Māris Bišofs. Pašportrets. 2015

Vai jums ir prāts vai nav?! 0

Intervija ar mākslinieku Māri Bišofu 

Agnese Čivle
11/11/2015

Jau agri no rīta Māris Bišofs (1939) savā jaunizveidotajā Facebook kontā paguvis publicēt trīs svaigi tapušus zīmējumus. „Katru dienu šeit ko ievietoju. Tā ir mana izstāde. Redziet, šim jau ir sešas atsauksmes!” Šodien viņš uzzīmējis, kā kāds debesu spēks rāda virzienu nomaldījušamies dzīvesceļa gājējam. Augstais skolotājs pats gan attēlots tāds absurdi samežģījies un nomaldījies. Kas viņš ir? Kā ceļa gājējam pareizi saprast viņa vēstījumu? Otru darbu pavada teksts “Vientuļam, slimam cilvēkam kāds atnes buljonu”. Kas viņam to atnes? Šie ir visai apcerīgi un skatītāja interpretācijai brīvi pakļauti zīmējumi. Šeit Māris Bišofs attālinās no politisko peripetiju apceres un ļaujas, kā pats tās mēdz saukt, visām tām stulbībām, kuras viņš tik ļoti mīl. 


Māra Bišofa zīmējums


Māra Bišofa zīmējums

Savos darbos Bišofs balansē starp konkrēto un abstrakto, un pats atzīst, ka dara to pēc vajadzības. Nesen mākslinieks pievērsies arī fotogrāfijai. Sev raksturīgajā konkrēti abstraktajā un grafiskajā rokrakstā, pēc savas subjektīvās sajūtas un saprašanas, viņš ar viedtālruņa kameru dokumentē visu neparasto. Visbiežāk Rīgas ielās. Detaļas, kuras visdrīzāk parastam pilsētas gājējam tā arī paliktu nepamanītas. „Es meklēju savādības,” viņš nosaka, rādot fotogrāfiju, kurā redzama nolauztas atkritumu urnas pamatne pie kādas Rīgas ēkas fasādes. Tāpat viņš ļaujas brīvai lietu un apveidu interpretācijai, rotaļīgai konceptu pārdefinēšanai. Nekas nav tā, kā tas izskatās. Un pat, ja izskatās, tas tikpat labi var arī tāds nebūt.


Māris Bišofs. “Saulriets Neapolē [tas redzams durvju augšējā rūtī]” 2015. gada oktobris 

Vienu no savām fotogrāfijām Bišofs nosaucis “Saulriets Neapolē”, taču patiesībā fotogrāfijas kompozīciju veido tumšdzeltens elektriskās lampas atspīdums stikla durvju rūtī, kuru viņš pamanījis tikai pēc attēla uzņemšanas, kura centrā sākotnēji bija iecerējis kādu sadzīves ierīces tehnisku detaļu. Savukārt fotogrāfijai ar ielas malā nosviestu cigaretes galu, viņš devis nosaukumu “Krastā izskalots izsmēķis”, liekot skatītajam noticēt, ka redzamais ir upes plūdums, nevis sastindzis asfalts. 


XII Baltijas Starptautiskās mākslas triennāles plakāts. Māra Bišofa zīmējums, Vitauta Volbeka (
Vytautas Volbekas) dizains

Šī gada septembrī un oktobrī Viļņā norisinājās līdz šim reģionā nozīmīgais mākslas notikums – XII Baltijas Starptautiskā mākslas triennāle, kuras publiskās kampaņas noformējuma vaininieks bija tieši Māris Bišofs. Triennāles kuratore Virginija Januškevičiūte (Virginija Januškevičiūtė) mākslinieku uzrunāja triennāles grafiskās identitātes meklējumos, jo izraudzīties kādu no izstādē iekļautajiem mākslinieku darbiem kā triennāles titulnoformējumu nav šķitis pareizi. Triennāles kuratore atceras: „Veids, kādā Māris Bišofs savu darbu centrā izvirza laiku un uztveri, trāpīgi sakrita ar triennāles idejisko ievirzi, proti, pietuvošanos nākotnei un sagatavošanos tai.”


