Baltic Art Center direktore Līvija Pāldi

Baltic Art Center direktore – Līvija Pāldi 3

Intervē Anna Iltnere
06/12/2011

No 1. decembra Baltijas mākslas centra (BAC) direktore ir Līvija Pāldi (Lívia Páldi) no Ungārijas, kas pirms stāšanās jaunajā amatā pēdējos četrus gadus ir strādājusi par galveno kuratori Budapeštas mākslas telpā Mücsarnok. Līvija Pāldi šobrīd ir doktora grāda kandidāte Eötvös Loránd universitātes Mākslas teorijas un mediju studiju institūtā Ungārijā un ir viena no kuratorēm prestižajai laikmetīgās mākslas izstādei dOCUMENTA (13), kas gaidāma 2012. gada vasarā no 9. jūnija līdz 16. setpembrim Kaselē.

BAC ir Baltijas jūrā lielākās Zviedrijas salas Gotlandes galvaspilsētā Visbijā izvietots starptautisks rezidenču centrs māksliniekiem, kuratoriem un laikmetīgās mākslas teorētiķiem, kas ir dibināts 1999. gadā. Centra valdē šobrīd apvienojas pārstāvji no Moderna Museet, Kopenhāgenas laikmetīgas mākslas festivāla, Varšavas Modernās mākslas muzeja, kā arī Gotlandes pašvaldības u.c. institūcijām.

BAC jaunā direktore Līvija Pāldi savā blīvajā darba grafikā atrada brīdi, lai Arterritory.com lasītājus iepazīstinātu ar plāniem un iecerēm centra turpmākajā darbībā. Par intensīvo režīmu, jaunas gaitas uzsākot, liecina Pāldi ironiskā piebilde, ka viņas pirmā darbadiena ilgusi nedēļas garumā.

Vai līdz ar Jūsu stāšanos BAC direktores amatā varam sagaidīt kādas izmaiņas centra darbības stratēģijā?

Ja salīdzina ar iepriekšējiem direktoriem, es nāku no pavisam cita konteksta, tālab BAC pilnīgi noteikti aizsāks jaunu nodaļu tā vēsturē, lai arī institucionālais mantojums nepārprotami ietekmēs centra darbības gultni arī turpmāk. Vēlos pārskatīt ne vien BAC plānus, bet arī izvērtēt tā resursus, kapacitāti, kā arī finansējuma iespējas mainīgajā kultūrpolitiskajā un ekonomiskajā situācijā. Uzskatu, ka ir aktīvi jāveido jaunas sadarbības stratēģijas lokālā, reģionālā un arī starptautiskā līmenī. Vienlaikus jāuzsver, ka, lai arī 12 gadu laikā BAC ir piedzīvojis jau vairākus pagriezienus, galvenais uzdevums tomēr nemainās, un tā ir pēctecība profesionālajā attīstībā un atvērtība eksperimentiem. Arī centra galvenā prioritāte saglabājas, un tā ir rezidenču programma. Taču paralēli meklēsim jaunus modeļus, kā veidot attiecības starp mākslas procesu, institūciju un sabiedrību.  

Tas, ar ko es gribētu sākt, ir ilglaicīgas sadarbības tīkli tematiskiem pētījumiem un analīzei. Esmu ieplānojusi apvienot profesionāļu komandu, iesaistot gan institūcijas, gan praktiķus no Zviedrijas un ārvalstīm, kuri kopā varētu strādāt kādus divus līdz trīs gadus vismaz. Tikko esmu uzsākusi kopdarbu ar zviedru laikmetīgās mākslas fonda INDEX direktori Diānu Baldoni (Diana Baldon) – plānojam nākamgad realizēt starpinstitucionālu pilotprojektu, par kuru plašāk pagaidām vēl nestāstīšu. Vēlos arī, lai BAC vairāk iesaistītos izdevējdarbības projektos, publicējot grāmatu sērijas par noteiktām tēmām un parādībām, tādējādi centra aktivitātes darot redzamākas un daloties BAC vēstures gaitā uzkrātajā pieredzē un akadēmiskajās zināšanās. 

Vai tuvākajos gados BAC plāno pievērsties arī Baltijas valstīm: Latvijai, Lietuvai un Igaunijai, dibinot ciešākus kontaktus ar šī reģiona māksliniekiem un kuratoriem? Jeb galvenais uzmanības centrs būs Skandināvija? 

BAC ir attīstījis vairāku veidu rezidences, pielāgojot tās mākslinieku, kuratoru, autoru un teorētiķu specifiskām vajadzībām. Tādējādi ir nodrošināta iespēja īstenot dažādas sadarbības prakses gan Skandināvijas reģionā, gan plašāk. Lai arī cenšamies prioritātes sadalīt līdzīgi visās Baltijas jūras valstīs, tomēr jāatzīst, ka reizēm centra mērķi ir jāierobežo šaurākā scenārijā. Turklāt esmu te tik tikko pārcēlusies, un ir vēl ko atklāt par pašu Gotlandi: tās vidi un resursiem, un virkni kultūras organizāciju. 

Kādas izstādes, galvenos notikumus BAC plāno īstenot 2012. gadā?

