Valdis Brože. Foto no personīgā arhīva

Brožes personības dalīšanās 0

Intervija ar rotu mākslinieku Valdi Broži

Agnese Čivle
05/11/2015

Oktobrī noritējušajā 27. Nacionālajā filmu festivālā “Lielais Kristaps” kā labākais animācijas filmas mākslinieks tika nosaukts latviešu rotu dizainers Valdis Brože – par viņa darbu režisora Ivo Brieža animācijas filmā “Laiks iet”. Tā vien liekas, ka šis rudens iegājis absolūtā Valda Brožes zīmē – paša radītais animācijas filmas tēls Adu arī kļuvis par impulsu jaunām idejām un vēlmei tās materializēt jaunās, unikālās rotās. Tās no 6. līdz 24. novembrim būs apskatāmas Valda personālizstādē “Baltais pauris” mākslas galerijā “Putti”.


Režisors Ivo Briedis filmas galveno tēlu raksturojis kā vecu vīru, kurš ir kā labi izturēts konjaks vai laika noslīpēts dārgakmens, tāpēc Valdis tā izveidē nešaubīgi ķēries pie cēlmateriāliem. Tēls ticis izveidots no sudraba un mamuta ilkņa, ar zelta zobu un kristāla acīm. Ieturot sev raksturīgo rotu dizaina stilistiku, Valdis radījis arī gultu un sudraba rotaļu zirdziņu, kuram filmā ir būtiska loma.

Galerijā, kā Valdis Brože pats izsakās, būs novērojama pamatīga personības dalīšanās. Izstādes četrās sekcijās būs apskatāmas viena no otras pavisam atšķirīgas darbu stilistikas. Intervijā Valdis atklāj, ka viņa radošā virzība pielīdzināma kokam, proti, kad viņš pieķeras vienai lietai – tā kļūst par stumbru, no kura pamazām atzarojas citas idejas un vietā stājas jaunas formas. Bet runājot par jaudu un darba sparu, Valdis atceras, ka lietišķo sākumā mēdzis ar pildspalvu aprakstīt roku: „Man tā bija kā indiānim pirms cīņas. Tas bija teksts, kas ļoti spēcīgi iedarbojās. Tā bija kā tāda noskaņošanās, kad iezīmējot sevi kara krāsās, varēju visu dienu strādāt, pat aizmirstot par izsalkumu.”

Tagad gan Valdis rokas vairs neapzīmē. Tagad darbam un idejām svarīgs ir ritms un vide. Pāris nedēļas pirms mākslinieka izstādes atklāšanas galerijā “Putti” bija iespēja paviesoties viņa darbnīcā – pēc skaita jau astotajā. Pavisam nesen Valdis par savu radošo svētnīcu pārvērtis nelielu dzīvokli Tērbatas ielā – tieši iepretim absurdi no pilsētvides izplēstajai, zālē ieaugušajai kādreizējās Sporta pils teritorijai. Savulaik šeit netālu dzīvojis arī Valda tēva brālis, un šajā apkaimē bērnībā esot sanācis strēķi podu nogāzt. Tepat netālu ir arī 6. vidusskola, kur, kā izrādās, rotu mākslinieks apguvis mūziku.


Valda Brožes darbnīcā. Foto: Agnese Čivle

Kas ir svarīgākais tavā darbnīcā? Kam tajā noteikti ir jābūt?

Mūzikai. Priekš manis bez maz vai ir tāda kategorija – darba mūzika. Vēl jābūt vīrakam un noteikti –  zaļajai tējai.

Kā tu pieņem lēmumu, ka konkrētās telpas būs gana piemērotas darbnīcai?

Tā iracionāli. Šīs vietas īpašnieki redzēdami, ka es sasveicinos, divreiz apgriežos ap savu asi un aizeju, nedomāja, ka būšu pircējs. Taču es ienācu un redzēju – būs!

Ieskicē, lūdzu, vienu dienu savā darbnīcā.

