Ļevs Manovičs

Ļevs Manovičs. “Viss paliks, tomēr viss mainīsies” 0

Saruna par tagadni un nākotni ar vienu no autoritatīvākajiem jauno mediju, kultūras analītikas un Big Data speciālistiem

Sergejs Timofejevs
12/11/2015 

“Visi nemitīgi spriež, ka mēs, no vienas puses, slīkstam informācijas jūrā. No otras puses, visi saprot, ka tas mums paver pavisam jaunas iespējas... Man personīgi enerģija, kuru es tērēju šo ideju attīstībai, – tas, pirmām kārtām, nav mēģinājums ne paredzēt nākotni, ne mainīt nākotni, bet vienkārši radīt aparātu, kas mums ļaus adekvāti aprakstīt tagadni... Piemēram, programmas Photoshop izmantošana deviņdesmitajos gados kardināli mainīja visu estētiku – grafisko dizainu, reklāmu, mūzikas klipus utt. Dažādu iemeslu dēļ, par kuriem es uzrakstīju veselu grāmatiņu, kritiskā konceptuālā valoda, kas 20. gadsimtā pastāvēja, lai aprakstītu mākslu, filmas, fotogrāfijas, ne īpaši labi strādā šobrīd...” Tā uzskata Ļevs Manovičs (1960), jauno mediju un elektroniskās kultūras pētnieks, kurš jau sen piedāvājis humanitārajās zinātnēs izmantot tās iespējas, ko mums dod Big Data apkopošana – tā ir milzīga apjoma informācija, kas, pamatojoties tās analīzē, ļauj runāt par kādām tendencēm, kuras jau pastāv, tomēr, iespējams, mēs tās vēl nemanām.

DeviantArt, kas kļuva par lielāko sociālo tīklu neprofesionāliem māksliniekiem, deva mums izlasi – miljonu mākslas darbu no pāris desmitiem tūkstošiem cilvēku, un mēs sākām tos pētīt. Kad mēs visu saskaitījām un vizualizējām, izrādījās, ka lietotājiem ir 1700 kategoriju, ar kuru palīdzību viņi apraksta savus darbus. Un mēs sākām pētīt šo kategoriju sistēmu, lai saprastu, kas ir māksla. Var sēdēt krēslā, domāt, skatīties griestos, bet var vienkārši paņemt un izpētīt miljonu mākslas darbu.” Tieši ar šāda veida kultūras analītiku pēdējā laikā nodarbojas Ļevs Manovičs, Kalifornijas Universitātes Sandjego profesors, kura darbi tulkoti 30 valodās, bet grāmata “Jauno mediju valoda” kļuvusi par īstu mācību grāmatu visiem, kuriem interesē, kā tieši elektroniskā, ciparu kultūra šobrīd runā ar mums.

Ļevs Manovičs emigrēja uz ASV no Padomju Savienības 1981. gadā, pirms aizbraukšanas viņu interesēja semiotika un mūsdienu māksla. Tomēr, pārcēlies uz Ameriku, viņš ātri saprata, ka kļūt par vēl vienu mākslinieku no tūkstošiem, kas alkst uzmanības, sapratnes un panākumu, nav jēgas. Tomēr uz to brīdi jau sāka iezīmēties nozares, kurās vadošā loma vēl nevienam nepiederēja... Tas viss noveda pie tā, ka 2007. gadā viņš nodibināja nelielu laboratoriju Software Studies Initiative, kas nodarbojās ar veselu attēlu un video masīvu pētīšanu. Ļevs ir diezgan biežs viesis Rīgā. Viņš ilgi un veiksmīgi sadarbojas ar Jauno mediju centru RIXC. Bet šajā oktobrī kopā ar pastāvīgajiem RIXC līderiem Raiti Šmitu un Rasu Šmiti viņš kļuva par kuratoru Rīgā atklātajai izstādei “Datu sanesas” (Data Drift), kuru var skatīt Laikmetīgās mākslas centrā kim? līdz 22. novembrim.

Mēs satiekamies kafejnīcā Istaba, un, tajā ienācis, viņš ar viedtālruni uzņem četrus, piecus attēlus, paralēli iztaujādams, kādi vēl interesanti iestādījumi atrodas tuvumā. Liekas, viņš vāc informāciju nemitīgi, taču labprāt arī dalās ar to. Liecība tam – mūsu saruna.


