Edgars Vērpe. Foto: LETA

Kultūras un naudas vērpetē 0

Intervija ar Valsts kultūrkapitāla fonda direktoru Edgaru Vērpi

Viestarts Gailītis
02/06/2016

Jau būdams pie Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) sliekšņa sapratu, ka riskēju atdurties pret slēgtām durvīm, jo esmu ieradies 29. aprīlī nedaudz pēc 12.00 – proti, termiņa iesniegumu nodošanai kārtējā VKKF konkursā. Tomēr durvis bija vaļā, jo sekundes pēc pusdienas pa tām bija paguvusi ieskriet jauna, aizelsusies sieviete ar iesniegumu. Nebija grūti ar viņu identificēties, jo, kā daudziem, kuri ir kādreiz iesnieguši atbalsta lūgumu VKKF, arī man nācies būt līdzīgā situācijā – pa galvu pa kaklu skrienot, iesviest kastē pieteikumu mirkli pirms durvju slēgšanas. Stāvēdams foajē, uz sievieti, kura mēģināja satraukti skaidroties par kavējumu un lūgt lai pieņem iesniegumu, viegli izbrīnīti noraudzījās gleznotājs Edgars Vērpe, kurš jau 15 gadus ir VKKF direktors. Nebija grūti minēt, ka ne jau pirmo reizi Vērpe saskārās ar šādu situāciju, bet pat, ja viņš nejutās gluži ērti izmisušās jaunietes priekšā, tad viņa, nedaudz atguvusi elpu, aiztaupīja VKKF direktoram nepieciešamību ielaisties sarunā, jo negaidīti strauji apcirtās un kopā ar savu iesniegumu pameta biroja telpas. Iespējams, ne tik teatrālā, bet ne mazāk dramatiskā lūdzēja lomā savā direktora stāžā, tostarp arī tagad, ir bijis arī pats Edgars Vērpe, cīnoties par to, lai VKKF un tādējādi kultūras procesam Latvijā nodrošinātu adekvātu finansējumu. Šobrīd uz spēles ir likts par naudas apjomu būtiskāks jautājums – proti, par to, vai VKKF atgūs no politiķiem neatkarīgu finansējumu, atgriežot Repšes valdības laikā zaudēto modeli, kad nauda kultūras budžetā nāca no alkohola un tabakas akcīzes nodokļa. Nepieciešamību pēc finansējuma modeļa maiņas pauž arī nesen veiktais Pētījums par VKKF nozaru finansējuma sadalījumu, kas tapis Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Zinātniskās pētniecības centram sadarbojoties ar Analītisko pētījumu un stratēģiju laboratoriju.

Runājot par pēdējā brīža skriešanu uz VKKF – kādēļ jums nevar iesniegt iesniegumu elektroniski?

Tāpēc, ka mums elektroniskās iesniegšanas sistēmas projekts top vismaz sešus gadus. Sistēma ir vajadzīga, bet uznāca krīze, pašiem budžetā nebija naudas un par Eiropas naudu šo sistēmu taisa KIS (Kultūras informācijas sistēmu centrs) – tie paši, kas taisīja Kultūras karti. Tagad tā divus gadus ir izstrādāta, tiek pārbaudīta un pielāgota. Taču sistēma ir izstrādāta ilgi, ir daudz izmaiņu, attiecīgi nepieciešami labojumi. Es ceru, ka drīzumā tiks palaists radošo braucienu modulis. Tos varēs iesniegt tikai elektroniski. Testēsim darba režīmā līdz jaunajam gadam, ja normāli strādās, tad no jaunā gada praktiski visa projektu iesniegšana pāries elektroniskajā vidē. Bet steiga tāpat turpināsies, jo visi mēģinās projektus iesniegt vienlaicīgi pēdējā brīdī.

Bieži apstrīd VKKF konkursa rezultātus?

Protams, mēģina apstrīdēt. Nevienam jau nepatīk saņemt atteikumu, tas ir pilnīgi saprotams. Cilvēki ir aizvainoti, jo katram jau viņa projekts liekas vislabākais.

Ja cilvēki ir ilgstoši izmantojuši VKKF finansējumu, gan jau viņiem rodas plašāks redzējums, un viņi vairs neapšauba konkursa rezultātus pat ja nesaņem finansējumu. Šāda apstrīdēšana drīzāk būtu saprotama no jauno pieteicēju puses.

Gluži otrādi, apstrīd tie, kas ir saņēmuši ilgstoši un vienreiz pēkšņi nesaņem. Viņiem tas šķiet trieciens, jo projekts ir tikpat labi uzrakstīts kā agrāk, bet pēkšņi finansējums netiek piešķirts. Problēma ir ļoti vienkārša – pirmkārt katru gadu mainās puse ekspertu, otrkārt, arī projekti konkurē savstarpēji. Uz dažiem konkursiem vienkārši saskrien lielāks skaits labu projektu. Es nezinu, kas to nosaka – mēness fāzes, gadalaiki, vai kas cits.

Tikko publiskajā telpā bija vērojama modes mākslinieku neapmierinātība ar VKKF konkursa rezultātiem. Kā jūs to komentētu?

Strahovas kundze, paužot savu neapmierinātību ar VKKF konkursa rezultātiem publiskajā telpā, aizmirsa norādīt pašu galveno – viņas un citu modes mākslinieku projekti, lemjot par finansējuma piešķiršanu, nekādā veidā netika un nevarēja tikt salīdzināti, jo iesniegti katrs citā programmā, katram no šiem konkursiem ir savs nolikums – Latvijas modes palāta un Baltic Fashion Week pretendēja uz finansējumu konkursā “Valstiski nozīmīgi kultūras pasākumi”, kurā saņēma finansējumu. Tas ir konkurss, ko VKKF izsludināja 2015. gada nogalē 2016. gada pasākumiem. Strahovas kundze Baltijas modes federācijas projektu iesniedza 2016. gada 1. konkursā Dizaina un arhitektūras nozarē. Šobrīd regulārajos konkursos nav tāda situācija, ka paliek pāri nauda, jo pietrūktu labu projektu – ir otrādi. Proti, ir ļoti daudzi labu, neatbalstītu projektu, kas saņem neveiklo atteikumu – “mazāk aktuāls”. Mēs nevaram rakstīt, ka mums nav naudas, lai atbalstītu projektu, ja mums ir desmit miljoni. “Mazāk aktuāls” visbiežāk nozīmē to, ka projekts ir labs, bet konkurējot ar citiem labiem projektiem, prioritāri ir bijis piešķirt finansējumu kādam, kura īstenošanas termiņš ir tuvāk konkursa noslēgumam, vai kādam, kura ideja sakrīt ar konkrētā brīža kultūras dzīves pašām neatliekamākajām vajadzībām. Šobrīd esam ļoti nopietni apņēmušies, finansējot projektu, piešķirt vismaz 50 procentus no pieprasītā finansējuma.