Pēdējos četrus, piecus gadus BAC uzmanība ir vairāk pievērsta zināšanu producēšanai un dalībai mobilās aktivitātēs. Patiesībā tas ir jautājums, ko šobrīd uzdodu pati sev – vai centram vajadzētu (un, ja – jā, tad kādā veidā) atkal atgriezties “baltajā kubā” un kūrēt izstādes, jo lieta tāda, ka kopš 2007. gada tam nav ne pastāvīgu, ne arī pagaidu izstāžu telpu. Bet BAC ir daļa no organizāciju tīkla ENPAP, kas laikmetīgo mākslu eksponē ārpus tradicionālām izstāžu un galeriju telpām, tā paplašinot jēdzienu par mākslas publisko pieejamību. Es vēlētos to saglabāt kā atvērtu iespēju.

Kādus savus projektus Jūs izceltu kā Jums līdz šim nozīmīgākos un kāpēc? 

Bieži par to esmu domājusi, bet kaut kā vienmēr liekas netaisnīgi akcentēt vien dažus.

Karjeru es sāku pārejas periodā – pēc politiskajām pārmaiņām postsociālajā Ungārijā. 90. gadu otrā pusē aktuāli bija izaicināt pārmantoto institucionālo sistēmu. Izšķiroša man bija līdzdibinātājas un kuratores pieredze Ungārijas pilsētas Dunaūjvārošas laikmetīgās mākslas centrā ICA-Dunaújváros. Jāteic, ka atsevišķi aspekti noder arī tagad, stājoties darbā BAC.

Piedaloties kuratoru apmācības programmā De Appel Amsterdamā, kuru pabeidzu 2001. gadā, varēju starptautiskā kontekstā pozicionēt līdzšinējo lokālo pieredzi. Mācības iedvesmoja tālākiem diviem gadiem, kuru laikā apmetos Ļubļanā un strādāju kā ārštata kuratore. Tai laikā izveidojās cieša sadarbība ar slovēniešu mākslinieci Marjetica Potrc, kura darbojas starpdisciplinārā laukā starp mākslu, urbānismu un arhitektūru, pētot ilgtspējību; strādāju ar viņu pie kataloga izstrādes un līdztekus rediģēju East Art Map žurnālu un tāda paša nosaukuma grāmatu, kuras autori ir piecu Ļubļanas laikmetīgo mākslinieku grupa IRWIN

Pēc pāris gadiem atgriežoties Budapeštā, rīkoju vairākas monogrāfiskas un grupu izstādes Mücsarnok mākslas telpā, kur biju galvenā kuratore no 2007. līdz 2011. gadam, tostarp vērienīgo pārskatu par Ziemeļvalstu mākslu – Dreamlands Burn (2006/2007), kas tapa kopdarbā ar kuratori un mākslas kritiķi Edit Molnár. Zīmīgs tālaika raksturlielums ir arī sadarbības projekts !REVOLUTION? (2007), kuru organizēju ar Ulrike Kremeier. Grupas skates !REVOLUTION? uzmanības fokusā bija dažādas revolūciju formas (to dokumentēšanas, rekonstrēšanas un interpretēšanas veidi) un to pārtapšana simbolos. Savukārt 2009. gada nogalē rīkoju izstādi Other Voices, Other Rooms – Attempt(s) at Reconstruction. The Fifty Years of the Béla Balázs Studio par Budapeštas filmu studiju. Mani saista laikmetīgā māksla, kas sociāli un politiski atbildīgā veidā pārskata vēsturiskos konceptus. Arī BAC esmu iecerējusi tāda veida pieeju pētīt un izvērst tālāk.

Kādi varētu būt trīs novēlējumi sev, jaunās darba gaitas uzsākot? 

Noteikti sev novēlu veiksmīgi novirzīt darbam BAC to daudzšķautņaino pagātnes pieredzi, ko esmu guvusi, strādājot atšķirīgās kultūras vidēs. Otrs, ko novēlu – spēt sintezēt līdz šim izveidoto komunikāciju tīklu, tā nodrošinot tā lietderību arī nākotnē. Un vēl sev vēlu pēc iespējas vairāk iegūt no šī laika, ko pavadīšu tik īpašā un iespaidīgā vidē, kāda ir Gotlande. 

www.balticartcenter.com 

Vija Maija - 14.12.2011 13:03
Lūdzu izlabojiet faktu kļūdas dažās ievada rindās, ja pieļaujat iespēju, ka Jūsu lasītāju varētu interesēt mākslas notikumi. Documenta13 notiks 2012. gada vasarā, Kaselē. Un šī nav biennāle, šī izstāde noteik reizi piecos gados un šī būs jau 13-tā. Pieļauju, ka kļūda radās intervijas autorei pieņemot ka "13" nozīmē gadu, kā tas daudzos gadījumos arī ir. Lūdzu, dažkārt pārlasiet rakstīto, jo šī nav vienīgā un pirmā reize.
Estonian Guy - 06.12.2011 17:41
Nice lady, boring answers.
Krix Krists - 06.12.2011 17:32
Pirms daudziem gadiem biju BAC, padzīvoju, pastrādāju, vide tiešām iespaido un auglīgi!