Protiks Sarkers. Foto: Maira Dudareva

Kas paliek 0

Intervija ar Bangladešas fotogrāfu Protiku Sarkeru

Evita Goze
21/04/2016

Pagājušonedēļ Latvijas Fotogrāfijas muzejā tika atklāta viena no Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2016 izstādēm – Bangladešas fotogrāfa Protika Sarkera (Protick Sarker, 1986) Kas paliek”*. Aizkustinošais stāsts par fotogrāfa vecvecākiem Džonu un Provu viņu dzīves nogalē pagājušogad apbalvots ar prestižo Pasaules Preses balvu fotogrāfijā (World Press Photo). Sarkera vecmāmiņa nu jau ir mirusi, bet vectēvs neticami izārstējies no šķietami bezcerīga vēža. Lai arī tikai vienā Sarkera fotogrāfijā pāris redzams kopā, no attēliem plūst maigums un sirsnība. (Tieši šī ir viena no bildēm, ko vectēvs palūdza Sarkeram izdrukāt, lai pieliktu pie sienas. Pāris kopā nebija fotografējies gadiem, jo veselības problēmu dēļ bija piesaistīts dzīvoklim.) Sarkers skatītāju savā pasaulē ievilina ar šķietami vienkāršiem paņēmieniem – minimālām kompozīcijām un daudz baltas gaismas, taču viņa attēlu uzņemšanas veids ir tikpat pārdomāts, cik prezentācija – bildes uzdrukātas uz grubuļaina akvareļpapīra, kas tās padara mazāk līdzīgas fotogrāfijām, bet vairāk – gleznojumiem, un šķiet teju kā āda, kurai varētu pieskarties.

Sarkers studējis fotogrāfiju Bangladešā, Norvēģijā un Amerikas Savienotajās Valstīs. 2014. gadā Britu Fotogrāfijas žurnāls (British Journal Of Photography) viņu iekļāva savā ikgadējā labāko jauno fotogrāfu sarakstā, un viņš tika uzņemts Pasaules Preses fotogrāfijas organizētajā meistardarbnīcā (World Press Photo Joop Swart Masterclass). Sarkera darbi publicēti izdevumos “The New York Times”, Geo”, The New Yorker”, Sunday Times” un citos. Viņš ir Foto aģentūras VII biedrs un pasniedz fotogrāfiju Dienvidāzijas Mediju akadēmijā (Pathshala South Asian Media Academy). Vēl Protiks daudz smaida un lieliski spēlē ģitāru.


Protiks Sarkers. No sērijas What Remains. 2012–2016. © Sarker Protick

Lasīju, ka iepriekš nodarbojies ar mūziku. Kāpēc to nomainīji uz fotogrāfiju?

Man šķiet, iemīlējos fotogrāfijā, kad atgriezos no Amerikas Savienotajām Valstīm un sāku fotografēt savu pilsētu Daku naktī. Visās fotogrāfijās bija redzama urbānā ainava. Mēdzu staigāt visu nakti un fotografēt. Man tas patika, jo Dakā ir daudz cilvēku, haoss, taču naktī visas ielas ir tukšas. Biju sajūsmā par gaismu, noslēpumu, nakti – visu. Sāku izmantot statīvu, ilgu ekspozīciju, gaidīt, kamēr parādās attēls. Biju ļoti selektīvs – mani vairāk interesēja skatīties uz lietām, būt konkrētajā vietā, nekā klikšķināt fotoaparāta slēdzi. Tas bija sākotnējais iemesls, kāpēc iemīlējos fotogrāfijā, kas nekad tā arī nepārgāja. Ir daudz lietas, par kurām vēlos runāt, un šis medijs man bija kaut kas jauns. Es nepārtraucu nodarboties ar mūziku, bet biju ar to nedaudz neapmierināts, jo gribēju taisīt mūziku, kas man būtu svarīga, bet vairumā gadījumu tā nenotika. Man šķita, ka cilvēki to nesaprot. Tāpēc fotogrāfija man kļuva par jaunu izpētes lauku.

Vai mūzikai un fotogrāfijai ir kaut kas kopīgs?

