Mareks Barteliks Sanktpēterburgā

Nesteidzības avangards – kur tas ir? 1

Intervē Sergejs Timofejevs
09/12/2011

Mareks Barteliks (Marek Bartelik) ir mākslas zinātņu doktors un Starptautiskās mākslas kritiķu asociācijas AICA prezidents. Foruma “Māksla un realitāte” laikā, no 25. līdz 27. novembrim Sanktpēterburgā, Arterritory.com izmantoja iespēju uzdot dažus jautājumus par viņa ceļu līdz mākslas kritikai no... inženiera-tiltu būvnieka karjeras un par to, kam viņš dod priekšroku laikmetīgajā mākslā. Un vēl arī par Mareka Bartelika visai unikālo pieeju pašu mākslinieciskās analīzes objektu izvēlei.

Parasti cilvēki uz karjeru mākslas vidē virzās diezgan plānveidīgi. Apmeklē kaut kādas studijas, pulciņus, pēc tam pāriet pie profesionālās izglītības un beidz mācīties, būdami vēl divdesmitgadnieki. Ar jums, cik man zināms, viss notika pilnīgi citādāk…

Jā, sākumā es divus gadus nomācījos Parīzes École de Beaux-Arts, pēc tam atgriezos ASV. Es gribēju izvēlēties kaut ko konkrētu, praktisku un nolēmu, ka inženiera darbs ir tieši tas, kas vajadzīgs. Es pabeidzu Kolumbijas Universitāti, bet pēc tam trīs vai četrus gadus nostrādāju kompānijā, kura nodarbojās ar tiltu būvniecību. Un tad kādā brīdī sapratu, ka šis periods ir beidzies. Toreiz savu lomu nospēlēja arī kāda ļoti interesanta saruna ar vienu mākslinieku, kuru es intervēju Parīzē. Viņam bija 92, man – 30. Un, lūk, viņš pajautāja, cik man gadu. Es atbildēju un gaidīju, ka viņš sāks runāt par to, cik es vēl esmu jauns un tā tālāk. Bet viņš teica: “Nu ko… Tas ir laiks, kad tev ir jāsafokusējas uz to, ar ko gribi savā dzīvē nodarboties.” Es atgriezos Ņujorkā, vēl pāris mēnešus nostrādāju un aizgāju no darba. Un visa mana līdzšinējā dzīve sabruka. Bet es sāku darīt to, ko man patiešām gribējās darīt. Tas nepavisam nebija vienkārši. ASV iegūt Ph. D. ir grūtāk nekā Eiropā, ir jāapgūst milzum daudz priekšmetu un disciplīnu. Un tas man prasīja aptuveni 10 gadus. Taču viss šis lūzums – tas laikam ir labākais, ko es dzīvē esmu izdarījis. Vēl tad, kad biju students, Art Forum man palūdza viņiem kaut ko uzrakstīt, tā ka es sajutu, ka vairs neesmu vienkārši students, ka man jau ir sava profesionālā dzīve. Taču arī mana tehniskā izglītība nebija velta – es biju apguvis zināmu domas un tās fiksācijas disciplīnu, man bija iepotēta tieksme pēc loģiskuma…

Tas ir interesanti. Vispār man liekas, ka visdažādākajās profesijās ir diezgan svarīgi pārvaldīt vēl kādu amatu. Tas ļauj miksēt, savienot zināmas iemaņas.

Jā, tas ir tas pats vecais stāsts par kreiso un labo smadzeņu puslodi. Manā dzīvē tas patiešām strādā. Bet es zinu, ka nekad neatgriezīšos pie inženiera profesijas …

Jo tur diezin vai izdosies likt lietā mākslas kritiķa iemaņas?

Drīzāk tāpēc, ka es esmu pārāk aizrāvies ar dizainu, ar lietu ārējo izskatu inženiera darbā.

Tagad jūs strādājat par pasniedzēju un rakstāt mākslas izdevumiem?

Jā, jau vairāk nekā 20 gadu es publicējos Art Forum, un tas ir lielisks izdevums. Man patīk, ka tur ļauj rakstīt tā, kā es gribu un par ko es gribu. Tāpēc es mākslas kritiku rakstu tikai tad, kad ceļoju. Es atbraucu uz kaut kurieni, piemēram, te, uz Sanktpēterburgu, staigāju pa izstādēm un skatos, vai neatradīsies kaut kas interesants.

Kā brīvs mednieks?

Jā, kaut kādā ziņā tas ir piedzīvojums. Man patīk, ka man nav iepriekšēja priekšstata par to, kas man ir jāredz. Es vienkārši eju un skatos. Un, ja man izdodas uzrakstīt par kādu, piemēram, no Rīgas, par mākslinieku, par kuru vēl nekas nav ticis publicēts Art Forum, tas ir lieliski. Teiksim, pavisam nesen es uzrakstīju par kādu jaunu mākslinieci no Dienvidkorejas, kurai tā bija tikai pirmā vai otrā izstāde. Tā ir tāda nomadiska pieeja lietai. Un man patīk iespēja nepiederēt vienai vietai, vienai scēnai, tas ļauj izvairīties no sistēmas status quo, jo es pastāvīgi esmu kustībā.

ASV es rakstu tikai rakstus par mākslas kritikas vēsturi, rakstu un publicēju grāmatas, bet es nerakstu par turienes izstādēm. >>