(Fragments.) Frančeska fon Habsburga. Foto: Irina Gavrich, © TBA21, Vīne, 2015

Mākslas vara 0

Intervija ar mecenāti un filantropi Frančesku fon Habsburgu

Irēna Gludovača
19/02/2016

Frančeskas fon Habsburgas (Francesca von Habsburg) 2002. gadā dibinātais Tisena-Bornemisas laikmetīgās mākslas fonds (TBA21) ir rosīga platforma 21. gadsimta mākslai; tā mītne atrodas Vīnē. Šis privātais fonds ne vien atbalsta un pasūta nopietnus starptautiskās mākslas pasaules projektus, bet arī atspoguļo pašas Frančeskas fon Habsburgas nesatricināmo nākotnes redzējumu un centienus apvienot “universālo mākslas valodu” ar zinātni un apkārtējās vides problēmu risinājumiem, kā arī risināt ekonomiskus, sociālus un politiskus jautājumus. Frančeska fon Habsburga paliek uzticīga savai misijai, nebaidoties ne no darba, ne no izdevumiem. Fon Habsburgu vilina projekti, kas provocē un met izaicinājumu viņas un citu priekšstatiem; viņa demonstrē patiesu drosmi un vairo sabiedrības zināšanas par daudzajām jomām, kurās iesaistījusies. Frančeska fon Habsburga ir magnāta un mākslas kolekcionāra barona Hansa Heinriha fon Tisena-Bornemisas de Kasona (Baron Hans Heinrich von Thyssen-Bornemisza de Kázon) un Fionas Kempbelas-Volteras (Fiona Campbell-Walter) meita.

Jūsu tēva ģimene kolekcionējusi mākslu nu jau četrās paaudzēs. Kā jūsu ģimenes pagātne ietekmējusi jūs?

Es dzīvoju villā Favorita Lugāno Kastaņolā, kad tā vēl bija slēgta publikai. Villa palēnām sāka atvērt savas durvis 80. gados, toreiz vēl tikai pēc iepriekšēja lūguma nedēļas nogalēs. Mans tēvs regulāri uzņēma viesos daudzas no mākslas pasaules ietekmīgākajām figūrām. Un viesību programmas nagla vienmēr bija privāta ekskursija pa brīnišķīgo mākslas kolekciju tikai rokas stiepiena attālumā no mūsu vakariņu galda. Man bieži jautā, kuri mākslas darbi no manas bērnības mani visvairāk iespaidojuši, un, ja es padomāju, man jāatbild, ka visvairāk mani iespaidoja nevis māksla, bet cilvēki, kurus man bija tas gods sastapt. Mans tēvs mani veda uz Ņujorku, Sanktpēterburgu ne tik daudz uz izcilām mākslas izstādēm, cik pavadīt laiku lielu mākslas mīļotāju sabiedrībā – tikties ar tādiem cilvēkiem kā Džons Kārters Brauns, Sadrudins Aga Hans (Sadruddin Aga Khan), Džovanni Anjelli (Giovanni Agnelli), Mihails Pjotrovskis, lords Gaurijs (Lord Gowrie), Ursula Dreifusa, Normans Rozentāls un Simons de Pirī (Simon de Pury) – un citu visai raibu tā laika personību loku. Tā es uzzināju, ka māksla iegūst jaunu vērtību, kad to iemācās uzlūkot ar pieredzējušām un izglītotām acīm. Šie cilvēki bija sava laika celmlauži – ievērojami novatori, kuri veidoja izcilus un vērienīgus projektus.

Astoņdesmitajos gados jūsu tēvs aizdeva izstādei Padomju Savienībā izcilus darbus no savas kolekcijas. Dzelzs aizkara laikos neko tamlīdzīgu vēl nebija darījis neviens Rietumu privātkolekcionārs. Kā šis unikālais projekts sākās?

