Alise Ģelze. Foto: Nils Vilnis

Naids un mīlestība – visu laiku 0

Intervija ar kinoproducenti Alisi Ģelzi

Odrija Fišere
01/03/2016

Alises Ģelzes un viņas kolēģes Aijas Bērziņas vārds pēdējo nedēļu laikā presē izskan bieži. Pirms nedēļas Berlīnes kinofestivāla oficiālā konkursa skatē sadaļā Generation 14plus viņu abu producētā filma “Es esmu šeit (režisora Renārs Vimba) saņēmusi “Kristāla lāci, tam seko veiksmīga šīs filmas pirmizrāde arī Latvijā. Arterritory.com šoreiz uz sarunu aicinājusi Alisi Ģelzi. Producentei šī ir jau otrā filma, kuru viņa aizvedusi līdz Berlīnes festivālam. Savulaik, 2013. gadā, Berlināles konkursā Generation sadaļā starptautiskās žūrijas piešķirto Grand Prix saņēma režisora Jāņa Norda spēlfilma “Mammu, es tevi mīlu. Tā arī izpelnījās balvu “Lielais Kristaps kā tā gada labākā Latvijas filma. Vēl viens Alises Ģelzes producēts darbs, kura kontā ir galvenā balva modes un stila filmu festivālā A Shaded View of Fashion Film, – režisora Mārtiņa Grauda īsfilma Lust Lust.

Studējusi montāžas un filmēšanas prasmes Luksemburgā un Islandē, Alise pati saka, ka strādā ar tādu kustīgo bildi, kuras pamatā ir labs stāsts: “...mēģinu taisīt filmas, kuras es pati labprāt pēc tam noskatītos.” Viņa atzīst, ka ir perfekcioniste, un, kaut arī uzticas režisoram, vienmēr vēlas pārliecināties, vai viss notiek, kā iecerēts. Alisei ir svarīgi, ka filmas tapšanas procesā režisors uzklausa viņas viedokli, ka tiek izrunāts un izdiskutēts viss, par ko nav skaidrības. Tomēr vissvarīgākais pie sākuma lēmuma pieņemšanas – sākt darbu pie filmas producēšanas vai nē – ir tas, vai viņa atrodas uz viena viļņa ar režisoru – “ja viņš man saka, kas ir labs kino, tad es arī saprotu to pašu.”


Filmas “Es esmu šeit” aina. Foto: Emīls Desatņikovs

Jau otrreiz guvi panākumus Berlīnes kinofestivālā ar coming of age filmu. Kas savulaik nospēlēja par labu šim scenārijam? Vai tā ir jau veiksmīgi iemītā taciņa “pieaugšanas filmu” lauciņā?

