Jens Hillje. Foto: Esra Rotthoff. © 2015 Maxim Gorki Theater

Kā neiekrist atpakaļ barbarismā 0

Saruna ar Maksima Gorkija teātra līdzintendantu un dramaturgu Jenu Hillji

Margarita Zieda
20/11/2015

Ar Berlīnes Maksima Gorkija teātra vienu no vadītājiem Jenu Hillji mēs tikāmies laikā, kad Parīzē vēl nebija sākušies teroristu sarīkotie slaktiņi. Taču arī tās bija gana nemierīgas dienas, uz Eiropu plūstošajai nebeidzamajai bēgļu straumei pat optimistiskākajiem prātiem signalizējot, ka process vienā brīdī var kļūt nekontrolējams.

Un aizvien grūtāk šķita atbildams jautājums – kā teātrim strādāt šodien, kad neparedzama realitāte gāžas iekšā tavā miera dzīvē? Un nejust, neredzēt, ignorēt to nav iespējams. Ko darīt? Turpināt izlikties, ka nekas nenotiek? Jeb reaģēt uz notiekošo? Un ja reaģēt, tad kā?

Jau savā pirmajā pastāvēšanas sezonā, kad to sāka vadīt intendantu tandēms Šermina Langhofa un Jens Hillje, Berlīnes Maksima Gorkija teātris vācu teātra žurnāla “Theater heute” kritiķu aptaujā tika atzīts par “Theater des Jahres” - Gada teātri. Tā ir dzīva šodienas realitātes apjēgsme, ietverot un uzrunājot visas sabiedrības grupas, ar kuru šis teātris ir kļuvis par svarīgāko, intelektuāli un emocionāli rosinošāko teātri Berlīnē. Un ne tikai šīs pilsētas ietvaros.

Mēs ar jums tiekamies neikdienišķā situācijā. Vācu laikrakstos lasāmi virsraksti “Laiks ir izgāzies no eņģēm”. Briti sāk norobežoties no Eiropas un sakās gribot palikt uz salas. Un viņi nav vienīgie. Bēgļu jautājums pat Vācijā, valstī, kas domā, ka tiks ar notiekošo galā, grasās iziet no kontroles. Neviens nezina, ko nesīs rītdiena. Kas šādā nestabilā laikā vispār ir teātra spēkos?

Situācija ir paradoksāla. Teātris bija pasludināts par mirstošu. Tāds pieņēmums īpaši saasinājās digitālajā laikmetā. Un paradoksāli ir pieredzēt, ka realitātē teātris kļūst aizvien svarīgāks un dzīvāks. Un tas tā notiek tāpēc, ka teātris ne tikai nodarbojas ar realitāti, bet arī pats to rada. Kā sociālu notikumu. Teātris ir vienīgā māksla, kas ir arī sociāls notikums. Tā notiek tajā brīdī, kad cilvēki, kas atrodas uz skatuves, satiekas ar cilvēkiem, kas sēž skatītāju zālē, un, nonākot savstarpējā saskarsmē, viņi izvirza tagadnei savus noteikumus. Pati šī teātra situācija tos izsauc, rada.

Man pašam pēdējo gadu pārsteigums ir šis fenomens - uz skatuves nonākot pareizi izvēlētiem māksliniekiem, skatītājs piedzīvo realitāti, kas aptver mūs visus. Un tas savukārt dod iespēju, kā vācieši saka, “vienoties attiecībā uz tagadnes noteikumiem”. Šo kopā dzīvošanu pārrunāt. Centrālais jēdziens ir pārrunas. Sarunāšanās. Un fakts, ka tas ir iespējams.

Pārrunām vienmēr piemīt kaut kas sociāli cilvēcīgs un vienlaikus arī politisks. Saskaņā ar kādiem noteikumiem mēs visi kopā gribam rīkoties? Dzīvot. Un to vienmēr pavada konflikti. Ir divas iespējas, kā ar konfliktiem apieties – viena ir varmācība, un otra ir pārrunas. Bet situācija, ko mēs piedzīvojam šobrīd ar bēgļiem, tā mūs nepārsteidz.

Visu pasauli pārsteidz, bet jūs – nē. Kāpēc tā?

