Vilipsōns. Foto: Didzis Grodzs

Vilipsōns-Karlsons 0

Viestarts Gailītis
20/04/2016

Aivars Vilipsōns interviju sāk ar anekdoti. Viņš tā dara bieži, satiekot kādu paziņu. Saruna ar tēlnieku, kas plašāk pazīstams ar neojūgendstila grafikām, norit plašā un krēslainā Rīgas centra pagalma dzīvoklī, viņa vārdiem – Bermudu trijstūrī (mājas–“Osiris”–“Istaba”). To rotā senas un jaunas ģimenes bildes, uz sienām izkārtoti attēli un mīļas trivialitātes, māksla un reālistiskākas izpausmes, tostarp, kāda “biezā” draudzenes vagīnas atlējums falšā bronzā (patinēts ģipsis). Savukārt Vilipsōnu pašu rotājot miroņgalvu propellera tetovējums – Vilipsōns-Karlsons, šķelmīgi par sevi rezumē mākslinieks. Apmēram pirmā trešdaļa sarunas aizrit viņa stāstiņos iz dzīves un anekdotēs. Tostarp par to, kā māte mazajam Vilipsōnam allaž sacījusi, ka viņš smaržo pēc baltmaizītes, līdz reiz esot konstatējusi, ka viņš sācis smirdēt, un pie daktera atklājies, ka palaidnis degunā bija iebāzis pūpolu, kas tur sācis pūt. Vai kā Vilipsōns, teju kā filmā “Lielais Lebovskis”, kaisījis nelaiķa tēva pelnus, neviļus apberot draugu, kurš šo brīdi iemūžināja fotogrāfijā. Vai arī kā viņa kolēģis zilā sejā skrējis ārā no restorāna “Vincents”, vemjot – paģiru, ne ēdiena dēļ – un apstulbinot Rīgas respektablākā restorāna durvīs sastaptu diplomātu delegāciju. Atgadījumi ir daudzi un raibi, māksliniekam Vilipsōnam saplūstot ar stāstnieku Vilipsōnu un uzdzirkstot tajā harizmātiski bohēmiskajā tēlā, kas viņu allaž darījis populāru laikabiedru vidū.

 


Vilipsōns. Meitene”. No sērijas “Sieviete ar kaktusu”. 1990. gadi. Foto no personīgā arhīva

Kā saprotu, tev nav skaistuma etalonu? Bet zīmējot tu tomēr pieturies pie noteiktiem tipiem?

Protams, man ir kas patīk vairāk vai mazāk, bet es skatos uz sievieti kā uz mākslas darbu. Teiksim, [Paulam] Klē ir viena izpausme, Borisam Bērziņam ir cita, un katrā atrodi, kas tev viņu attēlotajās sievietēs patīk, un tieši tāpat ir ar sievietēm reālajā dzīvē.

Līdz ar to tev tāda parādība kā modes industrija ar noteiktiem skaistuma etaloniem droši vien nav tuva?

Man ir mana iekšējā modes industrija.

Vai tu kādreiz zīmē dzīvus modeļus?

Nē, no iztēles. Man bija reiz viens gadījums, kad meitene gribēja savam vīrietim uzdāvināt savu aktu. Es nezinu, kādēļ es toreiz viņai piekritu, bet viņa bija pārsteigta, kad es viņai pateicu, ka nevajag nākt pie manis – lai vienkārši atsūta savu fotogrāfiju. Beigās es ar piespiešanos uztaisīju to bildi – bet tā, kā es to biju izdomājis. Taču viņai patika un, kā sapratu, tad arī viņas čalim. Taču tā bija pirmā un pēdējā reize.

Kas tev nepatīk reālu tēlu zīmēšanā?

