Kadrs no animācijas filmas “Mēs nevaram dzīvot bez Kosmosa”. 2014

Cilvēka dzīvei nav jābūt atkarīgai no kaut kādas statuetes 0

Režisors Konstantīns Bronzits par “Oskara” ceremonijas aizkulisēm

Anželika Artjuha, Deniss Solovjovs-Fridmans
05/04/2016

Konstantīns Bronzits ir atslēgas figūra krievu mūsdienu animācijā. Divkārtējs prēmijas “Oskars” nominants par “labāko īsmetrāžas animācijas filmu”, daudzu starptautisku festivālu laureāts Bronzits daudzu gadu garumā demonstrējis neticamu gara nelokāmību un uzticību profesijai, uzņemdams savas filmas par spīti diezgan grūtajiem krievu kino industrijas mākslinieku dzīves apstākļiem. Neraugoties uz gadu gaitā augošo skepticismu, viņš tomēr nezaudē ticību cilvēcisko saišu spēkam, bez kā izdzīvošana profesijā ir neiespējama. Ironija, kas iezīmē Bronzita skatījumu uz saviem varoņiem, vai tie būtu dzīvnieki vai cilvēki, ļauj uzlūkot viņa filmas ne tikai kā pasakainas miniatūras, bet kā vēstījumus par dzīves paradoksiem, kas ir universāli jebkurā sabiedrībā. Mēs parunājām ar Bronzitu uzreiz pēc viņa atgriešanās no prēmijas “Oskars 2016” pasniegšanas ceremonijas – prēmijas, kuru otro reizi viņš nesaņēma. Krievijā viņam ir daudz cienītāju, tomēr ieguldījumi reklāmai un filmas virzīšanai kino tirgū, kas nepieciešami globalizācijas apstākļos, diemžēl bija minimāli, par ko Bronzits vairākkārt paziņojis krievvalodīgajos sociālajos tīklos. Saruna izdevās interesanta un pamācoša mums pašiem, bet kritiskais patoss, kas tik pamanāms viņa filmās, izrādījās neesam pretrunā radošajiem uzdevumiem, kurus mūsu intervijas varonis sev izvirzījis un izvirza. Bronzita skatījumā uz savu nākotni animācijā nav maldīgu ilūziju, un tomēr: autors atrodas meklējumos un turpina sapņot.

Kādi ir jūsu iespaidi pēc brauciena uz “Oskara” pasniegšanas ceremoniju?

Vai jūs interesē iespaidi pēc brauciena vai pēc pašas ceremonijas? Uz ceremoniju šoreiz braucām “cilvēcīgi”: lielā baltā limuzīnā, nevis kā 2009. gadā – vecā, noplukušā buikā, kuram pat nevērās vaļā vienas no aizmugures durvīm. Braucām jautri, jokodamies un jautrodamies. Pati ceremonija gan salīdzinājumā ar 2009. gada ceremoniju, teikšu godīgi, zaudēja pēc visiem punktiem. Toreiz vadītājs bija Hjū Džekmens, dziedātājs, dejotājs, šovmenis, un viņš pieprata darīt to, kas vadītāja lomā arī jāpieprot. Šogad Akadēmija uzaicināja komiķi Krisu Roku un ar kastingu acīmredzami pārrēķinājās: izņemot muldēšanu, viņš neko publikai nespēja piedāvāt, bet joks par ceremonijas “boikotu melnādainajiem” acīmredzami ievilkās par ilgu. 2009. gadā uz skatuves dzīvajā tika izpildītas visas piecas nominantu dziesmas. Šoreiz savukārt, liekas, tikai divas no tām. Es pat nerunāju par iespaidīgo zvaigžņu daudzumu uz vienu kvadrātmetru, kuras varēja sastapt kā kinoteātra “Kodak” zālē, tā arī foajē 2009. gadā. Šajā gadā pirmajās rindās, protams, sēdēja Di Kaprio un Stallone, tomēr kopumā burtiski nācās sasprindzināt redzi, lai pārliecinātu sevi: tu esi “Oskarā” “Kodakā”, nevis starp salašņām koncertā Kremļa saietu pilī.