Esmu vēlo stundu strādātājs. No rīta viss sākas ar mūziku un zaļo tēju. Ēst nedrīkst. Tad es sāku iestrādāties un ap pusdienas laiku esmu iegājis robā – tad drīkst ēst. Dienas vidus man patīk vismazāk – tajā diemžēl sanāk kaut kāda muļļāšanās, taču no 18.00 līdz 02.00 ir tā medusmaize, kad viss raiti iet uz priekšu.

Kā tu šo ritmu skaidro?

Patiesībā jau visu laiku notiek tā ritma meklēšana. Tā ir sarežģīta lieta. Un mainīga. Piemēram, pie lielākas slodzes var ieviest arī ļoti agros rītus un tādējādi iedabūt divas dienas vienā.


Valda Brožes darbnīcā. Foto: Agnese Čivle

Vai tev ir svarīgi, lai darba procesā tevis jau radītie darbi būtu tev līdzās un redzami?

Jā, tas palīdz strādāt. Ja galds ir pilnīgi tīrs, tad ir iesākt ir grūti.

Būtu interesanti uzzināt kāda bija pirmā tevis radītā rota? Un kā tālāk attīstījās idejiskā vadlīnija?

Man paveicās, ka uzreiz pēc lietišķajiem es atradu veidu, kādā strādāt. Uzskatu, ka pirmais tāds nopietnais darbs bija piespraudīte – maziņa mušiņa, kurai zem spārniem bija iegrebums – cipars 5. Tā bija tāda ar mamuta ilkņa sejiņu, kustīgām kājiņām, emaljēta. Tajā darbā centos atklāt veidu, kā panākt emalju pēc iespējas dziļāku – emaljas līmenītis it kā bija plāns, bet kombinācijā ar foliju un citiem materiāliem uzbūru tādu efektīvu veidolu, ka šķita – tas ir kādus 5 milimetrus biezs. Šādi eksperimentējot ar emalju, radīju tādas sirreālākas lietas, pēc tam pārgāju uz vienkāršākām, daudz praktiskākām formām. Tad viļņveidīgi atkal uz kaut ko sarežģītāku. Taču jāsaka, ka eņģes, emalja, kinētika – visi šie aspekti manos darbos saglabājušies līdz šai dienai.


Valdis Brože. Piespraude “Muša”. Foto no personīgā arhīva 

Viļņveidīgi... Kā tieši tu “uzkāp” uz kāda no šiem viļņiem?

Pieķeroties vienai lietai, kura interesē – tā kļūst par tādu kā koka stumbru. No tā savukārt atzarojas kas cits, un tu audz kopā ar jaunajām formām, kas apvienojas un atkal veido ko jaunu.

Šim visam laikam ir metaforiska saistība ar to vīriņu no animācijas filmas – viņš netiek no savas istabas ārā, savukārt es nezinu, vai man no tās ir vai nav jātiek ārā.

Tu pārsvarā radi valkājamas lietas un, zinu, ka esi daudz domājis par rotu valkājamības ērtumu.

Es cenšos, lai būtu ērti. Agrāk pat pētīju maksimāli ērtāko anatomisko leņķi, kāds gredzenam iespējams. Pats nekad rotas neesmu nēsājis, pat ne ķēdīti. Taču tad sāku pats likt gredzenu pirkstā un mācīties – sajutu, ka dienas garumā nēsājot, neesmu to izjutis kā traucēkli. Izejot no šī ideālā modeļa – sāku gredzeniem veidot ieapaļu iekšpusi ar sašaurinājumu, lai tas maksimāli uz pirksta uzsēstos. Lai gan valkātajam tā īstā saaugšana ar rotu notiek brīdī, kad tā viņu uzrunā. Tas ir svarīgs moments, kad cilvēks ierauga rotu galerijas skatlogā un saprot, ka tā ir viņējā. Un, ja tā vēl labi der – tā ir ideālā kombinācija. Tāpēc arī izpildīt pasūtījumus ir sarežģītāk – viegli var aizšaut garām.


Valdis Brože. Gredzens (topāzs, emalja, sudrabs). Foto no personīgā arhīva 

Un kā tu izjūti materiālu? Tas pats runā priekšā, vai tev tomēr ir stingra formas ideja, kurai tu materiālu pakļauj?