Berlīne vienmēr ir bijusi vieta, kas ir uzņēmusi ļoti daudz izceļotājus, un no kuras savukārt atkal daudzi ir izceļojuši. Tas veido šīs pilsētas īpašās pieredzes fundamentu. Tāpēc mēs šo situāciju nekad neesam uztvēruši kā stabilu. Daudziem no mums, kas strādā šajā teātrī, individuālā pieredze saka – rīt var gadīties, ka tev atkal būs jāsakravā mantas un jādodas prom.

Tas ir pat manā paša ģimenē, kas ieceļoja Vācijā 18. gadsimtā no Skandināvijas. 1790. gadā. Ar tiem ragiem uz galvas. Un droši vien, ka šī ieceļošana nemaz nebija tāda miermīlīga. Tas ir manas ģimenes mīts. Tūkstots gadus mēs dzīvojām ciemā pie Ziemeļjūras, un tad visi sāka izceļot. Lai gan ir, protams, arī tādi, kas arī pēc 1000 gadiem dzīvo turpat uz vietas. Es šādus cilvēkus zinu. Taču, kad apciemoju ģimenes, kurās it kā ir mani priekšteči, viņi mani ir sveši.

Man ir mana vecāku pieredze, kas savulaik bēga no VDR uz Rietumvāciju. Var notikt, ka rīt tev šī valsts ir jāpamet.

Un arī pati Vācija. Tā atrodas kontinenta vidū. Mēs neesam uz salas. Vācieši bieži sapņo būt kā Šveice, bet mums ir pilnīgi cita pieredze nekā Šveicei. Mūsu zeme ir uzbūvēta uz piecpadsmit miljoniem bēgļu, kas šeit ir ienākuši pēc Otrā pasaules kara. Un, izejot no šīs pieredzes, mūsu zeme rīkojas savādāk nekā citas Eiropas valstis. Tāpēc ir šis dīvaini plašais Wilkommen uzstādījums.

Un ar šādu situāciju, kāda tā veidojas, tikt galā mums ļauj arī pats Gorkija teātra uzstādījums. Jā, mūs varbūt pārsteidz notiekošā kvantitāte, bet ne kvalitāte.

Maksima Gorkija teātris jūsu un Šerminas Langhofas vadībā darbojas jau trešo sezonu un kļuvis par visaktuālāko un visapmeklētāko pilsētas teātri Berlīnē. Turklāt skatītāju zālē redzami visatšķirīgāko sociālo grupu cilvēki, ko citkārt nekad nenākas redzēt kopā. Tēmu un jautājumu uzstādījumu ziņā tas ir visdzīvākais Berlīnes teātris. Tikmēr ārpus Vācijas, kad stāstu par Maksima Gorkija teātri, visi – vienalga praktiķi vai teorētiķi – ar aizdomām un skepsi uzlūko jūsu teātra konceptuālo apakšnosaukumu – postmigrantu teātris. Un tad nereti nākas dzirdēt, ka tas jau visdrīzāk tāds sociāls amatieru projekts vien esot. Ar kādiem pilnas visas malas.

Mēs esam pilsētas teātris. Un tas, kas atšķir mūsu teātri starp līdzīgiem Eiropā – pie mums nekāpj uz skatuves amatieri, bet gan mākslinieki. Tie nav viesstrādnieki, bet gan kolēģi. Angažēti mākslinieki un intelektuāļi, kuri ir vai nu atbēguši no krīzes zemēm, vai arī kuriem Berlīne ir otrā darba vieta. Viņi strādā Berlīnē un Kairā, Berlīnē un Budapeštā, Berlīnē un Stambulā. Jo Berlīne ir brīvības vieta. Un mākslinieki ar divām dzīves vietām Berlīni izmanto kā patvēruma vai kā darba vietu. Un tad viņi dodas atpakaļ sarežģītākā situācijā, uz savu zemi. Uz Budapeštu, Kairu vai vietu, kur šobrīd ir pavisam saasināta situācija – uz Damasku.

