(Fragments.) Nikolajs Baharevs. No cikla “Attiecības”. Nr. 84, 1994–1997. Novokuzņecka

Krievu “Helmuts Ņūtons” 0

Fotogrāfs Nikolajs Baharevs par iekšējo un ārējo morāli, atklātību un atvērtību

Aleksandra Artamonova
21/12/2015 

Fotogrāfijas no Nikolaja Bahareva arhīva 

Viņš atbrauca uz fotogrāfijas semināru Gusevas pilsētā Kaļiņingradas apgabalā kā aicināts viesis, kā eksperts, kā dzīvais klasiķis. Atbrauca ar fotogrāfiju un kontroluzņēmumu čemodānu: ar desmitiem to attēlu, kurus 70.–80. gados nebija iespējams nekur izrādīt un kurus viegli varētu pieskaitīt (un cilvēks no malas šādu apzīmējumu arī izteica) “pornogrāfijai”. Bahareva fotogrāfijās iemūžināti padomju cilvēki, vīrieši un sievietes, galējas atkailinātības (formāli – miesiskas, patiesībā ne tikai miesiskas, bet arī kādas iekšējas atkailinātības) un neaizsargātības brīžos: pilsētas pludmalē, padomju tipveida dzīvokļa interjerā, fonā Novokuzņeckas ne pārāk bagātajai augu valstij, puķainām tapetēm, paklājam “ar briežiem” un tā tālāk. Nabadzīga sadzīve, kurā ievietoti izgaismoti ķermeņi un sejas.

Kas satriec Bahareva fotogrāfijās, nav ne neērtais un kādreiz aizliegtais materiāls, ne cilvēciskā faktūra, bet tas, cik neizturami aizkustinoši ir šie uzņēmumi (tik ļoti, ka pašu vārdu “neizturami” gribas uzrakstīt vai nu retinātiem burtiem, vai arī ar taustiņa Caps Lock palīdzību). 


No cikla „Attiecības“. Nr. 17, 1980. Novokuzņecka
 

Tomēr pats Baharevs, tik tikko izdzirdējis par “neizturamo aizkustinājumu”, smīkņā, sak, kas aizkustinošs gan varētu būt viņa “klientos”, šajā “darba šķirā”, kuru var fotografēt, ar kuru noteiktos apstākļos var arī iedzert, bet ar kuru nav iespējams sarunāties un pavisam negribas atrasties vienā telpā, pat ne kadra telpā.

Ar Nikolaju Baharevu mēs parunājām par to, kā tika radītas šīs fotogrāfijas, kā iespējams vienā kadrā panākt atklātības un atvērtības apvienojumu un izdarīt tā, lai modeļa iekšējā morāle darba radīšanas brīdī būtu svarīgāka par vispārpieņemtajām normām.


Nikolajs Baharevs. Foto no personīgā arhīva
 

Nikolaj, man gribētos sarunu sākt ar jūsu biogrāfiju. Es zinu, ka izaugāt bērnu namā, pēc tam diezgan ilgu laiku strādājāt rūpnīcā. Es nejautāju, ko nozīmē augt bērnu namā padomju laika Novokuzņeckā. Man interesē kas cits: ko nozīmē desmit gadus strādāt par atslēdznieku Novokuzņeckā un tajā pašā laikā vēl kaut kādā veidā pamanīties fotografēt?

Pēc skolas es aizgāju strādāt uz rūpnīcu. No rīta atnācu, pagrozīju uzgriežņus, palīdzēju citiem atslēdzniekiem un metinātājiem un viss. Darba diena no astoņiem rītā līdz četriem dienā.

Un pēc tam?

Bet pēc tam veselu stundu vajag mazgāties dušā ar saimniecības ziepēm, lai visus tos netīrumus dabūtu no sevis nost. Un mājās tu atgriezies jau kādos sešos vakarā. Bet pēc tam... Pēc tam ģimene, bērni... Vispār rūpnīca – tā ir nelāga lieta.

Es taču esmu no bērnu nama. Un bērnu nama audzināšana nozīmēja pieņemt visus valsts vadības lēmumus kā vienīgos pareizos. Vajadzēja vien apzinīgi pildīt savus pilsoņa pienākumus, lai tuvinātu “gaišo nākotni” – komunismu. Un es, kā aktīvs komjaunietis, palīdzēju celt šo komunismu visiem saviem spēkiem

Neizdevās?

Es centos. Tomēr man nepatika, ka rūpnīcā mums nemitīgi apgalvoja, ka, lūk, mēs esam partijas palīgi un varam visu darīt paši, bet tajā pašā laikā mūsu komjaunatnes šūniņas sekretārs bija nevis ievēlēta persona, bet iecelta, un to, ko mums darīt, mēs neizvēlējāmies paši, bet darbojāmies pēc norīkojumiem. Piemēram, mums vajadzēja nostrādāt vienu dienu bez maksas, “par godu mieram”, un šī nauda, kuru mēs tajā dienā nopelnīsim, aizies “mieram”. Bet man, kā godprātīgam komjaunietim, tas nebija pa prātam, es skaidroju pārējiem, ka var arī neiet strādāt “par mieru”. Mani, protams, pēc tam izsauca uz sanāksmēm, apstrādāja. Un vieglāk bija aiziet no rūpnīcas un kļūt par fotogrāfu. Rūpnīcā vajadzēja celties katru dienu sešos no rīta, iet uz netīro ražošanu un tā tālāk. Tas nav interesanti. Interesantāk bija paņemt fotoaparātu, iet fotografēt cilvēkus un pelnīt ar to naudu.