Nu, nav vieta, kur pasapņot un veidot savu tēlu. Kad es zīmēju kādu cilvēku, es novērtēju, ka varu fantazēt. Tas ir burvīgi, ja cilvēks spēj uzzīmēt reālistisku līdzību, un varbūt tas ir interesanti tam, kuru portretē, bet man tas nav interesanti. Man gribas to zīmēt tādu, kā es to iedomājos. Lai gan pirmo Sīpoliņa stipendiju, esot [Mākslas] akadēmijas students, es saņēmu par visai reālistiskiem trīsmetrīgiem ciļņiem, kuri tapa iz kaut kāda mana murga par iedomātu [pirmskara] “Otto Švarcs” kafejnīcu. Man vēl likās, ka [jaunatvērtajā restorānā] tos noteikti izliks, jo tur taču daudzi no tiem tēliem varbūt kādreiz sēdējuši! Dabūju kaut kādu desmitnieku un pēc tam, protams, to visu varēju nahren aizmirst. Atzīstot, kādā pālī tas tika taisīts, jāsaka, ka nesanāca nemaz tik slikti. Es biju iztēlojies, ka tur pirms kara sēdēja [Kārlis] Zāle, vērojot, kā top viņa Brīvības piemineklis, Birze, [Jānis] Ziemeļnieks, Aspazija un Rainis, Čaks, Vidbergs, Smiļģis, bet kad pietrūka iztēles, ko veidot, tad arī es pats tur tiku, Kristiāna [Dimitere], Antons Austriņš, mana draudzene, mans akadēmijas profesors Terpilovskis, kursabiedri un beigās tukšajā vietā arī Raimi [Raimondu Paulu] uz klavierēm ieliku.

Atvaino, kas ir Sīpoliņa stipendija?

Klāvs Sīpoliņš ir Amerikā dzīvojošs latvietis, kurš nodibināja balvu, ko pasniegt aborigēniem, kas atguvuši neatkarību, [Mākslas] akadēmijas studentiem. Es biju pirmais, kas to saņēma. Man likās – baisa nauda, 1000 dolāri! Viņš man pēcpadomijas/pirmslatvijas studentam iedod to čeku par 1000 dolāriem un saka, ka varbūt es varētu par to aizbraukt uz Grieķiju, antīko mākslu pastudēt… (Iesmejas.) Es tagad uz kaut kādu Grieķiju par tūkstots dolāriem braukšu? Bet to čeku arī nevarēja nekur iekasēt. Beigās tas viss beidzās ar to, ka [bijušās dzīvesbiedres] Kristiānas [Dimiteres] tēva brālis strādāja Zviedrijas karaļa galmā, un mēs nolēmām aizbraukt uz Zviedriju, paņemt to kāpi [naudu – no žargonvārda “kāposts” – V. G.] un braukt atpakaļ. Tā arī sanāca… Atceros, ka es nopirku magnetofonu un džinsas (smejas), kas bija simtreiz vairāk vajadzīgs, kā kaut kāda Milosas Venēra… Bet es tāpat biju priecīgs, jo neraugoties uz prozaisko rezultātu, tas bija baigais notikums, arī Kristiānas tēvabrāli satiku.


Vilipsōns. Izdevums - Aleksandrs Čaks “Poēma par ormani”. Vāka zīmējums. 2015. Foto no personīgā arhīva

Pērn tu saņēmi Čaka prēmiju, bet starpkaru laikmets tevi interesē jau pasen?

Jā, arī izvēloties šo dzīvokli, mani fascinēja Lāčplēša iela, kurai dzīvoju blakus. Varbūt atceries, ka uz Lāčplēša un Tērbatas krustojuma, kur tagad ir biroju ēka, agrāk bija skvēriņš ar Aijas Zariņas sienas gleznojumu. Un vēl pirms tam – zaļa koka mājiņa, kas tajā vietā atradās no laikiem, kad tur bija Rīgas priekšpilsēta. Mājiņā bija ēdnīca, un mani biedri no Lietišķās mākslas vidusskolas gāja uz turieni pusdienās un pat bija dzejolīti sacerējuši par to. No tā gan es tikai pāris rindas atceros: “Vot, mūsu zaļā būda, mūsu kursa sapņu pils, ēdiens garšo tur pēc sūda, ēdot ģīmis metas zils…” Pirms tam tas bija krodziņš, kur arī tādi cilvēki kā Čaks un Sudrabkalns uzturējās. Mans onkulis ar Čaku bija pazīstams – ne kā draugi, bet kopā bija braukuši uz Jūrmalu, arī kafejnīcu “Jautrais ods” apmeklējuši, kur Sudrabkalns pa galdu dejojis. Mani fascinēja tie viņa nostāsti. Tāpat te arī netālu ir Čaka memoriālais dzīvoklis. Zini no kā Akas iela, uz kuras dzīvoju, dabūja savu nosaukumu? Braucēji pirms Rīgas piestāja tajā zaļajā krodziņā, lai atlaistos un izmazgātu paduses. Savukārt, lai viņi varētu atdzirdīt savus zirgus, te bija daudz aku.

