Andris Keišs. Foto: Anna Jurovska

Mēs dzīvojam savā galvā 0

Saruna ar aktieri Andri Keišu par reālo un nereālo

Sergejs Timofejevs
17/12/2015

Visi runā, ka realitāte esot mainījusies. Politkorektuma laiki beigušies – tā nesen paziņoja vispopulārākais latviešu teātra režisors. Kaimiņvalsts politiķi bazūnē par jaunu pasaules kārtību. Tuvajos Austrumos pavisam īsts karš, izrādās, ir sācies no melīgos faktos balstītas savstarpēju apvainojumu kampaņas. Liekas, postmodernisms no mākslas skatuves ir ielauzies politikas avanscēnā. Jau vairākus gadus mūs kā ar āmuru pa pieri pārsteidz agrākās ierastās realitātes ietvaros neietilpināmas ziņas, un tikai ar reto no tām izdodas tikt skaidrībā un sajēgt, kas īsti notiek. Pasaule ir kā sapinusies. Un ir sajūta, ka tur vainojama kāda būtiska ētiska turbulence – kaut kas ir samežģījies mūsu realitātes uztverē. Kas patiesībā notiek, kas ir reāls un kas nē?

Par to labpatikās parunāt ar cilvēku, kuru pazīstu diezgan sen un kuram realitātes un izdomas (mākslinieciskas fantāzijas) nemitīgā mijsakarība ir dienišķā darba sastāvdaļa. Andris Keišs ir viens no pieprasītākajiem un populārākajiem latviešu teātra un kino aktieriem, pavisam nesen no valsts prezidenta viņš saņēma Triju Zvaigžņu ordeni. Viņš ir tās paaudzes aktieris, kas radīja un veidoja Jauno Rīgas teātri, galvenais varonis filmā “Seržanta Lapiņa atgriešanās” un viens no diviem galvenajiem varoņiem kinolentē “Kolka Cool”. Sarunājāmies laikā, kad tika gatavota pirmizrāde lugai “Mielasts”, kuras pamatā ir Platona dialogs “Dzīres”; Andris tajā atveido karavadoni Alkiviādu. Un noslēgumam tuvojas filmas “Tas, ko viņi neredz” uzņemšana. Vārdu sakot, bija, ko pajautāt gan par reālo, gan ne tik reālo.


Filmas “Seržanta Lapiņa atgriešanās” uzņemšanā. Foto: Mārtiņš Grauds 

Šķiet, tā ir galvenā sajūta beidzamajos pāris gados – kaut kas notiek, bet ir ļoti grūti noskaidrot, kas tieši: realitāte ir apglabāta zem versiju, interpretāciju un teoriju slāņa, un tai arvien grūtāk tikt klāt. Tāpēc nolēmu parunāt ar tevi kā ar cilvēku, kurš savā profesionālajā dzīvē pastāvīgi šķērso šo realitātes un izdomas robežu. Kuram skatuves realitāte varbūt ir taustāmāka, nekā dzīves īstenība ārpus teātra…

Principā es domāju, ka reāls ir tas, kas piedzimst un nomirst. Viss, kam ir savs laiks. No otras puses, to, par ko tu tagad runā, es nesaistu tikai ar mūsu laikiem. Jā, ir uzradušies skārienjūtīgie telefoni, jā, visi tup Feisbukā, un tā tālāk, bet vispār jau, ja runājam par būtību, cilvēki vienmēr ir dzīvojuši “savā galvā”. Saproti?

Bet, šķiet, nekad agrāk nav bijušas tādas ziņu straumes…

Jā, domāju, ka atšķirība ir daudzumā. Padomju laikos tāpat tika lasītas avīzes, kaut kādi cilvēki rakstīja tām ziņas, taču toreiz tās avīzes bija trīs vai četras. Es pats gan ziņas gandrīz nekad nelasu. Man… (aizdomājas) negribas izvēlēties, kam ticēt.

Tāds vienkāršs piemērs: mums bija jābalso par eiro – ieviest vai neieviest. Laikam jau vajadzēja ieviest, ahā, bet varbūt arī nevajadzēja. Toreiz biju noskaņots “par”. Pirms tam varēju izlasīt visus jaunumus par šo tēmu, un neko būtisku neuzzināt. 