Jūs aizgājāt strādāt uz foto ateljē?

Kaut kad 1976. gadā es tiku pieņemts par fotogrāfu “Foto un kino darbu fabrikā”, kur es fotografēju skolās, bērnudārzos un tamlīdzīgi, bet vasarā uzņēmu ļaudis pludmalē. Pēc gada es iekārtojos par fotogrāfu mākslinieciskās ražošanas darbnīcās, bet vasarā turpināju jau privātā kārtā un līdz pat šim brīdim piedāvāju fotogrāfa sadzīves pakalpojumus. Vietējais iedzīvotāju sadzīves pakalpojumu kombināts varēja pieņemt darbā ikvienu – ja vien tu izpildīji finanšu plānu. Bet šo plānu, strādājot pludmalē, varēja izpildīt viegli. 


No cikla “Attiecības”. Nr. 28, 1978—80. Novokuzņecka
 

Es jums jau jautāju, ko nozīmē strādāt par atslēdznieku rūpnīcā. Bet tagad sakiet, lūdzu, ko jums nozīmēja strādāt par sadzīves pakalpojumu fotogrāfu: tā bija savdabīga amatiera skola (jo jūs taču bijāt fotogrāfs amatieris)? Tās bija apmācības darbā ar tiem cilvēkiem, kurus jūs fotografējat? Tāda kā materiāla uzkrāšana nākamajām izstādēm? 

Būt izbraukuma fotogrāfam sadzīves pakalpojumos, es atkārtojos, nozīmē fotografēt bērnudārzos un skolās. Un tas sāk apnikt, piemēram, tajā pašā skolā: jāuzņem septiņas klases, katrā 25–30 cilvēki, un viņus visus vajag pareizi nostādīt, nofotografēt, attīstīt, izdrukāt, atnest uz skolu, savākt naudu. Protams, ka 10–15 % uzņēmumu aizgāja brāķī, kaut ko neizpirka, daudz materiāla nācās izmest. Tomēr šajos piecos gados, kurus es noskraidīju pa fotosesijām, es ieguvu profesionālās iemaņas, iemācījos visu lietpratīgi izdarīt.

Un šajos piecos gados es iemācījos komunicēt ar klientiem tā, lai viņi it kā nepiespiesti un atbrīvoti varētu nopozēt savai ģimenes fotogrāfijai. Nekādus nopietnus mākslinieciskos vai sociālos uzdevumus tajā izvirzīt nevarēja – vienkārši estētiski lietpratīgi vajadzēja izpildīt klienta pasūtījumu, lai viņš pēc tam no tā neatteiktos. Un tikai pēc kāda laika apskatot uzņēmumus varēja pamanīt to, ko tagad uzskata par mākslas foto. Bet tolaik sadzīves fotogrāfija pie mums vēl tika vērtēta kā nemākslinieciskā un izstādēs netika pieņemta.


No cikla “Attiecības”. Nr. 39, 1985—88. Novokuzņecka 


No cikla “Attiecības”. Nr. 40, 1985—90. Novokuzņecka

Bet vai pilsētas pludmalē bija interesantāk fotografēt nekā skolā?

Pirmkārt, izdevīgāk. Es gāju uz pludmali pelnīt naudu: tur vieglāk un ērtāk tas bija izdarāms. Pusmēneša laikā varēja ļoti labi nopelnīt. Vasarā brīvdienās es devos fotografēt uz Novokuzņeckas pludmali, nākamās nedēļās laikā pēc fotografēšanas man bija jāizdrukā viss materiāls un līdz nākamajām brīvdienām jāpaspēj tas iznēsāt pa adresēm. Divu fotografēšanas dienu laikā savācās apmēram 50–70 pasūtījumu. Bet, ja laiks ne vienmēr bija saulains, tad šo trīs vasaras mēnešu laikā sanāca apmēram 12–15 darba dienu. Tas bija steigas pilns laiks. Un, saprotams, ka tobrīd man nebija laika.

Turklāt pludmale slēgtās padomju sabiedrības apstākļos bija tā vieta, kur tu ar kameru rokās varēji brīvi kontaktēties ar publiku. Pludmale bija atļautas un pieļaujamas atkailināšanās vieta. Pludmalē vairāk redzama ķermeņa plastika, ļaudis ir atkailināti un ne no kā nebaidās. Pludmalē tie, kas peldās, varēja atļaut sev vairāk par vienkāršu peldēšanos: cilvēki nāca, nogūlās, kā gribēja, apskāvās, kā gribēja, iedzēra, kopojās krūmiņos. Bet es kopošanos nefotografēju...