Ne gluži. Scenārijs un ideja strādāt ar Renāru [Vimbu] man atnāca caur Gati Šmitu. Viņš bija lasījis idejas uzmetumu – esot ģimenes sāga par brāli un māsu, kuri vieni paši dzīvo laukos. Mani tas ieintriģēja. Mana kolēģe Aija Bērziņa no citas puses zināja Renāru un arī bija dzirdējusi par ideju. Kad Renārs iedeva izlasīt t. s. scriptment – izklāstītu scenāriju, bet bez dialogiem – uzreiz likās, ka tajā kaut kas ir! Varēja just, ka stāsts tevi paņem, tu par to domā. Iezīmētie dialogi likās ļoti dabiski, uzreiz jau gribējās domāt par vispārējo dramaturģiju. Dažkārt ir tā, ka, lasot scenāriju, īsti nesaproti likumsakarības starp varoņiem, kāpēc viņi tā rīkojas, dialogi nav veiksmīgi – kaut kādas pamatlietas sāk pārņemt tavu prātu. Šajā gadījumā tā nebija. Pēc tam jau mēs izgājām klasisku scenārija attīstīšanas posmu – sākumā tapa viena scenārija versija, tad mēs piedalījāmies scenārija attīstīšanas vorkšopos, kur kopā ar režisoru uzklausījām dažādus profesionāļu viedokļus. Vēlāk piesaistījām arī scenārija konsultantu. Ja režisors pats raksta scenāriju ir grūti – nav dialogs. Līdz ar to mēs kopīgi pieņēmām šādu lēmumu. Mums izveidojās ļoti labs kontakts – viņš kaut kā organiski saprata scenāriju un arī Renāru kā režisoru. Latvijā valda priekšstats, ka ir jābaidās no scenārija konsultanta, jo viņš mēģinās ievadīt stāstu kādā savā gultnē – pēc “pareizās dramaturģijas”. Mūsu gadījumā viņš bija ļoti atvērts attiecībā uz to, ka dažādās valstīs ir atšķirīgas stāsta stāstīšanas tradīcijas. Nav jābūt tieši tādam ritmam, tādam dialogam vai tādam dramaturģiskajam kāpinājumam. Viņš drīzāk uzdeva ļoti precīzus jautājumus par varoņiem, kas nebija skaidri. Slīpējām scenāriju līdz brīdim, kad sapratām – tālāk vairs labāk neiet, ka nākamais scenārijs jau taps filmas veidošanas procesā. Tādā ziņā tā bija laba skola visiem mums iesaistītajiem. Bet vispār notiek dažādi – ir bijis tā, ka režisors atnāk ar gatavu scenāriju, ir gadījies, ka scenārijs ir sasteigts, un tad tiek pārrakstīts uz laukuma – dažreiz veiksmīgi, dažreiz neveiksmīgi. Katrs režisors strādā savādāk. Piemēram, man pirmo reizi bija tāda pieredze, ka scenārija anglisko versiju pēc tam var pārnest uz filmas subtitriem, – režisors bija diezgan precīzi filmējis pēc scenārija.


Nacionālā kino centra vadītāja Dita Rietum, filmas “Es esmu šeit” producentes Aija Bērziņa un Alise Ģelze, režisors Renārs Vimba, Latvijas kultūras ministre Dace Melbārde Berlīnes kinofestivālā. Publicitātes foto

Vai scenārijs tevi kā profesionāli uzrunāja – viss bija diezgan skaidrs, veiksmīgi dialogi utml., vai tomēr personīgi?

Personīgi. Kā profesionālis tu vari izvērtēt, vai ir potenciāls, vai nav. Vienmēr mēģinu taisīt filmas, kuras es pati labprāt pēc tam noskatītos. Nav jēgas tik ilgu laiku tērēt filmai, kuru es pēc tam negribēšu skatīties. Protams, šaubas vienmēr ir, tev liekas – ja nu tikai man vai tikai mums visiem iesaistītajiem šķiet, ka tā būs laba filma? Tad, kad ir nofilmēts, ir vēl viens lūzums, jo tu esi domājis tā, režisors ir redzējis kaut kā savādāk, bet tev tas ir jāpieņem. Protams, arī montāža var radikāli izmainīt lietas. Tas ir nākošais solis, kur ir ļoti daudz diskusiju – viens domā tā, otrs savādāk, tiek meklēts zelta vidusceļš.

Tomēr man vissvarīgākais pie sākuma lēmuma pieņemšanas ir tas, ka esmu uz viena viļņa ar režisoru – ja viņš man saka, kas ir labs kino, tad es saprotu to pašu. Nevis mēs izrādās stāvam pilnīgi divās dažādās vietās un mēģinām katrs runāt par savu lietu, kuras nekad nesaskaras. Ir bijušas dažādas situācijas, kad sākumā liekas – runājam vienā valodā, bet tad vienkārši sāc strādāt un saproti, ka nē – nav saskares punkta.

Ko tu dari tādos gadījumos?

