Foto

Vīnes biennāle 2015: Idejas pārmaiņām

Intervija ar Austrijas lietišķās mākslas muzeja direktoru Kristofu Tūnu-Hoenšteinu

Irēna Gludovača*
10/11/2015

Mūsu saruna ar Austrijas lietišķās mākslas muzeja (MAK) direktoru Kristofu Tūnu-Hoenšteinu (Christoph Thun-Hohenstein) notiek muzeja vēsturiskajā ēkā pašā Vīnes centrā – 1871. gadā šeit tika atklāts Imperiālais un karaliskais Austrijas mākslas un industrijas muzejs, kas bija veidots pēc Londonas Viktorijas un Alberta muzeja parauga. Šodien tas daudzdisciplinārs muzejs ar starptautisku nozīmi. Kristofs Tūns-Hoenšteins, austriešu diplomāts, jurists un mākslas menedžeris, ir šīs institūcijas vadītājs un pirmā daudzdisciplinārā mākslas foruma – Vīnes biennāles – iniciators. Pasaulē otrā vecākā lietišķās mākslas muzeja vadībā Tūns-Hoenšteins ir kopš 2011. gada rudens. Pēc karjeras Ārlietu ministrijas diplomātiskajā dienestā viņš no 1999. Līdz 2007. gadam Ņujorkā vadīja Austrijas kultūras forumu. Viņš bijis arī daudzu publikāciju autors, rakstījis par visdažādākajām tēmām, tostarp „ES integrāciju”, laikmetīgo mākslu un kultūru. Kristofaam Tūnam-Hoenšteinam ir divi doktora grādi, viņš lasa lekcijas par laikmetīgo mākslu visā pasaulē, bijis daudzu izstāžu kurators un mākslas konkursu žūrijas loceklis.
Lietišķās mākslas muzeja filiāles ir Vīnes Geymüllerschlössel pils, Losandželosas MAK mākslas un arhitektūras centrs, kā arī Jozefa Hofmana muzejs Brtnicē, Čehijā.

Kā veidojās Vīnes biennāles ideja par to, ka šeit jāapvieno māksla, dizains un arhitektūra? Vai Vīnei ir vajadzīga šī biennāle?

Mani jau sen interesējuši jautājumi, kas attiecas uz digitālo vidi un mentalitāti – kā šīs tehnoloģijas ietekmē mūsu dzīvi šobrīd un kā vēl daudz lielākā mērā tas notiks nākotnē. Esmu cieši pārliecināts, kā mākslas jomām, kas pārstāvētas mūsu muzejā – lietišķā māksla, dizains, arhitektūra un laikmetīgā māksla –, ļoti jāaktualizē šie jautājumi un jāstrādā ar tiem daudz fundamentālākā līmenī. Turklāt mēs vēlējāmies izgaismot Vīni ne vien kā vienu no vietām, kur pirms simts gadiem dzima Eiropas modernisms, bet arī pilsētas īpašo lomu tieši modernisma daudzdisciplinārajā kontekstā.

Vai daudzdisciplinaritāte ietver arī tehnoloģijas?

Jā, protams, tā ietver tehnoloģijas, un visus citus iespējamos virzienus arī; šī ir plaši atvērta pieeja, kas nodrošina savstarpēju starpdisciplināru respektu un ļauj disciplīnām iedvesmoties vienai no otras. Kad kļuvu par muzeja direktoru, šie apsvērumi jau nāca man līdzi. Sākotnējā doma bija par triennāli, taču vairāku iemeslu dēļ, tostarp lielākas regularitātes vārdā, – tā kļuva par biennāli, ko izveidojis un koordinējis Austrijas lietišķās mākslas muzejs sadarbībā ar piecām partnerinstitūcijām: Vīnes Lietišķas mākslas universitāti, Vīnes Kunsthalli, Vīnes Arhitektūras centru, Vīnes Biznesa aģentūru un Austrijas Tehnoloģiju institūtu. Nebija līdzekļu, lai izveidotu īpašu biennāles organizāciju. Pats svarīgākais jautājums bija – kā integrēt mākslu, jo īpaši tēlotājmākslu, kopā ar dizainu un arhitektūru jaunajā „digitālā modernisma” attīstībā. No vienas puses, tiek uzskatīts, ka piedalīties „digitālajā modernismā” ir svarīgi un vērtīgi visām mākslas jomām, jo mēs taču visi dzīvojam šajā laikā, bet, no otras puses, arī šis „digitālais modernisms” prasa radošu ieguldījumu, lai kontrolētās korporatīvās intereses neieņemtu centrālo vietu. Ir jāattīsta vispusīga perspektīva, lai izmantotu šī digitālā modernisma iespējas un vadītu izmaiņas pareizajā virzienā.


24/7: the human condition. MAK Design Lab, MAK Gallery. Ekspozīcijas skats. 2015. Vienna Biennale 2015: Ideas for Change. © MAK/Aslan Kudrnofsky

Pirmā Vīnes biennāle ir veltītai tēmai „idejas pārmaiņām”. Kas šī ir par idejām?