Fotografēšana pludmalē bija abpusēji interesanta gan man, gan publikai. Viņi varēja iegūt “foto piemiņai” (tajā pašā laikā ilgi pozēt viņi nebija gatavi: “kas mēs tev – aktieri, vai?”), bet es veiksmīgā kadrā varēju fiksēt tās attiecības, kas man interesēja. Un tad arī es sāku mērķtiecīgi veikt savu pludmales darbu atlasi nākamajām izstādēm. 


No cikla “Attiecības”. Nr. 29, 1978—80. Novokuzņecka

Jūs taču pēc tam šo pludmales darbu ciklu tā arī nosaucāt – “Attiecības”. Bet es taču pareizi saprotu, ka runa ir ne tikai par tām attiecībām, kas pastāv starp cilvēkiem fotogrāfijās, bet arī par tām attiecībām, kas fotografēšanas procesā radās starp jums un šiem cilvēkiem?

Jā. Man šajā pludmales portretu ciklā bija ļoti svarīgi parādīt tās dabiskās un atvērtās attiecības, kuras varēja ieraudzīt nesadomātās pozās, centienos ienest siltumu spēlē “uz publiku”. Bet pati situācija un pat peldkostīmi bija otršķirīgi, tie tikai palīdzēja radīt to atbrīvotības un viegluma situāciju, kurā varēja atklāties attiecības.

Tomēr šajos portretos redzams arī atspulgs no tā, kas notika starp mani un klientiem. Uzņemšanas procesā dzima un parādījās attiecības, kuras es centos fiksēt darbos: tā bija arī atpūtnieku attieksme pret mani, mana attieksme pret viņiem, un attiecības, kas radās starp mums.


No cikla „Kopā“. Novokuzņecka 

Vai jūs pēc tam satikāt šos cilvēkus no pludmales?

Daži no viņiem, tie, kuriem bija interesanta mana pieeja darbam, piekrita man pozēt jau rudenī un ziemā mājas apstākļos. Un tā radās jau citi fotogrāfiju cikli: “Dīvāniņš”, “Interjerā”, “Kopā”, “Izklaides”. Protams, ka fotosesijas rezultātā, kas notika 3–6 stundu garumā, dzima īpašas attiecības, tostarp intīmas, kas ļāva panākt savdabīgākus rezultātus, kuri saknē atšķīrās no tā, ko piedāvāja žurnāls “Padomju foto”. 

Un ko tajā laikā piedāvāja žurnāls “Padomju foto”?

Tas piedāvāja klusiņām doties pretī garīgumam un aicināja nodarboties ar fotomākslu. 

Un jūs tolaik nodarbojāties ar fotomākslu?

Man nebija līdz mākslai. Es biju apkalpotājs. Jo ne jau es, bet pasūtītāji “uzspieda” man sižetus inscenēšanai ilgstošās sesijas laikā, kad arī parādījās viņu priekšstati un vēlmes, ko iemūžināt “ilgai piemiņai”. No manis prasīja vien estētiski salikt visu vietās un lietpratīgi nostādīt apgaismojumu. Bet rezultātā nejauši “izlēca” kadri, kas pārliecināja par notiekošā ticamību. Nejauši izdevās nodot to intimitāti, kas netika uzskatīta par attēlošanas cienīgu tēlotājmākslā kā zemiska un primitīva, kā tas, ko parasti slēpa.


No cikla „Dīvāniņš“. Nr. 8. 1991–93. Novokuzņecka

Bet kurā brīdī jūs ieinteresēja šis “zemiskais un primitīvais”?

Mani, kā jebkuru vīrieti, interesēja miesiskums, atkailināta dāma. Bet tolaik jebkurš kaila ķermeņa attēlojums tika uzskatīts par pornogrāfiju, un pornogrāfija bija aizliegta ar likumu. Jā, bija gleznu reprodukcijas ar kailiem cilvēkiem padomju ilustrētajos žurnālos, bija mākslas albumi. Bet, ja tu piekāri attēla reprodukciju ar kailu ķermeni pie sienas savā kopmītnes istabā, tad varēja atnākt “tikumības sargi” un reprodukciju noplēst. “Союзпечать” kioskos pārdeva poļu, vācu un čehoslovāku žurnālus, kuros reizēm publicēja kaut ko “atkailinātu”. Bet kopumā šī tēma tika uzskatīta par aizliegtu. Reālas morāli ētiskās, intīmās vai sadzīviskās attiecības varēja aprakstīt literatūrā, parādīt kino, bet, lūk, fotografēt to visu nebija pieļaujams. Pēc tam jau, pēc 1985. gada, pret šīm tēmām sāka kaut kā mierīgāk attiekties, tomēr vienalga lipināja klāt birku “černuha”.

Bet es meklēju veidu, kā pārnest, vizualizēt to seksuāli erotisko sajūtu. Taču tolaik to vispār nesauca tā, pati seksa un erotikas tēma tika uzskatīta par aizliegtu, netīru, bez nekāda sakara ar tā saucamo “augsto”. Gribi fotografēt kailu dāmu – atrodi meiteni labu, akurātu un fotografē viņu zem apsega, zem plīvura, īsāk sakot, “uztaisi tā, lai skaisti”. 


