Pēteris Sidars. Foto: Ilze Kuišele

Visa dzīve ir viens tamborējums 0

Ekskursija izstādē „Tveramā kustība“ kopā ar mākslinieku Pēteri Sidaru

Odrija Fišere
11/03/2016

Ar Pēteri Sidaru mums ir sarunāta tikšanās viņa personālizstādē izstāžu zālē „Arsenāls“. Kad tur ierodos, ap mākslinieku ir sapulcējusies jauniešu grupa, kurai Pēteris ļoti izteiksmīgi stāsta par to kā viņš reiz pieredzējis brīnumainu parādību: „Mācījos akadēmijā 4. kursā un īrēju istabiņu Berģos pie latgaliešiem. Kādu rītu mani uzmodināja saimnieces kliedzieni: „Jēzus! Marija!“ Domāju – kas par Jēzus Mariju? Paskatos laukā pa logu – tiešām Jēzus, Marija! Zeltains lietus! Otru reizi es tādu neredzēšu. Žēl, ka man toreiz nebija fotoaparāts pie rokas!

Toreiz, 1970. gadu vidū, Pēteris Sidars pēc Liepājas lietišķās mākslas vidusskolas beigšanas jau studēja Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļā Rīgā un savu vitālo enerģiju atklāja trakulīgās kurzemnieku krāsās austos klasiskos gobelēnos. Pamazām, arvien vairāk atraisot savu eksperimentētāja dabu, viņš sāka nodoties materiālu struktūru un formu, jauno tehnoloģiju iespēju pētniecībai. Pēteris Sidars savas idejas ielicis visdažādākajos mākslas veidos un materiālos – tekstilā, keramikā, glezniecībā, čūskādu un citu materiālu laminējumos, karstās līmes instalācijās, presētu kūdras podiņu objektos u.c. 1980. gados visplašāko atzinību izpelnījās viņa noslēpumaini mirdzošas telpiskas vīzijas („Mirāža“ (1986), „Zemes mirāža“ (1987) u.c.) – ar vara stiepli papildināti linu velki. Savukārt 1992. gadā no sintētiskās šķiedras un filca veidotais darbs „Saule” nodrošināja Pēterim Sidaram iekļūšanu prestižajā Lozannas 15. Tekstilmākslas biennālē. Jāteic, ka mākslinieka radošā biogrāfija iekļauj daudzas nozīmīgas starptautiskās konkursskates un rezidences visā pasaulē, sākot no Eiropas līdz Meksikai un mākslinieka tik iemīļotajai Ķīnai.

Personālizstādē „Arsenālā“ Pēteris Sidars iekļāvis pēdējo divu gadu laikā tapušus darbus. Redzot grandiozo trīsdimensiju gleznu laminātā, kas kā čūska izlocījusies pa visu izstāžu zāles „Arsenāls“ pirmo zāli, atmiņā nāk mākslinieka laminētās čūskādas („Serpentes“). Uz manu teikumu, par to, ka šajā izstādē neredzu nevienu ielaminēto čūskādu, viņš atsaka: „Domāju, kam man taisīt vecu darbu noliktavu? Kad būšu Tajā saulē, tad lai to noliktavu taisa.“


Pēteris Sidars. „Plūsma.“ (Fragments.) Foto: Pēteris Sidars 

Lūdzu pastāsti par tveramo kustību.

Baigi daudzi to jautā. Tveramā kustība ir tā, ko es ar acīm tveru, nevis ar roku. Ja to tver ar roku, tā vairs nav tverama, tajā brīdī es jau daru savu darbu. Darbs dara darītāju. Ja notver ar acīm, aizej mājās un domā, piemēram, ko ar to materiālu var darīt. Ieraugu, uztveru un pēc tam darbojos. Lielākoties pa naktīm.
Kādā izstādes atklāšanā, uz kuru bija ieradusies arī Beļģijas princese, viņa labi pateica: „Your eyes are very clever [Jums ir ļoti gudras acis – no angļu valodas].“ Tas man bija liels kompliments.

Vai jau darba procesa sākumā ir skaidrs, kā darbs izskatīsies?