Ir trīs galvenie tematiskie bloki. Pirmais bloks: kāda ir digitālo tehnoloģiju ietekme uz mums? Kā tās mūs maina mūsu profesionālajā un privātajā dzīvē? Kādas iespējas un kādus riskus tās nes? Otrais bloks: planētas pārizmantošana. Mēs vairs nevaram atļauties atstāt tādu „nospiedumu”, kā līdz šim, ir jāattīstās daudz ilgtspējīgākā virzienā. Trešais bloks: galējā nevienlīdzība pasaulē. Negalvoju, ka mēs visi varam būt simtprocentīgi vienlīdzīgi, bet nevienlīdzības mazināšana ir ļoti akūta nepieciešamība.

Šie tēmu bloki ir savstarpēji saistīti. Piemēram, lai efektīvi samazinātu mūsu ekoloģisko „nospiedumu”, ir būtiski mainīt cilvēku attieksmi. Vēlamies šo „nospiedumu” padarīt izmērāmu katram atsevišķam cilvēkam – cik daudz man jāpatērē, cik daudz es patiesībā patērēju un cik lielā mērā es varu mazināt patērēšanu, ieviešot dažas izmaiņas savā ikdienas dzīvē? Ja mēs varētu to izmērīt ar aplikāciju katrā viedtālrunī, tas būtu liels ieguldījums pārizmantošanas reducēšanā.

Viens pozitīvs piemērs ir „atvērtās studijas tiešsaistē”, kur pasniedzēji ir labākie planētas profesori. Tur ir 100 000 studenti no visas pasaules, un viņu sekmes bieži ir labākas nekā tiem, kas mācās uz vietas augstskolās. Šādi digitālie pasākumi ir ieguldījumu izglītības nevienlīdzības reducēšanā.

Atjautībai un izdomai nav ierobežojumu, un šie piemēri parāda, kā šīs lietas ir savstarpēji saistītas.

Ko šajā laukā var sniegt māksla, ko tā var panākt tehnoloģiskajā, ekoloģiskajā, sociālajā un politiskajā pasaulē?

Šodien dizains pamatā ir saskarsme, komunikācija. Šodien, ja kompānija veido produktu kopā ar dizaineri, ir ieteicams izdiskutēt visus uzdevuma aspektus no sarežģītības perspektīvas, ne tikai no estētiskās puses. Dizainam ir jāatvieglo produkta darbības kompleksie procesi – tāda ir kaut vai iPhone panākumu formula. Tas ir tehnoloģiju apvienojums ar augstām dizaina prasībām un vieglu lietojamību, bez milzīgām instrukciju rokasgrāmatām.

Arhitektūra nenodarbojas tikai ar „celtniecību”, bet arī ar pilsētplānošanu – gan attiecībā uz jaunām ēkām, gan jau esošajām. Svarīgi ir dot iespēju cilvēkiem pārvietoties un savstarpēji komunicēt vislabākajā iespējamajā veidā, līdz ar to arī – dzīvot kopā labākajā iespējamajā veidā.

Tēlotājmākslā vienmēr būs mākslinieki, gleznotāji, tēlnieki, kas strādās ar abstraktām formām, nevis sociāliem vai politiskiem jautājumiem. Es vēlos pievērst uzmanību fundamentālām tēmām un pārliecināties, ka mākslinieki apzinās tās milzīgās pārmaiņas un iespējas, ko nes mūsdienu digitālais laikmets. Domāju, ka pēdējā desmitgadē tēlotājmākslā ir pārāk pašapmierināti nodarbojusies tikai ar sevi, un tā tas ir joprojām. To lielā mērā veicinājis mākslas tirgus, kam nepieciešams, lai zināmais un pārbaudītais atkārtotos atkal un atkal. No otras puses, daudzi tiešām labi mākslinieki ir arī finansiāli veiksmīgi. Mums viņi ir vajadzīgi, tāpat kā tie labie mākslinieki, kuri tirgū nav veiksmīgi. Patiesībā tas arī bija vēstījums, ar ko mēs sākām. Taču man nav ilūziju, ka jaunā biennāle jau pirmajā piegājienā šos jautājumus padarīs ārkārtīgi pamanāmus, īpaši, ja ņem vērā lielo konkurenci globālajā mākslas pasākumu pasaulē. 


Uneven Growth. Atelier d’Architecture Autogérée and Superpool, Tactics for Resilient Post-Urban Development, KITO actions. 2014. © Atelier d’Architecture Autogérée

Kā uz to skatījās autori no šīm trim dažādajām jomām?