Fotogrāfija no cikla „Kopā“. Nr. 27, 1991–93. Novokuzņecka 

Bet jūs “taisījāt tā, lai skaisti”?

Es centos. Ziniet, es arī, sniegdams sadzīves pakalpojumus, mēģināju ieviest oficiāli, par naudu kailfoto, par ko tad arī tiku atlaists. Toreiz man sacīja: “Pasaki vēl paldies, ka tevi neiesēdināja”. Bet es teicu: “Biedri, pornogrāfijas ir papilnam, cilvēki to taisa sev, un tas ir nekontrolējams darbs, bet šādi mēs varēsim to kontrolēt”. Bet mani nesaprata.

Jūsu klienti, tie cilvēki, kas nāca pie jums fotografēties mājās, – viņi nebaidījās, ka viņu “nepiedienīgās” fotogrāfijas ieraudzīs kāds, kuram tās nevajadzētu ieraudzīt?

Nē, viņi taču zināja, ka mans materiāls nekur neaizies. Mums tas bija abpusēji izdevīgi. Turklāt uzzinās manas fotografētās sievietes māte, atradīs viņas mājās, pēc tam pie manis nāks un man arī tiks – tajā neviens nebija ieinteresēts.

Turklāt pēc tam es pasāku ņemt parakstus, ka tiesības uz visu uzņemto materiālu, pieder autoram. Viņas pasūtīja sadzīves portretu, es to uztaisīju, un pārējo arī darīju, bet naudu ņemu tikai par portretu. Pasūtītāji savus kailfoto, protams, ja gribēja, saņēma bez maksas.

Tā pati metode man palikusi arī tagad: portrets par naudu, bet kailfoto – bez maksas. Es esmu sadzīves pakalpojumu fotogrāfs, es nodarbojos ne ar mākslu, bet ar klienta apkalpošanu. Es esmu apkalpotājs. Bet, ja klients saprot, ka esmu apkalpotājs, tad viņš saprot arī to, ka kameras priekšā var atļauties visu, kas vien tīk. Saprotat?


No cikla „Izklaides“. Nr. 7. 1987. Novokuzņecka

Saprotu. Tomēr tas taču arī ir aizsegs: pasūtītājiem jūs teicāt kaut ko par “apkalpotāju”, bet sesijas procesā un pēc tam jūs taču, visticamāk, domājat jau citādi.

Ar to, ko es domāju, mēs pēc tam tiksim galā (smejas). Pēc tam. Bet no sākuma mēs taisām materiālu, pēc tam klients materiālu apskata, pēc tam paraksta papīru, un no paraksta jau būs atkarīgs, vai viņš saņems šos uzņēmumus vai nē. Bet viss pārējais – vairs nav manas problēmas. Bet, tā kā “plikņi” nevienam nebija vajadzīgi – “kam gan mēs to parādīsim” –, audzināšana padomju cilvēkam neļāva izģērbties kameras priekšā, man bija jāpanāk, lai cilvēkam tomēr būtu interesanti. Un pakāpeniski es savus klientus līdz šādam stāvoklim novedu.

Kādā veidā?

Lūk, jūs veicat pasūtījumu. Es jums paskaidroju, ka sesija ilgs no trijām līdz piecām stundām. Sesijai nepieciešams izvēlēties trīs dažādus apģērbus, jo jūsu ikdienas melnais apģērbs saplūdīs ar melnbalto fonu, neko nevarēs redzēt. Sesijai jums nepieciešams viegls, savdabīgs, nestandarta apģērbs, jo jūsu ikdienas apģērbs neatklāj jūsu būtību, jūs tajā esat kā pūlis. Tādēļ pasūtītāja sāk meklēt ietērpu, prasa draudzenēm, gatavojas. Bet fotografēšanas procesā viņa maina apģērbu, un es viņai saku: lūk, te pieliksim klāt, te noņemsim, te krūtis interesanti izskatās, un viņa saprot, ka tas netiek darīts “neķītrības” pēc, bet “augstajam un tīrajam”. 

Un pēc tam?

Viņa redz kontroluzņēmumus, izvēlas, pasūta tikai to, kas viņai vajadzīgs, ko var mammai, tētim, draudzenei, puisim parādīt, bet viss pārējais nonāk manā arhīvā. Tā arī sanāk, ka sev viņa izvēlas “piedienīgās” fotogrāfijas, bet manai izstādei paliek “nepiedienīgās”. Un viss notika pēc abpusējas norunas: viņa – pasūtītājs, es – apkalpotājs. Galvenais – nedomāt, ka esmu kaut ko pārkāpis. Es ētiku nepārkāpu, es pārkāpu tikai sabiedrisko morāli. Bet ar to māksla nenodarbojas. Māksla nodarbojas ar individuālo morāli. Un es arī nodarbojos ar individuālo morāli. Tikai tad, kad tu kaut ko dari sev, nevis kādam citam, lūk, tad šis “kaut kas” arī parādās. Kā nodarboties ar mākslu, lai tā nonāktu ārpus šīs sabiedriskās morāles rāmjiem? Mums ar jums vajag ieslēgties, lai neviens jūs nekontrolētu, lai ideoloģija uz jums nespiestu... Un vajag saprast, ka bez savstarpējas intereses un motivācijas mums nekas nesanāks.


