbības līmenis Eiropas izglītības projektos. Ja valsts prezidents var aizliegt mākslas izglītības pasākumu, tas daudz pasaka arī par pašu demokrātijas līmeni Eiropā. Šis akts patiesībā bija tik politisks, ka tas izrādījās veiksmīgs, jo izcēla gaismā vienu no Eiropas problēmām.

Vai ir arī kādi kūrēšanas modeļi, par kuriem varam sacīt, ka tie nebūt nebija veiksmīgi un izdevušies?

Jā, protams. Manifesta tomēr ir sava veida eksperiments, un jāatzīst, ka tas, kas līdz galam nav izdevies, ir vairākas kuratoru balsis vienā biennālē. Piemēram, Manifesta 7 un Manifesta 8 bija ļoti sarežģītas. To demokrātiskais modelis, kura ietvaros kopā darbojās vairāki kuratori, ieskicēja, ka man jādarbojas teju kā skolotājai klasē. Tālab pēc Manifesta 8 es paziņoju, ka šo modeli mēs patrauksim, un turpmāk būs viens galvenais kurators: viena persona ar savu vīziju, ideju un stratēģiju. Viņam vai viņai būs jāizveido sava komanda. Šajā procesā mēs, protams, varam iesaistīties un palīdzēt. Šī spēles noteikumu maiņa izrādījās veiksmīga un lieliski nostrādāja Manifesta 9 gadījumā, ko kūrēja Kvatemoks Medina (Cuauhtémoc Medina).

Vēl viena lieta, kas, iespējams, līdz galam nebija veiksmīga, ir tā, ka dažkārt biennālēm tika izraudzītas pārāk daudzas norises vietas. Šis aspekts lielizstādes konceptu padarīju grūtāk aptveramu un saprotamu.


Manifesta 10 atklāšana. Foto: Egor Rogalev

Iepriekšējā Manifesta notika Sanktpēterburgā, kuras politiskais fons kļuva par iespaidīgu izaicinājumu. Bija mākslinieki, kas izvēlējās boikotēt izstādi, tādējādi paužot attieksmi pret Krieviju un tās ģeopolitiskajām nostādnēm. Kā jūs vērtējat Sanktpēterburgas gadījumu jau no šodienas laika distances?

Krievijā mans uzstādījums bija sekojošs – ja mēs izolēsimies no šāda veida pastāvošajiem režīmiem, tad tajos dzīvojošie cilvēki ar atšķirīgu skatījumu (kuri tomēr veido 60 procentus Krievijas iedzīvotāju) nekad nevarēs sevi izpaust. Ja mēs necentīsimies sasniegt šos cilvēkus, neparādīsim viņiem savu solidaritāti un nenoticēsim, ka pastāv arī citāda Krievijas sabiedrība, – tad pārmaiņas nekad nenotiks.
Mums bija grūti noturēt šo pozīciju, jo daudzu cilvēku domāšana diemžēl ir ļoti tuvredzīga – “mums vajag izolēties, mums vajag boikotēt, mums jāpamet Krievija…” Taču mēs to neredzējām, kā savu ceļu. Mūsu pieeja bija padarīt dialogu ar Krieviju vēl intensīvāku, pārliecināt cilvēkus, ka kritiskai mākslai un māksliniekiem ir sava balss sabiedrībā – ka mākslinieki, dažkārt ļoti rotaļīgā un saudzīgā veidā, par notiekošo var pateikt ko nozīmīgu.

ARHĪVS: Recenzija. Ko manifestē “Manifesta”? 

Mums uzbruka visi un no katra stūra. Protams, Ermitāžā (kas ir kā atsevišķa valsts valstī) mēs bijām drošībā. Mani atbalstīja mākslinieki – Tomass Hiršhorns (Thomas Hirschhorn) man atgādināja, lai es nevienam neprasu aizstāvību, viņš sacīja, ka Manifesta nav tā, kurai būtu jāaizstāvas un kuru būtu jāaizstāv.