Kad mans tēvs atvēra savu kolekciju publiskām apskatēm, mēs saņēmām vēstuli no Sanktpēterburgas Ermitāžas direktora; viņš izteica vēlēšanos aizņemties no kolekcijas 25 gleznas. Simons de Pirī, kurš tolaik bija tēva kolekcijas direktors, pavadīja mūs pirmajā braucienā uz Padomju Savienību. Tajos Aukstā kara laikos ar Padomju Savienību vispār nedrīkstēja pat sarunāties; tā bija tāda “pelēkā zona” – praktiski aizliegta. Es atceros, ka Sotbija izsoļu nams toreiz arī mēģināja tur iefiltrēties, un mēs tikāmies ar Agnesi Husleinu (Agnes Husslein), kura tolaik tur strādāja. Vēlā vakara stundā, pēc garām un alkohola pilnām vakariņām vecā direktora, Mihaila Pjotrovska tēva Borisa privātajās telpās, mēs apstaigājām Ermitāžu un pēc tam, bruņojušies ar kabatas bateriju, nokāpām vīna pagrabos. Lielākā daļa no modernās mākslas darbiem pat nebija izlikti apskatei, jo tolaik tā skaitījās “pagrimusī māksla”. Neviena apdrošināšanas kompānija nebija gatava segt gleznu aizdevumu; to aptuvenā vērtība tolaik bija 40 miljoni dolāru – tie bija augstākās klases vecmeistaru un impresionistu darbi. Mans tēvs vienkārši pateica: “Situācija ir tāda – ja nav apdrošināšanas, nav arī nekādas garantijas, ka gleznas jebkad tiks atdotas. Ja jūs vēlaties aizņemties manas privātās gleznas savam muzejam, jums nāksies tajā pašā laikā aizdot man tādas pašas kvalitātes un vērtības darbus no savas kolekcijas. Pretējā gadījumā jūs manas gleznas nedabūsiet!” Tas bija tikpat kā Džeimsa Bonda filmā. Padomju puse zaudēja valodu un prasīja: “Jūs taisāties pielikt tās gleznas pie sienas savā mājā?” Mans tēvs atbildēja tiem laikiem ļoti izaicinošā tonī: “Jā, mēs izvietosim šīs ārkārtīgi slavenās gleznas no jūsu kolekcijas privātā mājā – tādā pašā, no kādas jūs tās paņēmāt pirms daudziem, daudziem gadiem.” Pārsteidzošākais ir tas, ka viņi piekrita. Pie villas Favorita tūkstošiem cilvēku stāvēja garā rindā, lai apskatītu šos darbus, kuri vēl nekad nebija redzēti ārpus Krievijas robežām. Tas bija kādā 1982. gadā. Mana tēva kolekciju izstādīja arī Maskavā, un pēdīgi padomju televīzija dzīvajā ēterā pārraidīja interviju ar viņu – un tas bija tikai dažas dienas pēc tam, kad viņi 1983. gadā notrieca dienvidkorejiešu laineri. Tēvs dzīvajā ēterā pateica: “Mums līdz šim izdevies panākt tik milzīgu progresu – bet, ja jūs notriecat pasažieru lidmašīnas, nākotnē neviens ar jums vairs nesarunāsies, kaut arī jūs vēlēsieties virzīt procesu tālāk.” Televīzijas tiešraides režisoru aizveda, un mēs nezinām, kas ar viņu notika tālāk.

Mans tēvs izmantoja mākslu kā politisku ieroci. Tajā mirklī, kad tu saproti, ka pasauli patiešām iespējams mainīt ar mākslas palīdzību, tā kļūst par ārkārtīgi spēcīgu ieroci. Māksla nav tikai dekorācija, kā mēs visi zinām, un tā nav tikai mūsu sociālo vērtību atspoguļojums. Māksla ir kaut kas, ko var izmantot, jo tā piesaista varu – tā motivē cilvēkus, kuriem ir bagātība, vara un ietekme. Māksla ir instruments, un šajos laikos tā daudziem piedāvā iespējas apmierināt savu ego vai nodemonstrēt varu – daudz ko izšķir tas, kuram pieder kāds mākslas darbs.


Ragnars Kjartansons. 
The Palace of the SummerlandTeam of The Palace of the Summerland. Foto: Lilja Birgisdóttir, 2014

Ja domājam par jūsu tēvu, kura kolekcija ir slavena ar savu hronoloģisko pieeju mākslas vēsturei, no viduslaiku reliģiskās mākslas līdz amerikāņu 70. un 80. gadu mākslai, rodas jautājums – kā jūs nolēmāt pievērsties laikmetīgajai mākslai?