Tad es atsaku projektu. Diezgan ātri. Tādas lietas diezgan ātri parādās. Nav jau teikts, ka tam režisoram vai scenāristam neizdosies laba filma, vienkārši mums nesaskan. Un, ja nesaskan pašā sākumā, tad tas ir lielais signāls, ka vēl vairāk nesaskanēs, kad sāks filmēt, un vēl vairāk – kad mēģinās pabeigt filmu. Tā savā ziņā ir tāda laulība – vai tu to vari izturēt, vai mēs pastrīdēsimies, pacīnīsimies, bet pēc tam būsim laimīgi, vai arī – pastrīdēsimies, pacīnīsimies un beigās nekā no tā nebūs. Naids un mīlestība – visu laiku.


Renārs Vimba un Alise Ģelze filmas “Es esmu šeit” uzņemšanas laukumā. Foto:
Emīls Desatņikovs

Cik daudz tu iejaucies radošajā procesā?

Man ir svarīgi, ka režisors uzklausa. Es neuzskatu, ka producents ir cilvēks, kas tikai nodrošina platformu, kur režisors var izpausties, kā viņš grib, neierobežotā amplitūdā, nekonsultējoties vai neuzklausot manu kā iesaistītās personas viedokli. Skaidrs, ka es neesmu no tiem cilvēkiem, kas pateiks – būs tā, un, ja tu tā nedarīsi, mūsu sadarbība beidzas. Ir jābūt dialogam. Piemēram, scenārijā – ja es jūtu, ka tur īsti kaut kas nestrādā, tad es tomēr mēģinu saprast, kāpēc režisoram liekas, ka tas strādā. Ja viņš man racionāli spēj paskaidrot, ka tas ir svarīgi varoņa attīstībai, ko es varbūt neesmu redzējusi sākotnēji, tad es saprotu – viss ok, pārliecināji. Ja viņš mani nespēj pārliecināt, tad visdrīzāk mēs abi vēl pastrīdamies, lai nonāktu līdz kādam kompromisam. Bet citreiz ir tādas nianses, kad tu saproti – jāļauj vaļa. Protams, tas ir risks. Katrā ziņā ir pierādījies, ka, ja sākotnēji ir bijuši kādi neatrisināti jautājumi, tie atgriežas un visdrīzāk – montāžā, kur tas vienkārši ļoti dabiski tiek izgriezts un beigu beigās filmā nepaliek.

Es esmu perfekcioniste, nevaru simtprocentīgi uzticēties. Es uzticos režisoram, bet man vienmēr vajag pārliecināties – labi, viss tur notiek, viss kārtībā.

Kāds filmu producents salīdzināja savu darbu ar situāciju, kad jāsavalda vairāki kaķi, kuri katrs skrien uz savu pusi. Producents ir tas, kurš mēģina tos virzīt pa vienu ceļu, lai visi dodas vienā kopīgā virzienā.

Jā, bet tomēr ir vēl viens aspekts – tas ir ļoti atkarīgs no režisora. Mēdz būt dažādi režisori, un tā lielā veiksme ir strādāt ar režisoru, kurš to lielo kaķu baru ar savu ideju un vīziju aizved izvēlētajā virzienā. Tāds, kurš spēj pavilkt lielu iesaistīto cilvēku daudzumu – var iet grūti, var visi kašķēties, var būt dažādi viedokļi, bet tomēr viņi iet tai viņa nostādītajā virzienā. Un mēdz būt situācijas, kad tev kā producentam ir jāpalīdz pārējiem ieraudzīt režisors, jo viņam varbūt nav spēja pavilkt visus sev līdzi. Tomēr tādā savā dziļākajā būtībā es uzskatu, ka režisors ir tas, kas virza. Es nekad nebūšu producents, kurš teiks: “Klausies, man liekas, ka šis komponists ir labs, vai šis montāžas režisors ir labākais, ar ko tev būs jāstrādā.” Es varu kaut ko ieteikt, bet drošāk es justos arī attiecībā pret savu pozīciju, ka režisors tomēr pārliecinoši spēj pieņemt gala lēmumus. Un tieši tāpat, kā es nejaucos režisora darbā, man nepatīk, kad režisors jaucas manā darbā. Jo kino patiesībā ir ļoti strukturizēts pasākums. Teiksim, uz filmēšanas laukuma – Latvijā vēl mēdz būt situācijas, kad kaut kas pārklājas, bet ārpus Latvijas, kad tu strādā starptautiskās komandās, ir absolūti stingri noteikts, kur ko kurš vispār drīkst teikt uz laukuma un kā uzvesties. Tā ideālā kombinācija, ideālā trīsvienība ir operators, režisors un pirmais asistents. Viņiem jāstāv pāri visam un viņi nedrīkst iesaistīties pārāk dziļās attiecībās ar grupu, lai nepazaudētu savu vīziju uz galveno mērķi. Tiklīdz šī trīsvienība sašķaidās, tā arī filmas materiāls sašķaidās. Bet tā ir tāda ķīmijas lieta – citreiz saslēdzas, citreiz nesaslēdzas.