Ļevs Manovičs izstādes “Datu sanesas” atklāšanā Laikmetīgās mākslas centrā kim?. Foto: Kristīne Madjare

Jūs esat pionieris tā dēvētajā “kultūras analītikā”, kas acīmredzot balstās cita instrumentārija pielietojumā, kas palīdz nodrošināt arī citu problēmu apzināšanās līmeni...

Manuprāt, jebkurš cilvēks, kas dzīvo tagad vai dzīvojis pirms 100 000 gadu, atrodas līdzīgā situācijā – mūsu priekšā parādās informācija, un mūsu smadzenes to apstrādā. “Lūk, šī meitene man patīk, lūk, jaunais cilvēks man patīk, es varu ar viņu apprecēties, ar šo nekad neprecēšos.” Mūsu smadzenes nemitīgi apstrādā miljoniem iespaidu – garšas, redzes, dzirdes. Un jūs nemitīgi visu salīdzināt. Smadzenes – tas ir superjaudīgs dators, spēcīgāks par Google, taču jūs nevarat no savām smadzenēm lejupielādēt ciparus, grafikas. No otras puses, katrs no mums redz tikai mazītiņu procentu realitātes. Teiksim, šeit, Rīgā, ir simts labu kafejnīcu un divdesmit galeriju. Jūs nedēļas laikā, teiksim, nevarēsiet izskriet pa visām vai apmeklēt simts citu pilsētu.

Tādēļ kultūras analītikas ideja man šķiet ļoti dabiska – tas principā ir tas, ko mēs jau darām personīgajā dzīvē. Bet lieta tajā, ka apmēram kopš 2005. gada cilvēki sāka ievadīt tīklā dažādu saturu, un to ir iespējams summēt. Un, lai gan cilvēki publicē tuvu ne visu, man šķita, ka tā ir satriecoša unikāla iespēja – radīt tādu “teleskopu-mikroskopu”: no vienas puses, tas kā teleskops ļauj mums ieraudzīt veselas kultūras planētas, bet, no otras puses, jūs varat iezūmot un paskatīties uz katru attēlu, kuru cilvēks izliek, teiksim, Instagram.

Taču tas ir arī mēģinājums apzināties to, kas notiek. Jo apkārt viss notiek tik ātri un visa ir tik daudz, ka to ir grūti apzināt.

Gan jā, gan nē. Jo mūsdienu patērētāju un modes industrija ar to nodarbojas ļoti blīvi. Viss tiek būvēts uz Big Data pamata. Pārdošanas izpētē, popularitātē un tamlīdzīgi. Vienkārši parasti ar to nodarbojas tie, kas stāv tajā letes pusē, nevis patērētāji. Bet es pielietoju šīs lietas, lai humanitāros pētījumus sasaistītu ar to, kā viss kopumā notiek pasaulē. Lai humanitārā pasaule nekļūtu par kaut ko pavisam ezotērisku, kā arī varētu izmantot mūsdienu Big data analīzes metodes tam, lai pētītu kultūru. 

Kas mainās, kādi trendi, kas noticis ar modernismu vai postpadomju telpu – man interesē viss. Jo mēs taču nezinām, kas šobrīd notiek visā pasaulē. Mēs nezinām mākslas vēsturi, tas, ko mēs patiesībā zinām, ir tikai neliels procents. Kurš pasaulē zina, ko pēdējos simts gados uzgleznojuši latviešu mākslinieki? Kurš to redzējis ārpus Latvijas? Tādēļ pirms interpretēšanas vienkārši vajag ieraudzīt, bet, lai ieraudzītu, vajadzīgi datori, jo nepieciešams apstrādāt lielus informācijas apjomus. Mums nav īstu “karšu” ne mūsdienām, ne pagātnei, jo kartes – tie vienmēr ir kaut kādi kuratori, mākslas zinātnieki, brand people, kuri to visu formē, būvē, bet tas taču pavisam nav tas, kas notika patiesībā. 

Un kas notika? 

Notika? Lūk, mēs ar jums runājam. Un vēl tūkstošiem cilvēku dara to pašu. Komunikācijas, iespaidu un to objektu apjoms, kas tos rada, ir miljoniem reižu lielāks par to, kas tiek saglabāts muzejos, arhīvos un tamlīdzīgi. 