Tevi fascinēja šie konkrētie stāsti vai pats laikmets?

Pats laiks – tas, ka tā vairs nav, bet es to varu iztēloties un spēlēt tālāk, turpināt savā galvā. Jo mans paša jaunības laiks ar komjauniešu pilnsapulcēm un tamlīdzīgām parādībām kaut kā neiedvesmoja.


Vilipsōns. Zīmējums Aleksandra Čaka poēmai “Umurkumurs”. 2015. Foto no personīgā arhīva

Bet tu jau tikpat labi varēji arī gremdēties antīkajā Grieķijā vai citos laikmetos.

Es arī gremdējos grieķu un viduslaiku mākslā, bet tur es kaut kā neuzkavējos. Starpkaru laiks mani vienkārši vilināja. Tas tāpat kā ar mūziku – kaut kas patīk, kaut kas mazāk.

Tevi fascinēja vēsture, bet aizgāji mākslas ceļu – kā tas nācās?

Es tev parādīšu savu pirmo aktu – no bērnudārza. [Rāda zīmējumu, kurā redzama kaila sieviete ar cigareti, alkohola pudeli un ģitāru.] Man likās, ka sieviete ir viss tas, ko esmu tur attēlojis. Tēvu par bildi izsauca uz bērnudārzu un vaicāja, kas notiek mājās. Redz, viņai pie kājām ir divi plankumiņi – tie domāti cālīši. Tās ir divas krāsas piles, kas nopilēja uz papīra – es nolēmu tās pārveidot par cālīšiem.


Vilipsōns. “Akts”. Foto no personīgā arhīva

Tātad tu sāki zīmēt agri?

Nu jā. Laikam pateicoties tam, ka fāters mani aizveda uz Pionieru pils zīmēšanas pulciņu pie Jura Ģērmaņa un [Lūcijas] Kleines, es turpināju ar to nodarboties. Kad beidzās padomju laiki, tā pionieru padarīšana likvidējās, bet skolotāja Kleine paturēja šos vecos zīmējumus un nesen uztaisīja izstādi par tiem. Uz tās plakāta bija mans akvarelis un uz tā – džeki dušās. Es tagad nesaprotu, kādēļ biju izdomājis tādu motīvu. Tas bija, kā ar laika mašīnu atgriezties pagātnē. Apbrīnojami, ka viņa to visu ir savākusi – kopā ar savu meitu, kas arī tolaik gāja zīmēšanas pulciņā, bet bija mazāka par mani.

Tavi vecāki arī bija mākslinieki?

Nē. Bet es turpināju zīmēt, jo nekam citam nederēju un aizgāju uz lietišķajiem [tagad Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola – V. G.]. Taču man nebija tādas vidējās atzīmes, lai spīdētu uz dekoratoriem, kas bija baigi labā nodaļa. Tad es pagāju kādu gadu pie [Vijas] Mikānes, lai saprastu, kas ir veidošana. Atceroties savus lietišķo iestājeksāmenus – brīnos, kā es tur tiku iekšā.

Tu tagad lepojies ar savu rutīnu, bet atceros tevi kā savulaik diezgan trakulīgas Rīgas bohēmas pārstāvi.

Kā procesam dabā ir sākums un beigas, tā arī manai bohēmai bija savs laiks, kaut arī tā bija lieliska. Man bieži saka, ka savulaik akadēmijā bija tādi karnevāli, kādu vairs nav, uz ko es varu atbildēt, ka ir tieši tādi paši – ne labāki, ne sliktāki – tikai citai paaudzei.

Kā jums ar Robertu Koļcovu radās “Pasīvās dekadences” ideja?