Šķiet, ka notiek abējādi. Ir tādi darbi, kurus gadiem nav iespējams pabeigt, jo materiāls no šīs idejiskās vadlīnijas nobīda nost. Ir jāseko materiāla pretreakcijai, ir jābūt saiknei ar to un tam nevar drastiski uzspiest savu domu.

Tev raksturīgākie materiāli ir...

... sudrabs, emalja, kalnu kristāls, topāzs un peridots jeb hrizolīts – vienīgais, kas atrasts arī uz asteroīdiem, retais ārpus zemes akmens. Tas arī bija Ilzes [Valda Brožes sieva – Ilze Lasmane-Brože – A. Č.] saderināšanās gredzenā. 

Un kā ir ar krāsām?

Tās gribas daudz! Vēl [Mākslas] akadēmijas laikā bija ideja katrai emaljas krāsai piešķirt burtiņu. Tad varētu ar krāsām rakstīt un šādos krāsu laukumos ietvert vēstījumu. Studijas vizuālās komunikācijas nodaļā man pavēra šādu skatu (rāda apputējušu krāsu paletes uzskates materiālu).

Ir gan periodi, kad krāsu negribas nemaz. Arī gaidāmajā “Putti” izstādē būs vērojama manas personības dalīšanās. It kā darbus būtu veidojuši četri dažādi cilvēki – būs melnais stends, kur maksimāli esmu atteicies no krāsas, būs krāsu maksimalitātes stends, tad būs apzeltīti mehāniski darbi, kā arī brīvās formās, nevīžīgi izmīcīti mamuta kaula darbi.

Esi attīstījis kinētisko aspektu rotās.

Jā, viens no svarīgākajiem momentiem manos darbos ir eņģīte. To visu laiku gribas pielietot.

Mehānisko zelta darbu sērija patiesībā ir galīgi nenēsājama – caur to es vienkārši veidoju stāstu. Darbus saliekot rindiņā, var redzēt, kā tie savās formās no vienkārša pāriet uz sarežģīto un transformējas. Ideja bija parādīt to pāreju, atdzīvināt darbus kustībā. Darbi nedaudz atgādina zvēru, nedaudz kaut ko no zvaigžņu kariem...

Cik ilgu laiku prasa vienas rotas izstrāde?

Vienu dienu. Vienu nedēļu. Cits jautājums – cik ilgā laikā to izdomāt. Kad tas ir izdarīts – puse darba jau ir paveikta.


Valdis Brože. Rota no mamuta kaula ar mēness akmeni, peridotiem un briljantiem. Foto no personīgā arhīva

Kā tās idejas un domas atnāk?

Patiesībā, jo vairāk strādā, jo ražīgāk padodas. Galvenais ir nepārdegt.

Labs veids, kā jaunus darbus izdomāt, ir sēdēt kafejnīcās, darbnīcā idejas nemaz tik bieži neatnāk. Tādā neitrālā vidē, kur cilvēki nāk un iet, varu mierīgi nosēdēt kādas stundas divas, trīs. Tad varu izdomāt tik daudz, ka roka knapi spēj skriet līdzi. Galvenais atrast to īsto kafejnīcu – es visu laiku esmu tās īstās meklējumos. Agrāk, kaut kad ap lietišķo laiku, tas bija tāds veikaliņš, kas apvienots ar kafejnīcu pretī “Salonam A” – tur vienkārši bija tāda kā letīte, cilvēki garām kursēja uz abām pusēm... Tagad varbūt tā “Mū cafe” uz Tērbatas ielas. Ir jau tā varbūt nedaudz tāda meiteņu vieta, taču tur man patīk; tur dodos, kad tā patukša.

Un tu skicē?

Man ir daudz, daudz bloku! Esmu apsēsts ar blociņiem un rakstāmajiem.