Kāpēc neko?

Nu, es uzzinātu, ka, Lembergaprāt, tas ir ļoti slikti, jo mēs noteikti nonāksim sazin kādu masonu varā. Ka “Vienotība” sludina mūsu piederību Eiropai jau no pirmsākumiem, un tas ir svarīgs solis tieši šajā virzienā. Labi, noticēju “Vienotībai”, bet varēju noticēt arī Lembergam. Nu un? Man realitāte ir arī fiziskas norises. Piemēram, vakar iztīrīju dzīvokli, un tas bija tik reāli, es tik lieliski sajutos. Bet lielāko laika daļu vienalga esam paši savās galvās. Tas ir kad, kā tev šķiet, tu ar sievu visu esi izrunājis, apspriedis, taču īstenībā, izrādās, viss ir noticis tikai tavā iztēlē. Tādas lietas ir notikušas gan ar mūsu vecākiem, gan ar vecvecākiem. Tā iekārtotas cilvēka smadzenes.

Un realitāte teātrī… Tikko uzvedām “Mielastu” pēc Platona dialoga “Dzīres”. Un es pēkšņi sajutu, ka Sokrāts ir dzīvs… Ka viņš ir tāds liels, resns, neglīts un visu mīlēts. Nezinu, kā pirms divarpus tūkstošiem gadu varēja domāt par to, par ko domāja viņš. Iztēlojos, kas šeit, Latvijā, tajā laikā bija.


No izrādes “Mielasts” Jaunajā Rīgas teātrī. Foto: Jaunais Rīgas Teātris 

Starp citu, kaut ko līdzīgu postmodernajiem simulakriem stāstīja nevis Sokrāts, bet gan Platons. Viņš sprieda par “kopijas kopiju”. 

Kā mūsu izrādē – “viņš man atstāstīja, ko viņam stāstīja tas, kurš tur bija”.

Mūsu laikos cilvēki brīžam izvēlas lietas, kas tiešā veidā laimi nenes, viņi piesavinās kādu atribūtu, “laimes zīmi”. Un kaut kādas citas reakcijas, kas arī ir ļoti cilvēciskas, tāpat pārvēršas par zīmēm. Kā tie avatāriņi Francijas karoga krāsās pēc džihādistu uzbrukumiem Parīzē. Tika pat izveidots īpašs interneta rīks, lai katrs var tādu lietot. Arī to var uzlūkot dažādi, piemēram, tā, ka cilvēks interneta kontu uzskata par savām mājām, savu teritoriju. Un ir pašsaprotami, ka tiek izlikta zīme ar sēru lentīti. No otras puses, iespējams, ka visa reakcija ar šo lentīti sākas un beidzas. Es to izliku, un to izdarīja vēl vairāki simti miljoni cilvēku. Un tagad dzīvojam tālāk…

Feisbukā tāda zīmīga situācija bija karš Ukrainā, kas sadalīja manus krievu draugus divās nesamierināmās nometnēs. Francijas karogu neizliku, jo ik pa laikam notiek briesmīgas lietas, un neredzēju jēgu uz katru no tām reaģēt tāpēc, ka Feisbuks izveidojis īpašu rīku. No otras puses tavs profils, iespējams, palīdz tev apzināties, kas ir kas. Piemēram, mans tēvs, – man būtu ļoti interesanti paskatīties, ko viņš savā lapā ielicis, kādas fotogrāfijas viņam šķistu svarīgas vai skaistas. Ja viņš savos septiņdesmit divos gados iesaistītos sociālajos tīklos, man būtu patiešām interesanti.

Un tā ir vēl viena vide, kur cilvēks uzved savu mazo izrādīti…

Kas ļauj mazliet savādāk paskatīties uz savu dzīvi. Piemēram, cilvēks saprot, ka, pārsūtījis kaut kādus kaķīšus, savāks piecus laikus. Vēl labāk, ja ar sievu aizbrauksi pie kanjona pastāvēt un tur nofotografēties, tad simts laiki būs kā likts. Tas, protams, stimulē.