No cikla „Interjerā“. Nr. 20. 1989.

Bet kas motivē jūs?

Man, kā vīrietim, ir interese par sievietes ķermeni. Sesijas laikā vienmēr jābūt motivācijai. Ja tās nav, tad uz kartiņas būs vienkārši kails ķermenis – rokas, kājas, krūtis un tā tālāk. Vērtība šim “ķermenim” mākslā ir nulle. Saprotiet, ja es fotografēju atkailinātu dāmu, man viņa estētiski jāiekāro, man nav noteikti viņa jādrāž, bet noteikti – jāiekāro estētiski, profesionāli. Un tad es atradīšu, lūk, šo pašu vajadzīgo formu, atradīšu un notveršu jūtīgumu un atklātību.

Taču motivācijai jābūt ne tikai man, bet arī dāmai. Viņai jānonāk transā, kā uzticoties. Man nākas viņu iešūpot, jaukt sabiedrisko morāli un darīt tā, lai darba procesā viņa pārstātu sevi pastāvīgi kontrolēt. Lai viņai kļūtu interesanti.

Bet vēl taču ir arī tāds moments, ka tai sievietei, kuru jūs fotografējat, ir savi priekšstati par sevi atkailinātu – viņa pirms sesijas noteikti krāsojas spoguļa priekšā, zina savas, kā viņai liekas, izdevīgās pozas un rakursus, zina neizdevīgās. Un ar šo komplektu viņa atnāk pie jums un sāk to demonstrēt kameras priekšā.

Jā, atnāk. Un es ļauju viņai to demonstrēt. Es ļauju viņai raudzīties uz sevi pašu tā, kā viņa uzskata par vajadzīgu. Man jāizdara viņai pa prātam. 

Lai viņa pierastu?

Jā, lai pierastu. Bet pēc tam es saku – tas nav interesanti. Tas ir tīri psiholoģisks darba process. Turklāt man ir sava kultūra: man ir vizuālā gaume, es zinu, kas ir labi, bet kas slikti. Bet! Arī jūsu gaumei šeit jāparādās. Es vienmēr saku, ka neesmu gudrāks par saviem klientiem, bet esmu tāds pats kā viņi. Idejai jānāk no viņiem. Viņus nevar piespiest izdarīt tā vai šitā, sanāks nepārliecinoši. Lūk, šeit poza ir pārliecinošāka, šī bilde arī ir laba, tomēr es saucu to par “tipāžu”, tas nozīmē, ka atvērtība ir, bet atklātības nav. Bet, lūk, šajā uzņēmumā, piemēram, sakritusi gan atvērtība, gan atklātība.

Jūs runājat par to, ka “nodarbojāties ar apkalpošanu”, trīs kartiņas atdevāt, bet viss pārējais “aizgāja uz arhīvu”. Bet bija taču skaidrs, ka tajā laikā šo arhīvu nekur nebija iespējams parādīt? Kamdēļ jūs to vācāt, kamdēļ tas bija jums vajadzīgs un ko jūs gribējāt ar to iesākt? Tā bija tāda slepena kolekcija vai kas?

Tā bija kolekcija mākslas izstādei. Par foto izstādēm es sāku interesēties vēl 70. gados. Tolaik “Padomju foto” kā reiz diezgan bieži ziņoja par izstādēm, konkursiem, kas notiek dažādās pilsētās. Un 1972. gadā vienu no manām fotogrāfijām, izpildītu pēc pasūtījuma pludmalē (“Tipāžs Nr. 161. Bērns”), pieņēma Vissavienības izstādē, kas notika Šostkas pilsētā. Bet citu fotogrāfiju, kurā puisis ar meiteni romantiski tur viens otru aiz rokas, un kuru jau pēc tam es nosaucu “Lubiņa Nr. 1”, atteicās pieņemt. 


Lubiņa Nr. 1 

Kāpēc?

Man joprojām nav skaidrs šī atteikuma iemesls. Tomēr pēc tā es pārstāju sūtīt savus “pasūtījuma” portretus, kas nepavilka līdz “īstās mākslas” augstajam plauktiņam, līdz “augstajam un tīrajam”. 

Un tas ir dīvaini, piemēram, ņemsim sēriju no pludmales, lūk, sēž šie cilvēki – tādi atlētiskas miesasbūves komjaunieši atpūtā dzimtajā pilsētā. Šobrīd viņi atpūšas, iedzer, spēlē volejbolu, bet pēc tam ceļ komjaunatni.