Būtībā ir tā, ja tas piefiksējas un neaiziet kosmosā projām, dažreiz uzreiz iznāk, kā iecerēts. Dažreiz ir tā, ka tu ieraugi un pēc tam tas pazūd.
Ar lielo laminātu bija tā, ka jau 2004. gadā es eksperimentālā kārtā izmēģināju ielaminēt krāsu. Visu šo laiku stūrītī stāvēja ielaminētās krāsas rullītis. Un pēkšņi ideja atgriezās pie manis. Sapratu, ka es taču veselu telpu varētu ar tādu kustību aizpildīt! Es nebiju to nofiksējis, tikai visu laiku meditējis ar to. Tas ir pareizais vārds – meditējis. To te var redzēt. Tā ir „Plūsma“, viena vesela trīsdimensiju glezna. Ielaminēta krāsa.
Aiga [mākslinieka dzīvesbiedre Aiga Sidare – O. F.] palīdzēja – strādājām divatā, viens es to nevarētu. Sākumā rezultātu nevarēju paredzēt, bet tagad jau zinu, kā sanāks. Un tikai eļļas krāsa to atļauj, jo karstums ir 120 grādi. Citas krāsas nedrīkst izmantot, jo ūdens to bojā – burbuļo.

Kāpēc tu to sauc par gleznu?

Te es nolasīšu citātu no sava žurnāla [Pēteris Sidars saistībā ar izstādi izdevis mākslas žurnālu „Pēteris“, kurā skatāmi gan viņa darbi, gan ideju aizmetņi, gan biogrāfiskas un draugu fotogrāfijas – O. F.]: „Trīsdimensiju glezna ieņem tādu pašu vietu glezniecībā kā darbs uz audekla vai citiem materiāliem, uz kuriem uzliktas eļļas krāsas. Tas nozīmē, ka trīsdimensiju glezna ieņem īpašu savu stāvokli telpā, jo tā ir apskatāma no vairākiem skatu punktiem, tādējādi izveidojot tveramās kustības meditāciju.
Trīsdimensiju glezna var pāriet no viena stāvokļa citā stāvoklī, veicot brīvi veidotu skulpturālu objektu telpā, nojaucot jebkuras robežas. Tādējādi tieši trīsdimensiju glezna kļūst par eksperimentēšanas lauku, kurā glezniecībai paveras tveramās kustības iespējas!
Īstā kustība, ko un kā darīt, nāk pretī pati, tur neko nevajag izdomāt. Nav ko skaidrot citiem, pašiem vajag apskaidroties!“
Viss ir veidots tā, lai cauri var iziet.

Kā labirintā.

Jā, jā! Lai cilvēks nebaidītos. Kad cilvēks zina, ka var iziet cauri, viņš atbrīvojas.


Izstāde „Tveramā kustība“ izstāžu zālē „Arsenāls“. Ekspozīcijas skats.  Foto: Mārtiņš Heimrāts

Caur „Plūsmu“ dodamies iekšā nākamajā zālē. Tur pirmais mūs sagaida ar audumu pārklāts galds, virs tā piekārts medicīniskais trauks, no kura uz tumšā galdauta pil balta krāsa.

Un šis darbs vēl tikai top?

Jā. Reiz ābeļdārzā pie draudzenes dzēru kafiju. Pa nakti bija lijis, no lapiņas tecēja pilīte. Gaidot kafiju skatījos, kā tā pil, un radās šī ideja. Uzreiz pierakstīju. Zinu, kā tas ir, – ja nepieraksta, tad ideja aiziet kaut kur tālumā. Pēc izstādes audeklu noņemšu, uzlikšu uz apakšrāmja un būs gatava bilde! Tagad divu ar pusi mēnešu laikā darbs pats veidojas. Protams, tehnoloģiski to vēl labāk var izdomāt, bet tā ir pirmā pārbaude. Nebiju domājis, ka būs tik sarežģīti. Te ir izmantots medicīniskais aprēķins, ka ik pēc 5 minūtēm pilēšanas biežums nobīdās.

Tāds eksperiments. Bet tev jau gan viss ir eksperiments.

Jā, jā! Šajā izstādē to var redzēt – viss „fraktālisms“ un pārējais.

Pie pretējās sienas skatāms objekts „Skulptūra pie sienas“, kura faktūru veido neskaitāmu plastmasas dakšiņu un karošu sakausējums.