Turklāt skārienjūtīgā realitāte ir reāla savā īpašā veidā. Kā bija pēc Zolitūdes – sociālajos tīklos radās kustība “Neesi vienaldzīgs, esi atbildīgs”, it kā ļoti spēcīga, taču nekāda rezultāta nebija. Braucam visi uz demonstrāciju pie Maximas – un atbrauca kādi pieci cilvēki, kaut sekotāju bija, vairs pat neatceros, cik tūkstoši. Jo it kā jau tu gribi būt aktīvs, atbalsti cilvēkus… “tomēr labāk pasēdēšu mājās”.

Feisbukā ir arī kaut kas atmaskojošs. Tāpat kā zvans telefonā, melodija, ko esi izvēlējies. Sauss, korekts Nokia signāls vai dinamiska moderna melodija. Uzreiz top skaidrāks, kas esi par cilvēku.

Te jājautā – tas atmasko vai arī kļūst par vēl vienu izrādes elementu? Tev varbūt patīk šlāgeri, taču tu skaties, kādas tur tās tendences, un liec telefonā pavisam citu melodiju.

Dari to mākslinieciski, gribi izskatīties skaistāks, efektīgāks. Un jo cilvēks pazīstamāks, jo viņu vieglāk atdarināt. Jo viņš it kā saprot, kāds ir, kādām jābūt viņa intonācijām un tā tālāk. Un arī FB palīdz cilvēkam ieņemt pozu, iejusties veidolā.

Mēs gan kapitālismā esam tikai nesen ienākuši, kaut sociālie tīkli visu šo procesu paātrina. Reiz, pirms gadiem piecpadsmit, ar kolēģi bijām aizbraukuši piedalīties kopīgā Eiropas uzvedumā; visu laiku sēdējām ārā, dzērām tēju, smējāmies… Mums pienāca klāt gadus sešdesmit vecs norvēģu vīrs un sacīja: “Jūs man tik ļoti atgādiniet manu vecvecmāmiņu un vecvectētiņu.” Man bija gadi trīsdesmit, vari iedomāties? Iepriekšējais gadsimts mūsos vēl dzīvo.


Kadrs no filmas “Kolka Cool”

Kāpēc tam vīram tā šķita?

Nezinu. Varbūt tāpēc, ka sēdējām ārā. Vai arī tāpēc, ka smējāmies. Nesaprotu.

Vispār jau pagājušais gadsimts mūsos vēl patiešām dzīvo. Daudziem mājās ir grāmatas. Daudz grāmatu.

Kas tas ir, vai joprojām ticība progresam? Tam, jo gudrāks būsi, jo tālāk tiksi?

Laikam jau nē. Manam tēvam, piemēram, interesē vēsture, viņam prāts nodarbināts ar to. Viņa mātes brāļi un citi radinieki ir karojuši, un viņš grib tikt skaidrībā par šo situāciju. Mamma lasa detektīvromānus. Nedomāju, ka viņiem ir kāds virsuzdevums kļūt gudrākiem, lai varētu uzturēt polemiku, vai tamlīdzīgi nolūki. Vienkārši tāda ir tradīcija. Mana vecmāmiņa ļoti daudz lasīja. Viņai mājās, Latgalē, bija īsta neoficiālā bibliotēka. Daudzi kaimiņi ņēma grāmatas palasīt. 

Un, ja pievēršamies tuvāk tavai profesijai – Jaunajā Rīgas teātrī ne viena vien izrāde balstās uz apkārt esošo cilvēku vērošanu. Kā tu pats nosaki, kas no dzīves ir pārceļams uz skatuvi, kas no ikdienas realitātes ir mākslinieciskās realitātes cienīgs?

Te man pats galvenais ir cilvēku kustības, mīmika, izturēšanās. Visi taču runā un jūt apmēram vienādi, taču uzvedība ir atšķirīga. Izrādās, ka svarīgas ir visneuzkrītošākās detaļas, piemēram, cik ātri pacelt vai nolaist roku. Mans tētis ir “kara laika bērns”, viņu interesē vēsture, un viņš ir tāds kluss, bez skaņas smejas, viņam sāp kāja, un viņš pieklibo – no tā es varu sākt kaut ko veidot.