Kad es agrā jaunībā kopā ar tēvu biju Ņujorkā, mēs tikāmies ar Lihtenšteinu un Vorholu. Arī manam tēvam bija kontakti ar šo mākslas pasauli, tikai varbūt ne tik pārliecinoši. Laikmetīgā māksla tiešām nebija viņa lauciņš. Viņa kolekcija būtībā apstājās pie impresionistiem, ekspresionistiem, krievu avangarda un atsevišķiem amerikāņu abstraktajiem ekspresionistiem un citiem abstraktiem darbiem – taču tikai nedaudziem. Tolaik par laikmetīgo mākslu daudz vairāk interesējās mana māte. Viņa ļoti mīlēja Saja Tvomblija (Cy Twombly) darbus – tajos laikos, kad tie maksāja 10 000 vācu marku. Taču viņai tik un tā neizdevās pierunāt manu tēvu – toties māte piedabūja viņu iegādāties savai kolekcijai pirmo Emīlu Noldi. Lielāko daļu no vācu ekspresionistu darbiem, kas tolaik klāja manu vecāku privāto apartamentu sienas villā Favorita, nopirka mana māte.

Es atceros, ka 70. gados, kopā ar tēvu apmeklējot Ņujorku, es gluži nejauši nonācu ārkārtīgi plašā minimālistu izstādē Vitnija muzejā – un tā radikāli pārvērta manu dzīvi. Es pēkšņi biju nonākusi pilnīgi jaunas estētikas ielenkumā un pilnībā ar to identificējos. Tagad, pēc četrdesmit gadiem, es redzu, cik ļoti tā mani ietekmējusi. Dažas no pašām pirmajām lietām, ko es iegādājos fondam TBA21, bija Keritas Vinas Evansas (Cerith Wyn Evans), Karstena Hellera (Carsten Höller), Džanetas Kārdifas (Janet Cardiff), Olafura Eliasona (Olafur Eliasson) un Andželas Bulokas (Angela Bulloch) darbi; tajos visos manā izpratnē jautās minimālisma smarža, atspoguļojot manas atmiņas par šo pirmo izstādi. Kāds neparasts spēks var piemist tik vienkāršiem mākslas darbiem! Man tas nebija akadēmisks jautājums – ar to sākās īsts mīlas stāsts.


Olafurs Eliasons. 
Yellow corridor. 1997. The Juan & Patricia Vergez Collection, Buenos Aires. Ekspozīcijas skats: OLAFUR ELIASSON: BAROQUE BAROQUE, Savojas prinča Eižena Ziemas pils, Vīne. 2015, Foto: Anders Sune Berg, © 1997 Olafur Eliasson

Kas licis jums un TBA21 komandai uzsākt laikmetīgās mākslas projektu pasūtīšanu un atbalstīšanu starptautiskā līmenī?

Pasūtīt mākslas darbu nav vienkārša lieta; tas prasa prasmi, jūtīgumu un lielu drosmi, tāpat kā ticību šim procesam. Pretējā gadījumā jūs nedosiet mākslas darbam pietiekami daudz telpas un fermentēšanās iespēju, lai tas pilnībā attīstītos. Mākslinieki ir ļoti atvērti sadarbībai, jo arī viņiem pašiem nepieciešams paplašināt savas robežas. Tas ir novatorisks process, ko TBA21 aizsācis, lai izveidotu unikālu kolekciju, kas nepakļaujas tradicionālai klasifikācijai. Šajā telpā es arī esmu radoša līdzdalībniece radošā projektā, kas prasa daudz vairāk nekā vienkārši savest kopā divas puses. Ar augsti kvalificētas komandas palīdzību mēs izveidojam procesu, kurā mākslinieki, arhitekti, komponisti, zinātnieki, programmētāji un vides speciālisti var iedziļināties paši savās galējās pozīcijās. Tas ir process, kas sniedz dziļu gandarījumu. Es tiecos sasniegt mūsu atšķirīgo pieeju sinerģiju, un pats nozīmīgākais kopsaucējs tajā visā ir mūsu filantropiskais gars.