Izstādes “Prototipi” publicitātes materiāls. Māra Bišofa zīmējumi, Godas Budvitītes dizains 

Triennāles organizatoru, Māra Bišofa, dizaineres Godas Budvitītes (Goda Budvytytė), mākslinieču – Viktorijas Ribakovas (Viktorija Rybakova) un Elenas Narbutaites (Elena Narbutaitė) – un lielizstādes atslēgas vārdu “Tas, kas šodien ir mākslas darbs, rīt var būt pilnīgi kaut kas cits” autora Deivida Bernšteina (David Bernstein) ciešā sadarbībā 2014. gada ziemā tika tiražēti pirmie publicitātes materiāli. Izveidotais noformējums tālāk tika izmantots arī ielūgumos un suvenīros, bet tagad kalpo triennāles prezentācijas vajadzībām Krakovā.


Māra Bišofa ilustrācijas XII Baltijas Starptautiskās mākslas triennāles katalogam

„Gan 2014. gadā, gan brīdī, kad manām idejām atkal trūka vizuālas formas, es no jauna griezos pie Māra, un tā tapa arī triennāles ceļveža ilustrācijas. Savukārt zīmējums, ko izraudzījāmies lielajam triennāles kampaņas plakātam, ir no Māra agrākajiem darbiem – no izdevuma “Zīmējumu grāmata: 213 Māra Bišofa zīmējumi”. Neticami, ka Mārim uzreiz bija skaidrība par izstādes īsto sajūtu.” Mākslinieks pats par izraudzīto zīmējumu triennāles plakātam izsakās sekojoši: „Es biju pilnībā atbrīvojies, šajā darbā nav loģikas. Savukārt zīmējumi, ko radīju speciāli katalogam – tie runā par absurdumu. Šahs, kuru nevar spēlēt, trauki, kurus nevar satvert un lietot, un cilvēciņš, kurš nevar soļot... Tie ir zīmējumi, kas atspoguļo to, kā sajutu šo laikmetīgās mākslas izstādi.”

Interesanti, kā mākslinieka kosmopolītais dzīvesgājums veidojis viņa īpašo lietu redzējumu. „Man dzīvē bija tā laime dzīvot Maskavā, dzīvot Telavivā, dzīvot Parīzē un Amerikā, un visur es varēju kaut ko redzēt un pieredzēt. Man nāca par labu pat Krievija, jo tur es satiku ļoti inteliģentus cilvēkus. Viņiem ir citādāka domāšana, zināma ekstravagance. Tas viss kopumā ļoti bagātina... Tāpēc arī tagad es varu visādas dīvainas un it kā bezjēdzīgas lietas zīmēt.”

Pēc Lietišķās mākslas vidusskolas un Mākslas akadēmijas beigšanas Māris Bišofs devās uz Maskavu, kur dažādām izdevniecībām veidoja grāmatu noformējumus, savukārt 1972. gadā, savas jaundibinātās ģimenes plānu vadīts, viņš emigrēja uz Izraēlu. Tālāko karjeras virzību pa ASV lielāko preses izdevumu (Time, Newsweek, The Washington Post, The New York Times, The Wall Street Journal, The Rolling Stone Magazine u.c.) vākiem un atvērumiem, personālizstādēm Rīgā, Briselē, Telavivā un Jeruzalemē, vairākām publicētām grāmatām, mākslinieks atklāj sarunā. 


Māra Bišofa zīmējums. Publicēts mākslinieka
Facebook profilā 2015. gada 11. novembrī 

Vai sajūtu līmenī atceraties to dienu, kad pametāt Maskavu un devāties uz Izraēlu?

Tas bija tā, it kā melnbalto filmu nomainītu krāsainā. Vispirms mēs nolaidāmies Budapeštas lidostā, un, lai gan tur vēl sovietisms gaisā bija jūtams, Budapešta tomēr bija citādāka. Nākamais pārlidojums jau bija uz Vīni un tad – uz Telavivu. Krāsainība nebeidzās. Man cilvēki tur šķita tik skaisti, jo viņi bija brīvi. Viņiem bija pavisam citas sejas izteiksmes, nekā biju radis redzēt  Maskavā, kur tajā laikā dzīvoju un no kuras aizceļoju. 