Attēls — Analītisko pētījumu laboratorija un LKA Zinātniskās pētniecības centrs

Kāds ir vidējais atbalsta procents šobrīd?

Šobrīd tas tuvojas 30 procentiem, krīzes laikā bija ap 15 procenti.

Kādēļ jūsuprāt ir arvien vairāk labu projektu?

Redzams, ka radošajā vidē notiek arvien vairāk labu lietu. Es domāju, ka šī attīstība ir daļēji arī Kultūras ministrijas un VKKF darbības rezultāts. Redzam, ka nāk klāt lielie pasākumi, ik pa laikam kāds atvēzējas uzsākt kaut ko jaunu. Nav arī daudz pasākumu, kas vairs nenotiek. Ir ļoti žēl, ka vairāk nenotiek [kinofestivāls] “Arsenāls”, jo vienkārši Augustam [Sukutam] apnika to darīt, vai arī viņš vairāk nespēja turēt lielo organizatorisko slodzi.

Bet lielo pasākumu finansēšana patiesībā būtu jārisina pēc būtības – proti jānošķir, kas finansē lielus tradicionālus pasākumus – mēs vai Kultūras ministrija.

Vai tradīcija pati par sevi ir pietiekams arguments valstiskam atbalstam? Kādiem kritērijiem atbilstot, viens pasākums kļūst tik nozīmīgs un iesakņojies, ka tā izdzīvošana kļūst par valstisku jautājumu?

Tā ir normāla sistēma – valsts uzņemas finansiālo atbildību par norisēm, kas tai šķiet kultūrpolitiski būtiskas. Beidzot esam vismaz sakārtojuši jautājumu par Venēcijas biennāli. Šobrīd ministrija tai ir rezervējusi noteiktu naudas summu. Nav jābūt tā kā bija agrāk – daļu biennālei iedeva ministrija, pēc tam vēl daļu prasīja VKKF. Ja valsts uzskata, ka politiski tāds pasākums vajadzīgs, tad rezervējam tam naudu un arī atrodam labāko realizētāju. Tas nav VKKF uzdevums. Tāpat agrāk bija ar lielajām balvām. Bija viens brīdis, kad katra nozare bija izdomājusi, ka vajag balvu. Tagad Nacionālā kultūras padome ir noteikusi, ka ir apmēram desmit galvenās balvas, ko finansē valsts. Ja kāds vēlas veidot jaunu, tad sniedz VKKF iesniegumu un, ja saņem atbalstu, tad pēc tam var mēģināt pierādīt, ka tā ir iekļaujama ministrijas sarakstā.

Ir arī valsts deleģētās funkcijas, ko var saņemt NVO.

Šīs NVO deleģētās valstiskās funkcijas ir tas, ar ko vēl neesam tikuši galā. Mēs bijām gatavi tās pilnībā pārņemt no Kultūras ministrijas VKKF paspārnē, taču nevalstiskās organizācijas noprotestēja, jo uzskatīja, ka ir būtiski, ka viņu dokumentos parādās, ka tās atbalsta arī Kultūras ministrija, ne tikai VKKF. Tas bija viens no iemesliem, kādēļ ir šis viens neatrisinātais jautājums par atbildību sadalījumu. Nevalstiskās organizācijas uzskatīja, ka, ministrijai formāli no tām atsakoties, tās tiktu politiski “pazeminātas”. Taču mēs būtu VKKF izveidojuši atsevišķu programmu, kur viņi konkursa kārtībā varētu pretendēt uz to pašu naudu.

Vai tad nesanāktu dublēt VKKF programmu par atbalstu nevalstiskajām organizācijām?

Nē, tas nav tas pats. Mērķprogramma “Profesionālu nevaldības organizāciju atbalsts” tika izveidota VKKF jau krīzes laikā, un tās ietvaros uz atbalstu var pretendēt jebkura nevalstiska organizācija, kas strādā kultūras nozarē. Šī valsts deleģētā funkcija ir elitārāka atlase precīzāk definētām darbības jomām, kurā var saņemt papildlīdzekļus, ja organizācija ir apliecinājusi savu spēju sistemātiski strādāt konkrētajā jomā.

Atbildot uz pavisam elementāru jautājumu – kāpēc vispār tika radīts VKKF un kāpēc kultūras finansēšana nenotiek tiešā ministrijas paspārnē?

Lai labāk izvērtētu projektus. Agrāk tas notika ministrijas paspārnē, kurā bija ekspertu komisija, kas tad arī izvērtēja projektus. Es pats atceros, ka sniedzu projektu tādam konkursam – tas bija ap 1997. gadu. Lietuviešiem šī sistēma eksistēja ļoti ilgi. Bet VKKF ekspertu jaudu nevar salīdzināt ar ministrijas kapacitāti. Ministrijā bija viens eksperts katrai nozarei, līdzīgi kā Rīgas domē. Manuprāt, ir diezgan būtiski, ka VKKF katrā komisijā ir septiņi eksperti, kas vairāk vai mazāk arī pārstāv katru apakšnozari, un ir diezgan būtiski, ka vērtējums netiek politiski iespaidots, kā tas būtu iespējams ministrijā. VKKF tas tiek politiski iespaidots tajā izpratnē, ka mēs saņemam budžetu caur ministriju, un katrs ministrs var pateikt, ka, ja darīsiet kaut ko ne tā, tad es necīnīšos par jūsu budžetu.

Tā ir bijis?

Ir bijušas dažādas sarunas, un tieši tādēļ ir jābūt neatkarīgam budžetam, saņemot finansējumu no nodokļiem. Ministri ir dažādi. Latvijā valdības mainās strauji, līdz ar to arī ministri. Katram ir vai nav sadarbības pieredze ar VKKF, ir izveidojies labs vai slikts, vai neitrāls viedoklis par fondu, bet, kādu laiku pastrādājot, ministrs ļoti labi saprot un arī redz VKKF priekšrocības. Ir jau, protams, arī mīnusi – kā katrai sistēmai.

Kādēļ ir tieši septiņi eksperti?

Visdrīzāk tādēļ, ka igauņiem ir septiņi (iesmejas). Mums tieši šobrīd notiek diskusijas Pētījuma par VKKF kultūras nozaru finansējuma sadalījumu kontekstā. Tur ir daudz interesantu lietu un viena no tām, ko mēs šobrīd apspriežam, ir – vai vērts samazināt ekspertu skaitu. Ir viedoklis, ka mazāks ekspertu skaits nekādu ļaunumu nenodarīs, un ir pretējs viedoklis, ka tieši šie septiņi ir priekšrocība. Ja man personīgi vaicātu, tad es pat būtu kādā brīdi gatavs izmēģināt pilnīgi radikālu risinājumu uz ierobežotu laiku – ka ir viens eksperts. Septiņi eksperti, tā teikt, septiņreiz sadala atbildību. Ja ir viens, tad atbild par visu. Septiņu gadījumā ekspertam ir iespēja pateikt – es jau biju par, bet tie pārējie bija pret un rezultātā nesanāca neko piešķirt. Savukārt, ieceļot vienu ekspertu, jāsaprot, ka neviens nebūs Dievs un nespēs visam nozarē kārtīgi izsekot līdzi.