Ērik van Līshauts. The Basement. 2014. Jauktas tehnikas instalācija: HD, krāsa, skaņa, 17:19 min; koks, krāsu kopijas. Ekspozīcijas skats. Valsts Ermitāžas muzeja galvenā ēka. Annet Gelink galerijas Amsterdamā īpašums. Manifesta 10 pasūtījums, Sanktpēterburga. Atbalsta: Mondriaan Fund, The Netherlands Film Fund, Outset Netherlands un Wilhelmina E. Jansen Fund. Foto: Egor Rogalev

Manuprāt, uzsākt boikotu bija visai oportūnistiski, jo tajā gadījumā tas bija tikai klikšķis uz pogas interneta mājas lapā, bet biennālei vajadzēja izdzīvot ļoti sarežģītā situācijā. Taču tādi mākslinieki kā Frensiss Elīss (Francis Alÿs), Marlēne Dimā (Marlene Dumas), Ēriks van Līshauts (Erik van Lieshout), – ļoti precīzi zināja, kāpēc viņi ir Sanktpēterburgā, kāda loma viņiem ir jāspēlē, viņi arī bija ļoti pārliecināti par to, kā reaģēs auditorija. Un ziniet – kopumā biennāli apmeklēja 1,5 miljoni cilvēku! Tagad mēs pētām, kādu iespaidu tā atstāja uz šo nelielo cilvēku grupu.


Frensiss Elīss. Projekts “Lada “Kopeika””. Brisele—Sanktpēterburga. 2014. Sadarbībā ar brāli Frederiku, Konstantinu Felkeru un Žulienu Devo. Manifesta 10 pasūtījums, Sanktpēterburga. Atbalsta: Flandrijas varas iestādes

Kas mainās pilsētu māksla scēnā, kad Manifesta tās ir atstājusi? Vai biennāles pēdas joprojām rodamas šajās pilsētās?

Neskatoties uz to, ka esam nomadu biennāle, mūsu mērķis ir viest pārmaiņas. Mēs ierodamies pilsētā un strādājam ar vietējām kopienām, lai aizsāktu, ko tādu, ko šie cilvēki varētu turpināt. Piemāram, tajā pašā Krievijas mākslas scēnā ir notikušas zināmas pārmaiņas – ir mainījusies enerģija un dinamika; viņi ir saskatījuši vajadzību pēc jaunas laikmetīgās kultūras institūcijas. Šobrīd tur piecas organizācijas kopīgiem spēkiem darbojas pie viena šāda veida iedibinājuma izveides. Mēs nezinām, kā tā funkcionēs, bet tā noteikti ir atbilde uz Manifesta iekustināto enerģiju.


Teresa Margoljesa un Sonja Viktorija Vera Bohorkeza, transseksuāla prostitūta. Foto: © Manifesta 11

Atgriezīsimies pie Manifesta 11 Cīrihē. Biennāles preses relīzē bija sacīts, ka Manifesta organizatori augstu novērtē Cīrihes atklātumu un vēlmi sniegt iespēju biennālei ievērot kritisku pozīciju. Es vēlētos apskatīt šo formulējumu “kritiska pozīcija”, jo visiem ir labi zināms, ka Cīrihe ir Eiropas finanšu centrs, bet Šveice simbolizē naudu un tās varu. Cīrihe atrodas pasaules dārgāko pilsētu saraksta augšgalā un simbolizē nevienlīdzību, bet nevienlīdzība ir daudzu globālo problēmu pamatā. Kā tieši Manifesta plāno paust šo “kritisko pozīciju”, un cik patiesi atvērta šai pozīcijai ir Cīrihes valdība?