Cik daudz jūs tajā laikā zinājāt par Izraēlu?

Nekādas lielas apjausmas man nebija. 

Dzīvojot tur, nācās piedzīvot arī nemiera laikus...

Jā, un cilvēkiem tajos brīžos nav domas par mākslas pirkšanu, tāpēc māksliniekiem tie ir īpaši grūti laiki. Izraēla tad tikai būvēja savu valsti un augsta labklājība tajā laikā tur nevaldīja, taču ar starptautisku organizāciju un ārzemju tautiešu palīdzību tika būvēti muzeji. 

Kāda māksla viņus tolaik interesēja?

Protams, viņi skatījās, kas notiek Rietumos, viņus interesēja turienes laikmetīgā māksla, un tieši Izraēlā man pašam beidzot bija iespēja ar to iepazīties. Daži Izraēlas mākslinieki bija ļoti labi. 

Kā notika jūsu paša virzība Izraēlas mākslas scēnā?

Man labi tur gāja. Pavisam drīz pēc ieceļošanas es jau taisīju izstādi Telavivas Žurnālistu namā, un rīta avīzes sestdienas numura vāks tika noformēts ar manu portretu, ko pavadīja virsraksts “Jauns humors Izraēlā”. Arī avīzes trīs lapas tika veltītas maniem zīmējumiem un intervijai.

Pēc tam jau viss sāka iet no rokas. Bagāts gan es kļūt nevarēju – tomēr biju tikai mākslinieks – , taču atzinību es guvu. Kā brīvmākslinieks es gleznoju un, darbus pārdodot, pelnīju iztiku. To darot, es izkopu savu stilu. Arī humoristiskie zīmējumi visu laiku bija līdzās. Ar laiku man jau tika organizētas izstādes abos galvenajos Izraēlas muzejos – Telavivā un Jeruzalemē, kā arī vairākas izstādes galerijās. Mans iknedēļas zīmējums tika publicēts arī vakara avīzē Jediot Achronot. Un tur tika izdotas trīs no manām vienpadsmit grāmatām. Esot vēl Telavivā, es piedalījos starptautiskā karikatūru izstādē Berlīnē Cartoon 75, kur ieguvu apbalvojumu – Bronzas Heinrihu un nedaudz naudiņas. Tas bija panākums, uz ko es necerēju.


Māris Bišofs. “Dzimumloceklis ar fīču [feature].” 2015. gada oktobris

Kāpēc, jūsuprāt, Izraēlā jūsu humors šķita tuvs un saprotams?

Grūti atbildēt. Mani zīmējumi bieži nav vienkārši, tie ir drīzāk “pārgudri”. Katrā ziņā tie vienmēr tikuši pieprasīti  intelektuālos grupējumos jeb izdevumos. Kā man Parīzē 80. gados – laikā, kad es sāku veidot savu internacionālo atpazīstamību – skaidroja kāds tur labi zināms mākslinieks: fani nebūs plašākās masas, bet gan izglītotākā publika. Izraēlā bija cilvēki, kuri  saskatīja manas dotības un centās mani pabalstīt. 

Tālāk devāties uz Ameriku?

Tālāk es devos uz Parīzi, kur dzīvoju starptautiskajā mākslinieku centrā Cité des Arts. Tas bija grūts periods manā dzīvē – es izšķīros un pametu ģimeni, ar kuru man gribējās būt kopā. Divus gadus es sabiju Parīzē, iepazinu pilsētu un tā laika mākslu, kāda tā tolaik tur bija. Redzēju dažādas izstādes. Dažas jo spilgti palikušas atmiņā. Atceros, kā kāds japāņu mākslinieks bija pārvedis uz muzeju visu savu istabu, pacēlis gabalu no grīdas, izklājis to ar japāņu niedru paklāju tatami un pārlējis to visu ar līmi, pēdējā dienā viņš esot aicinājis skatītājus staigāt pa to. Redzēju visādas muļķības – video darbu, kur kāds ar nemainīgu sejas izteiksmi nemitīgi atkārto vienu un to pašu vārdu, kaut kādus plauktiņus, kuros rindā izkārtoti penīši... Nu, modernā māksla!