Es biju tikko sācis zīmēt, arī Robis darījās, un tai laikā man kaimiņos dzīvoja [literāte] Rudīte Kalpiņa. Es neatceros kādā sakarā, bet viņa bija ienākusi pie manis. Man bija tāda trīs darbu sērija “Sieviete ar kaktusu”, viņa tos ieraudzīja un sacīja, ka varētu kādu no tiem nopirkt. (Tie arī bija mani pirmie, pārdotie darbi, tā man vismaz šķiet.) Un tad mēs ar Robi nolēmām uztaisīt izstādi. Tā notika Valmierā, mākslas skolā, pēc tam – Arhitektu savienībā, un tad jau panesās, un tas likās ļoti stilīgi.

Ir tāds klipiņš, kuru kā diplomdarbu filmēja viena meitene. Tajā redzama, šķiet, mūsu trešā izstāde [Mārstaļu ielas kafejnīcā] “M6”, es – kaut kādā plašķī saģērbies, Robis – Bombardier zābakos, ar ieveidotiem matiem, auskariņu... Toreiz šķita – baigi stilīgi.


Raidījums “Alise”. 1992

Vai tevi velk uz pagātni, jo netīk tagadne?

Nē, bet ar laiku pagātne vienmēr liekas kā kaut kas interesants. Laiku, kurā dzīvo, tu nespēj novērtēt no malas, to uztver pašsaprotami. Tā nav nostalģija, pagātni var vairāk novērtēt un par to priecāties. Tagadnē tu ieliec un izvelc un vari otrā dienā nepazīt, bet pēc laika tas viss var izskatīties savādāk.

BBC nesen bija īsa videoreportāža par jaunu angļu sievieti, kura izvēlējusies dzīvot kā 1939. gadā, katastrofas priekšvakarā. Viņai tas laiks, acīmredzot, šķiet episks un viņa grib tajā dzīvot. Šai sievietei viss ir kā tolaik – sākot ar apģērbu, dzīvokli, mazgāšanas līdzekļiem, tehniku, sauso tualeti un pat ar visu bumbu patvertni. Taču viņa atzina, ka vīrieši parasti sāk vairīties, ieraudzījuši viņas mājvietu.

Bet viņa ir harmonijā ar sevi. Ja viņa tā ir izdomājusi un viņai tā ir labi, tad vēlēsim veiksmi. Tas, protams, ir interesanti, ka cilvēks nejūtas piederīgs savam laikam un uztaisa savā laikā cita laika šūniņu, kurā tad dzīvo.


Vilipsōns. Zīmējums no sērijas Diagnosis. 2016. Foto no personīgā arhīva

Tu dzīvo harmonijā ar sevi, vai arī tikai tāds priekšstats ir radies, ka tu vienmēr esi apmierināts?

Es vienkārši daru visu, lai dzīvotu labi. Man nav tā, ka šodien radu sev harmoniju, bet apzinos, ka rīt, tā teikt, būs jāiet armijā. Man liekas, ka man nekas tāds nedraud.

Bet tev jau arī apkārt ir sabiedrība, kuru tu nevari ietekmēt.

Jā, taču, ja sabiedrību uztver kā tekošu ūdeni, tad tu vari ar krāna palīdzību regulēt, cik daudz līdz tevīm tā nonāks. Un arī temperatūru tu vari regulēt. Tu, protams, arī vari pilnībā aizgriezt to krānu, taču tad tu automātiski pārcelies Aleksandra augstumos savā palātā. [Smejas.]

Šī pasaule ar savu skarbo un regulēto realitāti nav īpaši pieņemoša un atrast tajā vietu nav viegli. Varbūt tev ir cits redzējums uz to?

Es piesaukšu savu lieso IQ – man nav nekāda redzējuma.

Kāpēc tu uzsver “IQ”?

Tāpēc, ka citkārt man sanāk būt kulturālu cilvēku sabiedrībā, un viņi runā tādas lietas, kuras es nesaprotu.

Tu varbūt arī negribi saprast?

Jā, nevēlos, bet varbūt es arī gribētu piedalīties sarunā, jo ir uztaisītas vakariņas, cilvēki iedzer un stāsta visādas interesantas lietas par kurām man, Raiņa vārdiem runājot, ir dziļi p..t.