Skaidrs, tomēr, domājams, analītikas mērķis tāds arī ir – izdalīt nozīmīgāko?

Pieņemsim, paskatīsimies uz latviešu mākslas vēsturi simts gadu laikā – ko cilvēki gleznojuši, kādas gleznas, skulptūras radītas, kādi bijuši stili... Ne tikai ievērojamākie, ne tikai paši labākie, bet visi. Kultūra kā viena liela valoda. Piemēram, jūs esat biologs, jūs pētāt evolūciju, un jūsu priekšā ir miljoniem dažāda veida radījumu, jūs taču neteiksiet – es skatīšos tikai uz vardi, jo tā ir visģeniālākā. Jūs skatīsieties uz visu. Un, lūk, šādu demokrātisku pieeju mēs varam pielietot gan attiecībā uz vēsturi, gan mūsdienu kultūru. 

Galvenais un sarežģītākais ir, kā to visu ieraudzīt bez aizspriedumiem. Mēs bieži skatāmies uz visu caur mūsu jautājumu brillēm. Pēdējā laikā es savās lekcijās saku – nevajag nekādus īpašus “pētījuma jautājumus”. Vajag vien savākt visu, kas bijis, un pamēģināt ar datora palīdzību to izanalizēt.

Bet kādus rezultātus te var iegūt?

Jūs neskatāties uz nelielu semplu, bet cenšaties skatīties uz visu reizē. Impresionisti savas dzīves laikā uzgleznoja 13 tūkstošus gleznu, neviens, protams, tās visas reizē nav redzējis. Mēs izveidojam vizualizāciju, šķirojam šos attēlus, un mums sanāk pavisam cita impresionisma aina. Tas, ko cilvēki uzskata par impresionismu, – tie ir apmēram 10–15 procenti no tā, ko viņi paveica. Šie mākslinieki bija daudz tuvāki 19. gadsimta stiliem un tekstūrai kopumā. Tas pats arī ar Van Gogu – viņa daiļradi parasti dala atsevišķos periodos – viņš dzīvoja Parīzē, viņš dzīvoja Arlā. Un katrs periods – tas ir jauns stils. Bet patiesībā cilvēks nemainās nakts laikā, dzīve uzreiz nepagriežas par 90 grādiem, viss notiek daudz plūstošāk. Un tā notiek arī ar Van Gogu, viss mainās daudz plūstošāk, un pat savas dzīves pēdējā gadā viņš glezno diezgan daudz tradicionālu darbu. Rezultātā jums pilnībā mainās priekšstats par ierastiem kultūras fenomeniem. 

Vai, ja ņemam sociālos tīklus, – projektam Selfiecity mēs savācām selfiju bāzi no sešām pilsētām un pēc tam izmantojām programmu, kas analizē sejas pozīciju, sejas izmēru, smaidu, emociju, lai paskatītos, kā cilvēki sevi prezentē Instagram un vispār digitālajā fotogrāfijā, sociālajos medijos. Un labi, par impresionistiem mēs tomēr šo to zinājām. Bet to, ko simtiem miljoni cilvēku katru dienu posto Instagram, mēs nezinām. Selfijus? Bet tie ir tikai 5–6 procenti. Tādēļ pirmais pētījuma uzdevums – ieraudzīt, kas tur ir.


Ļevs Manovičs, Alise Tīfentāle, Mehrdads Jazdani, Džejs Čovs. „Neparastais un ikdienišķais: 144 stundas Kijevā.“ 2014 

Un kas tur ir?

Kā gan man to zināt? To vajag pētīt. Tam vajadzīgi datori un programmas. Tādēļ es arī kļuvu par datorzinātnes profesoru, lai ar to nodarbotos. Tomēr tajā visā ir arī kāds ideoloģisks moments, kuru es virzu uz priekšu. Kultūra nevis kā pats labākais vai pats populārākais, bet arī kā viss pārējais. Demokrātiskāka pieeja pagātnes un mūsdienu humanitārajai pētniecībai.

Jūs cenšaties izsekot arī tam, kā sociālie mediji maina sabiedrību?