Dažkārt tu kļūsti par “psihoterapeitu” un mēģini saprast, kāpēc kaut kas notiek tā vai citādi – mēģini risināt intrigas, lai izmainītu atmosfēru uz laukuma, risini savstarpējās attiecības, jo katrs nāk ar savām ambīcijām – visu laiku tāda rīvēšanās notiek un tev jāmēģina to visu sabalansēt arī psiholoģiski.


Filmas “Es esmu šeit” režisors Renārs Vimba un operators Arnars Torisons. Foto: Emīls Desjatņikovs

Kurā filmas tapšanas posmā jūties vislabāk?

Man vislabāk patīk filmas pēcapstrāde. Tas ir tāds maģisks moments, kad ir “norauta” smagāka vai vieglāka filmēšana – tajā kā producents tu neko daudz nevari ietekmēt, un es domāju, ka arī nevajag, jo tā tomēr ir režisora atbildība. Pēc tam tu tiec ļoti iesaistīts montāžā. Es nebaidos skatīties gan pirmo montāžu, gan visas pēc tam, jo man ir svarīgi redzēt, kādus lēmumus pieņem režisors. It sevišķi, ja pirmo reizi strādājam kopā. Caur to tu saproti, kur tas viss aizvedīs. Vai tev ir bijusi taisnība, vai uzticība režisoram ir attaisnojusies, vai ne līdz galam – vai jūs strādāsiet kopā arī turpmāk. Tas ļoti izšķiras tieši montāžā, jo tajā režisoram jāpieņem ļoti daudz smagi lēmumi. Katrā ziņā es neesmu pieredzējusi nevienu režisoru, kurš būtu noskatījies safilmēto materiālu un justos pārlaimīgs. Vienmēr režisoram ir ļoti liela vilšanās, jo viens ir tas, ko tu sākotnēji esi izdomājis, kā tas izskatīsies, otrs – kas no tā visa ir bijis iespējams, un trešais – tagad reāli ir jāsāk strādāt ar safilmēto materiālu. Zinu, ka režisoriem ir ļoti grūti pēc filmēšanas pieķerties materiālam – apzināties, kas tad ir noticis. Man pašai tas, protams, liekas foršāk, ja pēc iespējas ātrāk visu var pabeigt, saprast, vai ir labi, vai slikti. Protams, ir arī tā nenormālā ziņkārība – es ik pa laikam pa kluso paskatos melno materiālu. Arī, ja režisoram ir kādas šaubas, es paskatos ar savu aci, vai tiešām ir jāsatraucas.

Vai tev ir bijuši kādi kuriozi vai smieklīgi atgadījumi filmēšanas procesā? Varbūt pēdējā filmēšanā?