Te ir darbs ar karotēm. Kad strādāju, eju pusdienot uz kādu vietējo ēstuvi Ķengaragā. Pamanīju, ka viņi met miskastē visas plastmasas karotītes. Aizgāju pie trauku mazgātājas un teicu, lai nemet ārā, bet ieliek man kādā maisiņā. Katru sestdienu gāju un tos savācu, iedevu par to piecīti. Tā arī tiku pie tām karotītēm. Saliku tās uz metāla karkasa, režģa. Galvenais jau to pirmo piekausēt un tad tik – uz priekšu!

Pa vienai?

Nu, ja! Pa vienai, pa vienai! Es veselu gadu to taisīju. Sestdienās, svētdienās, kad mākslas skolā nav cilvēku, jo izdalās dioksīds. Man pat ir filma par šo!


Pēteris Sidars. „Pašportrets darbnīcā“ 2013. Foto: Pēteris Sidars

Kad skatos uz taviem darbiem, man rodas iespaids, ka esi tāds „faktūru maniaks“. Kā tev šķiet, kāpēc tevi faktūra tā saista?

Laikam man tāda daba. Ar materiāliem daudz esmu strādājis. Pirmajā mākslas skolā Liepājā, kur mācījos, sāku ar keramiku. Pēc armijas es pabeidzu Interjera dizaina nodaļu Liepājas lietišķajos, akadēmijā Tekstila nodaļu – tas viss ir saistīts ar materiāliem.

Tevi interesē pats materiāls, kā tas kaut kādā veidā noreaģēs?

Jā, interesē, ko no tā var dabūt laukā. Tas ir baigais meditācijas lauks.

Pēteris jau steidz pie nākamā izstādes darba „Pašportrets darbnīcā“.

Ar šo darbu konkursā ieguvu pirmo vietu. Aizsūtīju skici konkursam. Ar Aigu jau bijām pilnīgi aizmirsuši, un pēkšņi – congratulations, congratulations! Izrādās es pirmo vietu dabūju. Samaksāja 1000 eiro un pēc tam noauda.


Pēteris Sidars. Objekts „Šī krāsa man patīk“. Foto: Mārtiņš Heimrāts

Šodien sazinājos ar savu sponsoru no Daugavpils. Teicu: „Olga, šo materiālu turi, nevienam nedod!“ Tas ir plastmasas diegs. Draudzene ieraudzīja un pateica: „Šī krāsa gan man patīk!“ Tā arī nosaucu darbu.
Man patīk, kā uzlika gaismu, – uzreiz baigā spēle notika. Un viss, man ar to pietiek!

Izejot cauri ekspozīcijas daļai, kurā skatāmi uz lielformāta plaknēm ar krāsas notecējumiem veidojušies gluži vai japāņu hieroglifi un līdzās uz sienas ar roku rakstītām Pāvila Raudoņa haikām no cikla „Gadalaiki“, nonākam pie izstādes daļas, kurā skatāmas Pētera Sidara gleznas.

Un šis viss ir „kosmosa fraktālisms“. Tas ir drukāts ar pigmentiem – lai nav jārasē, uzdrukāju. Ir taču 21. gadsimts! Pēc tam visu ar eļļas krāsu gleznoju. Redzi, kāda pacietība? Tas no aušanas. Visi brīnās, bet aušanā arī jāsēž stundām.

Skaties, šīs ir svaigās kakas. Apskaties, kā var izkakāt!


Pēteris Sidars. Glezna „Pazudušais dēls“. Foto: Pēteris Sidars

Bet, cik šajā gleznā ir nejaušību?

Nejaušību nav. Sākās ar to, ka es nofotografēju, – galvenais paspēt to izdarīt. Konstatēju, ka man patīk tas, kas tuvāk ir dabai. Mani fascinē šīs faktūras. Vienu dienu nākšu ar fotoaparātu un fiksēšu kustību, tuvplānus. Nākošā ideja ir taisīt abstraktās fotogrāfijas un svaigās kakas – fantastico! [Smejas.]

Un galerijā „Istaba“ tev arī notiek izstāde, kurās skatāmi šādi fraktāļi?