Ja pārceļamies uz Ameriku... Kas bija atspēriena platforma, no kuras tur sākāt veidot savu karjeru?

Es biju pārdevis savu automašīnu, un tā bija visa mana nauda. Viegli nebija, bet es apņēmīgi gāju savu iepriekš nodomāto ceļu. Izraēlā es jau biju labi zināms, un tolaik uz Telavivu bija atbraucis kāds The Washington Post korespondents ar mērķi iepazīsties ar turienes inteliģentajiem krieviem. Es kaut kā pagadījos viņu starpā. Viņš redzējis manus darbus, vaicāja pēc to kopijām. Kopijas iedevu, viņš aizbrauca, un es par to visu aizmirsu. Pēkšņi man pienāca vēstule, kurā bija ievietotas salocītas The Washington Post lapas un tajās – mani zīmējumi! Vienā no lielākajām avīzēm pasaulē! Tas manai pašpārliecībai daudz ko deva. Protams, viņi gan diez ko par to nesamaksāja, zināma šmaukšanās jau tā bija, jo kad dzīvoju Amerikā par to pašu maksāja savas desmit reizes vairāk.

Tā nu es devos uz Ameriku ar domu, ka tur ar šo es varētu nodarboties. Tā arī notika, taču lēnām. Cilvēki no The Washington Post man palīdzēja ar kontaktiem. Man bija sevi jāpierāda, jo tie, kas to darbu deva ne katru reizi bija īsti mākslas zinātāji. Bija tikai daži cilvēki visā tajā pasaulē, kas zināja, kas bija atzīstama mēroga profesionāļi. Es atceros The New York Times bija viena tāda dāma – viņai bija deguns gaisā un viņa uzskatīja sevi par lielāko mākslas eksperti, par lielu mākslinieci un piedevām par dikti daiļu sievieti! Man no viņas izdevās dabūt darbu – varbūt tāpēc, ka darbus biju viņai sūtījis no Parīzes. Ja no Parīzes sūta, tad tas amerikānim kaut ko nozīmē! Atceros, kad ienācu pirmo reizi viņas kabinetā, viņa sēdēja ar  muguru pret durvīm un seju pret mazu spogulīti, kurā viņa varēja mani novērot. Citu reizi viņa manā klātbūtnē visus savus matus gāza uz priekšu un tad atpakaļ... Viņa jau bija visai izskatīga.

The New York Times ir lielākā avīze pasaulē un mākslas redakcija aizņem veselu stāvu – tur varētu būt vismaz 15 mākslinieciskie redaktori. Tolaik par zīmējumu maksāja 200 dolārus. Tajos laikos gan tas bija diezgan labi. Katrreiz man bija jābrauc uz redakciju un jārāda skices, vēlāk parādījās faksa mašīna.

Cik lielā mērā redakcija iejaucās jūsu radošajā procesā?

Tika iedots raksts – pašam bija jāizlasa un pašam jāizdomā, ko zīmēt. Viņi gan, protams, zināja, ko tur vajag, lai zīmējums atspoguļotu to, kas ir rakstā. Lai gan ierēdņi, bet tik daudz viņiem jēga bija. Atceros, bija tāda redaktore Atlantic Monthly – katru reizi viņa man zvanīja un pusstundu klāstīja par rakstu, kamēr es tik pie sevis domāju – nu, cik var runāt? Es jau sen jēgu esmu uztvēris un zinu ko es zīmēšu! Dažreiz es to zināju jau pēc divām minūtēm! 

Kā ir skatīt savu darbu lieltirāžas medijos vairākus gadus no vietas? Vai pie tā pierod?