Un uz vienu ekspertu var izdarīt konkrētāku spiedienu.

Tas pat nav būtiskākais. Vienkārši ir nozares, kuras ir tik sazarotas, ka vienam cilvēkam ir neiespējami varēt visu pārzināt. Septiņi ir pieņemts kā optimālais skaits, bet ir bijušas diskusijas, ka mazajās nozarēs varētu būt pieci vai pat arī trīs.

Kas ir mazās nozares?

VKKF pēc finansējuma sadalījuma un projektu skaita var ļoti labi redzēt, ka ir lielās nozares, kur pieprasījums ir lielāks.

Budžets tiek katru gadu pielāgots procentuālajam pieprasījumam, ne tā?

Jā, protams. Ir interesanti – ja palasa pētījumu, tad, piemēram, atklājas, ka igauņi vispār nekad nav veikuši pārdali starp nozarēm. Viņi kā sākumā sadalīja, tad tā arī turpina. Savukārt tas, ka Latvijā finansējums kādreiz tika mainīts pēc katra konkursa, igauņiem likās ekstrēmi un neiespējami, bet pie mums tas normāli funkcionēja. Skatāmies uz igauņiem, vērtējam sevi, secinām, ka tomēr ir lietas, kas pie mums darbojas labāk nekā pie igauņiem. Proti, tieši šis nepārtrauktais nozaru monitorings, kura rezultātā finansējums tiek pielāgots pieprasījumam. Mēs mēģinām panākt, lai visās nozarēs būtu apmēram vienādi apstākļi. Lai nebūtu tā, ka viena nozare laika gaitā kļūst izdzīvot nespējīga, jo ir kaut kāds vēsturisks finansējuma sadalījums. Finansējumam ir jāmainās, pielāgojoties pieprasījumam, un nozarēm jābūt līdzvērtīgām iespējām izdzīvot. Tāpēc mēs pasūtījām pētījumu, jo redzam ar neapbruņotu aci, ka ir nozares, kurās ir ļoti liels valsts atbalsts budžetā – infrastruktūrai, algām. Un ir nozares, kurās atbalsts ir tuvu nullei vai tas veidojas tikai no VKKF konkursu piešķīrumiem.

Jūs varat nosaukt tās?

Lielās ir, piemēram, mūzikas nozare, kur ir valsts struktūras, orķestri, koncertzāles, pašvaldību struktūras, tāpat teātra nozare, kur ir valsts teātri un štatā strādā cilvēki, bet ir nozares, kurās nav šādas struktūras – literatūras nozare, laikmetīgā deja, vizuālā māksla. Tajās valsts nemaksā algas, un cilvēki dzīvo tikai no sava radošā darba. VKKF ir daļa no kultūras atbalsta, mums ir jāsaprot, kurām nozarēm ir grūtāk izdzīvot. Piemēram, rakstnieks ir pilnīgi pats par sevi – saņem tik, cik viņam izdevējs samaksā honorārā, kas Latvijā nav liels, par to nav iespējams nodrošināt izdzīvošanu, kamēr top nākamais darbs.

Runājot par rakstniecību – kas notiks tālāk, ja vairs nav Literatūras centra?

Literatūras centra funkcijas jau netika likvidētas. Tās tika sadalītas – daļu pārņēma Rakstnieku savienība, daļu – Ventspils Starptautiskā rakstnieku un tulkotāju māja. Tur nekas nenobira garām, literatūras nozare turpina strādāt. Visdrīzāk jātiek skaidrībā pašai nozarei, kā tā tālāk dzīvos. Literatūras centrs ar savām funkcijām bija ļoti nepieciešams. Tur vienkārši vadības kļūdu dēļ notika tas, kas notika.

Kāpēc tad bija jācieš pašam centram?

Tādēļ, ka centrs bija juridiska persona. Centra vadītājs ir tikai algota persona, kas tiek pieņemts darbā.

Bet firmas jau pārsvarā netiek likvidētas tādēļ, ka vadītājs nav bijis uzdevuma augstumos.

Centra dibinātāji ir tā īpašnieki, un viņi nav uzraudzījuši sava īpašuma pārvaldību, centrs ir iekļuvis parādos un attiecīgi nevar bērt naudu caurā mucā, cerot, ka varbūt kaut kas notiks.

Nevarēja izdalīt kā bankās – slikto daļu no funkcionējošā?

Šajā gadījumā diemžēl nevarēja – caurums bija pārāk liels. Lēmumu par likvidāciju pieņēma centra dibinātāji. Droši vien nebija citas iespējas, mēs jau neesam vienīgie, ir vēl VID un citi kreditori – gan fiziskas, gan juridiskas personas, kam LLC palicis parādā. Tur ir tā problēma, ka dibinātāji nereti nodibina savu institūciju un cer, ka viss notiks tāpat, bez uzmanīgas iedziļināšanās un sekošanas līdzi. Ja visas pilnvaras ir vienas personas rokās, sekas var būt nepatīkamas.

Kādēļ veicāt VKKF finansējuma pētījumu?

Pats būtiskākais bija tas, ko mēs neuzzinājām (iesmejas) – mēs domājām, ka pētnieki izpētīs situāciju kultūrā kopumā un piedāvās kādu formulu, kā labāk sadalīt naudu starp nozarēm. Bet viņi pateica, ka tas nav iespējams pie tā modeļa, kādā strādā VKKF – proti, ka nozares nav skaidri definējamas, tām nav stingru robežu, tāpēc arī nevar pateikt, cik katrai nozarei vajadzētu piešķirt. To, cik valsts iegulda katrā nozarē, gan ļoti labi var redzēt, tas pētījumā ir redzams. Bet par nozarēm pētnieki secinājuši, ka tās Kultūras ministrijā tiek definētas vienā veidā, VKKF citā, pašvaldībās – vēl citā, un iesaka vispār atteikties no nozaru dalījuma. Mēs izveidojām darba grupu, lai šo pētījumu detalizēti analizētu un secinājām, ka īsti neesam gatavi atteikties no nozarēm. VKKF ir divi veidi kā tiek sadalīta nauda – viens ir nozaru princips, otrs – mērķprogrammu princips. Ja pilnībā atsakās no nozarēm, tad paliek tikai mērķprogrammu princips. Man liekas, ka pētnieki vairāk ir skatījušies tikai uz regulārajiem nozaru finansēšanas konkursiem, un mērķprogrammas it kā nav pamanījuši. Puse mūsu finansējuma jau šobrīd tiek sadalīts ārpus nozarēm.

Kādēļ ir ieviestas mērķprogrammas?