 
Olafurs Eliasons. The organic and crystalline description. 1996. Thyssen-Bornemisza Art Contemporary Collection, Vīne. Ekspozīcijas skats: OLAFUR ELIASSON: BAROQUE BAROQUE, Savojas prinča Eižena Ziemas pils, Vīne. 2015, Foto: Anders Sune Berg, © 1996 Olafur Eliasson

2014. gadā TBA21 sadarbībā ar Ragnaru Kjartansonu (Ragnar Kjartansson) veidoja izstādes projektu Palace of the Summerland; tas izvērsās tādās dimensijās, ko mēs pirms tam vēl nekad nebijām izmēģinājuši. Tas bija episki! Patlaban mēs piedāvājam Olafa Eliasona personālizstādi Baroque Baroque ar pilnīgi jauniem šī mākslinieka darbiem; izstāde skatāma Savojas prinča Eižena Ziemas pilī Vīnē; tā iedvesmojusi Versaļu uzaicināt Eliasonu veidot izstādi arī viņu telpās. Man ļoti patīk apziņa, ka mēs varējām būt pirmie, kas piedāvā pilnīgi jaunu Olafura darbu izstādes konceptu – citādi viņš varēja uz visiem laikiem palikt ieslodzīts tradicionālajos baltajos kubos – protams, kad neveido intervences dabā; tie, manuprāt, ir viņa spēcīgākie darbi. Izstāde bija TBA21 kopdarbs ar Belvederas muzeju un Huana un Patrisijas Vergesu (Juan and Patrizia Vergez) kolekciju. Man ārkārtīgi patīk strādāt ar kolekcionāriem, kuri raugās nākotnē un kuri aizraujas ar tādām pašām lietām kā es.

Fondam TBA21 ir “nodaļa”, kas saucas TBA21 akadēmija; tā pievēršas zinātnes un dabas jautājumiem. Ar kādiem projektiem nodarbojas Akadēmija?

Es izveidoju TBA21 akadēmiju kā platformu, kas ļautu pacelt šo starpdisciplināro darbu citā līmenī – iesaistot ne tikai māksliniekus, bet izvēloties par atskaites punktu zinātni un vides aizsardzību. Mēs izvedam māksliniekus no viņu darbnīcām un zinātniekus – no laboratorijām, savedam kopā, pieaicinot arī citus kultūras veidotājus, un uzaicinām uz vistālākajiem un nomaļākajiem pasaules nostūriem. Kopā ar Akadēmijas direktoru Markusu Reimanu (Markus Reymann) mēs izveidojām The Current (“Straume”), trīs gadus ilgu pētniecisku stipendiātu programmu Klusajā okeānā; tās mērķis ir atbalstīt jaunus procesus, kuros tiek radīti nevis mākslas darbi, bet jaunas zināšanas. Programma veicina un iedvesmo jaunu vides problēmu risinājumu meklējumus. The Current ir instruments, kas izveidots īpaši vērienīgu un nekonvencionālu, tradicionālajās mākslas kategorijās neietilpināmu projektu pasūtīšanai un izplatīšanai; programmas pamatā ir priekšstats par ceļojumu kā pašpietiekamu mērķi.


TBA21 dibinātāja un vadītāja Frančeska fon Habsburga, nolaižoties 47 metru dziļumā MilneBay līcī, pie Otrā pasaules kara bombardiera B-17, saukta par Black Jack. Boga Boga,Papua Jaungvineja, 2015. gada oktobris. Foto: Craig de Wit. © TBA21

Kāda ir programmas struktūra? Kā tā darbojas un kādi ir tās nākotnes plāni un uzdevumi?

Tās dalībnieki iesaistās pētnieciskā ekspedīcijā uz kuģa “Dardanella”; to vada trīs kuratori, kurus mēs saucam par ekspedīcijas vadītājiem. The Current pirmās divas ekspedīcijas, kas noritēja NTU Singapūras Laikmetīgās mākslas centra dibinātājas un direktores Utes Metas Baueres (Ute Meta Bauer) un Losandželosas galerijas The Mistake Room dibinātāja, direktora un galvenā kuratora Sezāra Garsijas (Cesar Garcia) vadībā, 2015. gada rudenī aizveda divas mākslinieku un zinātnieku komandas uz Papua Jaungvineju. Šī gada jūnijā šveiciešu kurators Damians Kristingers (Damian Christinger) dosies ceļojumā uz Franču Polinēziju. Katra no ekspedīcijām noslēdzas ar konferenci dažus mēnešus pēc ceļojuma: tā ir publiska prezentācija, kuras pamatā ir ekspedīcijas dalībnieku pieredzētais uz kuģa un kopīgajā izbraukuma darbā, bet vienlaikus arī mākslinieku, zinātnieku un ieinteresēto personu un organizāciju kopā sanākšana: šie cilvēki projekta gaitā atraduši aicinājumu aktīvi iesaistīties problēmu risināšanā un veicināt pārmaiņas. Pirmā no šādām konferencēm notiks no 15. līdz 20. martam Jamaikas galvaspilsētā Kingstonā. Mēs to apvienojam ar neseno zivju rezervāta atklāšanu Portlendā un fonda Alligator Head nodibināšanu; šī fonda uzdevums ir atbalstīt vietējos zvejniekus, kurus vistiešākajā veidā skar rezervāta izveidošana. Tā ir holistiska programma, kas apvieno teoriju un praksi, eksperimentus un izklaidi. Jamaikā šobrīd aktīvi veidojas un uzplaukst jauna un dzīvīga mākslas vide; mēs atbalstām tās pirmās neatkarīgās mākslas institūcijas izveidošanos Kingstonā.