Vai arī “Seržanta Lapiņa” galvenais varonis – viņš visu laiku skatās, vai ir tīri nagi. Un uzreiz ir skaidrs, kāds ir raksturs, kas tas par cilvēku. 

Ja neskaita acīmredzamas pazīmes, motoriku, kas vēl teātrī ir reāls?

Enerģija. Absolūti reāla. 

Tā, kas nāk no zāles?

Jā, tā tevi ceļ un tur. Un dara laimīgu. Ir gan arī melnā enerģija, tāpat ļoti spēcīga. Reiz spēlējām “Latviešu stāstus”, es ar savu stāstāmo viens pats iznāku uz skatuves, un zāles centrā, pirmajās rindās sēž cilvēks, kas pat acis man neuzmet. Izrāde rit savu gaitu, bet cilvēki zālē klusē tajās vietās, kur parasti reaģē, smejas. Tad es paņēmu savu kasti un aizstiepu to citur, lai iznāk pret viņu sāniski sēdēt. Un zāle atdzīvojās, viss bija lieliski. 

Šī enerģija – kas to veido?

Skatītājam patīk, tas sēž un smaida. Un es smaidu. Vai arī es ieturu pauzi un visi līdz ar mani. Apmēram tā. Bet tā tāda eiropiešu būšana. Pagājušajā vasarā filmējos kopā ar japāņu aktrisi, viņai tur bija monologs. Viņa runā kaut ko, un tad sāk raudāt. Domāju – laikam jau kaut kas bēdīgs. Apskatījos tekstā, tur viņai meita aiziet no dzīves, vīrs pamet. Bet es neko neesmu emocionāli sajutis. Būtu to runājis kāds vācietis, kura valodu es tāpat nesaprotu, laikam taču tas būtu mani aizķēris. Jo tā tāda eiropiešu zīmju sistēma. 


Jaunā Rīgas teātra izrāde “Otello”. Jana Čivžele (Dezdemona) un Andris Keišs (Otello). Foto: Jaunais Rīgas Teātris 

Atgriežoties pie motorikas: vai tas nozīmē, ka uz politiķiem jāskatās, viņi jāvērtē pēc kustībām, nevis pēc vārdiem?

To var darīt. Taču vadošajiem politiķiem ir savi skolotāji. Un biznesmeņiem. Viņi zina, ka, atbildot kādam, noteikti jāatkārto, ko cilvēks teicis, un tikai tad jāpievieno savs sakāmais, lai ir skaidrs, ka tu esi klausījies un dzirdējis, un tā tālāk. Bet, lūk, visi tie sīkumi… kāds bieži skatās pulkstenī, vēl cits nemitīgi atglauž matus. Un tad uzreiz ir interesanti. 

Kurā brīdī tev bija visinteresantāk vērot Latvijas politiķus?

Bija ļoti nesaprotams brīdis, kad ministru prezidents Dombrovskis pēc Maximas paziņoja par savu atkāpšanos. Kas tā bijusi par sarunu ar prezidentu Bērziņu, pēc kuras tik sauss, daudz ko pieredzējis un valsti no krīzes izvedis politiķis tikko valdīja asaras. Un blakus Bērziņš ar dzelžainu seju. Kas tur īsti bija, ko runāja, ko viens otram solīja – tas ir patiešām interesanti.

Arī Ingūna Sudraba, man šķiet, ir ļoti neparasts personāžs. Tur vispār neko nevar saprast, ārkārtīgi savdabīgs raksturs. Tā asi skatās, rodas iespaids, ka viņa ir kā uzvilkta stīga. Nespēju iedomāties, ka viņa sēdētu ar draudzenēm pie kafijas un nepiespiesti čalotu… Būtu interesants raksturs, teiksim, Čehova Soņai. 

Kā tu “veidoji” Benderu nesenajā “Divpadsmit krēslu” uzvedumā?

Benders, zināms, ir Odesa. Internets, grāmatas, YouTube – viss, kas par Odesu atrodams.

Vai viņa kustībās ir kāds knifs?

Knifs… (Nomaina seju uz “benderisko”.) Kaut kas tāds kā “viss ir vareni”! Vai “te nu es esmu”! (Smejas.) Es savā dzīvē, protams, negribētu Benderu satikt. Tad atdotu visu, ko viņš prasa, jo esmu naivs cilvēks. Viņš dabūtu prasīto summu un prom būtu. Vienkārši pazustu. 