Ir jau kaifs puikam, kurš nācis no Rubas, Reņģes, no pašas Lietuvas pierobežas! Bija tāds periods, kad mans zīmējums bija gandrīz katrā žurnāla Time numurā. Es jutu, ka pārējie mākslinieki sāk ar cieņu pret mani izturēties.


Māra Bišofa zīmējumi žurnāla
Time vākiem 

1980. gadu beigās–1990. gadu sākumā jūsu ilustrācijas trīs reizes bija arī uz Time žurnāla vāka...

Trīs reizes tas, protams, nav daudz, bet man ir bijuši pasūtījumi arī citiem Time vākiem, jo Time žurnālā viņi vākus pasūta vairākiem māksliniekiem, bet publicē pēc viņu domām to labāko. Maksāts gan tiek visiem vienlīdzīgi!

Ar vienu es ilustrēju rat race fenomenu, otrs bija par AIDS un trešais saistīts ar ekonomiku.

Vai bija kāds zīmējums, kurš iemantoja īpašu uzmanību vai skandalozitāti?

Viens žurnāls mani izmeta ārā pēc tam, kad es uzzīmēju ASV karti bez viena štata. Tā jau nemaz nebija visa Amerikas karte, tikai reģioni ap Čikāgu. Pirms nodošanas gan brīdināju, ka konkrētā štata tur nav, un visi bija mierā, līdz redakcija sāka saņemt tā štata iedzīvotāju aizvainojuma pilnās vēstules. Nu neko. Darba man vairs tur nebija.

Kā tajā laikā bija ar mediju piederību noteiktām interešu grupām un kā tas ietekmēja vai atspoguļojās jūsu zīmējumos?

Tu lasi rakstu un saproti, ko viņiem vajag. Neko otrādāk jau uzzīmēt nevar pat ja nepiekrīti kādam raksta saturam. Tas ir darbs. Bija republikāņi, demokrāti, liberālie, feministi, melnie, geji – katriem savi teksti. Village Voice – tam ir sava publika un viņi manis zīmēto pliko cilvēku ar pimpīti uzreiz uz vāka uzlika... Kad es tur strādāju, nāca perestroikas laiki Krievijā. Un tad sāka parādīties pretpadomju raksti un ilustrācijas, kuri līdz tam parādījas ne pārāk bieži. Es nevarētu teikt, ka man, kā māksliniekam, būtu bijuši kādi ierobežojumi.


Māris Bišofs pie sava darba izstādē “Prototipi”

Zīmējāt Izraēlā, Amerikā, tagad kādu laiku jau Latvijā. Kā savos zīmējumos atšķetināt un pielāgojaties kultūras kontekstam un atšķirīgajai uztverei?

Strādāju ar “Dienu”, kamēr tā netika pārdota oligarhiem, pēc tam ar žurnālu “Ir”, bet tagad esmu laimīgs, ka varu strādāt ar “Rīgas Laiku”. Tur katrā numurā varu realizēt savas bieži absurdās idejas, ko arī visvairāk mīlu darīt, un labi, ka šajā ziņā saprotos ar Uldi Tīronu un Arni Rītupu. Strādājot “Ir” un “Dienā”, es tiku ierauts Latvijas politikā. Te notiek daudz bezjēdzību, ko es agrāk nezīmēju. Man baudu sagādā uzzīmēt kādu savu domu un parādīt to arī Facebook.

Pa šo laiku, ko esat pavadījis Latvijā, sekojot līdzi notikumiem un tos vizualizējot, jums ir tapis skaidrs, kas īsti notiek valstī?

Nevienam jau nav skaidrs. Nekārtība te ir – tas gan ir skaidrs. Bezjēdzība. Cilvēki zog un viņus neliek cietumā – sagrābjas miljonus un mierīgi staigā. Nogalina vairāk kā piecdesmit cilvēkus un... mierīgi staigā! Tiesneši  negrib tiesāt lielos vaininiekus. Bardaks pilnīgs! Amerika jau arī nav nekāda goda zeme – tāpat zog, taču, ja tur noķer, tad ar tevi ir cauri! Te ir kā tādā Turkmenistānā!