“Maina sabiedrību” – tas ir pareizi teikts. Taču tas ir nedaudz par lielu tam, lai to spētu pētīt viena neliela laboratorija. Ir daudz cilvēku, kuri cenšas tam izsekot. Mēs vairāk orientējamies uz vizuālajiem medijiem, vizuālo valodu. Vispār te ir divu veidu projekti: pirmajos tu vari pētīt sabiedrību caur sociālajiem medijiem, bet otrajos – pašus šos sociālos medijus kā fenomenu. Instagram – tas it kā ir gan viens, gan otrs, gan instruments, gan sabiedrības daļa. Mēs šobrīd ar manu kolēģi Alisi Tīfentāli, kuratori no Latvijas, kura šobrīd iegūst doktora grādu manā universitātē, rakstām rakstu par Instagram estētiku. Par to neviens vēl nav rakstījis. 

Ne tik sen es piedalījos publiskā diskusijā kādā literatūras festivālā, kur viens no runātājiem bēdājās par to, ka Somijā skolās atceltas glītrakstīšanas stundas, bērniem vairs nevajag labi rakstīt ar roku. Un tas viss tika sasaistīts ar rakstītprasmi plašākā nozīmē un bēdīgo literatūras likteni. Bet, ja paskatāmies tajā pašā Facebook, tur miljoniem cilvēku nemitīgi kaut ko raksta un cenšas vairāk vai mazāk veiksmīgi izteikt savu domu. 

Es nemitīgi ievēroju, ka vairums doktorantūras studentu vispār neko nevar uzrakstīt, bet Facebook kaut kādi puiši raksta tādas esejas, kurās redzams, ka viņiem ir ļoti smalka sapratne par aktuālajām lietām. Bet galvenais jautājums nav pat tajā. Kad vispār skolas izglītība kļuva obligāta Eiropā? Pirms kādiem simts gadiem? Jā, viss mainās. Cilvēki nerakstīs ar roku, iespējams, taču tādēļ dumjāki viņi nekļūs. 

Pasaule mainījās līdz ar fotogrāfijas izgudrošanu, kad parādījās tehniska iespēja vizuālam notiekošā “ierakstam”. Pasaule mainījās ar interneta parādīšanos. Grūti teikt, cik daudz cilvēku rakstīja dienasgrāmatas, teiksim, sešdesmitajos septiņdesmitajos gados, bet man šķiet, ka tagad to, kuri raksta blogus, ir salīdzinoši vairāk.

Taču tajā pašā laikā es necenšos dot kaut kādus novērtējumus – “labi” tas ir vai “slikti”, es vienkārši skatos, kā pasaule mainās, tā ir mana tēma.

Un kas var mainīties vairāk vai mazāk tuvā nākotnē?

Es izveidoju savu karjeru, pamatojoties uz to, ka periodiski man izdevās uzminēt tēmas, kuras vien tik tikko sāka dzimt, bet pēc 10 gadiem tās jau bija kaut kas ļoti “liels”. Principā jau daudz kas ir saprotams par to, kas būs, vien nav zināms tieši kādā formā un kad. Un pavisam droši es varu teikt, kā nebūs – šo mobilo, šī pavisam idiotiskā device, tas ir smags, tas jums spiež kabatu, tam ir mazs ekrāns, tajā sarežģīti apskatīt gleznas, kartes... Interfeiss būs pavisam citādāks. Būs tas, ko jau rāda dažās filmās, – izbīdāms ekrāns, tāda kā “avīze” ar nemitīgi mainīgiem attēliem. Es nekad neesmu taisījis projektus telefonu interfeisam, jo zināju, ka šis posms pāries. Tāpēc nekādu “pielikumu” spēļmantiņu, apps noteikti nebūs, visticamāk mēs atgriezīsimies pie mājaslapām un īstām programmām kā Photoshop. Vai būs filmas pēc 30 gadiem? Būs, teātri būs. Vai būs tādas kafejnīcas kā šī? Būs, bet, iespējams, tajās pārdos kādas īpašas “narkotikas” vai kaut ko iešļircinās jums tieši smadzenēs. Proti – lielos vilcienos viss paliks, tomēr viss mainīsies.


Ļeva Manoviča grāmatas Software Takes Command vāks (2013)

Sociālo mediju parādīšanās bija liels un svarīgs pārsteigums. Vai kāds līdzīgs pavērsiens vairs nav gaidāms? 