Tu paņem no dzīves to daļu, kas tevi interesē, un tad ir daļa, kurai tu nepieskaries?

Protams, tas ir ideālais variants, ka vari izvēlēties to ielas pusi, kas tevi interesē – saules vai ēnaino.

Tā ir tāds vienkāršota līdzība.

Bet es taču esmu vienkāršs! [Smīn.]

Man šķiet, ka tev tomēr piemīt zināma sociāla inteliģence vai diplomātija.

Jā, mammīte teica, lai es vienmēr būtu pieklājīgs puisēns, un tā es arī dzīvoju. Arī domājot par šo izstādi, man šķiet, ka esmu ļoti glīši uzvedies visu gadu – par to liecina gan Čaka balva, gan arī divas, “Zelta ābelei” nominētās grāmatas. Attiecīgi es domāju, ka esmu pelnījis mazu dāvaniņu – izstādes formā.

Kas izstādē būs apskatāms?*

Vismaz viena skulptūra. (Rāda uz skulpturālu tēlu, kas sev urbina degunu). Šajā izstādē viss ir saistīts ar deguna urbināšanu.

Kādēļ deguna urbināšanu?
Droši vien tādēļ, ka tajā es saskatu kādu simbolu. Facebook var izlasīt Ingrīdas Burānes ievadu izstādei. Tu izlasi! Tā es arī biju domājis to visu, kaut arī nebiju sev noformulējis. Es jau neesmu runātājs, tu pats zini.

Man šķiet, ka esi runātājs.

Šī izstāde ir savādāka ar to, ka lielākā daļa darbu ir ar zīmulīti zīmēti un principā nav nevienas plikas meitenes.


Vilipsōns. Zīmējums no sērijas Diagnosis. 2016. Foto no personīgā arhīva

Tu saki, ka nespēj piedalīties gudrajās sarunās, bet tā jau arī ir tāda falši bikla poza – piemēram, Sokrāts it kā arī esot allaž tēlojis nezinīti. Tev taču tāpat ir savs vērojums.

Nu, tas, lai paliek tavā ziņā. Bet par to stulbumu runājot, es atminos, ka reiz [Uldis] Tīrons bija uzaicinājis mani, un, šķiet, arī Robi, uz “Rīgas Laika” reklāmas klipu. Es uz to aizvilkos ar gaiļa vai vistas masku, kas man bija. Atnācu un tur jau priekšā bija visādi intelektuāļi – Normunds Brasliņš, Zariņš u.c. un tika filmēts klips. Es Tīronam pajautāju, vai var ar masku [filmēties], uz ko viņš atbildēja apstiprinoši. Es nostājos un viņi man kaut ko prasīja par “Rīgas Laiku”. Es sapratu, ja es es kaut ko atbildēšu par tā saturu, tad melošu, jo biju lasījis kādus pāris žurnālus tikai un jau kaut kad ļoti sen. Es atbildēju, ka man patīk, ka žurnāls ir melnbalts un ka es apskatos bildītes, bet nelasu vispār. Šobrīd esmu nopircis trīs grāmatas, viena no tām ir “Alfons Trīcvaidziņš” un, ja es labi uzvedos, ja esmu mīļš puisītis, tad [dzīvesbiedre] Indra Rubene-Vilipsone man vakarā palasa priekšā. Tā jau mēs esam izlasījuši Tūves Jānsones “Trollīti Muminu”.

“Trollīti Muminu” neesmu lasījis, bet viņas bērnības vasaras atmiņas ir fantastiskas.

Tu domā tās, kur viņa raksta par tēvu? Viņai tēvs bija tēlnieks. Tās arī bija brīnišķīgas. Man viņa varbūt pat labāk par Lindgrēnu patīk.

Tava māksla ir figuratīva, bet tavā jaunībā kārtīgi gāja vaļā konceptuālā māksla?