Bet ar masām viņš tomēr nemanipulē…

Nē, tas, ka grāmatā viņš nosaukts par “lielo kombinatoru”, ir vien autoru ironija. Lielie kombinatori sēž savos kabinetos un dzer dārgu konjaku. Bet Benders staigā bez zeķēm. Kas viņš par kombinatoru? Un vēl gados jauns cilvēks. Tāds personāžs, ko vakara noslēgumā mierīgi varētu piekaut. Iespējams pat, sist ar kājām. 


Skats no Jaunā Rīgas teātra izrādes “Divpadsmit krēsli”. Gundars Āboliņš un Andris Keišs. Foto: Jaunais Rīgas Teātris

Bet arī viņam piemīt īpaša enerģija, ko viņš izstaro.

Jā, kā jau odesietim. Man ļoti interesē, kas ar Odesu būs noticis pēc gadiem divdesmit. Par mums viss ir skaidrs. Pēc kādiem padsmit gadiem būsim kā šodienas Londona – grāmatu mājās nebūs. Tas nav nekas slikts, vienkārši tāds ir pasaules attīstības virziens. Bet, lūk, Odesa… Es neesmu tur bijis, kaut, pateicoties visiem šiem stāstiem, šķiet, ka esmu gan. Iedomājies, aizbrauc tur cilvēki, pie dzelzceļa stacijas iesēžas taksī un brauc, savā starpā sarunādamies. Pēc brīža taksometra šoferis, pie viņiem vērsdamies: “Runājiet skaļāk, es nedzirdu!” (Smejas.) Tā ir kaut kāda paradīze. Kaut kas līdzīgs ir arī manā dzimtajā Jaunpilī, tur cilvēkiem nepietiek tāpat vien atbildēt uz jautājumiem. Vajag, lai būtu mazlietiņ smieklīgi. Un Odesā tāda attieksme ir kulta līmenī. Kas tur būs pēc divdesmit gadiem… 

Vai tas šiks nepazudīs?

Vai nepārvērtīsies par totālo komerciju?

Arī aktieri ir savā ziņā manipulatori, “ostapi benderi”. Jūs tāpat izstarojat enerģiju, un mēs, skatītāji, tai ļaujamies…

Turklāt aktieri ar lielāku gadu krājumu to akumulē, piesātinās ar to, saglabā. Padomju laikā tas bija īpaši svarīgi. Visi skatījās uz Uldi Dumpi un asociēja sevi ar viņu – lūk, kāda ir Latvija, lūk, kāds ir latvietis. Un viņā ir uzkrājusies milzu mīlestība, tā es domāju. 

Kad aktieris aiziet no skatuves, vai tas viss viņam paliek?

Ā, par to gan neesmu domājis. Dumpis jau vēl spēlē. Tas ir labs jautājums. Laikam tad aktieris pārvēršas par parastu cilvēku. Kaut gan – to var pazaudēt arī joprojām esot teātrī, ja kaut kas noiet pavisam greizi.

Vai šobrīd filmējies?

Tikko beidzām filmēt “To, ko viņi neredz”. Režisors ir rīdzinieks Staņislavs Tokalovs, ja nemaldos, dzīvo Purvciemā. Tāds kā Vlads Nastavševs, tikai kino jomā. Ļoti talantīgs cilvēks. Un filma ir par to, ko nu katrs savā galvā ir izdomājis: kāds ir otrs cilvēks, un cik ļoti viņš tev vajadzīgs. Vispār jau šī tēma – par to, ka katrs dzīvo pats savā galvā – ir sena kā pasaule. Piemēram, Otello ir par to pašu. Nu jā, ir uzradies Feisbuks, var nepārtraukti sevi fotografēt, ik pusstundu mainīt apģērbu… Pasaules fasāde ir kļuvusi skaistāka, bet būtība nav mainījusies. 


Kadrs no filmas “Tas, ko viņi neredz”. 