Ziniet, mana pēdējā grāmata – 2013. gadā izdotā Software Takes Command – tā ir tāda kā kulturālo programmu Photoshop, Safari radīšanas vēsture un teorija. Ja mēs interesēsimies par cilvēkiem, kas tās radīja, mēs atradīsim viņu rakstus no sešdesmito gadu beigām, kur viņi to visu jau redzēja – internetu, tiešsaistes bibliotēkas, klēpjdatorus. Viņi sāka pie tā strādāt, veltīja tam savu dzīvi. Proti, cilvēki apjauta, ka, lūk, tas ir iespējams un pēc tam sāka kaut ko tādu radīt – un tas viss aizņēma četrdesmit piecdesmit gadus. Tomēr, kas ir interesanti, neviens tolaik nespēja paredzēt sociālos tīklus.

20.–30. gados bija tāds Pols Otle, viens no library science (klasifikācija pēc tēmas, metadatiem utt.) pionieriem, kurš radīja attēlu bibliotēku, viņam tajā bija vairāki miljoni attēlu. Un tu varēji viņam atsūtīt vēstuli: “Man vajadzīgs tāds un tāds attēls” – tātad, image search jau pastāvēja, vienīgi tas bija ļoti lēns. 

Visticamāk, tā joma, kurā pārmaiņas vēl priekšā, saistīta ar cilvēka ķermeni un bioloģiju...

Pareizi. Pie tā strādā simtiem tūkstoši cilvēku – pie dzīves ilguma pagarināšanas utt. Bet man nav interesanti konkrēti paredzējumi – jo te mēs visticamāk kļūdīsimies par kaut kādu konkrētu formu, konkrētiem radīšanas gadiem. Man interesē daudz dziļāki procesi. Piemēram, tas, ka metodes, kuras agrāk pielietoja kompānijas un ražotāji, kļuvušas par ikviena ikdienas daļu. Ikviens cilvēks kļuvis par kompāniju, ikviens cilvēks kļuvis par PR un mārketinga aģentūru. Jūs ieejat savā Facebook lietotāja kontā un skatāties, cik daudz cilvēku ielikuši “laikus” jūsu postam, cik daudzi dalījušies, cik uzrakstījuši komentārus, kas tie ir. Un tas pakāpeniski noved pie jūsu uzvedības racionalizācijas. Agrāk mārketinga aģentūras lēma – lūk, šo informāciju mēs ieliksim šajā avīzē tad un tad, bet tagad kaut ko līdzīgu automātiski lemj katrs par sevi. Pirms desmit piecpadsmit gadiem cilvēki rakstīja blogus, reizēm ar bildēm, reizēm bez. Tagad cilvēki ir uzzinājuši, ka, ja jūs iesāksiet savu postu Facebook vai blogā ar bildi, auditorijas piesaiste palielināsies piecas reizes. Un tagad jau tā dara visi. 

Zināma jūsu ķermeņa, uzvedības un tamlīdzīgi racionalizācija, analītika kļūst arvien pieejamāka arī caur dažādām ierīcēm un gadžetiem. Saprotams, ja jūsu publikācijām ir vienāda struktūra, kas atkārtojas, tas var likt vilties. Taču tas, ka jūs sekojat katrai uzņemtajai vai nodedzinātajai kalorijai, pulsam un varat pozitīvi ietekmēt savu veselību, ir pluss. T.i., es nevaru teikt, kas visi pašracionalizācijas procesi ir negatīvi. Man svarīgs pats fakts, ka tāds process notiek, un tas, kā man liekas, pieaugs apmēros. Mainās mūsu fiziskā un komunikatīvā uzvedība.

Vai tā rezultātā nerodas kaut kāds jauns vilnis atteikties no kontaktiem ar tāda veida realitāti, no datu ievākšanas tīklā un tamlīdzīgi? 

Ziniet, medijiem patīk rakstīt par šādām sensacionālām tēmām – “Jaunieši ASV vairs nelieto Facebook”. Taču, ja paskatāmies uz lietotāju skaitu, – tas turpina augt. Eiropā visi ir Facebook. T.i., viens cilvēks atkrita, bet vēl simts atnāca. Tā tas notiek. Pagaidām. Nekādu īpašu ludismu es neredzu.

Tātad, tie, kas pamet šo sociālos tīklus, tie nav viedokļu līderi?