Renāra filmā nekas tāds nebija. Patreiz ar Jāni Nordu filmējam “Ar putām uz lūpām” – drāmu ar trillera elementiem pēc amerikāņu scenārija. Tāds diezgan ambiciozs, spēcīgs projekts. Bez aktieriem trijās lomās filmā ir suņi. Domāju, ka ar viņiem varētu būt kādi kuriozi. Es tā ceru, ka Vilis Daudziņš, kurš ir galvenajā lomā, vispār izdzīvos... Domāju, ka viņam tā pieredze ir diezgan nežēlīga. Es tikai dzirdu no laukuma, ka caur kostīmu suņi atkal ir bišķiņ iekoduši... (Smejas.)

Atceros situāciju filmā “Seržanta Lapiņa atgriešanās” – tam pašam Vilim Daudziņam. Ir tā slavenā aina, kad [Andris] Keišs viņam iedur svečturi dibenā. Grima māksliniece bija aizmirsusi uz kadru tajā vietā ielikt polsterējumu... Kadrā, kas ir izmantots filmā, tas notika pa īstam. (Smejas.)

Es domāju, ka arī topošajā filmā būs kādas interesantas situācijas attiecībā uz nabaga Vili... Noteikti negribētu būt aktrise. Jāņa filmā bija paredzēta aina, kurā galvenajam varonim būtu jāslīkst aukstā āliņģī – nekad mūžā uz ko tādu es neparakstītos!

Tieši vēlējos tev jautāt, vai kādreiz esi gribējusi filmēties, vai kā režisore uzņemt savu filmu?

Nē! Uzskatu, ka režisors tomēr ir cita veida cilvēks. Ir jābūt kādām ļoti precīzām personīgām īpašībām, lai tu būtu labs režisors. Pirmkārt, tev ir jāspēj pārliecināt tik daudz cilvēku sekot tavai idejai. Nevienā citā mākslā, man šķiet, nav iesaistīta tik liela cilvēku grupa, kas izpilda viena cilvēka vīziju. Un tev ir jābūt spējai absolūti izolēties – tā man vēl joprojām ir mīkla. Strādājot uz filmēšanas laukuma, tev patiesībā jau ir jāmontē galvā, jau jāredz kā viena epizode sasiesies ar nākamo. Turklāt vēl tev ir jābūt spējai cauri visai filmai iznest kaut kādu varoņa attīstību, varoņu attiecības. Neskatoties uz visām tām simts detaļām, kas notiek uz ekrāna, tev ir jāspēj koncentrēties uz šīm plaknēm – stāsts, dramaturģija, attiecības, lai varoņi nebūtu teatrāli, lai dialogi būtu dabiski un atsauktos uz to pašu stāsta attīstību vai attiecību attīstību. Tajā ir tik daudz nianšu! Domāju, ka es nekad nevarētu tā sakoncentrēties. Bez tam režisora raksturā ir jābūt diezgan lielai devai egoisma. Mani vienmēr uztrauc režisori, ja grupa saka – cik fantastiska filmēšana, tāda laba gaisotne, viss ļoti pozitīvi, ļoti foršs režisors! Režisors nevar būt foršs uz laukuma. Nevienā manā filmēšanā nav bijis tā, ka grupa nesūdzētos par to, kā režisors izturas pret grupu. Tas ir normāli, tā tām ir jābūt, jo tajā brīdī, kad režisors mēģina visiem izdabāt un visus uzslavēt, viņš savā dziļākajā būtībā nepanāk to maksimumu, ko varētu panākt uz laukuma. Es jau to sapratu, filmējot reklāmas Eņģeļos [Film Angels Studio – red.]. Tajā brīdī, kad viss ir ļoti labi, viss nofilmēts, nav kādas grūtības, tad arī redzi, ka rezultāts nav tik labs. Labiem režisoriem tieši dēļ tā, ka viņi ir labi režisori, ir diezgan specifiskas personiskās iezīmes.

Raksturiņš...

Jā, jo bez tā raksturiņa nemaz nevar uztaisīt filmu. Tāds ir mans secinājums.