Saulriets Papua Jaungvinejā. 2015. gada oktobris. Foto: Frančeska fon Habsburga. © TBA21

Pirmais, ko mēs sapratām, ieradušies šajās tālajās Klusā okeāna salās, ir tas, cik lielu iespaidu uz vietējām kopienām, kuras cīnās par izdzīvošanu, atstāj klimata maiņa. Ja šajās salās ilgstoši nelīst lietus, sākas liels sausums. Klimata maiņa izjauc normālo augu attīstības ciklu vietējās plantācijās; vērojami ekstrēmi laika apstākļi un jūras līmeņa celšanās. Cilvēki vārda tiešā nozīmē spiesti atstāt savas mājas; arvien pieaug klimata bēgļu skaits. Nesen ciklona Pema izpostītās Vanuatu iedzīvotājiem mēs aizvedām rotaļlietas, grāmatas, medikamentus, apģērbu, pārtiku un ūdeni. Daudzviet Klusā okeāna salās mēs izdalījām aptuveni 300 Olafura Eliasona darināto solāro gaismekļu; tos mēs atstājām salu pirmiedzīvotājiem, kuriem vispār nebija mākslīgā apgaismojuma. Visu šo ciemu dzīve balstās uz mutvārdu tradīcijām, kuras neatgriezeniski izzudīs, ja cilvēki būs spiest pārcelties uz citurieni. Sākot labāk izprast šo cilvēku tradīcijas un ieklausoties viņu problēmās un bailēs, jūs sākat saskatīt zināmas sakarības – un tas ļauj labāk saprast, cik sarežģīts ir Antropocēna laikmets un kā tas iespaido šo pasaules daļu. Tās ir sabiedrības, kas atbildīgas par varbūt vienu vai diviem procentiem no globālās emisijas, taču uz savas ādas pilnīgi noteikti izjūt 99 procentus no tās sekām. Un tad gribot negribot sev jājautā – kā veicināt pārmaiņas, ja emisiju tirdzniecība nav īstais risinājums? Mākslinieki visos laikos bijuši saprāta balss, un šodien viņi ir tie, kas atsakās no tradicionālām uz tirgu orientētām ambīcijām, izvēloties pievērsties akūtām mūsu laika problēmām – veidā, kas paver cilvēkiem iespējas un iedvesmo viņus pievienoties šai kustībai.


Tomass Saraseno.
Aerocene – Cloud Cities. 2015

Kādas ir jūsu pašas idejas? Un kā jūs apvienosiet šo mūsdienās tik ārkārtīgi svarīgo problēmu risināšanu un savu darbu ar mākslu un māksliniekiem?