Saprotiet, ja jūs esat aktīvs cilvēks, ja jums interesē, kas notiek, ja jūs gribat, lai jūs sadzirdētu vairāk cilvēku, – kādēļ jums atteikties? Protams, ir intelektuāļi, kuri baidās no tehnoloģijas. Viņiem mierīgāk sēdēt un dzert alu tumšā akadēmiskā pagrabā. Vispār pat sarunās par tādām lietām visi mani parasti saprot, izņemot humanitāros akadēmiķus, izņemot tos, kas profesionāli pēta, kas notiek ar kultūru, – viņi vismazāk apzinās, kas notiek. Mana iemīļotākā auditorija – tie ir dizaineri, programmētāji, t.i., cilvēki, kuri to visu profesionāli rada. Tāpēc, ka viņi nebaidās no realitātes, viņi saprot, ka to iespējams mainīt. Bet humanitārie baidās – viņiem šķiet, ka absolūti pār visu valda lielas kompānijas, viņi nezina, kā ienākt lapā Vikipēdijā, lai to izlabotu, ko var jebkurš skolnieks. 

No otras puses, mēs dzīvojam situācijā, kad liels kultūras informācijas apjoms ir pieejams jebkurā sekundē. Iespējams, ne vienmēr oficiāli. Bet tu ieej kādā torentu lapā un vari atrast, teiksim, visu franču Jauno vilni, visas šīs filmas. 

Visas 20. gadsimta teorētiskās grāmatas arī “karājas” tīklā. Rezultātā sanāk tāds globāls vinegrets. Kāds pirms diviem gadiem Akadēmijā mācījās zīmēt bistes, bet tagad izstāda instalāciju biennālē. Ir sajūta, ka mūsu intelektuālā dzīve reizēm ir ļoti interesanta, tomēr bieži vien ir pārāk virspusēja. Ja skatāmies uz mākslas pasauli, tad kopš deviņdesmito gadu sākuma notiek ievērojama tās paplašināšanās, kas saistīta ar globalizāciju. Principā tā mākslas pasaule, kas tika uzbūvēta sešdesmitajos septiņdesmitajos gados (ar instalācijām, pirmo elektronisko mākslu utt.), ir paplašinājusies, iespējams, reizes desmit. Tomēr kādu kardinālu kvalitātes maiņu tas nav atnesis. Tāpēc, ka jaunajiem māksliniekiem gandrīz neatliek laika kaut kā attīstīt savas tradīcijas, to visu izstrādāt. Tādēļ, ja jūs braucat uz biennālēm, dažādās pasaules vietās ienākat galerijās, tad ievērojat, ka visur principā ir apmēram viens un tas pats. Vienmēr ir kādi talantīgi cilvēki, tomēr ko mēs principiāli no kultūras gaidām – daudzveidību.

Un no šāda skatpunkta, interesantākais, kas notiek Baltijā, – tā ir virtuve, jo vispār ēdiena jomā šobrīd notiek revolūcija, šajā sfērā pasaules mērogā nav bijis sava modernisma, būtiskas lietas sāka mainīties tikai pirms gadiem desmit. Latviešu virtuve – tas ir interesanti, jo tas ir inovatīvi. Teiksim, dizainu, kuru es šeit redzu, var ieraudzīt jebkurā citā lielā pasaules pilsētā, bet ēdiens, jo tajā izmanto lokālos produktus un tradīcijas, atšķiras. Avangard-food Kanzasā, Rīgā un Šanhajā atšķirsies. Tas joprojām ir local.

Bet mākslas pasaulē, līdz ar “aktoru” skaita palielināšanos desmit vai simts reizes, daudzveidībā pavisam nav palielinājusies. Bet tas ir mans viedoklis, un tam uzticēties nevar. Tāpēc man ir vēlēšanās to visu saskaitīt un pārbaudīt.

Pēdējā laikā, liekas, visaktuālākā tendence ir mijiedarbība starp mākslinieku un vietu, kurā viņam notiek izstāde. Proti, mākslinieks nevis vienkārši paņem savu mākslu no darbnīcas un pārnes kaut kur citur. Viņš, iespējams, rada kaut ko īpaši izstādes telpai, iekļauj pašu vietu savā izteikumā. Līdz ar to arī tiek panākts zināms lokalitātes līmenis.