Filmas “Es esmu šeit” uzņemšanas laukumā. Foto: Emīls Desatņikovs

Vai vari nosaukt trīs atslēgvārdus kino pasaulē, kas iezīmē šodienu?

Stāsts, stāsta oriģinalitāte – tas ir visgrūtākais. Mani fascinē, kad stāsts ir ļoti vienkāršs, bet tajā pašā laikā oriģināls. Otrs – aktieri, kurus režisors izvēlas. Trešais – oriģinalitāte izpildījumā. Ļoti daudz braukāju pa festivāliem un skatos filmas. Dažkārt tev šķiet – laba filma, bet kaut kas pietrūkst. Katrreiz, kad tu piedomā pie tā, ka kaut kas trūkst, tu saproti, ka izpaliek oriģinalitāte izpildījumā. Tajā masā, kas šobrīd tiek ražota vienkārši ārprātīgos kvantumos, dēļ tā, ka jebkurš praktiski var taisīt kino, lai tu izceltos un būtu īpašs, tomēr ir jāspēj (un tas ir nenormāli grūti!) būt oriģinālam. Liekas, kāds gan vispār vairs var būt oriģināls izteiksmes veids mūsdienās, tomēr ir vēl joprojām režisori, kurus tu uzreiz atpazīsti pēc filmas pirmajām minūtēm. Tā ir tā oriģinalitāte. Manuprāt – vislielākā vērtība, ko tu nevari iemācīties, vai nu tev tā ir, vai nav. Varbūt tas ir īpašs veids, kā tu veido kadru, vai īpašs veids filmas ritmam, vai īpaša krāsu gamma, vai veids, kā tu vispār stāsti stāstu, kas iezīmē tavu konkrēto rokrakstu. Nav jau arī tik daudz filmas, ko tu beigās atceries. Es citreiz domāju – pa gadu tik daudz noskatos, un ir tikai trīs, četras, kuras paliek prātā. Un kāpēc? Tāpēc, ka bija kaut kas īpašs, kas tev palika atmiņā. Un arī stāsts.

Kas tev ir nākamais lielais izaicinājums?

Šis pats Norda projekts. Plānojam to uz nākamā gada sākumu. Par filmu jau ir interese pārdošanas aģentam, kurš grib redzēt materiālu, lai mēs varētu domāt, kurā festivālā varētu būt pasaules pirmizrāde. Viņš arī saredz potenciālu šai filmai. Otrs izaicinājums būs Jura Kursieša projekts “Oļegs”, kurā viss notiek Beļģijā. Filmas galvenais varonis ir Latvijas nepilsonis, kurš iekļūst Polijas gaļas mafijas gūstā Beļģijā. Skaidrs, ka neizbēgsim no filmēšanas Beļģijā, kas būs ļoti liels izaicinājums.

Bet vai tev ir arī lielais cēlais mērķis?

Protams, katram režisoram gribas nokļūt Kannās. Tas tiešām ir tāds producenta mērķis, jo mūsu laikos diemžēl vairs nenotiek tā, ka tu uztaisi labu filmu un tā vienkārši nonāk Kannās. Tur ir ļoti liels lobijs, ļoti liels tieši producenta darbs – tev ļoti precīzi jāzina, vai ir vērts šo filmu bīdīt, vai nav. Tā ir shēmošana, kā to izdarīt. Un tas ir izaicinājums. Kannām tiek atlasīts ļoti maz filmu, līdz ar to šis festivāls tevi paceļ citā spēlētāju rangā, un režisoru arī – nokļūšana Kannās viņam paver pilnīgi citas iespējas. Līdz šim no Latvijas ar pilnmetrāžas filmu tur pabijusi tikai viena režisore – Laila Pakalniņa ar “Kurpi”. Tas nav tik vienkārši. Ir jāzina, ar ko un kur jārunā, kam filma jāiedod, kam jāparāda materiāls, kurš var ielobēt. Tas būtu savā ziņā tāds nākamais solis, ko gribētos pamēģināt.