Mums jāatrod resursi, kas ļautu steidzami atteikties no degizrakteņu izmantošanas un sagatavoties gaidāmajām klimata problēmām; tas ļautu arī plašiem iedzīvotāju slāņiem visā pasaulē izrauties no nabadzības un saņemt elementāras lietas, kuru šodien viņiem trūkst, teiksim, dzeramo ūdeni un elektrību. Mēs nedrīkstam ilgāk vilcināties un vienkārši pielāgoties klimata maiņai; runājot Apvienoto Nāciju Organizācijas skarbajā valodā, mums kolektīvi jāizmanto šī krīze, lai izdarītu lēcienu, nonākot vietā, kas pilnīgi noteikti būtu labāka par pašreizējo. Tieši tāpēc es savu laikmetīgās mākslas fondu TBA21 esmu veltījusi darbam ar māksliniekiem, kuri var iedvesmot un izpētīt jaunus risinājumus, uz kuriem mēs tālāk visi varētu koncentrēties – risinājumus, kas mūs kolektīvi pietuvinātu labākai un tīrākai nākotnei. Es esmu pārliecināta, ka māksliniekiem, ar kuriem es strādāju, ir idejas, kuras vērts tālāk izpētīt un atbalstīt – kurās vērts ieguldīt līdzekļus; teiksim, tādas kā Tomasa Saraseno (Tomás Saraceno) projekts Aerocene. Viņš mums palīdz sapņot par risinājumiem un izkļūt no šī domāšanas veida, kurā mēs esam iestrēguši un kurš mūs paralizē. Nākotne ir liels brīdinājuma zvans, kas mums atgādina, ka nepieciešams mainīties.


Green light
. Prototype by Studio Olafur Eliasson © Studio Olafur Eliasson 2016

Aprīlī mums paredzēta Olafura Eliasona izstāde ar darbnīcām; tās nosaukums ir “Zaļā gaisma”. Tā ir reakcija uz šausmīgo situāciju, kādā šodien Eiropā nonākuši klimata un politiskie bēgļi. “Zaļā gaisma” ir reakcija uz ārkārtīgi neskaidru situāciju, kādā atrodas gan bēgļi, kuri juridiski un politiski pamesti pilnīgā neziņā, gan arī Eiropas valstu sabiedrības, kuras viņus uzņēmušas. Olafs Eliasons saka: “Es ceru, ka “Zaļā gaisma” izgaismos dažas no problēmām un pienākumiem, kas izriet no pašreizējās bēgļu krīzes Eiropā un citur pasaulē. “Zaļā gaisma” ir aicinošs signāls, kas domāts gan tiem, kuri aizbēguši no grūtībām un nestabilitātes savās mājās, gan Vīnes iedzīvotājiem. Tā aicina viņus piedalīties kaut kā vērtīga izveidošanā, iesaistoties rotaļīgā un radošā procesā. “Zaļā gaisma” tiecas uzdot jautājumus par vienādības un citādības vērtībām mūsu sabiedrībā un palīdzēt veidot mūsu identitātes un kopības jūtas.”


Klimata izmaiņu demonstrācija, Vīne, 2015, Foto: ©
Sandro Zanzinger/TBA21

Pagājušajā gadā, noraugoties, kā mēs zaudējam kontroli pār visu, no politikas un reliģijas līdz mūsu planētas veselībai, es pieņēmu lēmumu apvienot savu personīgo pārliecību par nepieciešamību radīt veselīgāku un drošāku planētu ar fonda darbu – lai atkal varētu sākt mierīgi elpot. Es sapratu, ka mana pasaule sašķēlusies divās daļās un, lai saglābtu kaut kādas veselā saprāta paliekas, man nepieciešams šīs divas pasaules atkal savest kopā. Es ātri vien sapratu, ka tas tiešām ir pareizais solis. Un kopš šī lēmuma pieņemšanas es esmu pilnībā aizrāvusies ar satriecošiem projektiem, kuri nepakļaujas tradicionālai klasifikācijai – projektiem, kas pauž tādu pašu kaismīgu interesi par pasauli, kurā mēs dzīvojam. Un tajā pašā laikā es beidzot jūtu, ka esmu mierā ar sevi. Fondam veicas tik labi kā nekad, un es jūtu, ka mums tagad ir cerība – ka mēs varam izrauties no šīs trūdošās pasaules, kas mūžam sevi atkārto un grimst tumsonībā, un izrauties no šīs neprātīgās atkarības no degizrakteņiem. Mēs varam izkļūt no šīs nelaimes, un mums tas ir jāizdara, taču, lai tas notiktu, jāsagatavojas milzīgām pārmaiņām – seismisku mērogu pārmaiņām. Māksla ir patiesa balss, kas mums var palīdzēt pieņemt šīs pārmaiņas un mainīties tām līdzi – ne cīnīties pret tām.


Frančeska fon Habsburga. Foto:
Irina Gavrich, © TBA21, Vīne, 2015