Tas ir ļoti labs naudas sadales veids, pēc tā var vieglāk vērtēt iesniegtos projektus. Mērķprogrammai ir konkrēts, precīzi definēts mērķis, ierobežojumi attiecībā uz iesniedzamo projektu loku, var vērtēt projektus pēc ļoti stingriem kritērijiem. Mūsu lielākā problēma regulārajos konkursos ir – kā izvērtēt pēc līdzīgiem kritērijiem dažādus projektus pēc būtības, teiksim, kā salīdzināt grāmatas izdošanu un svētku organizēšanu.

Vai šis kultūras finansējuma pētījums ir ierobežota budžeta diktēts tai izpratnē, ka tāds pētījums nebūtu vajadzīgs, ja būtu pietiekami daudz līdzekļu un attiecīgi mazāk neapmierinātības un vajadzības domāt par to, kā naudas līdzekļu pārdali optimizēt?

Nē, es domāju, ka budžeta apmēram nemaz tik liela ietekme nav. Ja tas kļūtu katastrofāli mazs, tad sāktos kašķi, protams. Krīzes karstākajā punktā, kad sākās samazinājums, mēs nolikvidējām pilnīgi visas mērķprogrammas, izņemot divas, viena no kurām bija nevalstisko organizāciju atbalsts. Kašķis pie nabadzības ir lielāks. Bet pirms krīzes bija viens brīdis, kad varēja redzēt, ka ir pat lietas, kurām finansējums tuvojas saprātīgam līmenim – bija mērķprogrammas, kurām atbalsts bija pāri par 70 procentiem.

Kāds tagad ir atbalsta procents?

Ap 30 procentiem. Dažās mērķprogrammās nedaudz labāk. Jo precīzi definētais mērķis samazina iesniedzēju loku. Tai pašā laikā Latvijas simtgades programmā mērķis ir definēts tik plašs, ka tur būs iespējams atbalstīt procentuāli mazāku skaitu iesniegumu – var iesniegt ļoti daudz dažāda veida projektus.

Kad notiek kašķi starp atbalsta pieteikumu iesniedzējiem un VKKF, vai ir garantijas, ka nākamreiz šiem pašiem cilvēkiem iesniedzot uz izvērtēšanu, nebūs arī negatīvo emociju fons?

Fons vienmēr būs, dabīgi.

Vai tas var ietekmēt lēmumu pieņemšanu?

Es nezinu, jo nevaru ielīst ekspertiem dvēselē, bet es pieņemu, ka jā.

Tam tā nevajadzētu būt.

Ietekmēt var viss. Arī laika apstākļi. Var jau arī būt, ka eksperti nākamreiz būs nobijušies un atbalstīs skandālistu, lai tik nebļaustās. Bet normāli vērtēšanā vajadzētu ietekmēt kvalitātei un iepriekšējās sadarbības pieredzei. Mēs kontaktējamies ar milzīgu daudzumu juridiskām un fiziskām personām, un 18 gadu pastāvēšanas laikā mums par tiem priekšstats ir izveidojies. Ir tādi, ar kuriem nav nekādu problēmu, kas visu izdara labi, kvalitatīvi un laikā atskaitās. Protams, ka tas ietekmē lēmumu pieņemšanu. Un ir tādi, ar kuriem problēmas ir vienmēr – kuriem plānotais atceļas, kuri laikā neatskaitās, kuriem nepārtraukti rakstām atgādinājuma vēstules, ka jāievēro līguma saistības. Mums viņi ir jādzenā rokā, un tad viņi vēl ir neapmierināti, ka neesam viņus sadzinuši laicīgāk, jo viņi tagad kā parādnieki nevar iesniegt nākamo projektu. Un arī tas ietekmē, protams. Eksperti mainās, administrācija informē nākamo sastāvu par šādiem iesniedzējiem, un šie nelaimes putni nereti tiek izslēgti no procesa līdz brīdim, kamēr spēj ievērot mūsu finansēšanas nosacījumus.

Jūs minējāt iepriekšējās sadarbības pieredzi. Vai tas nozīmē, ka jauniem iesniedzējiem, ar kuriem VKKF šādas pieredzes nav, var paiet zināms laiks, pirms viņi saņem pozitīvu atbildi?

Diez vai te var savilkt tādas likumsakarības. Man šķiet, ka mūsu ekspertu korpuss ir ļoti tolerants. Cik es esmu novērojis, tad starp ekspertiem ir, piemēram, augstskolu pasniedzēji, kas jauniešus zina bezmaz no skolas vecuma. Un tur ir tā priekšrocība, kas nebūtu, ja vērtētu pēc kādiem kritērijiem 10 baļļu sistēmā ar cipariem, un eksperti viens ar otru nekomunicētu, kā tas notiek, piemēram, Eiropas projektos. Tad, iespējams, tiem jaunajiem būtu problēmas tikt līdz finansējuma saņemšanai. Bet mums pat VKKF nolikumā ir ierakstīts, ka vienam ekspertam jābūt no nozares mācībspēkiem. Ekspertiem diskutējot, ir iespēja vienam pārliecināt pārējos sešus, ka ir vērts jaunietī investēt tagad un neļaut kārpīties vēl piecus gadus, rezultātā pazūdot no aprites. Manuprāt, tagad jauniešiem ir ideāla situācija uzsākt radošo darbību, salīdzinot kaut vai ar to laiku, kad es pats pabeidzu augstskolu. Mums bija pilnīgi skaidrs, ka mēs kādus desmit gadus veiksim kādus citus darbus, māksla būs vaļasprieks, kuram varēsim veltīt tikai savu brīvo laiku, un tad pēc kaut kādiem desmit gadiem mēs varbūt varēsim pievērsties savam arodam. Mūsu laikā nebija nekādu iespēju saņemt šādu finansējumu. Šobrīd jau uzreiz vari pretendēt uz radošā darba atbalstu.

Varbūt, ka šis atbalsts arī notur daļu jauno cilvēku Latvijā?

No vienas puses varbūt notur, bet no otras puses arī palīdz integrēties Eiropas kultūrā, jo manuprāt viņiem tas ir obligāti jādara. Literatūra ir gan kas cits – es neteiktu, ka būtu labi, ja latviešu rakstnieki sāktu rakstīt, piemēram, tikai angliski. Bet ir jāstrādā pasaules un Eiropas vidē, mēs nevaram koncentrēties vienīgi uz Latviju. Pat ja cilvēks dzīvo Londonā, viņš tāpat ir latviešu mākslinieks. Es domāju, ka viņiem ir jāizmēģina konkurēt ārpus Latvijas robežām, jo tas tāpat ir skaidrs, ka viņi ir mūsējie. Ko dotu, ja Elīna Garanča dziedātu tikai Rīgas operā galvenās lomas visās izrādēs? Mums ir būtiski, ka viņu pazīst pasaules līmenī. Daudzās nozarēs mums ļoti pietrūkst plašākā mērogā atzītu mākslinieku. Vizuālajā mākslā, dzīvojot Latvijā, ir ļoti grūti. Ir jābrauc ārā un jāmēģina izsisties.