Lavatory Lovestory
. 2006

PirmsOskara mediju sacelto troksni pavadīja vairāki jūsu paziņojumi feisbukā un presē, kuros jūs skaidrojāt, ka iegūt “Oskaru” vienīgi ar skaistu filmu šodien nav iespējams, nepieciešama PR kampaņa un finanšu ieguldījumi. Vai kāds jūs sadzirdēja?

Tas ir sarežģīts jautājums. Es pat nezinu, vai vērts atkal atgriezties pie šīs tēmas, tā kā nāksies pārāk daudz ko skaidrot. Ja pavisam īsi, tad pirmā uzreiz atsaucās Katja Mcituridze; un Роскино, ko Katja vada, kopā ar kompāniju “Aeroflot” kļuva par sponsoru manam un sievas lidojumam no Krievijas uz Ameriku un atpakaļ. Tas bija ļoti negaidīts un būtisks atbalsts. Bet ar pašu filmu diemžēl nekas tā arī nesanāca. Un arī pats “troksnis” nedaudz nokavēja, un Katja diemžēl nav visvarena, ne viss atkarīgs no viņas. Bet tie cilvēki, kas atbildīgi par šādu lēmumu pieņemšanu, ir pārāk pasīvi un gausi vai aizņemti ar svarīgākām, man nezināmām lietām. Tādēļ filma tā arī palika bez nepieciešamā atbalsta presē tieši ASV teritorijā. Tieši par šādu atbalstu ir runa, un tas maksā lielu naudu. Es esmu vien mazas multfilmas režisors un nevarēju atļauties šādus izdevumus. Lūk, Čīles valsts nez kādēļ uzreiz sāka par to rūpēties. Es turēju rokās amerikāņu žurnālu Animation Magazine, kas veltīts animācijai, kuram pirms akadēmiķu balsošanas fināla tūres viss pēdējais vāks bija veltīts Čīles filmai “Lāču stāsts”, kas beigās uzvarēja.

Jūs divreiz esat nominēts “Oskaram”: pirmo reizi par Lavatory Lovestory (2006), otro reizi par filmu “Mēs nevaram dzīvot bez kosmosa” (2014). Pirmā filma bija par mīlestību, otrā par draudzību, kas ļauj apgalvot: sirdī jūs tomēr esat romantiķis, neraugoties uz jūsu lielisko humora izjūtu. Tomēr pirmajai filmai bija laimīgas beigas, otrajai – traģisks atrisinājums. Jūsu pasaules skatījums šajā laika posmā ir mainījies? Kāpēc? Starptautiskā profesionālā atzinība, ko esat izpelnījies, taču nav salīdzināma ar atpazīstamību, kas tikusi citiem Krievijas mūsdienu animatoriem...

Es uzreiz paskaidrošu, ka starp “profesionālu atzinību” un manu “pasaules skatījumu” nav nekādas sakarības. Te runa vispār ir “par ko citu”. Filmu Lavatory... es pabeidzu 2006. gadā, bet filmu par kosmosu – 2014. Starp abām filmām nodzīvots diezgan liels laika sprīdis. Un, ja esmu domājošs un augošs cilvēks ne tikai fiziski, tad es nevaru nemainīties. Jebkurā daiļrades jomā ir diezgan bieža parādība, ka gadu gaitā vai nu autora skata leņķis uz kaut kādiem jautājumiem kļūst citādāks, vai arī pašas tēmas neizbēgami kļūst dziļākas. Uzdevumam ir jākļūst tikai augstākam. Tas ir sarežģīti. Tas prasa arvien lielākus pūliņus un arvien augstāku attiecību grādu pret to, ko dari. Un vienīgais, kas mani patiešām biedē, ir tas, ka reiz ar uzstādīto uzdevumu var vienkārši netikt galā un pārpūlēties.