Jā, Šveice ir dažādu savādu pretrunu valsts. Jo sevišķi Cīrihe. Tā ir pasaules finanšu inkubators, kurā apvienojušies visas pasaules finanšu speciālisti, kuri labi pārzina dažādas tehnikas nodokļu apiešanā, bet Cīrihe ir arī dadaisma pilsēta – pagājušā gadsimta starptautiskā avangarda kustības dzimtene, un Cīrihē rodami eksperimentālākie muzeji un galerijas. Šveice bija neitrāla Pasaules karos, bet vai tiešām tā spēlējusi skaistu lomu Eiropas vēsturē? Nē! Mēs atklājām, ka šveiciešu ķīmijas industrija ražoja gāzi ebreju koncentrācijas nometnēm. Jūs redzat – šeit pastāv dažādi aspekti vienlaicīgi, un visas pretrunas patiesībā ir diezgan interesantas. Bet Manifesta viespilsētai nebūt nav jābūt tikai un vienīgi labai – tai var piemist arī negatīvi aspekti.

Saistībā ar Šveices politiķiem man ļoti patika tas, ka viņi pilnībā deva mums rīcības brīvību, viņi sacīja – jūs varat būt kritiski attiecībā pret mums. Labāk lai jūs to darāt, nekā mums pašiem tas jādara! Tā nu Manifesta biennāle noliks spoguli iepretim šīs valsts iedzīvotājiem, parādot šīs valsts un pilsētas pretrunas visā savā būtībā.

Manis izraudzītais kurators Kristians Jankovskis savā koncepta pieteikumā rakstīja: Kad ierodaties Cīrihē, cilvēki jums nevaicā, kas jūs esat kā personība, viņi vaicā – ar ko jūs nodarbojaties. Kā jūs pelnāt naudu? Šeit jūsu staigājošais etoss ir daudz svarīgāks par jūsu patieso identitāti. Visu nosaka nauda. 


Maurīcio Katelāna un Edītes Vulfas Hunkeleres, bijušās paraolimpiskās atlētes un pasaules čempiones, kopprojekts. Foto: © Manifesta 11

Tāpēc biennāles tēma skan šādi: “Ko cilvēki dara naudas dēļ” (What People Do for Money). Šis nosaukums ir lielisks, jo tas ļauj izskaidrot kritiski – ko cilvēki dara tikai naudas dēļ un ko cilvēki dara naudu nesaņemot, un vai vispār ir cilvēki, kas kaut ko dara bez naudiskas atlīdzības. Plašākā izpratnē – runa ir arī par darbu. Mēs vaicājam – un ja nu vairāk darba nebūs? Robotizācija, digitalizācija, automatizācija… Kāda pasaule izskatīsies pēc 20 gadiem? Varbūt 50 procentiem cilvēku ne tikai Šveicē, bet arī citās valstīs, vairs darba nebūs. Ko viņi darīs tad? 


Maurīcio Katelāns. Montage, Zürichsee, Wheelchair Postcard. Foto: © Maurizio Cattelan

Tieši piecas dienas pirms Manifesta atklāšanas – 5. jūnijā šīs valsts iedzīvotāji balsos par garantētu beznosacījumu ienākumu ieviešanu. Viņi lems, vai katrs šveicietis – bagāts vai nabags – turpmāk saņems vienlīdzīgu ikmēneša ienākumu summu. Iniciatīvas ierosinātāji norāda, ka šis plāns palīdzēs izbeigt ienākumu saistību ar darbu, nodrošinot cilvēkiem tiesības uz ienākumiem neatkarīgi no tā, vai viņiem ir darbs.

Tagad arī Holandē tiek runāts par šādu pašu garantēto ienākumu, arī Jaunzēlandē. Vācija jau uzsākusi eksperimentus… Virknei zinātnieku tapis skaidrs, ka ceturtā industriālā revolūcija būs saistīta ar biotehnoloģiju – mēs varēsim ražot ēdienu bez reāla zemnieku darba; tā būs saistīta ar automatizāciju – varbūt mums būs automašīnas bez autovadītājiem; ar digitalizāciju – iespējams, mums vairs nevajadzēs bankas, jo visa finanšu sistēma būs digitāla.

Šie ir jautājumi par Eiropas pilsoņu nākotni. Lūk, kāpēc darbs, ko mēs darām, pirms komandai pievienojas kurators, ir tik būtisks. Mēs ļoti precīzi izpētām, kas notiek valstī – kādas ir laika zīmes un kas, iespējams, notiks pēc 20 gadiem.