Edgars Vērpe. Foto: LETA

Jums pašam vadot VKKF, nav nožēlas, ka glezniecībai nevarat nodoties pilnu laiku?

Pienāca brīdis, kad es sapratu, ka arī citas lietas interesē. Es uzņēmos reformēt Rozentāla skolu un sapratu, ka tas ir tikpat radošs darbs kā gleznošana. Tad pieteicos uz konkursu VKKF, kad te mainījās vadība. Tas man arī šķita radošs izaicinājums.

Kas jums ir palīdzējis noturēties VKKF tik ilgi, ministriem nākot un ejot?

Es neturos, man nav mērķis noturēties.

Bet jūs neviens nav atlaidis.

Mani var atlaist padome – ja viņi uzskata, ka es kaut ko daru nepareizi, viņi kaut rīt to var izdarīt.

Uz cik ilgu laiku VKKF vadītāju ieceļ?

Tas nav definēts. VKKF direktors ir administrācijas vadītājs, proti, izpilddirektors. Varbūt būtu jēga likt kaut kādus termiņus, bet domāju, ka tos būtu lietderīgāk likt, ja būtu plašākas pilnvaras. Direktoram ir salīdzinoši ierobežotas pilnvaras. Attiecībā par naudas sadalījumu nav nekādu pilnvaru, pilnvaras ir uz lēmumu izpildi – lai visi lēmumi tiktu ātri, loģiski un sakarīgi izpildīti. Lai nozaru kuratori saprastu, ka viņi strādā mākslinieku dēļ, nevis mākslinieki viņiem, ka visa sistēma ir radīta, lai palīdzētu dzīvot kultūras videi.

Šķiet, nav dzirdēts, ka par VKKF kāds tā spļaudītos kā par valdību.

Nē, spļaudās jau. Vienmēr būs cilvēki, kuri neticēs, ka viņi ir zaudējuši godīgā izvērtējumā, un meklēs kopsakarības, kādēļ nav iedots viņiem, bet ir iedots citiem. Manuprāt, katram, kurš strādā kultūrā, būtu vērts šeit pastrādāt kā VKKF ekspertam, tad tā situācija kļūtu saprotamāka no abām pusēm. Tie, kas kādreiz ir bijuši eksperti, nesaņemot atbalstu saviem projektiem, saprot un pieņem situāciju. Grūtāk ir runāt ar tiem, kuri saka, ka neies nekad par ekspertiem, jo negrib citiem dot vai nedot, un, tiem, kas apgalvo, ka VKKF dodot tikai savējiem. Jā, tā ir, mēs dodam tikai savējiem, un tie savējie ir zināms skaits – tie ir visi, ar kuriem esam slēguši līgumus. Iesniedzēju skaits jau nav ļoti liels. KM lēš, ka kultūrā vispār darbojas tikai kādi 7000 cilvēki. Tā ir, mēs nedodam finansējumu ikvienam, kurš no ielas ienāk un palūdz naudu. Projekts ir jāuzraksta, un kaut kas radošs ir jāpaveic. Bet, piemēram, Igaunijas fonda vadītājs pētījumā ietvertajā intervijā ir atzinis, ka, lai arī viņiem naudas ir divreiz vairāk nekā Latvijā, un šis ir ļoti labs periods, vienalga ir pietiekami daudz neapmierināto, jo iestāde, kura sadala valsts naudu, kuras visiem prasītājiem noteikti nekad nepietiks, vienmēr tiks kritizēta.

Arguments par to, ka nauda tiek dalīta tikai savējiem, būs vienmēr, un to arī nekad nevarēs apgāzt.

Bet arī nevajag apgāzt. VKKF ir domāts tiem, kuri strādā kultūrā, un tie visi ir savējie.

Jūs minējāt, ka ir labi uzrakstīti iesniegumi, kas saturiski ir vāji. Vai eksperti uz tādiem iekrīt?

Tas ir atkarīgs no eksperta profesionālisma. Bija viens brīdis, kad mainījās visi eksperti vienlaicīgi, tagad vienā piegājienā mainās puse. Tas ir labi, jo palīdz jau ilgāk strādājušo ekspertu pieredze.

Kas ir tas, ko jūs varētu ieteikt jaunam projektu iesniedzējam?

Tas ir vienkārši – paņem nolikumu, ej cauri visiem tā punktiem un raksti, kas tur ir prasīts. Raksti īsi, koncentrēti, pēc tam iedod izlasīt vēl kādam, lai pārliecinātos, ka cilvēks vispār saprot, ko esi uzrakstījis. Ir ļoti būtiski prast noformulēt savu ideju tā, lai to saprot arī citi. Tie, kas paši bijuši eksperti, jau saprot, ka, ja tu raksti desmit lapu iesniegumu, sāc no 17. gadsimta un beidz ar to, ka tev būs, teiksim, pilsētas svētki, tad jebkurš eksperts sāks pie devītās lapas ienīst iesniedzēju par labi zināmas vēstures pārstāstu. Eksperts lasa vairāk nekā 100 projektus un priecājas par katru, kurš koncentrēti, īsi un skaidri ir uzrakstījis, ko grib darīt, un, piemēram, Vizuālās mākslas nozarē vēl ilustrējis to ar kādu materiālu. Es dažkārt brīnos par cienījamiem māksliniekiem, kas ilgstoši strādājuši savā laukā, bet, iesniedzot iesniegumu, nepievieno vizuālu materiālu.

Viena no pamanāmākajām Latvijas kultūras izpausmēm ir arhitektūras pieminekļi. To ir daudz un drausmīgā stāvoklī. Vai šīs situācijas uzlabošanā VKKF var līdzdarboties?

Kultūras mantojuma nozare VKKF ar to nodarbojas, bet, manuprāt, mūsu valstij vispār šai nozarei ir stipri par maz naudas, lai arī minētā pētījuma griezumā kultūras mantojuma nozare atklājās kā tā, kurā visvairāk investēts. Šķiet, ap 30–40 procentu no visa kultūras budžeta. Es šaubos, vai mēs piedzīvosim tādu brīdi, kurā varēs pateikt, ka kultūras mantojuma nozarei pietiek. Manuprāt, ir jāizvēlas tās lietas, ko valsts var glābt un ko varbūt nemaz nevajag glābt. Tāpēc jau arī ir Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija ar daudziem ekspertiem. VKKF kultūras mantojums vienkārši ir viena no nozarēm. Tikpat labi varētu izveidot atsevišķu kultūras mantojuma glābšanas fondu ar tādu pašu budžetu kā VKKF un vienalga ar to būtu par maz. Taču reizē arī ir lietas, kurās pie esošajiem apstākļiem vienkārši nav iespējams ielikt vairāk naudas. Teiksim, nopietnai restaurācijai mēs pat, iespējams, varētu dot vairāk naudas, bet nav jau cilvēku, kas to spēj izdarīt, jo tas ir ilglaicīgs process, un meistari uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Teiksim, viens meistars noteiktā periodā var restaurēt tikai vienas ērģeles. Tur ir tā problēma, ka, no vienas puses, ir par maz to, kas arodu pārvalda, bet, no otras puses, viņu arī vairāk nevar būt, jo nav pietiekami daudz naudas. Savukārt ērģeles un baznīcas, ko katrs, kā nu spēj, mēģina turēt pie dzīvības, mums ir daudz.

