Ulrihs Matess. Publicitātes attēls

No Action Required 0

Saruna ar filmas “Pelnu sanatorija” galvenās lomas atveidotāju Ulrihu Matesu

Odrija Fišere
27/01/2016 

Ulrihs Matess (Ulrich Matthes) tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem un savdabīgākajiem Vācijas kino un teātra aktieriem. Strādājis teātros Diseldorfā un Minhenē, kopš 2004. gada Ulrihs Matess ir štata aktieris Berlīnes Vācu teātrī (Deutsches Theater) un kļuvis par šī teātra nozīmīgāko aktieri un seju.Viņa sniegums starptautiski tika novērtēts pēc dalības filmās “Devītā diena” (Der neunte Tag, 2004, režisors Folkers Šlēndorfs) un “Sakāve” (Der Untergang, 2004, režisors Olivers Hiršbīgels), kurā aktieris atveidoja Jozefu Gebelsu.

Par Džordža lomu Berlīnes Vācu teātrī izrādē “Kam no Virdžīnijas Vulfas bail?” Matess ieguva titulu “2005. gada aktieris”, ko pasniedz neatkarīgā teātra kritiķu žūrija, bet 2008. gadā viņš saņēma Vācijas nacionālo teātra balvu “Fausts” par titullomas atveidojumu Berlīnes Vācu teātra izrādē “Tēvocis Vaņa”. Pagājušajā gadā Ulrihs Matess saņēma galveno vācu kino un televīzijas balvu Die Goldene Kamera.

Rīgā aktieris bija ieradies, lai piedalītos režisora Dāvja Sīmaņa jaunās filmas “Pelnu sanatorija” pirmizrādē. Šajā filmā Ulriham Matesam ir galvenā loma – viņš atveido vācu kara ārstu, kurš Pirmā pasaules kara laikā atsūtīts uz psihiatrisko dziednīcu vācu okupētajā Kurzemes daļā.

Ulrihs Matess savu darbu pie filmas atceras ar prieku un stāsta, ka jūtas apmierināts ar rezultātu. Viņš vairākkārt pauž sajūsmu, ka ķīmija starp viņu un filmas komandu bijusi ārkārtīgi laba un no šī viedokļa filmēšanās bijusi viegla. Lielākais izaicinājums esot bijis nespēlēt, bet vienkārši būt, kā to prasījusi šīs filmas specifika. Režisors Dāvis Sīmanis jautāts par sadarbību ar aktieri atklāj: “Ulriha Matesa darbs uz laukuma ir nozīmīgs paraugs gan režisoram, gan aktieriem, kas strādā viņam līdzās. Viņa spēja līdz ar epizodes sākumu pārtapt varonī, kuru viņš atveido, ir apbrīnojama, turklāt viņš spēj precīzi atkārtot mizanscēnu nākamajā dublī, pilda režisora piedāvātās korekcijas, kā arī jūt kameras klātbūtni.”

Ar aktieri tiekamies uz īsu sarunu dažas stundas pirms filmas pirmizrādes. Runājam par kino, karu un to, ko nozīmē “būt” filmā.


Ulrihs Matess filmas “Pelnu sanatorija” preses konferencē. Publicitātes attēls

Filmas „Pelnu sanatorija“ režisors Dāvis Sīmanis uzskata, ka par karu runāt ir svarīgi jebkurā laikā.Kā jums šķiet, kāpēc cilvēkiem būtu jāredz šī filma?

Ikviens, nav svarīgi, vai viņš ir laimīgs vai nē, meklē spēcīgas izjūtas. Šī filma, pēc manām domām, emocionāli ir ļoti piesātināta, un ikvienam, kam ir šī tiekšanās pēc spēcīgām izjūtām, to vajadzētu redzēt. Protams, es zinu, daži cilvēki vēlas, lai māksla viņus vienkārši izklaidē. Kaut kādā ziņā es to arī saprotu. Kad filmējos Folkera Šlēndorfa filmā „Devītā diena“ – par priesteri, kurš ieslodzīts koncentrācijas nometnē, – dažkārt pēc 14–15 stundu filmēšanās es vienkārši ieslēdzu televizoru un skatījos multfilmas. Pēc koncentrācijas nometnes ainām es nevarēju izturēt neko nopietnu, politisku. Man vienkārši vajadzēja nomierināties. Daži cilvēki, kas ļoti smagi strādā, lai nopelnītu iztiku, pabarotu bērnus, – ja viņi nevēlas šāda veida filmas skatīties, es to labi saprotu. Daudzus varbūt filma nošokēs, bet tā viņiem patiks, jo filma spēj radīt ļoti spēcīgu reakciju.

Pieņemu, ka filmēties “Pelnu sanatorijā” jums emocionāli bija ļoti grūti.