Nu ja. Pēdējā laikā mani ir pārsteigušas tās pavasarī uzradušās selfiju nūjiņas. Tās ir kaut kas vienlaikus pavisam primitīvs un ir arī masveidīga, ar tehnoloģijām saistīta tendence. Patiesībā – vienkārši nūja.

Es kādā brīdī atteicos no sava skārienjūtīgā, atdevu dēlam, viņš daudz lietderīgāk to izmanto – vienkārši zvana draugiem, kādreiz kaut ko uzspēlē. Kurpretim es visu laiku biju tur iekšā. Vēlāk dēls teica, ka tomēr ir jocīgi, ka viņam, maziņam, tik dārgs telefons, un atdeva man atpakaļ. Un atkal aizgāja, ik pa divām stundām esi tur iekšā, skaties, kas tev uzrakstīts, kas no jauna. Taisni nevar izturēt.

Kaut nekā slikta jau tur laikam nav. Varbūt vienīgi redze bojājas. Man kāds vecāks aktieris pastāstīja, ka braucis ar autobusu mājās, un apkārt visi sēdējuši, ar deguniem telefonus bakstīdami. Bet viņam ir vienkārša Nokia, un visu ceļu ir braucis, tumsā skatīdamies. Dievs vien zina, kurš labāk pavadīja laiku… 

Kas, tavuprāt, pēdējos desmit gados ir mainījies realitātē un tevī?

Nezinu, iespējams, tā ir tikai man, taču toreiz nebūtu varējis iztēloties, ka nākamajā rītā pēc pirmizrādes jau desmitos iešu uz darbu. Tas bija pilnīgi neiedomājami. Darbs, darbs, darbs, darbs… 

Cilvēki ir kļuvuši racionālāki?

Jā, protams. Studiju gados mūsu kopīgo sajūtu varētu nosaukt par bezmērķīgu mērķtiecību. Sēdējām, šo to iedzērām, runājām par teātri. Par karjeru nedomājām vispār. Dzīvojām tāpat vien, spēlējām etīdes, tad sākām veidot izrādes… 

Varbūt jaunie aktieri tāpat dzīvo arī šodien.

Nē. Viņi ļoti koncentrēti strādā. Es taču ar viņiem darbojos. Pienāk trešā kursa students, vai otrā kursa, un jautā: “Sakiet, kas man būtu pilnveidojams?” Es gan trešajā kursā jau filmējos, taču par karjeru mēs tik tiešām domājām mazāk. Tagad jaunieši jau skolu beidzot zina, ko grib darīt. Lūk, tik gadi vēl būs jāpamācās, un pēc tam tik daudz jāpelna. Atceries mūsu skolu? Par ko es vēlos kļūt – par traktoristu, milici, kosmonautu. Mācies vai nemācies, padomju laikā kaut kāds iztikas minimums bija vienmēr.

Atceros neseno filmēšanos Baltkrievijā. Laukumā bija piecpadsmit gaismotāji. Jautāju producentam: “Kā jūs spējat to apmaksāt?” Viņš saka: “Viņi visi kopā saņem tik, cik trīs gaismotāji Latvijā. Un jūsējie trīs strādā slapjām mugurām, kamēr mūsējie ik pa brītiņam uzpīpē. Darbs ir visiem, bet naudas pamaz.” Mūsu padomju laiki bija tādi paši.

No visas Baltkrievijas esmu tikai pāris reižu bijis Minskā, un nebija sajūtas, ka tā ir kaut kāda depresīva pilsēta…

Ģērbties gan varēja kaut kā interesantāk… Minskā man pietrūka hipsteru. Citādi viss tiešām ļoti tīrs. Tādu staciju kā Minskā nekur citur neesmu redzējis. Neviena cigarešu gala. Ne jau tāpēc, ka tur diktatūra un viss pārējais, nē, gluži vienkārši tāda tauta. 

Man gan šķiet, vara to kultivē. Rada tēlu savā izrādē. Mums viss tīrs, visiem ir darbs, sociālās garantijas, tāpēc par politiku nav jāuztraucas…

Toties mūsu valstī tēls ir tāds, ka viss ir slikti, visi savā starpā plēšas gan sociālajos tīklos, gan medijos. Nesen gan iznāca dzirdēt, kā tiek apsveikti labākie zemnieki. Viens iznāca priekšā un pateica: “Paldies valstij, ka ir iespēja tā strādāt.” Nodomāju: “Oho! Es gandrīz vai pirmo reizi dzīvē dzirdu, kā valstij saka paldies. Vareni!” Tāpēc ir jāpadomā, pirms liek akcentus. Tāds dzīves līmenis taču nekad vēl nav bijis. Un vienalga visiem viss ir slikti, viss ir ļoti, ļoti slikti.