Šībrīža VKKF finansējums ir desmit miljoni, ne tā?

Apmēram, pieskaitot Latvijas mežu finansējumu.

Vai tas ir tāds, kā pirms krīzes?
Pirms krīzes bija nedaudz lielāks nekā tagad. Mēs esam starp 2007. un 2008. gadu finansējuma ziņā.

2014. gadā tika runāts, ka pirms 2018. gada izdosies sasniegt pirmskrīzes finansējumu.

Neizdosies. VKKF finansējums trīs gadus pēc kārtas tika palielināts par pusotru miljonu, toties nākamajos trijos gados nekāds palielinājums nav paredzēts, un mēs sēdēsim ar tādu finansējumu, kāds ir tagad.

Bet budžets taču tiek pieņemts no gada uz gadu?

Tāds tas ir plānots šobrīd turpmākajiem trīs gadiem, un es domāju, ka pie šībrīža situācijas tas vēl ir labi, jo var rasties plāns VKKF naudu ņemt nost. Bet neatkarīgi no naudas daudzuma, mums ir jāmaina finansēšanas modelis. Es esmu gatavs sarunām par tā maiņu, pat ja tam vajadzīgs pārejas periods. Pats princips ir nepieciešams, nevis nauda.

Kādēļ finansēšanas modelis ir svarīgāks par naudu?

VKKF nedrīkst būt atkarīgs no politikas un, ja pie varas ir kāda partija, kas vēlas realizēt savas idejas caur kultūru, tad viņi var ļoti labi izmantot VKKF, pasakot, ka jums ir jādara tas un tas, ja vēlaties, lai jūsu budžets palielinās vai paliek tāds kā ir.

Vai nebija domāts līdz aprīļa sākumam pieņemt lēmumu par to, kādam šim finansēšanas modelim jāizskatās?

Tur nekas nav jāpieņem – mums tas ir pilnībā skaidrs. Mēs jau bijām tikuši līdz [Laimdotas] Straujumas valdībai ar koncepciju, esam izstrādājuši konkrētu modeli, un mums prātā ir konkrēts pārejas periods. Viss jau bija. Bet vienā brīdī viss apstājās, valdība nebija gatava šo koncepciju atbalstīt, kaut arī visas partijas bija solījušas, ka ir par to. Tajā brīdī valdības ministri bija to aizmirsuši un izlikās, ka viņiem šīs lietas nav saistošas. Atcēla šī jautājuma izskatīšanu, un tad mainījās valdība. Nu mēs iesim ar jaunu piedāvājumu. Ir apmēram 12 cilvēku darba grupa un mēs strādājam, lai izveidotu tādu VKKF likumu, kas nebremzētu VKKF neatkarību, un kas turpmākos desmit gadus nebūtu jāpārskata.

Un tālāk?

Uz valdību – jāiet pie tās un jāpiedāvā mainīt finansēšanas modeli. Valdības deklarācijā arī ir ierakstīts, ka VKKF finansēšanas modelis tiks pilnveidots.

Ko jūs piedāvājat šajā modelī?

Šobrīd Baltijas valstīs ir 3 varianti. Viens ir igauņu, kas ir arī bijušais mūsu modelis, kur budžetā ienāk alkohola un tabakas akcīzes nodoklis, no tā noskaita 3,5 procentus – mūsu gadījumā tie bija 3 procenti. Igauņiem ieskaita četrreiz gadā naudu, kas ir ieņemta šajos nodokļos. Tur, protams, pastāv riski, ka vienā brīdī šis nodoklis pēkšņi kādu iemeslu dēļ neiekasējas, kā paredzēts. Tā reiz arī VKKF atcēla vienu konkursu, jo neienāca nauda no šī nodokļa. Tur ir tas zināmais risks, uz ko reiz arī [Einārs] Repše spēlēja – sāks mazāk pīpēt, kur jūs naudu ņemsit? Valdība turpretim vienmēr jums iedos tik, cik vajag. Viņš nāca runāt par modeļa maiņu, un mēs ļoti iebildām, sakot, ka šo modeli čakarēt ir bezjēdzīgi. Tā viņi to sabojāja ar labiem nodomiem. Latvijas variants VKKF gadījumā ir kā valsts iestādei ar ikgadēju budžetu, un tas, cik iedod, ir atkarīgs no valdības. Katru reizi ir jācīnās par to, lai nenoņem nost vai lai iedod vairāk. Atkarībā no izpratnes ministrijā ir dažādi varianti – tad 10 procentus liek klāt, tad nedod neko, tad ņem nost. Mūsu pieredzes līkne ir ļoti sarežģīta, salīdzinot ar, teiksim, igauņiem, kas izgāja visu krīzi ar 15 procentu zaudējumu savā budžetā – tas bija tas, par cik kritās akcīzes nodokļu ieņēmumi. Mums kritās par 74 procentiem – diezgan liela starpība. Lietuvieši vēroja šo visu un pēc krīzes uzbūvēja savu sistēmu. Sākumā viņiem bija maz naudas, 1 procents no minētajiem nodokļiem. Bet viņi iekasētos nevis pārskaitīja uzreiz, bet ņēma iepriekšējā gadā iekasētos. Viņi ar to 1 procentu eksistēja kādus trīs gadus, tad saprata, ka ar to ir par maz, un uzlika 3 procentus. Tas, ko mēs tagad piedāvājam pārejas modelim, ir šis lietuviešu modelis – paņemam iepriekšējā gadā no minētajiem trīs nodokļiem iekasēto un to iebudžetējam. Tad nav nekādu problēmu, nav katru reizi jāsāk cīņa no jauna.

Kur ir garantijas, ka valdība neatsviedīs atpakaļ jūsu piedāvājumu ieviest veco finansēšanas modeli arī šogad?

Es domāju, jo tuvāk nāk vēlēšanas, jo grūtāk ir ko atsviest atpakaļ, jo, nepildot solījumus, ir jāargumentē, kādēļ. Mēs uzmāksimies pietiekoši nekaunīgi.

Tā parasti ir Finanšu ministrija, kas pieliek kāju priekšā jūsu plāniem, ne tā?

Nevis parasti, bet vienmēr. Viņu uzstādījums ir, ka nauda ir jāsadala politiķiem.

Savukārt politiķi pasaka, ka naudas nav?

Nu ja, un tad nav ko dalīt.

Jūs minējāt, ka līdzekļu pieaugumu neparedzat vēl trīs gadus. Kas tas ir par tādu trīsgadu plānu?

