Aleksandra Navratila. Sample Frames. 2011–2012. Izstāde Living Document – Naked Reality. Filadelfijas Laikmetīgās mākslas institūts, ASV. 2012

Attēla otrā dzīve 0

Intervija ar mākslinieci Aleksandru Navratilu

Odrija Fišere
11/05/2016 

Rīgas Fotobiennāles 2016 ietvaros Latvijas Laikmetīgās mākslas centra Ofisa galerijā līdz 20. maijam skatāma Cīrihē dzimušās, šobrīd Amsterdamā mītošās mākslinieces Aleksandras Navratilas (1978) izstāde Silbersee – vizuāli poētisks stāsts, kam pamatā patiesībā ir ekoloģiska katastrofa. Mākslinieci ieinteresēja Silbersee jeb Sudrabezers un aizrāva ideja par ķīmiskā piesārņojuma rezultātā radušos fotojūtīgu ainavu – tādu, kas varētu fiksēt to, kas notiek apkārt, un viss kļūtu par vienu lielu fotogrāfiju. Autore nejauši uzgāja kādu sen aizmirstu fotoarhīvu, kura attēli kļuva par pamatu trīs videodarbiem, grafikām un tēlniecības darbiem. Aleksandra bieži vien savos darbos izmanto attēlus, kas jau izgājuši no ikdienas lietošanas – dažādus tehniskos attēli, pamācības, paraugus, tādus, kas sākotnēji nav radīti kā mākslas darbi. Viņa tos pārskata, reanimē, maina kontekstu un iedod tiem citu dzīvi. Savu izpēti autore bieži vien sāk filmu un fotogrāfiju arhīvos, ejot no attēla formālajām kvalitātēm pie naratīvajiem, sociālajiem, politiskajiem un ekonomiskajiem apstākļiem, kas ir darbu pamatā.

Aleksandras Navratilas strādā par pasniedzēju Bāzeles Mākslas un dizaina akadēmijā. Viņasdarbi bijuši izstādīti Frieze mākslas mesē Ņujorkā (2015), Winterthur mākslas muzejā (2013), Laikmetīgās mākslas institūtā Filadelfijā (2012), MUSAC (Museo de Arte Contemporáneo de Castilla y Leon) Spānijā (2007), kā arī citur. Navratila pastāvīgi sadarbojas ar Dan Gunn galeriju Berlīnē. Māksliniece saņēmusi vairākus apbalvojumus, tajā skaitā Cīrihes kantona Manor balvu (2013), Šveices Mākslas balvu (2009 un 2012), un Prix Mobilière Jaunās Mākslas balvu (2009). 2007. gadā viņa ieguva maģistra grādu tēlotājmākslā Londonas Goldsmita koledžā.


Aleksandra Navratila.
Silbersee. 2015. Kadrs no videodarba

Kā nonācāt pie idejas par projektu Silbersee?

Tas ir pētījums, ko iesāku 2013. gadā, kad uzturējos ABA mākslinieku rezidencē Berlīnē. Mani darbi bieži vien ir saistīti ar fotogrāfiju un fotofilmu kā materiālu – tāda kā fotogrāfijas un filmas materiāla analīze. Ieinteresējos par Agfa/Orwo fotofilmu rūpnīcu, kas bija vācu ekvivalents fotofilmu ražotājam Kodak. (Tagad tur atrodas fotofilmu muzejs – ļoti neliels, to reti kāds apmeklē.) Manī radīja interesi visa šī teritorija ap rūpnīcu – sāku to pētīt. Rezultātā tapa vairāki projekti – trīs filmas, grafikas un tēlniecības darbi. Izstādē Rīgā ir redzama tikai viena daļa no projekta.

Man ir filma par želatīnu – vielu, kas ir fotojūtīga – , un nu vēlējos arī radīt filmu par sudrabu. Sāku meklēt attēlus, domāt, kā ar to strādāt, līdz nonācu līdz idejai par ezeru. Tas atrodas ļoti tuvu bijušajai rūpnīcai un ir mākslīgi radies bijušo ogļraktuvju vietā, kas tur atradās 19. gadsimta beigās. Pēc tam, kad tur tika pārtraukta ogļu ieguve, urbuma šahtu sāka lietot kā vietu, kur novadīt rūpniecības rezultātā piesārņotos ūdeņus. Tā rezultātā radās ezers. Vietējie iedzīvotāji ezeru sāka saukt par Silbersee. 1990. gados, kad notika Vācijas atkalapvienošanās, tā bija vispiesārņotākā vieta visā Vācijā, jo vairāk kā 100 gadu garumā tajā tika novadīti visi piesārņotie notekūdeņi, ķīmiskās vielas utml. bez jebkādas filtrēšanas.

