Māksliniece Kristiana Dimitere. Foto: Māris Morkāns

“Tā es to redzu” 0

Intervē Anna Iltnere
13/12/2011 

Galerijā “Alma” līdz 10. februārim ir apskatāma mākslinieces Kristianas Dimiteres (1965) personālizstāde “Sekulārā rezonanse” – zīmējumi, gleznas un ar temperu apgleznotas ģipša skulptūras. Kristiana Dimitere ir dzimusi izcilu aktieru ģimenē – māte Vija Artmane (1929–2008) un tēvs Artūrs Dimiters (1915–1986); ar teātri Kristiana ir uzaugusi un, iespējams, tas piešķīris viņas mākslai raksturīgo tēlu un stāstu blīvumu. Vija Artmane reiz teikusi, ka meitas māksla “ir dzīvs, kustībā apstādināts teātris, kur krāsai ir ārpus visa pastāvoša loma”. Māksliniece ir beigusi Rīgas Lietišķās mākslas koledžas (tagadējās Rīgas dizaina un mākslas vidusskolas) tēlniecības nodaļu un apzināti tiekusies uz sava veida naivismu mākslā. “Es esmu dzimusi vienā dienā ar Dalī un Minhauzenu, neesmu reālistiska gleznotāja, mani tas neinteresē. Man jau tikai vajag, lai kaut aptuveni būtu skaidrs, kas tur ir domāts. Nenomokos ar perfektu izgleznojumu un nedomāju, ka tālab manas gleznas ir sliktākas. Man patīk tie paņēmieni, kurus pati esmu atradusi,” par savu rokrakstu tā sacījusi Dimitere.

Tiekos ar mākslinieci galerijas “Alma” telpās, dažas dienas pirms izstādes atklāšanas. Pustumsā un sveču gaismā top sienas gleznojums: Rūpniecības ielas namam nesenā jumta ugunsgrēka dēļ jau veselu dienu ir atslēgta elektrība. Piespiedu kārtā uzburtā noskaņa šķiet kā materializējusies ilustrācija Dimiteres dabai – kur spilgta iztēle iet roku rokā ar acu pievēršanu uz dinamisko, vadiem un bezvadiem caurausto pasauli. Tā vietā tiek atvērtas ausis, saklausīti stāsti, bet aktualitātes uzietas atbilstoši sirds ritmam.


Izstādes “Sekulārā rezonanse” ekspozīcijas skats. Foto: Māris Morkāns

“Sekulārā rezonanse” – kas ar to ir domāts?

Tas ir ļoti ietilpīgs nosaukums. Arī īss un paskaidrojošs. Rezonanse gan no manis, gan pieredzētiem vai vēl nepieredzētiem notikumiem. Piemēram, skulptūru “Šeherezade” es veidoju, domājot par Bagdādi, vai es tur maz kādreiz aizbraukšu iedzert tēju. 

Cik ilgi Jūs strādājāt pie jaunās izstādes?

Daļa darbu ir no 2010. gada, daļa tapusi šogad. Tātad kādi divi gadi. Tā jau tas parasti notiek, kad ir tapis kaut kas jauns un, ja kādu ilgāku laiku nav bijusi izstāde, tad pamazām sāc tai briest. Interesanti, ka reizēm pat ir tā, ka tie darbi, kas sākotnēji rosinājuši izstādi rīkot, pēc tam nemaz netiek izstādīti, jo vairs neiederas. Iepriekšējā personālizstāde man bija 2008. gadā. Lai gan šogad jau ir bijušas divas ekspozīcijas – Pleskavā un Liepājā, bet tās tika kompilētas no jau esošiem darbiem. Katrā ziņā “Sekulārā rezonanse” man šogad ir īpašs notikums.

Kad darbs pie izstādes ir pabeigts, intensīvais process noslēdzies, nav tā, ka žēl? 

Noteikti nē. Finiša taisnē ieejot, jau pat gribas, lai posms būtu noslēgts, padarīts un lai var sākt domāt par tālāko, attīstīt jaunās idejas, kuras ir radušās, pie izstādes strādājot. Tāds nerimstošs radošais process. Turklāt es neesmu no tiem, kas zīmētu katru dienu. Es tā periodiski. Piemēram, trīs mēnešus gadā, bet ļoti intensīvi. Pārējā laikā dažādi.

Jūs nedodaties uz darbnīcu katru dienu kā uz darbu?

Nē, bet, kad strādāju pie izstādes, tad ir kā šobrīd, kad darbnīca ir pa visu māju.

Un kur rodat iedvesmu?

Visur kur. Ļoti daudz no izlasītā. Piemēram, dzejoļos. Kad kādam ir izdevies tā ļoti tēlaini uzrakstīt, tas ir ārkārtīgi rosinoši. Man jau no bērnības domāšana ir tā ievirzīta… iztēloties ainas, kamēr kāds kaut ko deklamē. Man ļoti patīk, ja man lasa priekšā, uzreiz raisās fantāzija, attīstu dzirdēto tālāk, domāju, kā to ilustrēt, kā īstenot.

Izteiksmes veids nāk reizē ar ideju?

Jā, gandrīz vienmēr. Piemēram, kaut ko uzzīmēju, bet redzu, ka īsti neder. Un zīmējums pārtop par skici gleznai vai skulptūrai. Man pat ir bijis tā, ka vienai idejai realizēju visas trīs formas – gan zīmējumu, gleznu, gan skulptūru – un tikai tad redzu, kura der vislabāk. >>