Nav ļauts. Tas jūs tā sakāt, ka viņi ir “atlētiskas miesasbūves komjaunieši”, bet partijas biedri teiks: “Kas tā par maucību, ko tu mums te rādi? Ar tādiem ļaudīm līdz komunismam nenonāksi, viņi tev pa galvu sados un neko neuzcels, bet, tieši otrādi, visu sagraus.” Un arī es pats savu klientu sejās neredzēju to “garīgumu”, kuru apdziedāja tā saucamie radošie “locekļi”, un tas neviļus raisīja manī neuzticību pret jebkāda veida attēliem – žurnālos, albumos, izstādēs. Mana pasaule, mūsu pasaule man likās pārliecinoša un reāla, bet tas, ko publicēja žurnāls “Padomju foto”, – tieši otrādi, man bija nepārliecinošs un nereāls. 

Jūs droši vien sauca, un daži turpina saukt par “pornogrāfu”. Vai tas neaizvaino?

Pats termins “pornogrāfija” jāliek pēdiņās un jājautā, ko ar to saprot cilvēki, kas mani tā sauc. Ja traktējam terminu “pornogrāfija” no profānās un masu domāšanas pozīcijas, tad, jā, tā ir pornogrāfija. Bet es vienmēr sapratu, ka kontingents ir dažāds, daudziem cilvēkiem raksturīga provinciāla domāšana, bet atklātību nav iespējams translēt masu auditorijai.

Jūs ar tādu baudu izrunājat šo vārdu salikumu “provinciālā domāšana”. Kas ir provinciālā domāšana un vai tā ir kādā veidā ģeogrāfiski noteikta?

Nevaru teikt, ka Novokuzņeckā ir viena domāšana, bet Maskavā cita, nē, Maskavas nomalēs cilvēki domā tikpat provinciāli kā Novokuzņeckā – es tagad nerunāju par profesionālo vidi.

Bet provinciālā domāšana – tā ir nespēja pieņemt to, ko piedāvā profesionālās kultūras elite. Piemēram, Muhins vai Ščekoldins saprot, bet citi cilvēki, “biedri”, nesaprot. Piemēram, pat Novokuzņeckā visi zina, ka Baharevs – tas ir, es – ir pazīstams visā pasaulē, un visu pārējo, tomēr viņiem joprojām Baharevs ir pornogrāfs. Tā ir normāla forma. Es nezinu, kas jums ir galvā, bet arī jūs taču, visticamāk, skatoties uz dažām fotogrāfijām, domājat, ka rādu jums kaut ko nekrietnu... (smejas). Vai arī kā jums liekas? 

Man liekas, ka tas ir vienkārši ļoti skaisti. Tās ir neticami aizkustinošas savā kailumā, precīzāk, savā nepiesegtībā kameras priekšā. Uz dažām no tām nav iespējams skatīties, tomēr vienalga skaties un nevari atrauties, it kā būtu ieraudzījis kaut ko ļoti personisku, to, kas tev vispār nav paredzēts...

Par to es arī runāju: atklātība un atvērtība. Ja savieno tās kopā, tad sanāk izstādes kadrs. Lūk, šis cilvēks nogājis visu savu dzīvi, un šo kadru viņš rada sev. 


No cikla „Attiecības. Nr. 5. 1985. Novokuzņecka 

Lūk, šis ir sēdējis, lūk, viņam blakus jauniņa sieva, viņam nav ko slēpt un arī viņš visu dara sev.


No cikla „Attiecības. Nr. 66. 1993. Novokuzņecka 

Bet šie jau ir fotogrāfa priekšā, viņiem nepieciešams komforts. Un fotogrāfs. Un es atradīšu vienu vienīgo kadru. Bet vēl es nezinu, kurā brīdī un kā tas parādīsies. Es taču saku, ka esmu tāds pats kā viņi, vien profesionāli esmu iemācījies iztulkot savas “slimības”, kā mani mēdz apvainot, mākslas attēla formā. Jūs sakāt, ka šie cilvēki ir skaisti, ka jums viņu žēl. Bet jūs taču nevarat nolaisties līdz šo cilvēku līmenim! Un esmu pārliecināts, ka jums nepatiktu, ja jūs ieraudzītu sevi šajā publikā, šajā kontingentā.

Bet jūs taču pats sakāt, ka esat tāds pats kā viņi, ka ne ar ko neesat ne sliktāks, ne labāks par viņiem. Un – to es jau piebildīšu pati – noteiktos apstākļos tu vari kļūt tāds pats.

Saku. Bet jums taču nepatiks, ja nokļūsiet starp šiem ļaudīm. Te pārstāvēta zemā kultūra, bet jums ir savs priekšstats par sevi, un dabiski, ka jūsu priekšstats par sevi neatrodas tajā zemajā apgabalā. Ir atšķirība tajā, ka tagad pludmalē sēž parasti cilvēki, bet tie, kas nav parasti, sēž savās kotedžās. Bet tolaik pludmalē sēdēja dažādi cilvēki: gan inženieris, gan priekšnieks, gan parasts strādnieks. 

Visi vienāda piegriezuma apakšbiksēs no vienas fabrikas...