Mani ieinteresēja ezers un ideja par fotojūtīgu ainavu – kā būtu, ja fotofilmu rūpnīca būtu novadījusi visas ķimikālijas ainavā un tā paliktu jūtīga. Ainava sāktu fiksēt to, kas notiek apkārt, un viss kļūtu par vienu lielu fotogrāfiju.

Meklējot ezera attēlus, es nejauši uzgāju Dr. Freda Valkova arhīvu – šis ķīmiķis 20 gadus bija strādājis Agfa/Orwo rūpnīcā. Laikā, kad Valkovs sāka strādāt rūpnīcā, viņš piedzīvoja eksistenciālu krīzi, un apzināti vai neapzināti savās problēmās sāka vainot ezeru. Valkovs kā apsēsts fotografēja ezeru divu gadu garumā. Apkārt ezeram bija sēta, tāpēc viņš varēja uzņemt fotogrāfijas tikai no viena rakursa. Savā ziņā tā bija kā katarse – Valkovs uzņēma vienu un to pašu bildi atkal un atkal. Simtiem bilžu tika uzņemtas ar infrasarkano filmu, jo tā parāda vairāk nekā cilvēka acs normāli spēj uztvert.

Mani apbūra šīs fotogrāfijas. No vienas puses tās ir ļoti skaistas – ar infrasarkano filmu, piesārņojums vairāk kļūst redzams, kā rezultātā fotogrāfijās koku lapas pieņem dīvainas formas, tās ir redzamas baltas, ezera putas veido interesantas faktūras. No otras puses – tas ir šausmīgi dabas piesārņojuma dēļ.

Videodarbā redzamas Valkova uzņemtās fotogrāfijas, kas kārtojas cita aiz citas, un teksts, kuru es rakstīju pirmajā personā. Tekstā pārsvarā ir nosaukti ķīmiskie procesi – „es kūstu“, „es sasalstu“ utt. „Es“ var būt gan ezers, gan cilvēks. Tie visi ir transformācijas procesi. Un to visu vieno doma par lēno vardarbību. Ķīmiskais piesārņojums nav redzams, tas nav kā sprādziens, tas vizuāli nav nekas iespaidīgs. Gadu gaitā tas vienkārši saindē zemi un cilvēkus.

Mūziku šim darbam radīja kolumbiešu komponiste Natālija Domingesa Rangela (Natalia Domínguez Rangel), ar kuru es sadarbojos jau trešo reizi. Mēs gribējām radīt tādu skaņu, kas „saēd“ – noise, kas liek domāt par šo ķīmisko vardarbību.


Aleksandra Navratila.
Silbersee. 2015. Kadrs no videodarba

Vai jūs savā mākslinieciskajā darbībā bieži izmantojat arhīvus? Vai tie vienmēr ir kā darba sākuma punkts?

Es tos izmantoju, bet ne vienmēr. Es sevi nesaucu par fotogrāfi – es neuzņemu fotogrāfijas. Bet mani interesē domāt par lietām caur fotogrāfiju. Politiskām, ekonomiskām utml. Es bieži strādāju ar atrastiem attēliem. Man patīk attēli, kas ir aizmirsti, margināli, piemēram – tehniskie attēli, pamācības, paraugi, attēli, kas sākotnēji nav radīti kā mākslas darbi. Es tos pārskatu, reanimēju, mainu kontekstu, savā ziņā iedodu tiem citu dzīvi, tajā pašā laikā aplūkojot politisko vai ekonomisko faktoru ietekmi to radīšanā.

Vai atceraties pirmo impulsu, kas radīja interesi par šādu pieeju attēlam?

Agrāk es daudz filmēju, tagad – mazāk, jo kādā brīdī es sapratu, ka man nemaz tik ļoti nepatīk strādāt filmēšanas grupā, kur daudz kas atkarīgs no citiem cilvēkiem. Šis ir veids, kā es pati varu darboties, neiesaistot tajā citus. Es pētu, bet bieži vien sākumā es nezinu, ko meklēju. Šajā gadījumā es zināju, ka mani interesē ezers, un vispirms es meklēju preses attēlus, bet tad nejauši sastapos ar Valkova arhīvu.