Jāsaka, ķīmija starp mani un filmas komandu abpusēji bija ārkārtīgi laba. Man viņi visi patika. Līdz ar to kaut kādā ziņā man šī filma, šie divi filmēšanas mēneši, bija ļoti viegli. Netika iztērēta enerģija neskaitāmām versijām, strīdiem, dusmām, greizsirdībai. Visi darīja savu darbu, cik labi vien iespējams – koncentrējušies un reizē arī relaksēti. Šāda darba atmosfēra man ļoti patīk. Tāpēc nepavisam nebija grūti, kaut arī pats filmas stāsts par traumēto bērnu ir ļoti smags. Bija dažas ainas, kurās man vajadzēja puiku iepļaukāt. Protams, bērns zināja, ka tas ir paredzēts scenārijā, bet tas bija šausmīgi. Es to izdarīju, bet tas bija smagi. Katrā ziņā zēns bija lielisks. Ainas ar puiku bija īpaši spēcīgas, jo viņš ir tikai bērns. Tajā visā ir savāds paradokss – filmēšanās bija gan ļoti smaga, no aktiera daudz prasoša, gan reizē viegla.


Ulrihs Matess filmā “Pelnu sanatorija”. Publicitātes attēls

Kas jums bija lielākais izaicinājums, strādājot pie šīs filmas?

Lielākais izaicinājums bija saglabāt tēla noslēpumainību, to netēlot. Tēlam nav biogrāfijas. Tā ir persona, ap kuru ir tikai tukšums. Viņš ierodas no nekurienes un dodas uz nekurieni. Ainas darbojas nevis caur aktieri, bet vairāk caur šo tēlu. Es vēlējos kļūt cik vien iespējams introverts un cik iespējams pasīvs darbībā. „n. a. r. – no action required [nav nepieciešama rīcība – no angļu valodas] – tā Roberts Mičums nereti ierakstīja savos scenārijos. Filmējoties dažreiz es domāju – šī ir Roberta Mičuma vieta – no action required. Man bija jāaizmirst visi aktiermeistarības līdzekļi, visas prasmes, jo loma prasīja vienkārši tur būt, skatīties, reaģēt. Visa filma bija “būšana”, nevis lomas spēlēšana.

Jūs esat filmējies vairākās filmās, kuru darbība norit kara laikā, radot diametrāli pilnīgi pretējus tēlus.

Esmu piedalījies daudzās filmās un, paldies Dievam, man vienmēr nav bijis jāspēlē nacisti. Ja mani interesē loma un stāsts, es nedomāju, vai tas ir, vai nav par karu. Man jābūt interesei par lomu, saturu, tad par režisoru un kolēģiem. Producenti un režisori ļoti bieži redz aktierus tikai vienas konkrētas lomas ietvaros. Man šķiet, ka es esmu diezgan jautrs un, piemēram, labi iederētos kādā komēdijā. Teātrī man ir bijis diezgan daudz un dažādu lomu, arī komēdijas. Esmu spēlējis arī kinokomēdijā, bet tas bija ļoti sen. Dažreiz es domāju – protams, nopietnais, intelektuālais tēls ir daļa no manis, bet es pats sevi uztveru kā daudzreiz impulsīvāku, intuitīvāku, daudzkārt jautrāku personu, nekā daudzi, vismaz kino cilvēki, no malas mani redz. Pastāv šis kontrasts starp publisko tēlu un mani pašu – to, kā es sevi redzu un jūtu.


Filmas “Pelnu sanatorija” publicitātes attēls

Jūs neesat pieredzējis karu, bet, spēlējot tik daudz reižu šādās lomās, vai esat kaut nedaudz pietuvojies sapratnei par to, ko nozīmē karš? Par to, kā izmainās cilvēks, kad viņš sastopas ar karu?

Nē. Es esmu aktieris. Tā ir iztēle, tā ir empātija. Emocionāli un fiziski ir grūti šīs lomas spēlēt, bet tās tomēr ir lomas, un tām nav nekāda sakara ar realitāti. Es būtu muļķis un liekulis, ja teiktu, ka saprotu, ko nozīmē karš, jo esmu spēlējis šādas lomas. Kara apstākļi mūsdienās ir daudzu cilvēku realitāte. Pat ne kareivju, bet parastu cilvēku realitāte – Afganistānā, Irākā vai kādā citā nežēlības degpunktā mūsdienās no lodes, granātas vai terorista pašnāvnieka var mirt sekundes laikā. Mēs šeit Eiropā atrodamies priviliģētā stāvoklī, jo kopš Otrā pasaules kara neesam neko tādu piedzīvojuši (izņemot bijušo Dienvidslāviju). Mēs nezinām, ko karš nozīmē. Tikai no mūsu vecāku vai vecvecāku stāstiem mēs to zinām. Bet tie ir tikai stāsti. Šodien, protams, ar starptautisko terorismu daudz kas mainās arī šeit.