Citos teātros, kuros arī mākslinieki runā no skatuves, viņi reprezentē tikai vairākuma sabiedrību. Mēs gribam aptvert visu sabiedrību, kas reāli eksistē. Berlīni veido trīs grupas – vecie austrumvācieši (alte Ossis), vecie rietumvācieši  (alte Wessis) un tad ir viena trešdaļa – jaunie (Neuis). Mūsu teātra uzstādījums ir savest viņus visus kopā.  Savienot viņu stāstus. Un tas ir tas jaunais Gorkija teātrī.

Un kas notiek – caur to, ka šie Jaunie atrodas uz skatuves, uz kuras tiek izskatīti viņu stāsti, arī šī sabiedrības grupa sāk nākt uz teātri. Un nāk arī tie citi, kuri nebūt nav uz skatuves, un kuru stāsti tur neparādās. Arī viņi nāk, jo šobrīd mēs atrodamies jauna „mēs“ meklējumos. Un šis „mēs“ sastāv no trim atšķirīgām grupām – no vecajiem rietumvāciešiem, austrumvāciešiem un jaunajiem vāciešiem. Tā ir mūsu doma.

Vēlreiz atkāpjoties vēsturē - Berlīne vienmēr ir bijusi ieceļotāju pilsēta. Ir tādi, kuri ir ieceļojuši pirms sešdesmit gadiem, un šeit dzīvo jau viņu bērni un mazbērni. Un tad ir tie, kuri ir ieceļojuši pirms 600 gadiem. No Viduseiropas no Austrumeiropas, no Dienvidiem, no Ziemeļiem. Un tad ir cilvēki, kas ir ieceļojuši pirms 60 minūtēm. Un mūsu konceptā ietilpst arī šie pēdējie. Tas, ka arī viņi parādīsies, kā uz skatuves, tā skatītāju zālē.

Lielākais ieceļotāju skaits Vācijā bija vērojams pirms 60 gadiem – ar “viesstrādnieku” ienākšanu. Taču šis process visu laiku ir turpinājies. Un šie ieceļotāji var būt gan sīriešu bēgļi, gan norvēģu mākslinieki. Ir ļoti daudz Skandināvijas valstu mākslinieku, kuri pārceļas dzīvot un strādāt uz Berlīni. Te dzīvo cilvēki no Lielbritānijas, no Francijas, ir ieceļotāji no tā dēvētajām krīzes valstīm – Grieķijas, Spānijas, Itālijas. Berlīne ir augoša pilsēta. Un mūsu mērķis ir atrast mākslas veidu, kā šos stāstus izstāstīt un caur tiem parādīt sabiedrību, kas šajā pilsētā patiešām ir. Tās īstenību.

Šobrīd ļoti daudzi vācvalodīgie teātri, Maksima Gorkija teātris tostarp, iestudē Elfrīdes Jelinekes lugu “Aizbilstamie” (Die Schutzbefohlenen). Nobela prēmijas laureāte savā lugā intensīvi liek sadzirdēt bēgļu izmisuma un Eiropas cinisma balsi. Hamburgas Thalia teātris savā izrādē pat uzveda uz skatuves īstus bēgļus. Vai ar to pietiek? Šodien uz skatuves vienkārši uzlikt bēgļus un ļaut viņiem runāt?

Tā ir viena no iespējām. Bet tas nav mūsu ceļš.

Kāds ir jūsējais?

Mēs izejam no tā, ka visas realitātes, par kurām nepieciešamas pārrunas, ir pieejamas šeit, pilsētā. Un pieejami ir arī mākslinieki, kas šajā pilsētā dzīvo un strādā. Tas nozīmē, ka mums bēgļi nav jāņem kaut kur no ārpuses. Berlīnē ir pietiekami daudz mākslinieku – kolēģu, aktieru, kuriem pašiem ir bēgļu pieredze.

Šo sezonu mēs atklājām ar izrādi “The Situation”, kas reflektē vienu no šobrīd “karstākajiem” Berlīnes rajoniem – Kreuzkölln


“The Situation”. Foto: Esra Rotthoff. © 2015 Maxim Gorki Theater

Kas ir īpašais šajā pilsētas daļā, kuras nosaukumā krustojas patiesībā divi pilsētas rajoni? Kas teātri tajā interesē?