Man – jā, tām ir daudz kopīga. Jo īpaši, ja veidoju fotogrāfiju sēriju. Veids, kādā darbojas attēlu izlase, secība, kompozīcija. Es daudz ko iemācījos no mūzikas, un tā mani joprojām iespaido. Mani vienmēr interesējusi ļoti minimālistiska mūzikā, un jocīgi, ka arī fotogrāfijā izmantoju minimālistiskas kompozīcijas. Tā nebija apzināta izvēle, tas notika dabiski. Kādus gadus četrus, piecus biju ļoti aizrāvies ar mūziku – spēlēju, komponēju pats savus skaņdarbus. Man šķiet, tāpēc man arī nevajadzēja daudz laika, lai apgūtu fotogrāfiju. Domāju, ka daudzus dažādus medijus vieno līdzīgs domāšanas veids, un to var redzēt manos darbos. Pēdējā laikā es atgriežos pie mūzikas, veidoju eksperimentālu darbu, kur apvienoju mūziku un fotogrāfijas.


Protiks Sarkers. No sērijas What Remains. 2012–2016. © Sarker Protick

Eiropā bieži viss Dienvidāzijas reģions tiek uztverts kā viens. Vai Bangladešas fotogrāfija atšķiras no citu Dienvidāzijas valstu fotogrāfijas?

Man paveicies, jo patlaban Bangladešas fotogrāfijā notiek daudz vairāk, nekā iepriekš. Mums ir viena no labākajām fotogrāfijas skolām – Dienvidāzijas Mediju akadēmija, kura izaudzinājusi daudz labu fotogrāfu. Kāds strādā Agence VU, es strādāju Foto aģentūrā VII, viens cits puisis strādā EPA (European Pressphoto Agency), četri cilvēki piedalījušies World Press Photo Joop Swart meistarklasē. Skola ir ļoti daudzveidīga. Sākumā tā tika dibināta kā tradicionālas fotožurnālistikas skola, bet tagad pievērsusies vairāk eksperimentālu un ilgtermiņa stāstu veidošanai. Mums ir arī ļoti labs fotofestivāls Chobi Mela. Te ir liela mākslas biennāle Dhaka Art Summit – lielākoties tajā piedalās Āzijas mākslinieki, bet tiek aicināti arī daudzi starptautiski mākslinieki. Man šķiet, šeit notiek daudz lietu, un Bangladešas fotogrāfiem apkārt ir laba atmosfēra. Nesen skolā nodibinājām jaunu nodaļu – International Semester, kas ir sešus mēnešus ilga fotogrāfijas programma. Cilvēki brauc studēt no Indijas, Nepālas, Anglijas, Norvēģijas, Vācijas, Dānijas, jo skolai ir laba reputācija ne tikai Āzijā, bet arī Eiropā un ASV.

Bet vai tev šķiet, ka Bangladešas fotogrāfijai piemīt kaut kas savdabīgs, vai tā ir līdzīga citu Dienvidāzijas valstu fotogrāfijai? Vai arī nemaz ne tik atšķirīga no Eiropas vai Amerikas fotogrāfijas?

Domāju, ka senāk Bangladešas fotogrāfija bija vairāk līdzīga tipiskām žurnālu publikācijām un Salgado (Sebastião Salgado) raksturīgiem stāstiem par sociālām tēmām – ļoti tradicionāls dokumentāls stāstījuma veids, pārsvarā melnbalta, ar augstu kontrastu. Bet kā jau teicu, pēdējo trīs līdz piecu gadu laikā skola ir mainījusi Bangladešas fotogrāfijas virzienu, un jaunie fotogrāfi veido daudz atšķirīgākus stāstus un izmanto dažādus stāstījuma veidus. Man šķiet, ka tagad tā ir daudz aizraujošāka. Tas nav kā dažās skolās, kur lielākā daļa darbu izskatās vienādi, piemēram, Dānijas Mediju un žurnālistikas skolā vai vācu Diseldorfas skolā. Ir dažādas pieejas. Otra lieta – no skolas nāk daudz ilgtermiņa stāstu, kas nav veidoti nedēļā vai trijās, tagad fotogrāfi parasti strādā gadu, un stāsti ir daudz konceptuālāki. Es domāju, nopietnāki darbi.


Protiks Sarkers. No sērijas What Remains. 2012–2016. © Sarker Protick

Sērija What Remains (“Kas paliek”ir intīms stāsts par taviem vecvecākiem, daži tavi projekti ir dokumentāls skatījums uz veidu, kā mijiedarbojas vietas un cilvēki, citi – konstruēti un vairāk reflektē par tavu iekšējo pasauli. Kādas tēmas tevi interesē fotogrāfijā?