Ivo Brieža filmas “Laiks iet” treileris

Tikko plūci laurus “Lielā Kristapa” nominācijā kā labākais animācijas filmas mākslinieks. Pastāsti, lūdzu, par tevis radītās lellītes iekustināšanas praktisko pusi – cik tā bija gatava uzņemties un izpildīt savu lomu? Cik klātesošs pats biji pašas filmiņas tapšanas procesā?

Sākumā mums ar Ivo Briedi šķita, ka varēsim divatā visu paveikt, taču sapratām, ka vajag kādu zinošāku cilvēku. Pievienojās [animācijas filmu režisors] Edmunds Jansons un filmiņa tapa Atom Art studijā. Jansons bija mācījies Tallinā, un no turienes tika pieaicināta arī titulētā igauņu multiplikatore Anū Laura Tutelberga (Anu-Laura Tuttelberg) un vēl viena igauņu meitene, kas mums lellīti kustināja. Paši to nebūtu izdarījuši, jo tur ir jāzina, kādam jābūt tam ritmam, lai cilvēciņš būtu dzīvāks. Tas ir ļoti specifiski.

Jā, un prieks, ka lelle izdzīvoja. Parasti tādas taisa no vara stieplītēm vai tērauda saskrūvējumiem. Šis pašizgudrojums ar sudraba savienojumiem varēja beigties ar izgāšanos. Mamuta ilknis jau arī nav tas izturīgākais. Bija bailes, ka zem tām filmēšanas gaismām un temperatūras maiņām tas nesāk deformēties.

Protams, kļūdas atradās – ļoti mocījos ar acīm, to aiztaisīšana izrādījās ļoti grūta. Vīriņam vajadzēja mirkšķināt un guļot aizvērt acis, bet plakstiņi ir plāni – tādas kā bļodiņas ar eņģītēm, kas mazliet ķeras. Tā nu vajadzēja katru reizi ar adatiņām tos plakstiņus iekustināt.

Bija doma no mamuta un sudraba vēl uztaisīt divas papildus rokas – tad varētu filmēt tuvplānu, kur, piemēram, viņš pogā mētelīti, un rokas būtu glītā satvērienā ar visām locītavām. 

Bet cilvēciņu jau vēl var izmantot un filmēt citos projektos...

Patiesībā, viņam kā aktierim dzīve turpinās – Ivo tikko bija filmēt viņu video materiālam kādas vācu teātra izrādes scenogrāfijas vajadzībām. Tā kā viņam jau ir nākamās karjeras iespējas. Viņš dzīvo savu dzīvi.

Varbūt vēl kādu tēlu vajadzētu radīt...

Viņam sievieti...

Jā, jā.

Pastāsti vairāk par cilvēciņa miesu un asinīm? Kur var iegūt mamuta ilkni?

Līdzīgi kā ziloņiem – arī mamutiem ir savas kapsētas, kur viņi dodas savas pēdējās dienas sagaidīt. Pārsvarā Krievijā, upju krastos tie izskalojas un izskatās kā tādi lieli koka baļķi. Tad tos zāģē un eksportē.

(Rāda cilvēciņu.) Re, negrib vairs stāvēt. Nogura. Tā jau viņš bez biksēm...


Valdis Brože. Rota (dzintars, emalja, sudrabs). Foto no personīgā arhīva

Filmiņa izrādījusies lieliska platforma, uz kuras izpildīt tavu vēlmi darbus iekustināt. Vai ir kādi vēl nerealizēti projekti, kuros tu vēlētos izpausties? Vai jūti, ka tev tomēr prasās iziet no tās savas istabas?

Savā istabā jūtos labi, taču pamesta novārtā ir zīmēšana. To gribas vairāk, tai tagad arī vairāk jāpievēršas. Man tā “ķēpāšanās” ar zīmuli iet roku rokā ar rotām. 

Vai tu rotās kā mākslas medijā esi sajutis kādus ierobežojumus, kad ne līdz galam izdodas izpaust kādas savas radošās ieceres un idejiskos vēstījumus?

Manuprāt, nē. Tieši šie ierobežojumi liek meklēt.


Valdis Brože. Rota (kalnu kristāls, emalja, āda). Foto no personīgā arhīva