Vai lomas kaut kādā veidā ietekmē jūsu personisko dzīvi?

Tiešā veidā nē, bet netieši gan. Ja es mēģinu Makbetu (pagājušajā gadā es to spēlēju), es pilnīgi noteikti palieku daudz agresīvāks. Tomēr nav tā, ka pēc filmēšanās dienas es sāku kustēties, staigāt vai runāt kā mans varonis. Tas būtu pārspīlēti teikts. Tā vairāk ir koncentrēšanās, nekā nespēja atstāt sava varoņa tēlu, – tu fokusējies uz lomu, uz darbu. Piemēram, divus mēnešus, kamēr filmējos „Pelnu sanatorijā“, es nekur negāju izklaidēties, Rīgā neko neredzēju, es fokusējos uz savu darbu. Tieši domājot par to, lai lieki netērētu enerģiju.

Vai tādas lomas kā Ulrihs “Pelnu sanatorijā” un Krēmers “Devītajā dienā” vairāk liek aizdomāties par eksistenciāliem jautājumiem?

Protams. Bet man nevajag lomas, lai es par tiem domātu. Šādās filmās es par šiem jautājumiem domāju kā par daļu no lomas – kā es no aktiermeistarības viedokļa varu to parādīt uz skatuves vai kameras priekšā. Ko man no sevis jādabū laukā, lai panāktu efektu. Aktiermeistarība ir amats, jūs varat savas prasmes un meistarību nopulēt – tas nav tikai talants.

Pēc filmas „Sakāve“ sabiedrībā izraisījās jautājums, vai mēs drīkstam slepkavas parādīt kā cilvēkus? Ko jūs par to domājat?

Jā, mums ir tiesības, jo viņi patiešām bija cilvēki. Viņi varēja jauki izturēties pret savām sekretārēm, suņiem vai bērniem, viņi varēja raudāt par Šūberta mūziku un tajā pašā laikā nogalināt cilvēku pūļus. Skatītājam ir jāparāda, ka cilvēks ir spējīgs nonākt līdz mākslinieciskās ģenialitātes augstākajiem punktiem, un no otras puses būt nežēlīgs, ļauns – pilnīgi melns. Tas viss var savienoties vienā personā. Es zinu, ka diskusija pēc „Sakāves“ Vācijā bija īpaši skaļa. Bija daudz kritiķu, kas teica, ka nav iespējams skatīties uz gandrīz kailu Hitleru, kurš ēd ķiršu kūku un lakstojas ap savu sekretāri. Es nepiekrītu. Tu vari būt ļauns, antisemīts, rasists, izvarotājs vai bērnu slepkava un reizē priecāties par skaistiem tauriņiem, mūziku, glezniecību.


Ulrihs Matess un Dāvis Sīmanis filmas “Pelnu sanatorija” uzņemšanas laukumā

Kādas ir jūsu attiecības ar vizuālo mākslu? Vai jūs par to interesējaties?

Jā, protams, interesējos. Bet mani interesē ļoti daudzas lietas. Esmu ļoti zinātkārs. Tā ir viena no manām labajām īpašībām. Mani interesē viss – arhitektūra, māksla, mūzika, visa veida teātris, sports, politika, ģeogrāfija, bioloģija...

Vai mēdzat skatīties filmas?

Protams! Cik muļķīgs jautājums! (Smejas.)

Kāda veida filmas jums ir vistuvākās?

Vācijas laikraksta Die Zeit žurnālists uzaicināja mani uz interviju, kurai ir visai interesants formāts – tā norisināsies laikā, kamēr mēs skatīsimies filmu, kas man bija iepriekš jāizvēlas. Es nevēlējos būt pārāk izsmalcināts. Sākumā domāju – izvēlēšos Hičkoka „Vertigo“. Tad padomāju, ka varbūt labāk ņemt kādu no Billija Vaildera filmām. Vai Kubriku, jo, protams, Kubriks ir ģēnijs. Beigu beigās, lai es maksimāli nebūtu oriģināls savā izvēlē, nonācu pie Vudija Alena. Protams, es varēju izvēlēties kādu 1957. gada bulgāru filmu, bet tāds nebija mans mērķis. Kā jums šķiet, kādu Vudija Alena filmu es izvēlējos?

To ir tik daudz... Kādu?

Vispār tas ir noslēpums, jo intervija vēl nav notikusi.
 

facebook.com/pelnusanatorija

ARHĪVS: Saruna ar filmas “Pelnu sanatorija” mākslinieci Kristīni Jurjāni