Man patīk konceptuālā māksla, bet ne pašam ar to nodarboties. Es sāku darboties ar mākslu, kad bruka PSRS, un tad nevarēja nodarboties ar instalācijām, ar konceptuālo mākslu – nu, patiesībā jau arī varēja, ja ļoti gribējās. Lūk, un tad viss, kas līdz tam bija aizliegts, sprāga vaļā, un arī mākslā sāka darīt visu, kas ienāca prātā ar attiecīgiem rezultātiem. Bet man un Robim bija skepse pret piegājienu, kad nav nekādu kritēriju. Mēs pat jokojām, ka atšķirība starp performanci un instalāciju ir tāda, ka instalācijas gadījumā tu vienkārši nokārtojies pie kaimiņa durvīm, atstājot pie tām sūdu čupu, bet performances gadījumā tu vēl piezvani pie durvīm. Tā mēs palikām pie klasiskāka risinājuma.

Tu sevi primāri uzskati par tēlnieku?

Jā, piemēram, skulptūrā siluetam ir miljons variācijas, atkarībā no redzes leņķa. Zīmējumos dziļumu var iegūt, bet ne tik daudz perspektīvas. Tēlniecība ir fiziski smags un dārgs darbs, un, ja es darītu tikai to, es nojūgtos. Tāpēc es arī zīmēju.


Vilipsōns. “Puķe ar zobiem”. Zīmējums no sērijas Diagnosis. 2016. Foto no personīgā arhīva

Respektīvi, tu sevi nemoki?

Jā, es sevi nemoku un dzīve nemoka mani. [Smaida.]

Vai tu kādreiz ko citu, kā cilvēkus, savā mākslā esi atainojis?

Mākslā? Nē. Esmu mēģinājis kļūt par marīnistu, klusās dabas gleznojis, abstrakcijas. Bet, kā Rainis teiktu, ņe majo eto [no krievu – tas nav mans – V. G.].

Kāpēc tu grafikā paliec pie vienas līnijas un tēlu motīviem? Piemēram, Ivars Heinrihsons turas pie zirgiem, bet viņš tos ļoti dažādo.

Man šī izstāde ir interesanta, jo tās darbi kā reiz stipri atšķiras no līdzšinējiem – tostarp, tie ir zīmēti ar zīmuli un tajos arī ir izteiktāka forma, nekā manās grafikās. Šis stils sākās ar ilustrācijām “Poēmai par ormani”, “Umurkumuram”, un procesā man tas iepatikās.

Tu esi allaž bijis stāstnieks. Vai skolā labi rakstīji?

Nē, es briesmīgi rakstīju. Vectēva māsa bija latviešu valodas skolotāja un nāca man palīgā.

Gramatika ir viens, bet stils ir kas cits.

Es arī sacerējumus labi nerakstīju.

Un kā ar taviem dzejoļiem?

Sunetiem? Es to saucu par drunk-write, jo neviens dzejolis nav sarakstīts skaidrā. Es tos pierakstīju telefonos kā īsziņas. Man ir aizgājuši kādi 6–7 telefoni ar tām “haikām”. Vienīgais, kas mani izglāba, – es tās sūtīju kā īsziņas Andrai Konstei no Ventspils Rakstnieku mājas. Es varēju uztaisīt to grāmatiņu tikai pateicoties viņai, jo viņai tās bija saglabājušās. Es pat nezinātu, ko es esmu rakstījis. Es gribēju, lai tās būtu haikas-laikas, bet [Jānis] Pētersons, kas raksta haikas, teica, ka nevelk līdz haikām. Konste tad teica – ja tev galvenais personāžs ir sumpurnis, tad lai ir suneti. Es biju ļoti pārsteigts [tiek izmantots rupjāks, no krievu valodas atvasināts vārds – V. G.], kad uzzināju, ka tā ir bijusi viena no gada lasītākajām grāmatām skolu bibliotēkās. Tāpat bija pārsteigums, kad vēl pirms grāmatiņas izdošanas saņēmu suneti kā dzimšanas dienas apsveikumu no kāda cilvēka, kam tās nebiju sūtījis, vai arī, kad kādā Ziemassvētku pasākumā, lai tiktu pie dāvanas, cilvēks nolasīja manu sunetu. Man pašam gan vienmēr ir tikai viens skaitāmais Ziemassvētkos – kumeļam nabagam abi gali apdeguši.

Kāpēc kumeļam?

Tāpēc, ka tas rosina jautājumus.