Tā ir robeža starp diviem pilsētas rajoniem – Kroicbergu (Kreuzberg) un Neukölln. Abi ir rajoni ar nacionālu nozīmi. Kroicberga tradicionāli ir progresīvākā un kreisi noskaņotākā pilsētas daļa, kāda vien atrodama Vācijā. To veido aptuveni 340 000 iedzīvotāji, un tā ir pasaule pati par sevi. Savukārt Neukölln tradicionāli ticis uzskatīts par problemātisku pilsētas teritoriju, un cieši saistīts ar otro un trešo ieceļotāju paaudzi.

Tas, ko prezentē Kroicberga, ir utopija, savukārt Neukölln daudzu Vācijas iedzīvotāju acīs saistās ar distopiju: valsts  bojā iešanu  kultūrkonfliktu, nabadzības un varmācības dēļ. Tā ir baiļu vīzija. Taču, kas ir noticis – pēdējos piecos gados Neukölln ir kļuvis ne tikai pat pilsētas, bet visas Vācijas iekārotāko rajonu. Visi, ne tikai hipsteri, grib pārcelties tur dzīvot. Tas ir cool, tas ir dzīvi. Dzīvokļu cenām še augot kosmiskā progresijā.  Tie ir fenomeni. No vienas puses - šīs baiļu vīzijas, no otras puses – eiforiskas vīzijas. Neukölln ir kā simboliska vieta Vācijas nākotnei.

Un Berlīne jau vienmēr Vācijā ir tikusi domāšanā attīstīta kā savas zemes nākotnes laboratorija. Un tā kā Berlīne ir kļuvusi starptautiska pilsēta, tad arī kā visas Eiropas nākotnes laboratorija.

Izrāde “The Situation” izceļ no pilsētas realitātes vienu grupu, aplūkojot to tuvāk. Tie ir izceļotāji no Tuvajiem Austrumiem – no Izraēlas, Palestīnas un Sīrijas. Tie visi ir mākslinieki un kolēģi ar dažādām bēgļu un migrācijas pieredzēm. Sākot ar panākumiem bagātu palestīniešu aktieri, beidzot ar sīriešu ziepju operu aktieri. Un viņi nāk ar saviem stāstiem uz skatuves.

Un kādā valodā viņi runā?

Izrāde ir ievietota vācu valodas mācību stundas situācijā. Tā ir vācu valodas mācību klase. Integrācijas klase. “The Situation” sasaucas ar citu mūsu izrādi “Trakās asinis”. Tas ir vācu valodas kurss, ko vada tāds Stefans.

Vācietis?

Vācietis. Ā, bet atslēga jau ir tieši tā, ka tas Stefans nav nekāds Stefans. Tātad šajā klasē palestīnieši, izraēļi un sīrieši, kuri citādi, visticamāk, nekad nesatiktos, satiekas viens ar otru. Un viņi to telpu uzlādē ar saviem stāstiem, saviem konfliktiem. Tie ir stāsti, kuros dzīvo konflikti. Saskaņā ar kuriem šie cilvēki ir nāvīgi ienaidnieki. Un tagad viņi dzīvo kopā vienā no karstākajiem Berlīnes rajoniem.

Jūs pieminējāt izrādi “Trakās asinis”. Pirms četriem gadiem vācu, austriešu un šveiciešu kritiķi to atzina par “Inszenierung des Jahres”. Gada svarīgāko izrādi. Tieši šis darbs izlauza ceļu postmigrantu teātrim, kas tolaik darbojās mazā Kroicbergas OFF teātrītī. Izrādes spēks bija atziņā, ka integrācija, ko Vācija izskata par panaceju visām vainām, notiek daudz sarežģītāk nekā to gribas atzīt vai arī vienkārši vispār nenotiek. Šobrīd jūsu darbu “pāriestudē” citos Vācijas teātros un aicina viesizrādēs pa visu pasauli. Kā ar to integrāciju īstenībā sokas? Vai tā arī nav viena liela utopija?