Manifesta 9 norises vieta Limburgā

Pastāstiet, lūdzu, sīkāk par Kristiana Jankovska izvēli Manifesta 11 kuratora amatam.

Ir skaidrs, kādēļ mēs vēlējamies Cīrihi, bet kādēļ Cīrihei vajadzēja Manifesta biennāli? 2012. gadā Cīrihes mēra amata izpildītāja Korīna Mauha (Corine Mauch) apmeklēja Manifesta 9 Limburgā un bija pārsteigta, ka teju visi pilsētiņas ogļrači piedalās biennālē. [Ogļraktuvju bizness bija būtisks Limburgas rūpals pagājušā gadsimta sākumā – A. Č.] Es skaidroju, ka mēs viņus iesaistījām, runājot par viņu pašu atmiņām un mantojumu. Viņa bija neizpratnē par to, kā tas nākas, ka katrs ceturtais šīs pilsētas iedzīvotājs ir apmeklējis Manifesta izstādes: “Kā tas ir iespējams? Manā pilsētā ir viss – labākās galerijas, labākie muzeji, ekskluzīvi opernami, taču man nav auditorijas.” Vai Manifesta var palīdzēt jautājumā par auditorijas paplašināšanu? Mēs atbildējām, ka, ja vien mums tiks dota pilna autonomija, lai mēs varētu darīt jebko, kas mums šķistu nepieciešams mērķu sasniegšanai, mēs darīsim visu iespējamo.

Bija skaidrs – ja mēs veidosim tikai teorētisku mākslas pasākumu, kura centrā būs tradicionāls muzejs un kurators, mēs šo karu neuzvarēsim. Tad es ievēroju Kristianu, kurš savu veikumu vienmēr balstījis dažāda veida kopdarbos. Savas karjera laikā viņš ir sadarbojies ar iluzionistiem, politiķiem, televīzijas ziņu diktoriem, poļu svarcēlājiem un Vatikāna kopienas locekļiem. Viņš vienmēr strādājis ciešā sadarbībā ar citiem cilvēkiem. Es domāju – ja mūsu mērķis ir būvēt laikmetīgās kultūras auditoriju, mums ir nepieciešams atrast kādu, kurš jau ir pierādījis, ka ir uz to spējīgs. 


“Voltēra kabarē.” Foto: © Martin Stollenwerk

Turklāt man patika ideja par daudz peformatīvāku biennāli, ideja par tās interaktivitāti, kas zināmā mērā arī sasaucas ar dadaismu. “Voltēra kabarē” (Cabaret Voltaire), kur dzima dadaisms, Kristians plāno izveidot performances mākslas institūciju. Lai kļūtu par tās biedriem, māksliniekiem sadarbībā ar kādu ne-mākslinieku jārada performance, savukārt jebkuram, kas to vēlēsies apmeklēt – arī vajadzēs izpildīt nelielu priekšnesumu.

Manifesta ir īpaša ar to, ka darbi biennālei tiek radīti turpat uz vietas, speciāli lielizstādes vajadzībām. Kas šobrīd, divus mēnešu pirms biennāles, notiek Cīrihē?

Jā, Manifesta ir izpētes un producēšanas biennāle. Mēs finansējam lielāko daļu mākslas darbu. Tas ir unikāli, jo pat vairākums muzeju nav gatavi atļauties iesaistīties darbu producēšanā vairāk kā divu miljonu eiro apmērā katru otro gadu.