Trīs gadus uz priekšu ir saplānota tā saucamā bāze. Labi, ka ir. Valsts nevar balstīties uz viena gada budžeta aplēsēm. Mūsu gadījumā nav labi, ka nevaram ilgtermiņā finansēt projektus, jo VKKF likums ir tik bezjēdzīgi uzbūvēts, ka strādājam kā tādi viendienīši – konkrētā budžeta gada ietvaros.

Agrāk daudz runāja par tā dēvētajām radošajām industrijām. Tagad mazāk izskan šī frāze. Ko jūs par to domājat?

Viss ir kārtībā. Kino ir radošā industrija, grāmatniecība, arhitektūra arī pēc būtības tā ir, bet tas, par ko pie mums runā, kā par radošo industriju, pamatā ir dizains. Es domāju, ka tur viss normāli notiek. Mums pirms trīs gadiem bija radošo industriju programma un palika pāri nauda, ko nebija, kam sadalīt. Mēs tos projektus vērtējām no diviem skatupunktiem – no biznesa un radošā viedokļa. Bija interesanti – tiem, kuriem bija ļoti labi biznesa plāni, bieži vien bija vāji radošie produkti un otrādi. Būtībā jau ir tā – kolīdz māksla tuvojas biznesam, tā deģenerējas un kļūst par plašpatēriņa preci.

Jūs likvidējāt šo programmu?

Nē, nelikvidējām, mēs vienkārši redzējām, ka tā īsti nefunkcionē. Redzējām, ka nozares ar radošajām industrijām strādā, bet nav īsti jēgas taisīt šādu atsevišķu programmu.

Vai mērķprogrammas plānots saglabāt?

Kā kuras, ir arī īslaicīgas – kā Raiņa un Aspazijas mērķprogramma, kas bija vienam gadam.

Bet mērķprogrammas nozarēs?

Ja finansējums būs, tad nav pamata tās likvidēt. Nozares pašas saprot, ka mērķprogrammas ir labas, lai naudu mērķtiecīgāk izlietotu. Manuprāt, šobrīd tas notiek ļoti normāli. Kad pirmās mērķprogrammas izgudroja, dažas bija apšaubāmas, bet šobrīd tās tiešām ir pārdomāti izveidotas, un ir saprotams, kādēļ tās vajadzīgas.

Vai pats nozaru sadalījums saglabāsies?

Mēs runājam par to, ko varētu mainīt. Pētījumā, piemēram, ir piedāvājums pārdēvēt literatūras nozari par grāmatniecības nozari. Tāpat arī modernā deja ir nodalīta no mūzikas un pāriet uz Teātra nozari, kas varētu tikt pārsaukta par Skatuves mākslas nozari. Dalījums varētu būt līdzīgs esošajam, tomēr kaut kas arī varētu mainīties. Gala lēmumu tuvākajā laikā par to pieņems VKKF padome.

Kā ir ar starpdisciplināro nozari, kas allaž ir bijusi ērta ar to, ka tajā varēja pieteikt projektus ar grūtāk nosakāmām žanru robežām?

Šobrīd Starpdisciplināro projektu nozarē ir lielākā sacensība un vismazāk naudas – pie tā nonācām apzināti. Pašos fonda pirmsākumos bija tolaik sauktā Starpnozare, bet tur notika interesants process. Projektus vērtēja VKKF padome, nevis nozares. Visu laiku auga pieprasījums. Mēdza iesniegt tos projektus, kas nozarē naudu nesaņēma, vieglāk bija saņemt naudu Starpnozarē. Tad mēs sapratām, ka padome vairs netiek galā, jo projektu skaits bija milzīgs, visi padomes cilvēki lasīja arī atsevišķo nozaru projektus. Sapratuši, ka tā nevar, jātaisa atsevišķa nozares pārstāvju komisija, mēs to izveidojām. Bet tāpat izrādījās, ka Starpnozare turpina augt, jo tur labvēlīgi vērtē – nav tā profesionālā kašķīguma, kas ir citās nozarēs, kur kvalitātes latiņa tiek noteikta. Te kopā strādāja dažādu jomu speciālisti, kas iejūtīgi izturējās pret citām sfērām, ko tik detalizēti nepārzināja. Tā nu Starpnozare brieda un brieda, iesniedza jau kādus 300 projektus vienā konkursā, bet, kad sāka skatīties uz rezultātu, tad bieži tāds čiks vien bija. Bija arī ļoti labas lietas, protams, un tad sāka domāt, ka kaut kas jādara, lai saglabātu labās lietas, bet tiktu vaļā no uzslāņojuma, kas izveidojies. Braukājām, skatījāmies realizāciju un sapratām, ka daudz naudas aiziet pa tukšo, jo ir tādi brīnumi, ka mute paliek vaļā, un paši eksperti aiz kauna zemē lien par to, ko atbalstījuši (smejas)… Tad sapratām, ka mainīt var tikai stingri definējot, kas tad ir starpdisciplinārais un ierobežojot šo nozari finansiāli. Šobrīd, šķiet, Starpnozare ļoti normāli darbojas, bet atkal ir tas spiediens, ka jātaisa atsevišķa komisija. Esmu par, bet ar nosacījumu, ka nevar būt tā, kā bija kādreiz. Un pasakiet, kas tad būs speciālisti, kas var vērtēt projektus pārnozaru kontekstā, tādu Latvijā ir ļoti maz, nevarēsim nodrošināt likumā paredzēto ekspertu komisijas sastāva nomaiņu.

Vai pēdējā nozaru komisiju sastāva izvēlē nebija grūti atrast ekspertus?

Kā kurā nozarē. Piemēram, Literatūras nozarē bija grūti, jo tajā daudzi cilvēku dzīvo no VKKF stipendijām. Tiklīdz viņi te ienāk, tā viņi vairs nedrīkst saņemt stipendiju.

Bet viņu organizācijas drīkst?

Jā, bet rakstnieki jau nav organizācijas. Cilvēks, kas ir nozares ekspertu komisijā, nevar šos divus gadus saņemt nekādu VKKF naudu, tikai atalgojumu par eksperta darbu. Kad tiek lemts par viņa organizācijas vai tuvinieku projektu, tad lemšanas brīdī viņam jāiziet ārā. Bet eksperti nepieņem gala lēmumu par to, vai tiks piešķirts finansējums. Gala lēmumu pieņem padome, jo lēmumu par valsts naudas sadali var pieņemt tikai cilvēki, kas ir valsts amatpersonas statusā.

Runājot par finansējuma atjaunošanu – jūs minējāt, ka VKKF finansējums neatgriezīsies pirmskrīzes līmenī vismaz nākamajos trijos gados.

To ļoti grūti prognozēt. Plānā nepieaugs. Bet visas tās [Latvijas] simtgades lietas – kas tās administrēs? Tur jau arī būs līdzekļi.

Par finansēšanas modeļa maiņu – tas ir politisks lēmums. Proti, mūsu finansēšanas modeli nolikvidēja principiāli, jo tāds bija ne tikai mums, bet arī Ceļu fondam. Arguments ir – ja mēs dabūsim atpakaļ iepriekšējo modeli, tad tas būs precedents – arī Ceļu fonds prasīs.