Jā, pareizi. Ar to saistīts arī jēdziens artist in residence, kas pārvērš mākslinieku par frequent flyer. Man ir paziņa, kura agrāk strādāja reklāmas aģentūrā. Tur vajadzēja katru rītu celties, iet uz darbu. Bet tagad viņa ir māksliniece un saka, ka pēdējā gada laikā apbraukusi 15 pilsētas. Un viņai tas ir svarīgākais – iespēja ceļot. Bet, kad tu ierodies citā pilsētā un domā, ko es te varētu divu nedēļu laikā radīt... Protams, tas būs virspusēji. 

Bet es nedomāju vienīgi cilvēku, kurš ierodas citā vietā. Viņš savā dzimtajā pilsētā iegūst vietu izstādei un ar to arī mijiedarbojas, iekļauj to savā projektā.

Piekrītu! Protams, lai kaut ko izdarītu, nepieciešama vieta un laiks. Es vispār rakstu ātri, bet, lai uztaisītu grāmatiņu, man vajadzīgi septiņi astoņi gadi. Tas spāņu šefpavārs Ferran Adrià, kurš tad arī sāka šo ēdiena revolūciju, viņš taču pirms tam gatavoja divdesmit gadus, līdz izdomāja “jauno virtuvi”. Es nesaku, ka mētāšanās no vietas uz vietu, nevar nest augļus. Tomēr cilvēki parasti sēž vienā vietā gadus divdesmit trīsdesmit, bet pēc tam ņem un izdomā kaut ko oriģinālu. 

Ja tu pastāvīgi maini vietu, tad tu nolasi tikai virspusējo slāni. Tas ir saprotams. Bet es vēl gribētu, lūk, par ko parunāt. Manuprāt, deviņdesmito gadu sākumā parādījās ļoti jaudīga paaudze, kas atnesa masu elektronisko mūziku, dažādus jaunos elektroniskos medijus. Lūk, teiksim, Rasa un Raitis Šmiti arī tai piederīgi. Un jūs. Un tā joprojām nosaka kaut kādas lietas, kaut kādas nozīmes. 

Es domāju, ka Rasa un Raitis vispār ir aliens, ja spriežam pēc tā apjoma, ko viņi dara. Es apbrīnoju viņu enerģiju un rezultātus.


Ļevs Manovičs kopā ar Raiti Šmitu un Rasu Šmiti izstādes “Datu sanesas” atklāšanā Laikmetīgās mākslas centrā kim?. Foto: Kristīne Madjare


Un tā tomēr ir paaudze, kas centās paplašināt apkārtējās pasaules robežas, radīt jaunu realitāti, lai cik patētiski tas neizklausītos. Bet, ja palūkojamies uz 20–25 gadīgajiem tagad...

Viņi diezgan komfortabli pastāv rāmjos, kas jau noteikti. Klubs, galerija, biennāle. Tas, protams, nav patērnieciskums, bet konformisms vismaz no formas viedokļa. 

Varbūt tas tādēļ, ka viņi izauguši pasaulē, kas mainījās viņu acu priekšā. Latvijā tā vēl arī bija pāreja no sociālisma uz kapitālismu un pašiem uz savu nacionālo valstī. Varbūt tādēļ viņiem ne tik daudz interesē jaunas pārmaiņas, cik iespēja nedaudz piebremzēt savā sev ērtajā telpā? Bārdas, velosipēdi, pareizs ēdiens... 

Es ierados Ņujorkā 1981. gadā. Mākslinieki tolaik mitinājās un izstādījās Īstvilidžā. Un, lūk, astoņdesmito pirmajā pusē notiek ļoti spēcīgs komercializācijas process. Īstvilidža kļūst par prestižu buržuāzisku rajonu, videomāksla rada MTV. Tas kļūst par sistēmu. Un man liekas, ka vienkārši process, kurā kaut kādi andergraunda virzieni pārvēršas par pamatstraumi, ir būtiski paātrinājies. Tas no vienas puses. No otras – pirms trīsdesmit gadiem mēs ieslēdzām televizoru, klausījāmies radio – tā bija tāda senila masu kultūra... ar raidījumu vadītājiem uzvalciņos. Un tādēļ bija tendence nodarboties ar repu, reivu. Bet, lūk, paiet divdesmit trīsdesmit gadi. Jums ir vietas jebkurai gaumei, ir Istaba, bet ir arī Chomsky. Jums ir vietas, kur var uzrīkot reivu, kur tam viss jau ir iekārtots. Ir liels alternatīvā apģērba piedāvājums. Kultūras industrija mainās – mums tagad piedāvā milzīgu daudzveidību no koka kolas līdz rafinētākajam fit dzērienam vai ekskluzīvam craft alum. 

