Nākotnes mākslas labirintos
Intervija par pasaules tehno-ekoloģisko nākotni ar mediju teorētiķi Ēriku Kluitenbergu
Anna Babre
16/03/2016
Saruna norisinās februāra sākumā, Transmediale 2016 ietvaros, Berlīnē, kur Ēriks Kluitenbergs piedalās vairākās diskusijās, kas saistīti ar tehno-ekoloģiju mijiedarbību, kā arī taktiskajiem medijiem. Kluitenbergs savos darbos fokusējas uz jauno mediju tehnoloģiju, kultūras un sabiedrības mijiedarbību. Ir pasniedzis interaktīvo mediju un tehnoloģiju kultūras teoriju Amsterdamas Universitātē, Amsterdamas Profesionālas izglītības universitātē, Minervas Akadēmijas Pēcdiploma studijās Groningenē u.c. Laikā no 1999. līdz 2011. gadam viņš Amsterdamā vadīja Kultūras un politikas centra De Balie mediju un tehnoloģiju programmu.
Sakiet, kāds ir jūsu šībrīža pasaules redzējums?
Savā darba pieejā šobrīd arvien vairāk un vairāk sliecos piekrist filozofa Bruno Latūra idejām, ar kurām esmu iepazinies pēdējo gadu laikā. Viņš uzskata, ka ir jānojauc pastāvoša opozīcija starp dabu un cilvēkiem. Tā vietā mums jāsāk domāt par visām attiecībām, kas pastāv starp cilvēkiem, tehnoloģiskajām sistēmām, materiālajām attiecībām, kā arī tā dēvēto “ne-cilvēku” pasauli jeb augiem un dzīvniekiem. Šobrīd atrodamies stadijā, kur mēs vairs neesam tikai patērētāji, kas izmanto dažādās vides piedāvātās iespējas. Tā vietā ir parādījies pilnīgi jauns savstarpējo attiecību tīkls. Latūrs aicina veidot daudz plašāku ekoloģisko informētību, pētot šīs attiecības un ļaujot dzīvniekiem, augiem un tehnoloģijām kļūt par daļu no politiskās sistēmas noteicējiem, paplašinot demokrātijas jēdzienu. Tāpat viņš iesaka atmest uz cilvēku centrēto sabiedrības konceptu, aizstājot to ar kolektīva jēdzienu, ietverot tajā sarežģītās cilvēku, dabas un tehnoloģiju attiecības. Šī sadarbība ne tik ļoti iekļaujas mums saprotamo politisko procesu rāmjos, bet gan piedāvā progresīvu nākotnes vīziju, meklējot arvien jaunas sadarbības iespējas ilgtspējīgai nākotnei. Ja par šo ideju sākam domāt lielākā mērogā, ņemot vērā zinātnisko procesu attīstību, uz cilvēku pleciem gulstas arvien lielāka atbildība par Zemes nākotni. Latūrs to apzīmē ar terminu Facing Gaya, kas apzīmē Zemi kā pašregulējošu organismu. Brīdī, kad apzināmies mūsu darbības radītās sekas, mums jāsāk domāt par mazākajām starpniecības formām.
Ulrihs Fogls. “O.T.” RIXC festivāla izstāde “Tehno-ekoloģijas” kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Foto: Raitis Šmits
Māksla un dizains var piedāvāt divas pieejas. Pirmkārt, strādājot, dizaineriem nepieciešams pievērst ārkārtīgi lielu uzmanību detaļām un tam, kā tās ietilpst kopējā sistēmā. Tajā pašā laikā, brīdī, kad mākslinieki vai dizaineri rada darbu, tam nekavējoties pievienojas ētiskā dimensija. Tādējādi, mūsdienās labam dizainam ir ne tikai jāpiemīt izteiktām detaļām, bet arī ētiskajam aspektam, saprotot, kā darbs iekļaujas kopējā sistēmā un kā tas sekmētu pozitīvās attiecības starp cilvēku, dabu un tehnoloģijām. Otrkārt, nozīmīgs ir subjektivitātes aspekts. Nav svarīgi vai mākslinieks izvēlas strādāt ar tehnoloģiskiem vai zinātniskiem procesiem – viņa pozīcijai vienmēr jābūt subjektīvai. Šobrīd māksla ir īpaša ar to, ka tā spēj izmantot jebkuru procesu, ideju, metodoloģiju vai zinātni. Galvenais ir radīt patiesi nozīmīgu rezultātu. Tiem māksliniekiem, kuri strādā ar šiem zinātniskajiem un tehnoloģiskajiem procesiem, māksla var kalpot par subjektivitāti jebkurā citā diskursā. Kad es kopā ar Jauno mediju kultūras centru RIXC 2011. gadā Rīgā veidoju izstādi “Tehno-ekoloģijas”, piedalījāmies Skype intervijā ar vācu mediju mākslas zinātnieku Zigfrīdu Cilinski, apspriežot viņa variantoloģijas projektu. Variantoloģijas pieeja ir universāla un neviendabīga, taču tajā pat laikā tās mākslinieciskā un zinātniskā attīstība noris caur mediju dziļā laika koncepciju.