Un atkal nāk vēlēšanas, atkal jāizšķiras, kam noticēt. Savā mūžā esmu piedalījies tikai vienās vēlēšanās – Jaunpilī – kur pa īstam zināju, par ko balsoju. Trīs saraksti, un es zinu katru, kas tajos iekšā, ja kādu tomēr nezinu, tad sievasmāte pateiks: “Vispār jau viņa tāda tīri nekas, tikai visu grib sev, saproti…” Skaidra bilde, lieku mīnusu un ejam tālāk. Tā nu vienā sarakstā paliek divpadsmit plusiņi, un nav šaubu, par ko balsot. Skaisti! Turpretim Rīgā divdesmit saraksti, un, izņemot Ušakovu un Pulku, tu nevienu nepazīsti. Un atkal vienkārši izvēlies, kam noticēt.

Citas sistēmas jau nav, jātiek skaidrībā ar šo pašu.

Es jau sacīju, ka ziņas lasu reti. Nekam tur īsti neticu.

Bet kā tu galu galā izdari savu izvēli?

Balsoju par mazāko ļaunumu. Un, visdrīzāk, tā ir emocionāla izvēle. Ne tā labākā. Kāds labs vēsturnieks, Kaspars Kļaviņš, sacīja, ka latviešus nobendēs alkohols un pārlieku liela degsme.

Kad uzskrūvējies…

Jā, uzskrūvējies. “Kā tā?! Kā tas būtu jāsaprot?!” Un analītiskās spējas pazūd kā nebijušas.


Andris Keišs un Vilis Daudziņš nesen iznākušajā Lailas Pakalniņas filmā “Ausma”. Foto: Ivars Burtnieks. 

Atgriežoties pie teātra un realitātes… Esi noskatījies izrādi “Melnā sperma”? Tur ir aina, patiešām smieklīga un izdevusies, bet tajā cilvēkam piemetas caureja. Kā tev šķiet, vai vispār vairs ir palicis kaut kas, ko nedrīkstētu pārcelt uz skatuvi?

Skaidrs, ka ir. Kaut gan kādā uzvedumā Vācijā notika īsta kopošanās. Tomēr viss ir atkarīgs no aktieriem un skatuviskā risinājuma. “Mielastā” vienubrīd parādos uz skatuves kails, taču gaumes ietvaros. Turklāt runa ir par seno Grieķiju, statuju laikmetu.

Bet ir gan kaut kādas netveramas robežas. Kad domājām par filmas “Seržanta Lapiņa atgriešanās” finālu, bija arī variants, ka viņš izkrīt pa logu un nositas. Taču tam nebija iespējams noticēt, viņš taču neko sliktu nebija izdarījis, kāpēc viņu nogalināt. Nesen noskatījos igauņu filmu “Grēksūdze” – manā skatījumā vienkārši baiga filma. Tur astoņgadīgiem bērniem jāiet uz grēksūdzi, taču viņiem nav, ko nožēlot. Un bērni izdomā uztaisīt cilvēkveidīgu lelli un atstāt to uz ceļa, lai kāds traktorists nobīstas, un viņiem rodas iemesls izsūdzēt grēkus. Pēkšņi pa ceļu lielā ātrumā brauc mašīna ar ģimeni iekšā, tur domā, ka uz ceļa guļ cilvēks, strauji griežas, un visi iet bojā. Es savā galvā to nesaprotu – kam tas bija vajadzīgs? Kāpēc bērniem tas bija jānodara? Māns, protams, bet tik briesmīgs. Šīs filmas autori, manuprāt, ir pārkāpuši kādu robežu.

Tātad mākslā jābūt kādai ētikai?

Nevis ētikai, bet kaut kādiem lielajiem likumiem, kuriem jādarbojas. Nedrīkst ar astoņgadīgu puiku izspēlēt tādu gājienu.