Filmas “Mēs nevaram dzīvot bez Kosmosa” (2014) treileris

Pienāk brīdis, kad vienkārši vajag aiziet no kino, tomēr jums tas pagaidām patiešām nedraud. Jums animācija ir tas pats, kas kosmoss jūsu varoņiem, – bez tās jūs nevarat dzīvot. Un tomēr būsim konkrētāki. Jūsu filmu “Mēs nevaram dzīvot bez kosmosa” var uztvert kā diezgan asu izteikumu – jūs skaidri liekat saprast, ka sapnis vieno cilvēkus, bet tāpat jūs rādāt arī to, kā jebkuri sapņi sašķīst pret primitīvajiem mēģinājumiem tos realizēt. Šajā ziņā jūsu filmu var uzskatīt par sava veida sociāli politisku kritiku. Visiem zināms, ka Krievijā raķetes krīt. Raķete krīt arī jūsu filmā. Kādēļ jūs izšķīrāties par labu tik drosmīgam un tiešam izteikumam?

Kādēļ jūs nospriedāt, ka man nedraud aiziešana no kino? Es kā reiz par to jau domāju, un animācija man sen nav dzīves jēga. Un ticiet man, es lieliski varu dzīvot bez tās. Tas, ka dzīve kļūs vieglāka, tas ir, mierīgāka un rāmāka, ir viennozīmīgi. Es pateikšu vairāk: es neizslēdzu to, ka šī mana filma bija pēdējā manā režisora karjerā. Atgriezīsimies pie teiktā. Ja tiek izvirzīts augstāks uzdevums un tam aiziet dzīves gadi, tad man pašam šodien grūti iedomāties, kad iznāks mana nākamā filma. Un galvenais, vai tiešām tai tik ļoti nepieciešams nākt pasaulē? Lūk, ar šo es patiešām atšķiros no ļoti daudziem, īpaši spēlfilmu režisoriem, kuri nez kādēļ ir pārliecināti, ka ar savām filmām viņi dara šo pasauli laimīgāku.

Kas attiecas uz jūsu jautājumu... Tas tikai apstiprina manus vārdus. Vai vispār vērts izteikties, ja tevi ne tā saprot? Vai arī es tā arī neesmu iemācījies runāt kino valodā. Tas pilnībā ir iespējams. Es par to, ka es nemaz nebiju iecerējis savā filmā ielikt sociāli politiskas kritikas lādiņu. Es vispār domāju un taisīju filmu par ko citu. Man nospļauties par raķetēm, kas krīt. Ja iet bojā cilvēki, tā ir traģēdija un diemžēl aklas nejaušības griba vai kāda cilvēka nolaidība. Tomēr autokatastrofas, ziniet, pasaulē notiek daudz biežāk... Mana filma ir par tādu cilvēciskās saiknes spēku, kāda patiesībā nemaz nav. Tā ir pasaciņa. Izdomājums. Tomēr šajā izdomājumā arī parādījās manas ilgas kaut pēc mazumiņa šāda veida attiecību starp cilvēkiem reālajā dzīvē.


Animācijas filma “Zemes malā”. 1998

Un tomēr, vai kārtējais panākums ietekmējis jūsu tālāko radošo karjeru? Vai ir piedāvājumi strādāt ārzemēs? Vai esat saņēmis piedāvājumus no Krievijas producentiem turpināt sadarboties?

Reizēm šo jautājumu uzdod daudzkārt tiešāk: vai “Oskars” mainīs jūsu dzīvi? Atbilde – nē. Nekādi. Vienkārši nākamajos trijos mēnešos telefons zvanīs biežāk. Savukārt es iešu uz to pašu darbu un saņemšu tādu pašu algu. Tomēr es sev saku šādi: cilvēka dzīvei nav jābūt atkarīgai no kaut kādas statuetes vai balvas (jebkuras). Cilvēka dzīves kvalitātei jābūt atkarīgai vienīgi no viņa paša.