Dziļā laika koncepcijas variantoloģiskās attiecības starp mākslu, zinātni un tehnoloģijām paredz īpašu attieksmi pret pagātni. Šajā pieejā mazāk uzmanības tiek veltīts tam, kas jau ir pastāvošs jeb spēkā esošs, lielāku uzsvaru liekot uz to, kas varētu būt bijis iespējams. Ja ir vēlme spriest par nākotnes iespējām, ir nepieciešams atzīt arī pagātnes daudzveidību un iespējamību. Toreiz Cilinskim uzdevu mani jau sen interesējošo jautājumu – kā subjektivitāte iederas šajā variantoloģijas projektā? Pēc viņa vārdiem, tieši subjektivitāte bija šī projekta sakne, meklējot un pētot tās nozīmi. Lai to atklātu, projekta ietvaros visā pasaulē tika veidotas vairākas radošās darbnīcas pieaicinot pētniekus, vēsturniekus, māksliniekus, dizainerus, rakstniekus un filozofus, lai apspriestu un prezentētu idejas par dažādu tehnoloģisko eksperimentu periodiem ar augsti attīstītām mehāniskajām kultūrām – sākot ar Ķīniešu tehnoloģiju vēsturi, beidzot ar 8. gadsimta Bahtatu tautu. Projekta rezultātā tapa lieliska grāmata, kurā var redzēt, kā šaurs tehnoloģiju, pārsvarā tieši digitālo tehnoloģiju klāsts mijiedarbojas ar šo projektu.
Ala Plástica instalācijas detaļa. Izstāde Citizen Culture. Artists and Architects Shape Policy. 2014. Santamonikas Mākslas muzejs, ASV. Foto: Ala Plástica
Vai ir kāds mākslinieks, kurš savos darbos attīsta jums tik tuvās Latūra idejas?
Manuprāt, šādu mākslinieku ir ļoti daudz. Tomēr viens no ļoti interesantiem piemēriem ir mākslinieku apvienība Ala Plástica, kas nodarbojas ar sabiedrisko darbu Argentīnā. Laplatā (Río de la Plata) satiekas divas upes, veidojot vienu no pasaules lielākajiem mitrājiem, kas šķērso arī Buenosairesu. Šī ir ekoloģiski ļoti jūtīga zona, kurā atrodas vairākas naftas atradnes un citādas stratēģiski nozīmīgas interešu zonas. Tā kā 1990. gadu beigās Argentīnas ekonomika piedzīvoja grūtus laikus, arvien vairāk starptautisko organizāciju šajā reģionā veido lielus infrastruktūras projektus. Tāpat 2000. gadu sākumā šajā reģionā notika naftas noplūdes liela katastrofa, kam sekoja ekoloģiskā krīze.
Ala Plástica ir grupa, kuru 1991. gadā izveidojuši trīs mākslinieki – Silvina Babiča, Alehandro Meitins un Rafaels Santos. Šo 25 gadu laikā kopā ar vietējiem iedzīvotājiem mākslinieki rīko nelielus projektus mitrājos, pastāvīgi iesaistoties lokālajā situācijā. Lielo starptautisko uzņēmumu klātbūtne ir sagrāvusi vietējo ekonomiku un ekoloģiju. Tomēr šo mākslinieku un vietējo iedzīvotāju darbība ir palīdzējusi saglabāt un atjaunot bioloģisko dažādību. Viņu mākslas darbi fokusējas uz lokālajām problēmām un to risināšanā tiek iesaistīti zinātnieki. Ala Plástica darbība sākās krietni pirms naftas noplūdēm, pamatojoties uz straujajām izmaiņām vidē, vēloties izveidot alternatīvas lielajiem uzņēmumiem un to veidotajām pārmaiņām. Naftas noplūdes laikā viņu darbam tika pievērsta liela uzmanība, kaut arī pirms tam autori netika pamanīti. Kad noplūdes tika novērstas, viņu darbs atkal palika neievērots, tomēr mākslinieki ir spējuši saglabāt pastāvīgu un produktīvu darbību visu šo posmu laikā. To rezultātā tiek veidoti pētījumi par ekoloģijas un infrastruktūru mijiedarbību.
Popkalab. Plantas Parlantes. RIXC festivāla izstāde “Tehno-ekoloģijas” kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Foto: Ansis Starks
Kādēļ mūsdienās arvien svarīgāka ir kļuvusi mākslinieku un zinātnieku mijiedarbība?