Jā – “Latviešu gambīts”.

Vai tu spēlē šahu?

Es mīlu šahu. Bērnībā biju matemātiķis, bet aizgāju pa mākslas līniju.
Paņēmu saplēstu šaha grāmatu, izplēsu vēl dažas lapas un virsū uzliku vārnu kakas.

Tās, pēc kurām tu cēlies četros no rīta un gāji, kamēr nav samīdīts?

[Smejas.] Jā!

Turpinām ceļojumu Pētera Sidara pasaulē, pārlapojot žurnālu „Pēteris“. Viņš rāda fotogrāfijas „Vārnu alfabēts“ no cikla „Fraktālisms“, kas tapušas laikā no 2005. līdz 2015. gadam.

Paskaties, svaigā kaka – kas par kompozīciju! Kas par faktūru! Desmit gadus es to visu pētīju, bet kad ieraudzīju “P” burtu, sāku kolekcionēt. Desmit gadu laikā daudz burtus un ciparus esmu safotografējis... Bieži trāpās astotnieki. Ļoti bieži arī burti “A” un “S”.

 
Pēteris Sidars. Fotogrāfijas „Vārnu alfabēts“ no cikla „Fraktālisms“. 2005–2015

Kurš tev pašam mīļākais darbs izstādē?

Kāds ir tas teiciens? Tie visi ir mani bērni, un kurš tad tev ir mīļākais? [Smejas.]

Pastāsti lūdzu par savu Ķīnas pieredzi. Zinu, ka daudzkārt tur esi bijis.

Tā ir mana otrā dzimtene. Pēdējo reizi gan Ķīnā biju 2010. gadā.
[Guntars] Sietiņš prasīja, kā tu to visu vari izturēt? Es tur peldu, nezinu, man tur ir kaut kāda brīvības sajūta, varbūt esmu pieradis pie lieliem cilvēku bariem. Uzreiz jutos tur drošs. Visa tā kultūra mani saista – kā viņi ēd, kā uzvedas (dažkārt tas izskatās pilnīgi kā no 12. gadsimta). Kā skatās uz mani, kā uz mērkaķi – bet man tas viss uzreiz patika, es to pieņēmu.

Kāds ir tavs interesantākais stāsts no Ķīnas?

Ir viens stāsts no Šanhajas – gaidu savu draugu, kurš ievedīs mani Šanhajas biennālē, skatos – divi ķīnieši sēž uz soliņa un kaut ko baigi pēta. Apsēžos blakus, un viņi saka: „Ciga, ciga!“ (Skaties, skaties!) Izrādās viņi skatās, kā divas vabolītes draiskuļojas viena ar otru.
Citreiz ar Aigu sēžam, gaidām savu vilcienu. Redzu – viens ķīnietis ieraudzījis mūs. Saku Aigai, lai viņa uzņem laiku, – saderam, ka viņš desmit minūtes uz mums skatīsies. Beigu beigās bija vairāk, nekā desmit minūtes... Viņi reti redz ārzemniekus. Visi grib ar mums runāt. Un es to visu vēroju no malas. Mani interesē visa tā kustība un kultūra. Par Eiropu man viss ir skaidrs. Vienīgi Londona vēl mani interesē.

Kāpēc?

Tur baigās mākslas kustības notiek, es to jūtu.

Pirms man uzdāvināt savu žurnālu, Pēteris vēlas to parakstīt. Rūpīgi izvēlējies lappusi, viņš ar veiklu vienlaidu kustību uzraksta vārdu PĒTERIS.

Tu tā kā uztamborē savu parakstu.

Visa dzīve – viens tamborējums.

Kāpēc tu zem izsaukuma zīmes pavelc svītru un liec vēl vienu punktiņu?

Kustība. Nezinu. “Ķīī”... 


Izstāde „Tveramā kustība“ izstāžu zālē „Arsenāls“. Ekspozīcijas skats.  Foto: Odrija Fišere 


Pētera Sidara izstāde „Tveramā kustība“ izstāžu zālē „Arsenāls“ skatāma vēl līdz 13. martam. Savukārt mākslinieka personālizstāde „Latviešu gambīts“ galerijā „Istaba“ atvērta līdz 9. aprīlim.