Ir fantastisks “Trako asiņu” inscenējums, ko es skatījos Ļvovā. Uz skatuves bija krievvalodīga skola Kijevā, kurus ukraiņi mēģina integrēt. Ļvovas publika skatījās un brīnījās – kas tas vispār ir? “Trakās asinis” darbojas universāli. Mūsu izrāde guva panākumus arī Polijā un Dienvidtirolē. Tā darbojas visos apgabalos, kuros pārklājas dažādas kultūras. Kur vieni mēģina otrus audzināt un dominēt, aizliedz valodas, koriģē valodas. Vai tās būtu vācu – itāļu attiecības Dienvidtirolē, vācu - poļu attiecības Toruņā vai krievu – ukraiņu attiecības Ļvovā un Kijevā.

Šī autoritārā vācu literatūras skolotāja ierodas turku klasē, patiesībā viņa ir turciete, bet viņai piemīt šī vāciešu attieksme - mēs jums parādīsim, kā ir pareizi. Tur iekšā ir nacisma moments. Nacisms, tā ir modernisma universāla pieredze, kas pierāda savas tiesības otram pavēlēt un otram pateikt, kā būs jābūt. Bet palīdz humors, un tad tas darbojas visur – ar šo vācu pieredzi var visur dalīties un vienlaikus skatīties pašiem uz savu pieredzi. No šīs attieksmes – mēs jūs audzināsim, jo jūs atrodaties uz zemāka kultūras pakāpiena, caur komēdiju mēs no tās varam atbrīvoties. Un, pirmām kārtām, tā ir pašu atbrīvošanās no šīm autoritārajām otra audzināšanas fantāzijām.

Bet lai šāds teātris būtu inteliģentāks un sarežģītāks, ir jāstrādā gadiem. Tas nenotiek uzreiz. Piemēram, režisoru Sebastjanu Niblingu, kurš tagad pie mums iestudē Jelinekes “Aizbilstamos”, es iepazinu pirms 27 gadiem, kad viņš taisīja turku vācu teātri.

To daudzi Vācijā nemaz nezin, jo šodien viņš strādā uz lielajām skatuvēm. Arī jūs pats ar panākumiem vairākkārt esat attīstījis jaunus ceļus vācu teātrī. Deviņdesmito gadu sākumā kopā ar režisoru Tomasu Ostermeieru, jūs abi, nule kā teātra studiju beidzēji, izveidojāt pie Berlīnes Vācu teātra jaunu veidojumu - Deutsche Baracke (Vācu baraku). Kas jau pēc dažām sezonām tika atzīts par Gada teātri. Tad jums abiem kopā tika uzticēta tālākā attīstība vienam no Vācijas svarīgākajiem teātriem – Schaubühne am Lehniner Platz, un tagad Maksima Gorkija teātrim. Kas, jūsuprāt, teātrī ir svarīgs, lai no tā būtu jēga arī tiem, kas to skatās?

Tā kā es no savas pieredzes tendenciāli esmu bez dzimtenes, tad tas, ko vienmēr esmu gribējis darīt, kopš vispār sāku strādāt teātrī, ir radīt satikšanās vietas. Ort – tas arī ir ļoti skaists vācu vārds. Tas ir kaut kas konkrēts, bet arī savienots ar kaut kādu ideju. Tā ir konkrēta telpa, kurai piemīt ideja. Un tad tā kļūst par vietu, kur cilvēki satiekas.

Teātri es sāku spēlēt piecpadsmit gadu vecumā kādā viesu namā. Un tas bija mēģinājums radīt revolucionāru tautas teātri vienā no Vācijas viskonservatīvākajiem apgabaliem – Lejasbavārijā, kur 95% iedzīvotāju ir katoļi. Un tas joprojām pieder atpalikušākajiem un konservatīvākajiem Vācijas rajoniem. Toreiz es, Itālijā uzaudzis homoseksuāls puisis, iestudēju Artūra Millera “Raganu medības”, un tā bija Bavārijas versija par tēmu mazākuma, sabiedrības autsaideru apspiešana.

Bavārijā ir spēcīga tā saucamo “citu bavāriešu” tradīcija, kas ļoti konservatīvā zemē veido opozīciju. Tā ir dumpinieciska pretošanās kustība konservatīvai, dominantai sabiedrībai. Un tas notiek tieši teātrī. Betrolds Brehts ir slavenākais no viņiem, kurš no situācijas ir iznācis. Brehts gribēja strādāt Minhenē, bet nedrīkstēja un tad viņš pārcēlās uz Berlīni.