Lai arī cik tas neizklausītos dīvaini, manuprāt, viens no svarīgākajiem aspektiem ir amatieru darbs. Amatieriem projektos piemīt īpaša loma, tā kā viņi nav tieši iesaistīti dažādās disciplīnās un nepārzina to noteikumus. Profesionāļi, apgūstot dažādas nozares, papildus zināšanām iegūst arī dažādus ierobežojumus un rāmjus, no kuriem ir grūti izkāpt. Tāpat pastāv arī ekonomiskais un politiskais spiediens, ja cilvēks strādā uzņēmumā vai augstskolā, kuru sponsorē kāds no lielajiem uzņēmumiem vai valdība. Šo iemeslu dēļ ir ļoti grūti atvērties jaunām idejām. Amatieri tās var izpaust brīvi un atvērt skatu visam jaunajam, tā kā vienīgais, kas tos motivē ir mīlestība. Tomēr, attiecībā uz tehnoloģijām un zinātni mākslinieks kļūst par amatieri. Tādā veidā, māksliniekam tiek dota tāda pati brīvība un mīlestības spēja kā amatierim, sniedzot ieguldījumu konkrētajā nozarē un disciplīnās, paveroties uz jautājumiem no cita skatu punkta. Kā arī, esmu ievērojis, ka mākslinieki daudz ātrāk par pētniekiem pievēršas procesa ētiskajiem jautājumiem. Runa vairs nav par to, ko mēs varam darīt, bet vai tas būtu jādara un kāda būs ietekme. Tas attiecas arī uz universitātēm. Tehnisko universitāšu studentus visvairāk nodarbina jautājums – kā likt lietām darboties? Un viņi lieliski atrod atbildes uz šo jautājumu. Viņi ir ļoti gudri, inteliģenti un savā jomā ārkārtīgi radoši. Tomēr pretstatā mākslas studentiem, viņi netiecas uzzināt vai tiešām šī ir tā problēma, kas mums būtu jārisina. Mijiedarbojoties apvienojas abu nozaru pozitīvākās īpašības.
Linna Pūka, Juliens Klauss. Aptium. RIXC festivāla izstāde “Tehno-ekoloģijas” kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Foto: Ansis Starks
Mūsdienās mākslas darbi tiek aplūkoti arī no politiskās un ekonomiskās perspektīvas. Vai uzskatāt, ka tas rada papildu spiedienu uz māksliniekiem?
Manuprāt, mūsdienu ekonomika izdara milzīgu spiedienu uz māksliniekiem, jo eksistē sistēma, kas dažiem māksliniekiem ir ļoti veiksmīga. Šo sistēmu sauc par mākslas tirgu un mūsdienās tā ir piedzīvojusi sprādzienu. Mākslinieki var kļūt par pasniedzējiem, iesaistīties citu nozaru darbos – iespējas ir nebeidzamas. Tomēr slēgtas ir diezgan daudzas vecās sistēmas prakses. Ir sarežģīti veidot dažādus projektus, tajā pašā laikā domājot par to, kas būtu aktuāls mākslas tirgus, jo galu galā – tas ir mākslinieka iztikas līdzeklis. Situāciju neatvieglo arī mākslas tirgus filtrēšanas process – daudzi darbu paveidi tam vienkārši nav interesanti, kaut gan tie būtu ļoti aktuāli un nozīmīgi sabiedrībai. Mēs redzam, ka samazinājies ir arī valsts finansējums, padarot arvien grūtāku naudas piekļuvi tām mākslas nozarēm, kurās nav ieinteresēts mākslas tirgus. Viena no šīm nozarēm ir Netart kustība. Senos laikos tā guva lielu valsts atbalstu, tomēr, kad šī interese pazuda, Netart kļuva nespējīgs funkcionēt mūsdienu mākslas tirgū. Ja mēs apskatāmies, kas mūsdienās tiek saprasts ar terminu “interneta māksla”, tad saprotam, ka tās ir pilnīgas muļķības.
Ingo Ginters. World processor. RIXC festivāla izstāde “Tehno-ekoloģijas” kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Foto: Ansis Starks
Kādas izmaiņas mākslu sagaida tuvākajā desmitgadē?
Es pats šobrīd esmu aizņemts ar taktisko mediju projektu. Mēs veidojam izstāžu sēriju, kas apvienos dažādu paaudžu un ģeogrāfisko zonu māksliniekus un akadēmiķus. Izstādes aizsāksies Amsterdamā, 2017. gada sākumā pārcelies uz Liverpūli un, iespējams, vēlāk arī uz vienu no Eiropas rietumu centriem. Tāpat esmu aizsācis projektu, kas aplūko tehnoloģiju ietekmi uz kosmosu.
Bet par desmitgades jautājumu mums nesen bija debates ar Amsterdamas universitātes studentiem. 1990. gados jauno mediju māksla bija viens no vispopulārākajiem laukiem. Tika sāktas neskaitāmas jaunas iniciatīvas. Piemēram, Singapūrā tika atvērts milzīgs mākslas un zinātnes muzejs. Arī Nīderlandē tika izveidotas vairākas ar šo nozari saistītas studiju programmas. Mūsdienās ir parādījusies liela interese par biomākslu un tās dažādajām formām. Šīs nozares ir kļuvušas globālas un rodas sajūtas, ka tās sāk pārkarst. Esmu satraukts, ka kādā brīdī šīs nozares var noplakt, jo netiks sasniegti tik ļoti pārspīlētie, bet gaidītie rezultāti, un uz tām liktās liktās cerības neattaisnosies. Tomēr, manuprāt, tas viss ir jāuztver ārkārtīgi nopietni. Iepriekš minētais Latūra modelis šobrīd ir vispārliecinošākais risinājums, kā apvienot visu nozīmīgo.