Jā, bet es negribētu būt starp viņiem. Tomēr strādādams sapratu, ka pats neesmu tālu no viņiem. Es to sapratu un sāku līst ārā no šī stāvokļa. Es profesionāli izaugu, bet es nevis sevi pacēlu līdz mākslinieka līmenim, bet šo tēmu un šo materiālu padarīju māksliniecisku. Ar darba šķiru var strādāt, ar darba šķiru var iedzert, bet ar to atrasties kontaktā ir neiespējami. 

Klausieties, bet gan jums, gan jūsu klientiem vienalga taču ir kaut kas kopīgs: kaut kādi sadzīves priekšmeti, kaut kāds kultūras slānis, kaut kādi kopīgi priekšmeti, mūzika radio, ēdiens un dzērieni no gastronoma, apģērbs no vienas šūšanas fabrikas un tā tālāk.

Praktiski nav. Man un jums ar šiem cilvēkiem nevarēja būt nekādas kopīgas sadzīves. Es taču nesu visas fotogrāfijas uz mājām un redzēju, kā šie cilvēki dzīvo. Ja man mājās bija milzīgs daudzums grāmatu un gleznu, tad nevienam no tiem, kuriem es nesu fotogrāfijas, nekā tāda nebija. Un, ja viņi kaut kur fotografējas starp gleznām vai grāmatām, tad viņi pie manis mājās fotografējas, nevis pie sevis. Ir fotogrāfiju cikls no trīsdesmit darbiem, kas saucas “Dīvāniņš”: visi šie dažādie kailie cilvēki ir uzņemti uz viena dīvāniņa.


No cikla “Dīvāniņš”. Nr. 13. 1989. Novokuzņecka 

Jā, ir fotogrāfijas, kurās kadrā ir paklājs ar briežiem. Un es atceros šo paklāju no bērnības – tāds pats bija piekārts mājās pie manas tantes. Bija gadījumi, kad man vajadzēja ļoti ātri aizpildīt tukšu telpu, to estētiski noformēt, un es tukšajā stūrī metu vai nu kaut ko savu, vai to, kas bija klientiem. Man grāmata, viņiem paklājs ar briežiem. Un es atzinu šo cilvēku tiesības fotogrāfijā dzīvot savā telpā, nevis manā.

Skatieties vēl. Saprotiet, ka te nav tikai mana vai tikai “viņu” darba. Kadrā iekļūst tikai šo cilvēku daļiņa, bet viss pārējais ir atkarīgs no maniem priekšstatiem par šiem cilvēkiem. Un tādā veidā sanāk mūsu darbs. Tādā veidā jūs tagad redzat tā laika kultūru, kurā es dzīvoju. Tikai to atzīt reti kuram gribas.

Skatieties vēl. Šādu daudzveidību es pats uztaisīt neprotu, es gaidu, kad inscenējums organiski sakritīs ar to situāciju, kas sanāk kadrā, es provocēšu, organizēšu, tomēr es gaidīšu to situāciju, kad mans inscenējums sakritīs ar jūsu plastiku. Bet tagad sakiet, tomēr kādi “pakaļēji”, neķītri, pamatojoties jūsu kā sievietes psiholoģijā, jums rodas jautājumi, apskatot šādu materiālu? 

Tādu jautājumu man nav.

Visas jūs, sievietes, melojat. Es jums tūlīt parādīšu. Skatieties (Baharevs izņem lapu ar kontroluzņēmumiem: vispirms attēls ar divām padomju sievietēm ap četrdesmit, sievietes ir sasukājušās un uzposušās, viņas dzer šampanieti pie galda padomju tipveida dzīvokļa interjerā, nākamajos kadros – viņas jau mīlējas). Tagad atkal samelosiet, ka jums viņu žēl. Lūk, skatieties, Aleksandra. Lai tiktu pie viena vienīga izstādes kadra, kamēr viņu vīri bija komandējumos, es nedrīkstēju novērsties, man bija jāieiet spēlē. 


No cikla „Kopā“. Nr. 13, 1989. Novokuzņecka 

Ja es novērstos, viņu uzticēšanas man būtu pazaudēta. Bet viņām bija vajadzība atklāties manā priekšā. Viņas ir pieaugušas sievietes, normālas dāmas, katrai pa diviem bērniem.

Tomēr, lūk, šajos pirmajos uzņēmumos pie galda redzamas patiešām komunisma cēlājas, labākās draudzenes. Tālāk, protams, jau sākas pavisam cits stāsts. Kā jūs ar viņām iepazināties?

Viena no viņām pazina mani un zināja, ar ko es nodarbojos. Zināja, kāda veida fotogrāfijas es uzņemu, un viņa ļoti gribēja, lai par viņu attiecībām paliktu kaut vai kāda piemiņa. Viņas draudzene pret šo ieceri normāli izturējās, ar sapratni, pēc tam jau atsevišķi nāca pie manis pozēt.

Bet vispār tāda vecuma cilvēkus grūti fotografēt: viņiem galva pilna ar bērniem, māju, pēc tam vēl arī kompleksi parādās – vēders aug vai vēl kaut kas. Ar jaunajiem ir vieglāk. 