What Remains lielā mērā ir par nāvi un zaudējumu, arī par attiecībām starp ģimenes locekļiem. Of River and Lost Lands (“Par upi un zudušajām zemēm”) ir par šo lielo upi Bangladešā, kā tajā ceļas ūdens līmenis un appludina krastus. Ūdens pret krastiem sitas tik spēcīgi, ka viss brūk. Tur redzams daudz izpostītu māju, zemes un mantu. Viss, ko esmu fotografējis, domāju, kādi 90 procenti, jau ir zudis. Katru reizi, kad turp dodos, redzu izmaiņas. Stāstam ir divi galvenie varoņi – viens ir cilvēks, ko pārstāv ciematu iedzīvotāji, otrs – daba, ko pārstāv upe. Darba centrā ir pretrunīgās attiecības starp cilvēkiem un dabu, bet tajā pašā laikā tas arī dokumentē kaut ko, kas pazūd. Darbā ir arī zaudējums un sagruvums.

Veidoju arī jaunu projektu – par koloniālo periodu Bangladešā, kad to kontrolēja Britu Austrumindijas kompānija. Tika uzbūvētas daudz dažādas arhitektoniskas struktūras, bet daudzu politisku, migrācijas un dažādu citu iemeslu dēļ šie reģioni ir visai pamesti, ēkas pārņem augi. Domāju, maniem darbiem kopīgs tas, ka vienmēr interesējos par laiku, zaudējumu un to, kas paliek, bet mani interesē arī nāve un Visums, un kā es kā cilvēciska būtne esmu saistīts ar pasauli, ar Visumu un dabu. Vai ir Dievs, vai Dievs ir daba pati – es domāju par šiem jautājumiem, un tie dažādos veidos parādās manos darbos.


Protiks Sarkers. No sērijas Of River and Lost Lands. 2011–2016. © Sarker Protick

Vai tev šķiet, ka fotogrāfija ir spējīga atbildēt uz šiem jautājumiem?

Man šķiet, tā man palīdz gūt jaunu pieredzi. Tā nav kā skulptūra vai glezna, kad tu strādā studijā. Protams, arī kā fotogrāfs vari strādāt studijā, bet, lai veidotu tādus darbus kā es, man jābūt konkrētajā vietā. Kad fotografēju savus vecvecākus, man bija šī brīnišķīgā iespēja pavadīt ar viņiem laiku un satuvināties. Tas nebūtu iespējams, ja es nenodarbotos ar fotogrāfiju. Arī, kad fotografēju šīs zudušās mājas, izkaisītas pa valsti, es ceļoju uz visām šīm dažādajām vietām. Ceļojums, kas man jāveic, lai uzņemtu fotogrāfiju – šī pieredze tik ļoti bagātina un ir katra mirkļa vērta. Tāpēc man patīk fotogrāfija. Man nav problēmu ar darbu studijā, bet tas mani nesajūsmina. Man patīk mijiedarboties ar vidi, būt konkrētajā vietā. Tas man liek justies dzīvam. Tāpēc fotogrāfija man ir ļoti svarīga.


Protiks Sarkers. No sērijas Of River and Lost Lands. 2011–2016. © Sarker Protick

Sērijas Whats Remains un Of River and Lost Lands estētiski ir ļoti līdzīgas – fotogrāfijas ir baltas, dūmakainas, gandrīz izzūdošas. Tikmēr Love Kill ir spilgtās krāsās un kontrastaina. Vai vari pastāstīt, kā saviem projektiem izvēlies dažādus estētiskus paņēmienus?

Tas lielā mērā saistīts ar projekta ideju. Baltajai krāsai ir ļoti daudz simbolisku nozīmju – tā var reprezentēt klusumu, mieru, dažkārt nāvi vai dzīvi pēc nāves. Man šķiet, ka krāsas izvēle ir svarīga, jo galvenokārt fotografēju krāsaini. Nav tā, ka nekad nefotografētu melnbalti, man šķiet, trīs mani darbi ir melnbalti un četri – krāsaini. Visus šos lēmumus pieņemu, veidojot projektu, vai dažkārt varbūt pat pirms projekta tapšanas. Piemēram, Love Kill ir par Bangladešas filmu industriju, kas ir ļoti dinamiska, spilgta, enerģiska. Tā ir stāsta satura esence, tāpēc man ir svarīgi, lai tā būtu iekļauta stāstā, un tam es izmantoju konkrētu estētiku. Kad fotografēju upi, mēģinu radīt noskaņu, ka attēls pamazām izzūd, jo arī šīs zemes izzūd. Bālā, drūmā gaisma man palīdz veidot sērijas melanholisko noskaņu. Tātad estētiska manos darbos spēlē ļoti svarīgu lomu – ne tikai kā estētika, bet arī kā daļa no satura. Tāpat kā rakstot mūziku un izlemjot, kā tā skanēs – kā rokenrols, instrumentāla mūzika vai transs – jeb kāda veida instrumentu vēlies izmantot – klasisko vai elektrisko ģitāru. Tas viss ir atkarīgs no dziesmas būtības, žanra.