No mana pirmā darba revolūcija neizcēlās, mēs ļoti strīdējāmies, un tad kopā svinējām un iedzērām. Un tā jau arī ir mana ideja. Tas, ka cilvēki satiekas. Ar atšķirīgām domām un uzskatiem. Un viņi strīdas un iztur viens otru. Un neskatoties uz viedokļu atšķirīgumu, viņi tomēr var kopā sēdēt un svinēt. Arī tad, ja viņi ir ļoti atšķirīgi.

Un tas ir tas, kas mani vienmēr ir interesējis - kā veidot progresīvu, populāru tautas teātri?

Tad var teikt, ka arī Berlīnes Gorkija teātris ir progresīvi populārs tautas teātris?

(Smejas) Jā! Tikai Vācijā es nekad to neteiktu. Jo Ziemeļvācieši to nesaprastu. Berlīnē ar tautas teātri tiek saprasts bulvāris. Un šis franču jēdziens tiek arī noniecinoši uztverts.


“Trakās asinis”. Foto: Esra Rotthoff. © 2015 Maxim Gorki Theater

Bet ko tad jūs pats saprotat zem šī jēdziena?

To, ka es publikā gribētu redzēt visas iedzīvotāju grupas, un gribētu šos cilvēkus mainīt, un ne ar pilsoņu kara starpniecību. Vācu pamatpieredze patiesībā ir pilsoņu karš. Tas ir arī vācu baiļu pamatā, ka notiks viens liels pilsoņu karš. Mēs esam vienīgā zeme, kurā protestanti un katoļi ir pusi uz pusi. Tā ir vācu tradīcija. Un ja vācieši sāktu pilsoņu karu, tad abas puses būtu vienlīdz spēcīgas. Mums galu galā ir 17. gadsimta pieredze 17. gadsimtā, kad notika trīsdesmit gadu karš, un puse iedzīvotāju tika nogalināti. Un ja mēs šodien uzsāktu pilsoņu karu, tad 40 miljonu cilvēku beigās būtu beigti. Šo pilsoņu karu mēs redzam šodien Sīrijā. Tāpēc visaugstākais sasniegums ir mācēt apieties ar konfliktiem. Un to mēs redzam arī Ukrainā, kas notiek, ja cilvēki vairs nespēj ar tiem tikt galā.

Un tieši tāpat var atminēties nacistu laiku un Trešo reihu.

Jūs pats esat uzaudzis un socializējies divās zemēs – Itālijā un Vācijā. Ko šī pieredze dara ar cilvēku? Kā tā izmaina pasaules redzējumu? Kas ir šīs pieredzes konstruktīvie aspekti?

Tā ir ne tikai bagātinoša, bet arī sarežģīta pieredze. No vienas puses man ir divas valodas, esmu uzaudzis ar vācu un itāļu valodu. Un katrā no šīm valodām, kad es tajās runāju, es esmu cits cilvēks. Itāliski runājot, es uzvedos citādāk nekā vāciski. Es pats ievēroju, ka itāliski es pasaku pavisam citas lietas, nekā, ja runāju vāciski. Tās ir divas atšķirīgas identitātes. Tas ir bagātinoši, bet arī problemātiski. Bet māksliniekiem... Tāpēc arī mākslai nav dzimtenes, vai arī tai ir vairākas dzimtenes, kas savā starpā konfliktē. Kā jaunam cilvēkam, tas ir sarežģīti, jo tad tu nezini, kam tad īsti piederi. Taču jo cilvēks kļūst vecāks, jo tas viss paliek produktīvāks. Un man liekas, ka tā nav nejaušība, ka esmu nokļuvis teātrī, jo tā bija vienīgā vieta, kurai es jutos piederīgs. Kur es patiešām varēju teikt – es te piederu. Tajā nozīmē, kaman ir tiesības šeit būt. Ja cilvēks klejo, vai ierodas svešā vietā, viņam ir sarežģīti pateikt: “Es te piederu.” Un tas ir ļoti lielas nedrošības moments. Un ja iemācās ar šo nedrošību apieties, tad cilvēks kļūst stiprāks.