Māriš Bišofs. Zīmējums “Histērija” žurnāla “Ir” mājas lapā. Publicēts 2015. gada 21. septembrī

Jūs savus darbus saucat par “zīmējumiem ar ideju”. Taču, kas attiecas uz politiskajiem zīmējumiem, tie tomēr pauž viedokli, nevis ideju...

Par politiskajiem to tā varētu sacīt. Es to daru kā cilvēks, kam rūp Latvija. Ko tad es aizvēršu acis?! Tagad, piemēram, notiek tā bļaušana par imigrantiem. Bļauj – kas nu būs, kas nu būs, Latvijai gals klāt! Histērija. Tikmēr te divdesmit gadus visi zog miljonus – tad nav gals klāt?! “Ir” portālam es uzzīmēju nogalinātos cilvēkus Ukrainā – visi gar zemi, mājas deg, visriņķī sprāgst, bet Latvijā – visi apmīzušies. Tieši tā es arī to uzzīmēju, ka latvieši no bailēm piemīzuši Latviju. Vai jums ir prāts vai nav?! Blakus ir Krievija, no kā mums ir jābaidās, bet mēs te dzīvojām kā uz Marsa un kaut kādus murgus maļam, un no bailēm čurājam.

Kā ir ar precizitāti zīmējumos, kā jūs tos padarāt saprotamus?

Zīmējumam jābūt saprotamam. Kā ilustratoram tev jādara viss, lai zīmējums būtu saprotams – pēc idejas un izpildījuma, taču tas nenozīmē, ka viss jāuzzīmē ļoti precīzi – nebūt nē, bet idejai līdz skatītajam ir jāaiziet.

Atceroties fotogrāfijas, ko pirms mirkļa man rādījāt, aizdomājos par šo vērību – spēju pamanīt... Vai to iespējams izkopt?

Izkopt var, taču man tā ir Dieva dāvana. Man piemīt zināmas spējas – es to apzinos. Tāpat es varu izdomāt un es varu uzzīmēt. Ir cilvēki, kas var izdomāt, bet nevar uzzīmēt, un otrādi. Tieši tāpat kā komponists, kurš var būt talantīgs kā Imants Kalniņš (bet, ak, cik pretlatvisks!), un var būt bez talanta kā... piemēru gan nevaru minēt, neviens nenāk prātā. 


“Sauļošanās.” Publicēts mākslinieka Facebook profilā 2015. gada oktobrī

Neilgi pēc tam, kad atgriezāties Latvijā, valsts muzejā bija apjomīga jūsu darbu izstāde. Mediju lapas kliedza, ka mūsu pasaulē atzītais mākslinieks atgriezies!!! Bet tad, kad bijām prom, vai jutāt uzmanības apliecinājumus no Latvijas puses?

Jā, toreiz es biju karsts kartupelis!  

Uzmanību no Latvijas puses... Nejutu gan, taču toreiz jau arī nebija nekādas īpašās komunikācijas iespējas. Tikai atceros, ka Time žurnāla vadība pēc viesošanās Rīgā atgriezās un galvenajam māksliniekam stāstīja, ka Rīgā daudzi par Bišofu taujājuši!

Slava jūs ir interesējusi?

Kuru tad neinteresē?! Es esmu ambiciozs. Protams! Ko tad es tur braucu uz to Ameriku?! Mani interesēja panākumi. Ja ir panākumi – ir arī viss pārējais! Man arī svarīgi, lai es savu darbu varu parādīt. Darbs un Veiksme (ar lielo burtu, jo tā ir nepieciešama) – bijis visa tā pamatā.

Toreiz izstāde tika veidota kā retrospekcija. Vai jums pašam sev ir nepieciešama šāda izstāde kā atskaite un kopsavilkums par paveikto?

Tai izstādei toreiz pats gāju cauri saviem darbiem un atlasīju tos labākos, kas man bija, un tālāk devu muzejam tos vēlreiz izvērtēt.