Protiks Sarkers. No sērijas Love Kill. © Sarker Protick

Kā sērija What Remains mainīja tavas attiecības ar vecvecākiem? Kā viņi uztvēra to, ka fotogrāfē viņus šādā stāvoklī – vecus un slimus?

Kad augu, biju ļoti pieķēries vecvecākiem. Tolaik viņi daudz ceļoja, mans vectēvs bija priesteris, un tika nosūtīts uz dažādām vietām. Mēs viņus vienmēr apciemojām Ziemassvētkos, viņi brauca ciemos pie mums uz pilsētu. Mēs nedzīvojām tuvu, bet emocionāli bijām ļoti tuvi. Vēlāk, kad viņi aizgāja pensijā, dzīvojām kopā, pēc tam viņi pārcēlās uz māju netālu no mums. Tad jau viņi bija veci un slimi. Es savukārt mācījos universitātē, biju jauns, man bija mani draugi, cita dzīve – strauja un enerģijas pilna. Viņi bija pilnīgi pretējā stāvoklī, mums nebija daudz par ko runāt. Pat tad, kad devos viņus apciemot, pēc piecām vai desmit minūtēm es vairs nezināju, ko sacīt. Tāpēc sāku fotografēt, un pēc pirmās reizes sapratu, ka esmu kopā ar viņiem pavadījis gandrīz trīs stundas, un pat nesapratu, kur palicis laiks. Jutos labi, tāpēc nodomāju, kāpēc to nedarīt biežāk, lai es ar kaut ko nodarbotos, bet tai pat laikā varētu pavadīt vairāk laika ar viņiem, jo viņi bija tik laimīgi, ka biju tur, viņi nejutās tik vieni. Viņi bija sajūsmināti par fotografēšanos, jo nekas cits viņu dzīvē nenotika. Viņi abi bija slimi un vairs nespēja iziet no mājas, un fotografējot attālums, kas starp mums gadu laikā bija izveidojies, pazuda. Par to esmu fotogrāfijai ļoti pateicīgs.

Vai rādīji viņiem bildes?

Jā, jā. Mana vecmāmiņa redzēja fotogrāfijas, bet pēc dažiem mēnešiem viņa nomira. Taču mans vectēvs vienmēr apskatīja bildes. Viņam ļoti patika dažas vecmāmiņas fotogrāfijas, kuras viņš man palūdza izdrukāt, lai varētu piekārt pie sienas. Viņš arī atnāca uz izstādi, kas bija patiešām jauki. Tur bija daudz cilvēku, un visi viņu atpazina no fotogrāfijām un izturējās kā pret slavenību – fotografējās ar viņu, fotografēja viņu, apskāvās. Mans vectēvs bija tik laimīgs. Tā man bija skaista diena.


Protiks Sarkers. No sērijas Origin (Letters). © Sarker Protick

Tā kā tavi darbi lielākoties ir dokumentāli un problēmas, kas tajos tiek skartas, turpina būt aktuālas, kā tu zini, kad sērija ir pabeigta?

Patiesībā neviena no manām sērijām nav pabeigta. [Smejas.] What Remains un Of River and Lost Lands ir vistuvāk pabeigtiem darbiem, bet vēl nav. Projekts Letters ir pabeigts, jo tapa pilnīgi citādā veidā – kad pabeidzu rakstīt mūziku, vairs neturpināju fotografēt. Love Kill ir pavisam nesens projekts, pie kura drīz atsākšu strādāt.

Kuru no Bangladešas filmām tu ieteiktu noskatīties?

Varbūt tu man gribi uzdot kādu citu jautājumu? [Smejas.] Big Brother (“Lielais brālis”), kuras uzņemšanas laukumā nofotografēju arī dažus attēlus Love Kill sērijai. Tā ir par meiteni, kura pārģērbjas par vīrieti un kļūst par bandas vadoni, lai cīnītos ar citu bandu. Tas ir smieklīgi, bet filma, protams, uzņemta ļoti nopietni.


Protiks Sarkers. No sērijas Lumiere. © Sarker Protick

* Protika Sarkera izstāde “Kas paliek” Latvijas Fotogrāfijas muzejā skatāma līdz 15. maijam

sarkerprotick.com