Reālistiski skatoties, mēs izvēlējies trīs mākslas jomas un tiecāmies risināt tēmu PILSĒTA. Tā ir liela tēma, un mēs atšķirīgajām disciplīnām sniedzām iespēju runāt par dažādiem urbāniem jautājumiem. Taču pirmajā biennālē nebūtu bijis iespējams to visu saspiest vienā kopējā izstādē. Biennāles attīstīšanas fāzē arhitektūras kurators Pedro Gadanjo, kurš šobrīd strādā Ņujorkas MoMA un nule kļuvis par Lisabonas jaunā Mākslas, arhitektūras un tehnoloģiju muzeja (MAAT) māksliniecisko vadītāju, ierosināja izveidot starpdisciplināras komandas, kas notestētu sešu megapoļu arhitektoniskās iespējas. Izstāde „Nevienmērīgā izaugsme: megapoļu izplešanās taktiskais urbānisms” rādīja dažādus interesantus risinājumus no Honkongas, Stambulas, Lagosas, Mumbajas, Ņujorkas un Riodežaneiro. Arī projekts „2051: pilsētas vieddzīve” nodarbojās ar līdzīgu perspektīvu. Paralēli mēs iekļāvām vienu pilsētu no bijušās Dzelzs priekškara teritorijas. Bukaresti savulaik mēdza dēvēt par austrumu Parīzi; tā ir pilsēta, kas izdzīvojusi dažādās politiskās sistēmas un uzrāda ļoti labu urbāno attīstību. Biennāles izstāde „Iezīmējot Bukaresti: māksla, atmiņa un revolūcija 1916–2016” pētīja iespaidīgo mākslas dzīves potenciālu Bukarestē un Rumānijā vispār. Daļu no izstādes veidoja ideju konkursā „Radi savu Bukaresti” godalgotie projekti; tas bija konkurss, kas meklēja jaunus impulsus Rumānijas metropoles nākotnei un kurā bija iesniegti 225 darbi. Šādā izkārtojumā izstāde „Iezīmējot Bukaresti: māksla, atmiņa un revolūcija 1916–2016” reprezentēja vispamatīgāko, visaptverošāko un plašāko Bukarestes urbāno pētījumu. Mēs uzskatām, ka māksla sarežģītas politiskās sistēmas iespaidā spēj radīt idejas nākotnei.

Kāda bija apmeklētāju reakcija?

Esmu ļoti apmierināts ar apmeklējuma līmeni, taču mans secinājums bija tāds, ka mums pastiprināti jādomā par „auditorijas attīstības” risinājumiem. Mums jāuzrunā cilvēki, kurus nesaista muzeji, bet kuriem rūp viņu nākotne un kuri vēlas saprast šo digitālo laikmetu. „Apvienoto mākslu” pieeja netiecas uz mākslu sajaukšanu, bet uz savstarpēju cieņu un informācijas un inspirācijas apmaiņu. Šāds skatījums visus iesaistītos paceļ pilnīgi jaunā līmenī. Tādi muzeji kā Ņujorkas MoMA vai Londonas Viktorijas un Alberta muzejs jau aktualizē šīs tendences, un arī mēs esam vieni no pionieriem šajā jomā. Būtībā ir jāsaprot tas, cik daudz iedvesmojoša materiāla skatītājs paņems sev līdzi no izstādes, kas veltīta „pārmaiņu idejām”! 

Kā jūs raksturotu pirmās biennāles būtību? Kādas idejas top otrajai Vīnes biennālei? Kas ir mainījies? Pie kā strādājat?

Neaizmirsīsim, ka dzīvojam laikmetā, kas, iespējams, pielīdzināms tādiem pagrieziena punktiem vēsturē kā iespiedpreses izgudrošana vai industriālā revolūcija. Šāda viena biennāle, kas turklāt tapusi sarežģītos finansiālos apstākļos, nevar pilnībā atklāt mūsu „digitālo laikmetu”. Tas ir process, un šobrīd mums jau notiek brīnišķīgas sarunas ar ārējiem partneriem par nākamās biennāles attīstības un prezentācijas jautājumiem.

Mēs strādājam pie mērķa ieinteresēt par šo tēmu un tās izpausmēm mākslā, dizainā un arhitektūrā pēc iespējas vairāk cilvēku. Divas no disciplīnām ir cieši saistītas ar ikdienas dzīvi, kas, protams, ir grūti savienojams ar tēlotājmākslu, taču centīsimies, un tas ir visgrūtākais, sasniegt sava veida metalīmeni, kas paredz pilnīgi citādu vēstījumu. Mēs gribam būt biennāle, kas nav ekskluzīvi veltīta tikai tēlotājmākslai. Vēlamies panākt daudz lielāku atvērtību starp mākslām, lai raisītu interesi un savstarpēju respektu. Kā institūcija mēs to nevaram vienkārši panākt, taču varam uz to vērst uzmanību plašā mērogā. Par šodienas­ status quo ir jāreflektē no visaptverošas perspektīva un visaptverošā kontekstā. Līdz šim nav bijis neviens forums, kas pievērstos visiem šī jautājuma aspektiem, tai skaitā arī ieguvumiem un riskiem. 

*Irēna M. Gludovača ir Vīnē dzīvojoša autore, kuratore un komunikāciju eksperte, kas sadarbojas ar starptautiskās mākslas pasaules fondiem, muzejiem un korporācijām. Viņa ir līdzautore tādiem izdevumiem kā „Mākslas kaislība: mākslas kolekcionāri un viņu nami” (2005) un „Globālā māksla” (2009)