Mūsu paaudze to visu izdomāja, jo viss apkārt bija tāds senils un nekāds. Es atceros, ka es staigāju pa Ņujorkas galerijām un domāju – nu ko, vai patiešām es tagad sākšu taisīt gleznas, lai kāds bagātnieks ar cigāru zobos atbrauktu ar savu blondīni uz Soho un izvēlētos? Nē, es iešu videomākslā. Bet tagad nevajag izdomāt, tas viss ir kļuvis par lielu industriju. Jau pastāv simts dažādu dzīves stilu, un jauni cilvēki var sevi tajos vienkārši plug-in, un viss. Tomēr vienalga ir kaut kāda marasma sajūta, ja? Sēž kaut kādi cilvēki, posto kapučīno fotogrāfijas Instagram. Bet var paskatīties, cik gan ļoti atšķiras fotogrāfijas, kuras izliek Sibīrijā, teiksim, un Bruklinā. 

Jūs taču veidojāt atsevišķu projektu par Bruklinu. Nē, par...

...Brodveju. On Broadway. Protams, lai izdarītu ko nopietnu šādā garā, vajag cilvēkus divdesmit un divus gadus darba, man bija trīs četri cilvēki. Tas, ko mēs izdarījām, tas viss ir interesanti, bet tas ir tikai neliels procents no tā, ko es patiesībā gribēju. Ideja bija tāda – jums ir Twitter, Facebook, Google Street View un vēl piecpadsmit līdz divdesmit informācijas avotu un jūs ar to palīdzību gribat attēlot ielu Rīgā – kā tieši to visu var kopā iedomāties. Pat vienkārša karte sniedz jums informāciju – kādas te ir kafejnīcas, restorāni, kas atzīmēti dažādās krāsās. Bet mēs centāmies izdarīt to pašu, bet interaktīvi. Zoom in, zoom out. 


Analizēt Ņujorku uzreiz divās Rīgas vietās varēja pagājušajā nedēļas nogalē, pateicoties Ļeva Manoviča un viņa kolēģu interaktīvajam darbam On Brodway, kas bija eksponēts gan izstādē “Datu sanesas”, gan divu dienu izstādē Superconduction. Foto: Vadims Bazalijs

Bet šī karte tiek modelēta, pamatojoties cilvēku aktivitātē...

Jā, no dažāda veida datu apvienojuma – kur kurš dzīvo, kādi konkrētajā ielā ir tās iemītnieku vidējie ienākumi, cik daudz tur apstājas taksometru, cik bieži šo vietu ietago sociālajos tīklos un tā tālāk. 

Interesanti... Tas kaut kā noved pie domas, ka varbūt kāda alternatīva stratēģija pasaulē, kur par tevi “lielajām kompānijām” un visiem, kas vēlas, drīz būs zināms viss, varētu būt fake-identities, fake content radīšana?

Tāpat jau visi izrāda fake. Cilvēks vienmēr ir iekļauts self-identification, self-construction procesā. Jūs visu laiku atlasāt, ko no savas dzīves izlikt tiešsaistē, kādam izskatīties. Kāds vemj vai viņam bijis slikts orgasms – to taču viņš nepublicē.

Lai gan tieši šobrīd mēs atjaunojam projektu par selfijiem – Selfiecity – taisām atjauninājumu, pievienojam uzņēmumus no Londonas, lai nosūtītu uz izstādi, kas tur atvērsies decembra sākumā. Vakar naktī mēs lejupielādējām lietotāju selfijus no kāda Londonas rajona. Un mēs no tiem izvēlējāmies. Un es skatījos uz šīm fotogrāfijām un nevarēju aiziet gulēt – bija tik interesanti. Un tur ir pilnībā godīgas ikdienas fotogrāfijas. Lūk, Marja Ivanna, kura ar draudzeni fotografējas. Bet no otras puses absolūti fashion shoots. Un tu saproti, ka te nav binārās opozīcijas. (Pāriet uz angļu valodu.) It’s not fake, it’s not unfake. It’s not real, it’s not unreal. It’s everything! 

manovich.net