Bet nē, es negribu. No izstādēm tagad vispār esmu atteicies. Es vairāk ne par ko necīnos. Es sevi esmu pilnīgi pierādījis lielajā pasaulē. Man nav vairs tās ambīcijas, spars un pat nekaunība, kura piemīt jaunam cilvēkam. Es šodien uztaisu trīs zīmējumus un tā ir mana izstāde. Atnāk kāds, es parādu un esmu laimīgs. Es arī vēl joprojām varētu saņemt pasūtījumus no Amerikas, bet es to vairs negribu, jo tad man atkal jāiesaistās sacensībā. To es vairāk negribu, tas man būtu nervu saspīlējums, jo es uztraucos par katru darbu. Es vairs neesmu jauns cilvēks. Vienmēr pirms darba jauna pasūtījuma uzsākšanas es uztraucos, protams, kad sāku darboties ar zīmuli – viss sāk notikt.

Kādai jābūt videi un noskaņojumam, kad sākat strādāt?

Ir jānokopj galds. Ikreiz, kad beidzu darbu, es visu notīru – skices un visu to, kas sasviests kaudžu kaudzēs, zīmuļus... Un jānomazgā mute (joks)!

Ir jau kādreiz tā, ka strādāt nav nekādas vēlēšanās. Man šomēnes portālam “Ir” vēl jāuztaisa divi zīmējumi – negribas, taču, kad piesēdīšos – viss padosies.

Kā notiek šī padošanās?

Es bieži vien kaut ko vienkārši kricelēju un zīmējums sāk veidoties pats no sevis. Spēlējoties, meklējot harmoniju, dzēšot... No sākuma šķiet, ka veidojas kas bezjēdzīgs, bet tad samanu tajā kādu labu ideju un tad atliek vien to izstrādāt.

Dažkārt saprast, vai darbs ir izdevies vai nē, var tikai pēc laiciņa. Pēc pirmās sajūtas tas var šķist ļoti izdevies, bet pēc kāda laika redzu, kā es to varu vēl labāk uztaisīt. 


Izdevuma “Sveša vara” vāks 

Jūsu darbi publicēti vairākās grāmatās. Grāmatā “Māris Bišofs. My Latvia” zīmējumi, veltīti jūsu vecākiem, kuru brīnišķīgo dzīvi nelabojami izmainīja Otrais Pasaules karš, savukārt jūsu un Andas Līces kopdarbs “Sveša vara” ir veltījums jūsu gulagā bojāgājušajam tēvam. Vai varētu sacīt, ka jūsos mājo sava veida naids pret kaimiņu lielvaru?

Drīzāk nožēla. Par to, kāda ir mūsu valsts šodien visa tā dēļ. Un cilvēki jau nav vainīgi – viņi gadsimtus ir bijuši pakļauti – kalpu dvēselītes. Kāpēc šodien, kad daudz kas ir tik slikti, viņi neiet un neko nepieprasa? Jo viņi nav brīvi cilvēki. Ja aizietu un par savām tiesībām iestātos desmit tūkstoši – jau nākošā dienā viss mainītos! Taču viņiem prātā nenāk pieprasīt sev tiesības, aiziet kaut vai vēlreiz logus izdauzīt... Viņi neapjēdz, ka viņi apvienojoties to var sasniegt. 

Kas toreiz cilvēkiem lika tos logus sist?

Toreiz vēl “Diena” kārtīgi strādāja un bija ļoti populāra sabiedrībā, bet tad to nopirka oligarhi. Tā bija avīze, kas dragāja par visu, kas tolaik notika, – šodien vairs nav tādas avīzes. Vēl tolaik bija cilvēki, kas tautu uzkačāja – “Diena”, Streips, Domburs un citi žurnālisti. Bet to visu vajadzētu pašiem darīt! Kur ir mūsu studenti? Rietumos tie ir pirmie, kuri sāk protestus.

Jūs šeit vēlaties palikt?

Palikt? Es šeit vēlos nomirt. (Smaida.)

www.fb.com/maris.bishofs