Dažreiz es arhīvā meklēju kādu konkrētu lietu, bet kaut kas cits paķer manu interesi, un es turpinu citā virzienā. Tas ir mazliet biedējoši, jo es to nevaru kontrolēt. [Smaida.] Var būt, ka beigās arī nekas nesanāk. Bet man šāda pieeja patīk labāk. Katrā ziņā mana interese par arhīviem nav nostalģiska. Ja es domāju par pagātni, tad tas vairāk ir veids kā saprast tagadni.

Vai var teikt, ka jūs interesē pagātne?

Jā. Daudzi no maniem darbiem atsaucas uz pārmaiņām, kas 19. gadsimtā iesāka moderno laikmetu – fotofilmas izgudrošana, vilcieni, industrializācija, kapitālisms, masu patēriņš, sintētisko materiālu izgudrošana. Cenšos par to visu domāt no šodienas perspektīvas, līdz ar to tie nav vēsturiski darbi.


Aleksandra Navratila.
Silbersee. 2015. Digitāldruka, sietspiede

Jūs teicāt, ka šajā projektā ir vēl arī skulptūras?

Jā, es tās tūlīt rādīšu izstādē Berlīnē.* Šis projekts laikam bijis vislaikietilpīgākais – strādāju pie tā trīs gadus. Tagad vēlot to pabeigt un sākt kaut ko jaunu.

Vai jau zināt, kāds būs nākamais projekts?

Iespējams... Nē... [Smejas.] Es šobrīd strādāju pie vairākiem jauniem darbiem, kuri būs eksponēti mākslas mesē Basel Liste.** Pēc tam man jāsāk domāt un lasīt. Parasti vairākus mēnešus pavadu lasot, veicot izpēti. Pēc šī intensīvā radīšanas procesa man atkal vajag laiku domāšanai. Varbūt beigās būs tas pats. [Smejas.] Ne gluži tas pats, bet tas vienmēr ir kaut kas līdzīgs – līdzīgas idejas, intereses.

Nozīmīgu vietu jūsu mākslinieciskajā karjerā ieņem darbs Sample Frames.

Jā, Sample Frames man pašai ir nozīmīgs darbs, jo tas bija pirmsākums visai manai izpētei par fotofilmu un fotogrāfiju. Es to uzsāku 2011. gadā. Sample Frames attēli ir ņemti no 20. gadsimta sākuma Kodak pamācību grāmatām, kā tonēt melnbalto filmu. Pirms krāsainās fotofilmas izgudrošanas, melnbalto filmu padarīt krāsainu varēja vairākos veidos. Populārākās bija ar roku izkrāsotās fotogrāfijas, tad nāca izkrāsošana ar trafaretu, un tad tonēšana – kad melnbaltā filmiņa pilnībā tika iemērkta krāsas vannā. Tad tā ieguva monohormu efektu. Pamācību grāmatas pamatā bija tonēšanas procesu standartizācija. Tas izskatījās tā: fotofilmiņas kadrs un tam pretī – krāsas nosaukums, piemēram, Saulrieta rozā vai Pusnakts zilais. Kodak šīs grāmatas izsūtīja laboratorijām visā pasaulē. Es uzrakstīju 60 arhīviem, bibliotēkām un kolekcionāriem, un beigu beigās atradu kādus 16 vai 17 – Holandē, Anglijā, Itālijā, ASV. Tā kā tolaik Kodak filmiņas bija ražotas no nitrocelulozes – materiāla, kas nav stabils, – paraugu krāsas simts gadu laikā, atkarībā no tā, kā tie tikuši uzglabāti, bija mainījušās vai izbalējušas. Es fotografēju šos paraugus, kuri kādreiz visi bija vienādi un nu katrs bija savādāks. Kodak bija mēģinājis standartizēt lietas, kas patiesībā nepakļaujas standartizācijai. (Mūsdienās gan ir pantoņi, tagad tas ir vieglāk izpildāms.)
Turklāt paraugi, kuru sākotnējais mērķis ir racionāls, caur visām šīm krāsu un vēstures maiņām bija kļuvuši par superskaistām, romantiskām ainavām.

Tādā veidā divas pretējas lietas jūs savienojāt vienā?

Jā, man bieži vien patīk domāt pretstatos – racionālais pret romantisko, racionālais pret to, kas vairās no racionālā, pilnīga racionālisma neiespējamība, tumsa pret gaismu utt. Dažreiz es izmantoju šos pretmetus, lai ko pastiprināti uzsvērtu. Nereti arī strādāju ar tautoloģiju – kad darba materiāls sasaucas ar darba ideju un veidojas kā cilpa. Piemēram, Sample Frames ir fotografēts uz slaidiem – sanāk tāda kā atgriešanās pie analogajām metodēm, pie oriģinālā caurspīdīguma. Darba medijs vienmēr ir saistīts ar saturu.