Bet ar šādu argumentu var atrunāties mūžīgi, kāpēc lai pēc 3 gadiem kaut kas mainītos?

Es kā autobraucējs domāju, ka jāatjauno arī Ceļu fonds.

Bet kā lai politiķus pārliecina par kultūru?

Par kultūru? Nevar (smejas).

Tātad VKKF ir sasaistīts ar Ceļu fondu?

Nu, diemžēl. Es neesmu politiķis, bet, ja es būtu, tad es neredzu, kādēļ ir jābaidās no precedentiem. Tā ir aprobežotības pazīme. Manā izpratnē nevar vispār salīdzināt, teiksim, izglītību, ceļus, kultūru un medicīnu. Tās ir četras dažādas lietas un katrā var darboties citi principi. Tā bēdu leja ir tā, ka mums ir ļoti smagnēja domāšana, un arī destruktīva. Varbūt tās ir tās viensētnieku problēmas, kas mums ilgstoši nāk līdz. Nav visiem jāšuj vienādi ancuki. Igauņiem tāda problēma neeksistē. Viņiem ir sava likumdošana. Ja mums kādreiz sacīja, ka mēs visur piemērojam Eiropas likumdošanu, tad, man šķiet, ka mēs skrienam stipri pa priekšu ratiem ar Eiropas likumdošanu, piemērojot visādas nejēdzības, kas nāk no Eiropas.

Tātad cerība ir, ka atjaunos Ceļu fonda finansējumu un VKKF vecā finansējuma modeļa atkalieviešana būtu kā blakne?

Nē, tas būtu ideālais variants, ja atjaunotu Ceļu fondu – tad Finanšu ministrijas ierēdņiem būtu izsisti ieroči no rokām, un mums vairs nebūtu par ko uztraukties.

Bet tomēr – kas tad būtu arguments politiķiem, lai pārliecinātu viņus, ka jāatjauno vecais finansējuma modelis, ja pats sakiet, ka kultūra nav arguments.

Arguments ir tas, ka visu partiju politiķi sarunās ir izteikuši atbalstu mūsu piedāvātajam finansēšanas modelim. Nav neviena partija, kas teiktu, ka eksistējošais modelis ir jāsaglabā. Visi ir teikuši, ka viņi ir par mūsu piedāvātā modeļa ieviešanu. Savulaik izveidojām Kultūras aliansi, kur ir apvienojušies visu valsts iestāžu vadītāji, radošās savienības un NVO Kultūras padome, un mēs reizēm ejam runāties ar politiķiem. Arī tagad esam pieteikuši vizīti pie finanšu ministres un vaicāsim, kad tad realizēsim mūsu piedāvāto finansēšanas modeli – rīt, parīt, vai gaidām nākamo valdību.

Ko jūs vēl vēlētos mainīt VKKF likumā, izņemot finansēšanas modeli?

Šobrīd pat likumā noteikto VKKF mērķi varētu vienkāršot. Kādreiz tas bija vienkāršāks, bet, kad 2004. gadā to mainīja, tajā iekabināja kultūrpolitikas vadlīnijas. Normāli tās vajadzētu ierakstīt nevis mērķī, bet uzdevumā.

Vispirms pie ministres un tad uz Saeimu?

Es jau būtu gatavs iet kaut vai rīt.

VKKF jau droši vien politiski grūti izmantot, ņemot vērā, ka kultūra nav starp prioritārajām jomām?

No vienas puses tā ir, bet no otras puses kultūra ir jūtīgs jautājums. Arī ļoti neprognozējama nozare.

Kultūras cilvēki arī spēj būt diezgan skaļi.

Jā, skaļi un spējīgi sataisīt traci. Nav jau tā, ka ar kultūru pavisam nerēķinās. Īstu nerēķināšanos varēja redzēt krīzes laikā – tajā laikā mēs zaudējām, nebija pretim pietiekoši daudz argumentu.

Tad tā arī bija objektīva nepieciešamība, tomēr citas jomas bija svarīgākas.

Es domāju, ka tās ir muļķības. Esmu simtprocentīgi pārliecināts, ka kultūra nav tērējoša nozare – kultūra ir pelnoša nozare. Kultūrā ieguldītā nauda nāk atpakaļ. Kultūra Latvijā pelna daudz labāk nekā metalurģija, bet metalurģijā mēs mierīgi ieliekam 80 miljonus, kas aiziet skurstenī.

Kad jūs sakāt “kultūra pelna”, jūs to domājat taustāmi?

Jā, pilnīgi noteikti. Tās ir gan tās apmēram 7000 darbavietas, gan arī ir vairāki konkrēti analizēti piemēri. Pirmkārt pamata interešu objekts jebkuram, kurš brauc uz Latviju, ir kultūras mantojums. Pasažieri, kas iebrauc ostās ar lielajiem kuģiem jau neiet skatīties mūsu “Metalurgu” vai bedrainās ielas. Mums ir vecs piemērs – Cēsu Mākslas festivāla analīze 2012. gadā. [Direktoram Jurim] Žagaram palūdzām veikt šādu analīzi, jo tas notiek izolēti un vienā mazpilsētā, kurai nav liels budžets. Festivāla budžets bija 120 000 latu. Valsts iedeva 29 procentus, un uz tā pamata festivāls rakstīja projektus Eiropas fondiem un dabūja apmēram 47 procentus, pašvaldība iedeva apmēram 4 procentus, pārējo naudu – no biļetēm. Bet festivāla laikā Cēsu ienākumi palielinājās par 130 000. Tāpēc, ka notika festivāls, palielinās visi pašvaldības ieņēmumi, kas nāk no vietējiem nodokļiem un tā, kas tur notiek. Otrkārt, valstij aiziet PVN – 21 procents. Visi Cēsu restorāni, satiksme, viesnīcas dzīvo no tā, kas tur notiek. Ko iegūst cilvēki? Krietni lētākas ieejas biļetes pasākumos. Māksla cilvēkiem kļūst pieejamāka, jo ir valsts atbalsts. Žagars teica, ka, ja viņam nebūtu valsts atbalsta, viņš nesaņemtu arī Eiropas un sponsoru atbalstu. Valsts atbalstam nav jābūt simtprocentīgam, bet pietiekošam, lai piesaistītu pārējo finansējumu. Un tāpēc vien, ka notiek Cēsu festivāls, tur notiek arī citi pasākumi. Cēsu mērs [Jānis] Rozenbergs redz, kur ir tas labums, un secina, ka kultūra ir pelnoša lieta. Rīgā to tik vienkārši nevar sarēķināt, jo tā ir lielāka un sarežģītāka pilsēta, bet Cēsu piemērs demonstrē, ka kultūra nopelna skaidrā naudā, nevis tikai idejiski. Kļūst skaidrs, ka kultūra nekādā veidā nav tērējoša nozare – to var pateikt tikai nejēgas un finansisti.