Es atminos tavu 1980. gadu beigu / 1990. gadu sākuma kompāniju, kas bija iedvesmojoša un dulla – tostarp, Normunds Naumanis, Gatis Gudets, Roberts Koļcovs un citi mazāk un vairāk pazīstami toreizējās Rīgas bohēmas personāži. Vai tev tā vide kaut ko deva?

Esmu pateicīgs kaut vai vien par to, ka viņi toreiz bija ar mani.

Tavos darbos daudz figurē sievietes. Bet kāds ir tavs redzējums uz sieviešu un vīriešu sociālajām lomām vai uz feminismu?

Es par to nedomāju.

Redzēju tevi kādā fotogrāfijā, dodot aizsmēķēt Mihaila Bulgakova skulptūrai. Tu gan saki, ka grāmatas nelasi, bet vai viņš ir tava iedvesma? Un, kas vispār ir tavas radošās iedvesmas?

Meistaru un Margaritu” gan es izlasīju, bet tas jaunībā – tajā pašā laikā, kad “Trīs draugus” lasīju. Es pie tās skulptūras atrados, jo lidostā notika kāds televīzijas šovs, un mēs ar Allu Petropavlovsku laimējām biļeti uz Kijevu, Ukrainu. Vēl bija iespēja aizlidot uz Itāliju un kādām citām zemēm, bet mēs tieši cerējām – kaut tik uz Kijevu tiktu, un tā arī notika. Man šausmīgi patika Kijeva.

Bet runājot par ietekmēm?

Agrāk man visi teica – Vidberga skolnieks. Man patīk Vidbergs, bet viņš man ir par sausu. Tad jau drīzāk tuvāks man ir Padegs. Vidbergs bija inženieris un tas ir redzams viņa līnijā. Mans tēvs bija inženieris izgudrotājs un viņa rasēšana man atgādināja Vidberga līniju. Obrijs Bērdslijs man bija nozīmīgs, sevišķi pusaudža gados, viņa plikās sievietes. It kā patika arī Klimts, bet tagad, apciemojot meitu Vīnē, dzirdēju no viņas, ka skumju brīžos viņa ejot uz [Egona] Šīles muzeju. Es Šīli zināju, man viņš patika, bet aizgājis uz muzeju un sapratu, ka viņš man ļoti patīk. Es tagad jūtu, ka labprāt būtu ietekmējies no viņa.

Šīle bija salīdzinoši mazāk pazīstams kā Klimts.

Un viņš arī nosprāga kaut kādos 28 gados.

Viņš bija brīvāks, salīdzinot ar dekoratīvo Klimtu.

Un viņam ir tas foršais slimīgums – acīm redzams, ka viņš nedomāja, kā kaut kas izskatīsies. Viņš bija patiesāks.

Tavas grafikas gan ir dekoratīvas – plastiskas, bet dekoratīvas.

Nu, sorry. Pretējie poli pievelkas – patīk kaut kas, kas pats neesi. Jūsmo par čellu, bet pats spēlē balalaiku.

Tavu smeķi tajās grafikās nejūt – atšķirībā no skulptūrām. Tās ir diezgan vēsas.

Ja tā netaisu, varbūt es tā nespēju uztaisīt. Bet attiecīgi, iespējams, man tuvāks ir tas, kā man pietrūkst. Tas mani it kā ietekmē, bet ar ietekmi jau ir kā ar ietekmi. Par tēlniecību runājot, uz mani ļoti lielu iespaidu ir atstājis [Gustavs] Vīgelands. Mēs reiz Oslo izņēmām ziemas rītā polšu un aizgājām uz viņa skulptūru, kad tur bija pilnīgi tukšs. Tas bija baigi… Viņš arī ir ļoti labs grafiķis. Veids kā viņš uztver formu, man ir ļoti tuvs.

Laiks, kad jums bija tā radošās bohēmas kompānija, bija arī mūzikas atklāsmes laiks – gan stilistiski interesants, gan arī bagātīgs ar to pēkšņo pieejamību. Jūsu burziņos gandrīz vienmēr skanēja laba mūzika, daudz postindustriālās mūzikas.