Jons Keslers un Adriano Toninelli. Watchmaker Officine Panerai, Neuchâtel, Switzerland. Foto: © Manifesta 11

Kristians Jankovskis un mana komanda sastādījām 800 profesiju sarakstu – 30 mākslinieki tika uzaicināti radīt mākslas darbus kopā ar kādu no izraudzītās profesijas pārstāvjiem. Mēs vēlējamies redzēt, kas notiks – vai radīsies jauni dialogi un jaunas enerģijas. Māksliniece Andrea Eva Gjori (Andrea Éva Győri) no Ungārijas Cīrihē dzīvo jau pēdējos trīs mēnešus – viņa zīmē. Tādi mākslinieki, kā itālis Maurīcio Katelāns un spānis Santjago Sjerra (Santiago Sierra) Cīrihē ieradīsies uz trim vai četrām dienām, Teresa Margoljesa bijusi jau sešas reizes…


Jons Keslers. Instalācijas makets. Foto: © Andrew Ohanesian

Vai, jūsuprāt, mākslinieki joprojām ir sabiedrības avangards, ar kuru asociējams progress?

Nē. Es tā nedomāju. Es domāju, ka jebkurš var būt radošs. Es neticu šim sadalījumam – sabiedrības mākslinieciski domājošā daļa un pārējie. Es domāju, ka arī baņķieris var būt ārkārtīgi radošs un nākt klajā ar virkni pārsteidzošu jaunu ideju, no kurām dažas var pieslieties avangardam.
Manifesta vēlas sadarboties ar vietējām kopienām, vietējām nevalstiskajām organizācijām, māksliniekiem un citu profesiju pārstāvjiem utt. Manifesta neizvirza priekšplānā vienu mākslinieku grupu kā “avangardistus”. Es uzskatu, ka māksla ir domāta jebkuram, kurš ir radošs un kurš vēlas tikt sadzirdēts, kurš vēlas ko ietekmēt.

Man patika traktāta “Homo Ludens” ideja, kurā holandiešu vēsturnieks un kultūras teorētiķis Johans Huizinga (Johan Huizinga) analīzē spēli, kā mūsu civilizācijas pamatu. Viņš ierosina domāt par spēli kā primāru aspektu un nepieciešamu priekšnosacījumu kultūras paaudzes veidošanā.


Hedviga Feiena. Manifesta dibinātāja un Manifesta 11 direktore. Foto: Livio Baumgartner

Kuri, jūsuprāt, būtu tie atslēgas vārdi, kuri raksturo laikmetīgo kultūru? Un kā tie manifestējas Manifesta biennālē?

Trīs laikmetīgās kultūras atslēgas vārdi ir: starpdisciplinaritāte, transvēsturiskums un starppaaudžu aspekts.

Šajā biennālē mēs izstādīsim daudz aprunātā franču rakstnieka Mišela Velbeka darbu – viņš radījis ļoti interesantu projektu ar nosaukumu “Kas ir Mišels?” (Qui est Michel?). Šis franču rakstnieks šobrīd ir nonācis Eiropas sarunu krustugunīs savas provokatīvās grāmatas “Submission” (2015) dēļ. Tajā viņš apraksta, kāda būs Parīze un Francija 2027. gadā, kad tā atradīsies zem islāmistu režīma sloga, un Katara valdīs pār Franciju. Šobrīd Velbeks tiek smagi kritizēts, un neviens nevar saprast, kā šis franču savādnieks var sniegt šādu nākotnes perspektīvu. Tāpēc projektā Qui est Michel? rakstnieks ļaus savā asinsrites sistēmā ievadīt kameru ar nolūku ļaut izpētīt sevi no iekšienes. Ar šo es vēlējos ieskicēt Manifesta starpdisciplinaritāti.

Manifesta ir arī starpvēsturiska. Starta pozīcija, no kuras ierasti tiek sākts Manifesta izpētes process ir viespilsētas vēstures izzināšana attiecībā pret šodienas Eiropu. Biennāle nekad nerunā par laikmetīgo kultūru kā izolētu no tās vēsturiskā konteksta.

Un trešais – starppaaudžu aspekts. Biennālē mēs iedrošinām otrās un trešās paaudzes māksliniekus strādāt kopā ar pavisam jauniem cilvēkiem, savukārt jaunos māksliniekus – veikt sava veida vecāku mākslinieku darbu pārinventarizāciju.

m11.manifesta.org