Viņas pēc tam šīs fotogrāfijas paņēma sev?

Protams, nē. Viņas taču kārtīgas sievietes un no fotogrāfijām izvēlējās tikai “piedienīgās”. Bet viss, kas “nepiedienīgs”, – tas tikai Baharevam vajadzīgs, tikai viņam interesē jūsu privātā dzīve.

Žēl. Bet mēs nedaudz novirzījāmies. Kurā gadā notika jūsu pirmā oficiālā izstāde?

Tikai 1987. gadā, kad Maskavā atklāja Vissavienības fotoizstādi, veltītu revolūcijas septiņdesmitgadei. Šī izstāde atvēra savas durvis sociālas ievirzes fotogrāfijām, kur starp citām eksponēja arī manas fotogrāfijas. Bet pēc tam manus darbus ieraudzīja un sarīkoja pirmo izstādi Holandē. Un tā pamazām Bahareva materiāls sāka parādīties aiz robežām.

Iesākumā manas fotogrāfijas neko neiekaroja: no Padomju Savienības aiz robežas izstādīja piecus, un es viņu vidū ar savām “riebīgajām fotogrāfijām”, kuras varēja novērtēt (un tieši tā Rietumos tās novērtēja), kā padomju cilvēka seksuālā dzīvesveida reklāmu. Pēc tam jau manus darbus sāka pirkt. Sanāk, ka jānodzīvo un jānostrādā trīsdesmit gadus, lai tēma, ar kuru tu nodarbojies un kurai citi neķērās klāt, uzskatīdami to par necienīgu, visbeidzot tiktu atzīta.


No cikla „Interjerā“. Nr. 40, 2006. Novokuzņecka 

Ja runājam par jūsu fotodarbu kultūras kontekstu, vai jums idejiski vai estētiski ir tuvs, teiksim, Boriss Mihailovs, viņa sadzīves fotogrāfija?

Es neliktu mūs ar Borisu blakus. Lieta tāda, ka Padomju Savienībā mēs ar viņu vienā laikā sākām iziet plašākā auditorijā. Tomēr, atšķirībā no manis, Boriss nespēja panākt klientu piekrišanu kailfoto. Viņš, nosacīti sakot, sevi pašu kailu tajās izstādēs arī izrādīja. Mūsu līdzība ir vien tajā, ka gan viņš, gan es nodarbojāmies ar sadzīves fotogrāfiju.

Bet Mihailovs nefotografē psiholoģiju. Viņu labi uzņem Rietumos, jo viņš iekļāvās Rietumu projektu domāšanas priekšstatā. Lūk, viņš publicēja savu albumu par bomžiem, tajā ir piecsimts darbu un no tiem divdesmit labu. Es tikai tos divdesmit atstātu, bet pārējos izmestu, tomēr tāda pieeja ārzemniekiem nav pieejama, jo viņi strādā pie grāmatas, nevis tēla. Bet es, kā krievu biedrs, tomēr strādāju pie tēla.

Bet Miroslavs Tihijs jums ir tuvs?

Tie aktualizētāji visādi centās piešūt Tihiju pie Bahareva, bet tās ir pilnīgas muļķības. Cilvēks izklaidējās, viņam tas viss notika automātiskas fotografēšanas līmeni, viņa darbos nav apziņas. 

Kuri no jūsu darbiem šobrīd tiek visaugstāk vērtēti?

Pamatā gan tolaik, gan tagad vairāk novērtētas ir tās pludmales fotogrāfijas, bet viss pārējais mazāk. Tagad arī reti kurš grib fotografēties interjerā un būt kontaktā ar mani 5–6 stundas.

Ar ko tas saistīts? Ar to, ka gadu desmitu laikā mainījies cilvēku dzīves temps?

Visi steidzas, un nevienam nav laika. Pludmalē jau sen nav izdevīgi fotografēt, cilvēkiem liekas, ka viņi paši var viens otru nofotografēt.

Bija, piemēram, tāds atgadījums. Pirms vairākiem gadiem maskavieši nosprieda, ka Baharevam jāatbrauc uz Maskavu un jāpafotografē slavenas personības. Tas bija tāds kopīgs galerijas “Ridžina” un žurnāla “Афиша” projekts. Es bildēju slavenas personības astoņus mēnešus. Bet, tā kā maskavieši ir uzpūtīgi ļaudis, tad maksimālais fotografēšanās laiks, kuram viņi piekrita, precīzāk, kuru ļāva sev atvēlēt, – tā bija pusstunda. Šajā laikā es viņus izģērbt nevaru. Un, kā bija šiem cilvēkiem oficiālais apģērbs un maskas, tā arī tās palika. Portreti, jā, sanāca prasmīgi, bet ne vairāk. Tomēr, lūk, šī darba laikā es sevi pārbaudīju un sapratu, ka varu strādāt gan ar vienkāršiem cilvēkiem, gan ar tādiem. Kopumā savu līmeni es saprotu.