Cilvēkam, kuram ir vairākas identitātes un cita pieredze, ir asāks skatiens uz konfliktiem, kas notiek atšķirīgu identitāšu starpā. Un ir lielāka pacietība attiecībā uz šiem konfliktiem. Jo viņam ir bijis jāmācās tos izturēt. Izturēt tajā nozīmē, ka viss atrodas plūdumā, procesā, tu neesi ieradies drošā vietā. Un modernajā dzīvē tas ir centrālais moments, ja mēs ar moderno saprotam drošu dzīves apstākļu zaudēšanu. Klejošana, staigāšana ir moderna pieredze, tā ir pieredze, kas cilvēku dara spējīgu un stipru apieties ar moderniem konfliktiem. Un šos konfliktus izturēt, jo mūsu teātrī vienā pašā ir tik daudz konfliktu savākts - atsevišķos stāstos, atsevišķos cilvēkos, un tomēr mēs strādājām ar tiem ļoti produktīvi.

Mūsu teātrī ir visdažādākie vācieši – bijušie austrumvācieši un bijušie rietumvācieši, ziemeļvācieši un dienvidvācieši, kas arī ne vienmēr ir vienkārši, turki, armēņi, kurdi, izraēļi, jūdi, kristieši, musulmaņi, arābi. Pie mums ir visi 20. gadsimta konflikti, kas notikuši starp tautām, mūsu teātrī tie ir savākti cilvēku biogrāfijās. Un tas piešķir Gorkija teātrim īpašu sarunas veidu – tas ir ļoti tiešs. Mums ir ticība, ja ar otra stāstiem un konfliktiem tu spēj apieties ar cieņu, tad šos konfliktus ir iespējams piedzīvot produktīvi.

Ko tas nozīmē - produktīvi?

Tas, ka šos jautājumus produktīvi attīsta tālāk. Gan kā atsevišķs cilvēks, gan sabiedrība. Un tad tu esi apbruņots šādai situācijai, kāda tā ir tagad. 


“Der Untergang der Nibelungen - The Beauty Of Revenge”. Dramaturgs Jens Hillje. Foto: Esra Rotthoff.

© 2015 Maxim Gorki Theater

Viena no Latvijas noturīgajām dogmām ir teātra dzīšana atpakaļ ziloņkaula tronī. Ja teātris reaģē uz aktuālu situāciju savā zemē vai pasaulē, tad aizvien atskan balsis, ka ar to jānodarbojas avīzēm nevis mākslai. Kā jūs uz to skatāties?

Mūsu teātra darbs balstās uz to, lai padarītu sabiedrību un kultūru stipru. Lai tā spētu tikt galā ar tādām situācijām, kāda, piemēram, veidojas tagad. Uz mūsu teātra fasādes ir izlikts uzraksts: “Kāpēc mēs joprojām esam tādi barbari?” Tas ir Frīdriha Šillera citāts.

Vācijā jau pēc Otrā pasaules kara mēs tradicionāli strādājam ar to, lai mēs paliktu civilizēti. Un kļūtu civilizētāki. Un tiktu galā ar pastāvīgajiem izaicinājumiem, ar ko saskaras katrs. Gan kā indivīds, gan kā sabiedrība kopumā. Jo mums Vācijā nacisma laikā bija kolektīvā pieredze attiecībā uz to, kā tas ir, ja no civilizācijas krīt atpakaļ barbarismā. Un tāpēc mums ir skaidrs, ka, lai civilizācija pastāvētu, katru dienu ir jāstrādā. Ka tā ir jāizcīna. Gan visiem kopā, gan katram atsevišķi. Un māksla un kultūra ar to strādā citādi nekā avīzes un žurnālistika. Jo teātris ir drīzāk pārdomu telpa, tālāk domāšanas telpa, pieredzes telpa un nevis lēmumu telpa.

Žurnālistu vietā es gan neņemos runāt. Bet varu runāt par to, kā tas ir pie mums. Mēs mēģinām lietas, parādības atvērt. Mēģinām būt atvērti un būt tik stipri, lai varētu būt atvērti, lai būtu spējīgi pasauli un realitāti atvērti redzēt un piedzīvot. Bet atvērtas situācijas rada bailes. Un tas ir darbs, kas ir vērsts pret bailēm.

www.gorki.de