Jā, bet man industriālā nebija tik tuva, man jau kopš bērnības laika ļoti patika Dž. Dž. Keils, pie kura mūzikas arī tapa manas pirmās grafikas. Arī Toms Veits bija tuvs, Cocteau Twins.

Tu esi iemīļojis Porto – kāpēc?

Nu es ar savu lieso IQ to tā baigi neanalizēju, bet mani tā sajūta tur velk, vienkārši ļoti patīk.

Un kas tevi velk uz “Osirisu”?

Kā teica viena mana paziņa – i intarjairs, i atmosfairs… Tagad arī manas grafikas tur ir. Un man ir savs galdiņš tur.

Citi pie tā drīkst sēdēt?

Jā, daži jau ir sēdējuši. Es jau arī varu iesist, bet es lādzīgs... [Smejas.]

Tev arī turīgi cilvēki pasūta darbus un aicina taisīt interjerus, ne? Kā tas tā nācies? Viņiem patīk skaistais un dekoratīvais?

Es pat nezinu. Bet es tev kaut ko pastāstīšu par to. Man te vajadzēja taisīt visas tās herņas [no krievu – mēslus – V. G.].

Kuras herņas?

[Rāda bildi.] To skapi. Es apzinīgi un no sirds to izzīmēju, bet tas p…s [Ainis] Čaunāns, ar ko kopā tur strādāju biezajam, man nezinot, klientam pateicis: “Nu, vispār Vilipsōnam baigi raksturīgi, ka viņš parasti kādu p…i iezīmē vai tamlīdzīgi.”

Tā ir?

Nē. Bet es zīmēdams jūtu, ka tas biezais stāv man aiz muguras un kaut ko baigi pēta. Es domāju, ka viņam varbūt kaut kas nav paticis tajā zīmējumā. Pēkšņi viņš tā pieliecas un mundri saka: “Atradu!” Es domāju – ko viņš atradis? Varbūt kaut ko neesmu nokrāsojis? Viņš saka: “Nu kā, te zilonis ir ielicis pakaļā snuķi.” Es nezinu, ko atbildēt, tikai redzu, ka Čaunāns stāv uz stalažām, krāso un ņirdz. “Kāds snuķis? Kam pakaļā?” es vaicāju. “Nē, taču! Tā ir pāva aste!” Bet viņam Čaunāns tā bija pateicis, un viņš sāka meklēt. Nesen to cilvēku satiku un, protams, viņš vairs neko tur nebija atradis.

Vēl bija tāds gadījums, kad taisīju logo kādai baznīcas organizācijai, un bija svarīgi akcentēt konkrētās baznīcas atdzimšanu un attiecīgi mana ideja bija uzzīmēt plaukstu, kurā ir baznīca. Es uzzīmēju skici un aiznesu to atbildīgajai – tādai vecākai kundzītei ar brillītēm. Viņa sēž, paņem to, paskatās un tad paskatās uz mani un saka: “Domājiet, ka es nepamanīšu?” Es pārsteigumā viņai saku: “Kas? Ko?” Viņa atbild: “Nu, kā – sievietes pēcpuse, kas sēž uz baznīcas, ja bildi pagriež otrādi.” Es tikai spēju atbildēt, ka bilde nav skatāma otrādi. Bet laikam mans apmulsums bija tik neviltots, ka viņa acīmredzami saprata – nevajadzēja griezt bildi otrādi.

Tu nekad neesi satikts sliktā garastāvoklī. Vai tev kādreiz ir ellīgs garastāvoklis?

Nē, tā nē [klusi, kā negribīgi]… Ja man kaut kas neiet, pat, ja zobs sāp, man patīk būt vienam, lai neviens nebāžas virsū un neprasa, vai sāp vai nē. Es neredzu jēgu kādam kliegt virsū, vai tieši otrādi – lūgt, lai pažēlo. Bet es kādreiz varētu būt tāds vecs riebeklis, kas visu laiku verkšķ un aizrāda. [Smejas.]


Vilipsōns. No sērijas Diagnosis. 2016. Foto: Didzis Grodzs

vilipsons.lv

* Intervija tapusi pirms Vilipsōna izstādes Diagnosis atklāšanas galerijā “Istaba”. Izstāde skatāma no 11. aprīļa līdz 21. maijam.