Tu domā filmas varoni vai lomas atveidotāju?

Personāžu. Gan jau ar puiku viss ir kārtībā. Tā filma ir rādīta Amerikā un vēl kaut kur, puika droši vien ir laimīgs. Bet tāds sižets… Man nepatīk. Vai Andra Gaujas filma “Ģimenes lietas”. Kaut kādi cilvēki nomaļā kaktā, alkoholiķi, un viņš tos provocē. Man nepatīk. Tāpēc jau ir aktieri. Ja gribi parādīt kaut ko ekstremālu, ņem aktierus un dari visu, ko uzskati par vajadzīgu. Lai viņi kaut vai sit viens otru nost. Vai visas tās āzēšanas Feisbukā – ciest tās nevaru. Iet klauns un iemet garāmgājējam sejā torti. Kāda velna pēc? Tas nav teātris, tā nav klaunāde… 

Provokācija…

Turklāt muļķīga. Ir provokācijas ar jēgu. Bet te ir kas prātam neaptverams, nevar saprast kādas drazas tam cilvēkam smadzenēs.

Un ja tev nākamgad pēkšņi piedāvā pašam iestudēt kādu izrādi vai uzņemt filmu, ko tu paņemtu no realitātes?

Ļoti interesanti ir mūsu šlāgerdziedātāji. Ir tāda latviešu raidstacija, kur viņi nemitīgi tiek atskaņoti. Mūzika viduvēja, toties teksti par mammu, par draudzību, par dzimteni. Ļoti stipras tēmas. Viņi par savu ārējo izskatu vai nu vispār neliekas zinis, vai arī rūpējas par to kaut kā šķērsām. Ir grupa “Apvedceļš”, tur puisim trūkst viena zoba, bet viņam par to maza bēda, toties ir kovboja cepure. Es skatos un vienkārši raudu prieka asaras. Par viņiem var taisīt kino. Raksturi ir, un vēl kādu stāstu klāt. Būtu lieliski viņus iesaistīt un es pats arī ar prieku pievienotos. Arī viņi ir profesionāļi, nedēļā spēlē piecus sešus vakarus. Tāpēc nav nekādi nabagi… Kāds road-movie noteikti sanāktu.

Esmu pa īstam saviļņots, kad vīrs dzied par mammu, par to, kā viņš bērnībā nāca no skolas mājās, un mamma sagaidīja virtuvē ar vakariņām. Un nekādu bekvokālu un aranžējumu. Ir kaut kas tīrs tajā lietā. Jā.

Road-movie man patiešām patīk. Ja man šajā brīdī būtu jāizvēlas, es izvēlētos kino. Lai uzņemtu filmu, gan ir pamatīgi jāmācās. Es daudz filmējos un redzu, kā strādā tie, kas mācījušies vairāk, un tie, kas mazāk. Ar pirmajiem process ir viens vienīgs prieks. Kad nofilmēto materiālu montē, tu redzi, ka tas stāvoklis, tā emocija, kas bija laukumā, ir saglabājusies.

Tātad filmas sajūta piedzimst tieši laukumā?

Jā! Kāda tur atmosfēra – tas ir ļoti svarīgi. Kad filmējām “Tas, ko viņi neredz”, viss bija tik nopietni, ar pauzēm, nesteidzīgi, un ja tas saglabāsies filmā, būs lieliski. Nopietna atmosfēra, nopietna tēma un visam pa vidu ļoti skaista, gudra, asi jūtoša aktrise. Katerīna Špica ir vienkārši malacis. Filmējās arī krievu aktieris Jevgēnijs Tkačuks, viņš iepriekš piedalījās Stasa īsfilmā “Mazliet ilgāk”, kas pagājušajā gadā saņēma “Lielo Kristapu”. Vispār latviešu kino ir varena lieta. Ja runājam par integrāciju, tad filmēšanas laukumā ir daudz krievu cilvēku, kuri ar grupu pastāvīgi runā latviski. Skaļi, ar akcentu, dažreiz ar jocīgām kļūdām. Bet man tas patīk, es jūtos laimīgs. 


Foto: Anna Jurovska