Aleksandra Navratila. Foto no personīgā arhīva

Vai ticat, ka pagātnes apzināšanās ir veids, kā radīt labāku nākotni? Kā jums šķiet, vai mēs mācāmies no mūsu kļūdām?

Protams, šodien mēs vairāk apzināmies ekoloģiskās problēmas nekā simts gadus atpakaļ, bet tajā pašā laikā ir tik daudz to, kuri, piemēram, noliedz klimata izmaiņas. Dažreiz mani šokē ziņas, kad saprotu, cik ļoti mēs regresējam. Diskusija par degizrakteņiem, oglēm, naftu, visu atjaunojamo enerģiju – tas ir progress, tomēr vēl aizvien ir tāls ceļš ejams. Ja domājam par vardarbību attiecībā uz ķīmisko rūpnīcu strādniekiem – vēl nesen viņi visi slimoja ar plaušu slimībām, kas iegūtas darba vietās. Šodien varam teikt, ka Eiropā apstākļi ir labāki, bet nedomāju, ka darbaspēks ārpakalpojumu valstīs tiek aizsargāts. Savā ziņā jautājums ir par to pašu, bet citādākā formā.

Kā jums šķiet, kāda ir mākslinieka loma mūsdienu sabiedrībā?

Domāju, ka tai jābūt politiskai lomai, nav citas iespējas – jūs nevarat ignorēt esošo situāciju, neieņemt kādu politisko nostāju, izbēgt no kritiskas domāšanas par politiskajām vai ekonomiskajām situācijām. Man ir interesanti vērot savus studentus – viņi ir jauni, vēl pārņemti ar sevi, domā par savām izjūtām, tomēr vēlāk tam būtu jāmainās, vairāk jāapzinās pasaule, kā tā ir būvēta, kas ar to nav kārtībā. Savā ziņā māksliniekam ir brīvība atrasties starp disciplīnām – tu neesi akadēmiķis, kurš raksta par piesārņojumu Vācijā 1990. gados, kā mākslinieks tu vari poētiskāk, brīvāk veidot naratīvus, savienot lietas un notikumus. Tajā ir spēks. Lai arī tas ir sarežģīti.

Vai jums ir daudz domubiedru tajā, ko darāt?

[Smejas.] Jā, diezgan daudz. Es arī cenšos būt atvērta citām disciplīnām – varu novērtēt formālu glezniecību (tā tas gan nebija pirms dažiem gadiem). Mākslinieki, kuri mani interesē, piemēram, ir Alans Sekula (Allan Sekula), Tasita Dīna (Tacita Dean), cilvēki, kuri kritiski domā caur attēliem. Arī daudzus no maniem draugiem interesē līdzīgas tēmas kā man.


Aleksandra Navratila.
Resurrections. 2014. Kadrs no video

Strādājot ar visdažādākajiem attēliem, izmantojot tos savos darbus, jūs šos attēlu padarāt par mākslu, ja arī to sākotnējais mērķis tāds nav bijis. Savā ziņā jūs kļūstat par kolekcionāru. Ja jūs būtu mākslas kolekcionārs, ko jūs kolekcionētu?

Ir daudz lietu, ko es vēlētos iegūt, kuras man šķiet interesantas, skaistas. Ideālā variantā es kolekcionētu spēcīgus, kritiskus darbus. Man ir maza draugu darbu kolekcija. Bet es neesmu kolekcionāre kolekcionēšanas nozīmē. Mans vectēvs ļoti nopietni kolekcionēja grāmatas, bet man nav kolekcionāra prāts.

Vienmēr ir interesanti uzzināt, kā mākslinieki ļauj vai neļauj citu mākslai ienākt savā pasaulē.

Domāju, ka ir vērtīgi mainīties ar darbiem. Man ir draugi, ar kuriem mēs daudz runājam par mākslu, darbiem. Vairumā gadījumu, ja esi ārpus konteksta – neatrodies rezidencē vai nepasniedz studentiem – tu esi viens ar savu mākslu. Tad ir tikai daži cilvēki, ar kuriem vari apmainīties domām.

* Personālizstāde The Night Side. Dan Gunn galerija, Berlīne. 23.04. – 25.06.2016
** Solo prezentācija Dan Gunn galerijas stendā. 13.–19.06.2016

rpbiennial.com
alexandranavratil.com