Pauls Timrots. Foto: Jānis Deinats

Davai, ņemam pagali un spēlējam teātri! 0

Intervija ar Paulu Timrotu

Rita K. Zumberga
30/10/2015

Kad iekāpu auto, lai dotos uz Dailes teātri tikties ar Paulu Timrotu, automātiski ieslēdzās radio, atskaņojot kādas dziesmas pēdējās notis, un tūlīt arī raidījuma vadītāja balsī atpazinu tuvojošās intervijas galveno varoni. Noteikti ieraksts, – es nodomāju un palūkojos pulkstenī. Ja viņš būtu tiešajā ēterā, tad raidījums beigtos brīdī, kad jāsākas mūsu sarunai. Un tas jau izklausījās neticami. Manu naivumu teātra telpas apbalvoja ar kņadu, kas valdīja Ziloņa dziesmas pirmizrādes gaisotnē, līdz pieklājīgas kavēšanās ietvaros ieradās arī pats Timrots, savā ziņā apliecinot, kā tieši viņš vienas dienas laikā paspēj būt dažādās vietās un nodarboties ar visnotaļ atšķirīgām aktivitātēm.

Mūsu saruna norisinājās neilgi pirms Florida Buļakova traģikomēdijas “Svēta lieta” pirmizrādes, kas, veicot cietu uzskaiti, Timrotam jau bija ceturtā reize teātra režisora godā. “Šī izrāde ir par to, ka onkulītim, nonākot pie paradīzes vārdiem, tiek izteikts lietišķs priekšlikums: ja trīs stundu laikā varēsi izdarīt svētu lietu, tad tavai dzīvei desmit gadi klāt. Brīnišķīgs dīls un katrs tādu noteikti gribētu. Man šķiet, ka ikviens, uzzinot šādus noteikumus, padomātu, ko tieši iesāktu,” viņš prāto. 


Skats no izrādes “Svēta lieta”. Dailes teātris. 2015. Foto: Daina Geidmane

Savulaik autobiogrāfiski ieskaitīts gan skolotāju, gan animācijas filmu režisoru un mākslinieku rindās, tāpat bijis dokumentālo filmu režisors un scenārija autors, līdz šim mirklim pamatā strādājis par žurnālistu un veidojis autorraidījumus, bet Dailes teātrī atgriezies 2011. gadā, kad studiju gados iesildīto skatuves strādnieka vietu lepni izlingojis ar daudz jaudīgāku posteni – Pauls Timrots šobrīd dēvējams par pilntiesīgu teātra režisoru. 

Lai gan intervijas tēmas lūkoju turēt iepriekš noliktajos rāmjos, bieži vien sarunas amizantā gaita mēdza pārsteigt, – Pauls runāja ātri, neskopojās ar kalkiem un deminutīviem, it kā īpaši norādot attieksmi par kādiem jautājumiem, tāpat kādā brīdī iekarsa par līdzcilvēku spriešanas spējām, bet drīz pēc tam savas sajūtas raudzīja salīdzināt ar sižetu no pasaulslavenas bērnu grāmatas. Tāpēc tikai likumsakarīga šķita komiskā atvadīšanās priedulājā pie Dailes teātra logiem, jo veiksmīgi satiktais fotogrāfs Jānis Deinats nolēma Arterritory.com uzdāvināt Timrota profila bildi. 

Kas savulaik nospēlēja par labu šīs lugas “Svēta lieta” izvēlei? 

Teātrī ir ļoti laba literārā daļa – lugu bija atradusi Evita Mamaja un, pazīstot mani, izteicās, ka man varētu patikt. Viņa bija trāpījusi desmitniekā – man tiešām ļoti patika. Izlasīju un sapratu – ir, riktīgais! Ja kādu baida ieraksts anotācijā, ka rakstnieks ir baškīru tautības, un tāpēc domā, ka izrādē būs, nezinu, par jurtām un kamieļiem (smejas), tad, nē, – tas vienkārši ir ļoti labs stāsts par dzīvi un diviem veciem cilvēkiem. Turklāt stāsts tikpat labi var notikt Amerikā, Jaunzēlandē, Indijā vai Āfrikā, – tam nav nekādas nozīmes. Buļakovs ir tik labi sashēmojis šo lugu, tik pareizi salicis dramaturģiju, ka reti ko līdzīgu gadās piedzīvot. Tas nav mazsvarīgi, jo līdz ar to ir viegli strādāt. 

Kā izpaužas šī perfektā sashēmošana?

Ik pa laikam, lasot kādu lugu, nesaproti, kāpēc varoņi kaut ko runā – varētu arī izsvītrot un nekas nemainītos, – melš tikai niekus. Bet šajā lugā, piemēram, nav tādu lieku vārdu, – tu spēj saprast, kāpēc viņš to saka, kur tas, ko mēs dzirdējām, noderēs nākamajā ainā, kā tas sasiesies ar sākumu un beigām, līdz ar to katram vārdam ir tāda, zini… jēga. 

Luga būtībā ir tāda kā radioaparāta principiālā shēma, kurā sazīmētas visas detaļas. Vismaz tai tādai jābūt. Un tu nevari radioshēmā sazīmēt puķes, mākonīšus vai zivtiņas, tev jābūt tikai tam, kas tur jāsalodē. Dramaturģija ir tieši tāda shēma, tikai sastāv no vārdiem, tāpēc tur liekam un ārā izmetamam nekam nevajadzētu būt. Šajā gadījumā Buļakova shēma ir salikta ļoti strukturēti – viss no sākta gala ir skaidrs – kas, no kā, pie kā, uz kurieni… 

Man saistošs likās fakts, ka tev pašam nācās šo lugu tulkot.

Zini, ja bērnība pavadīta ar kaimiņu bērniem, kuri runā krieviski…

Bet tomēr pārtulkot cita cilvēka autordarbu, tā ir pamatīga atbildības uzņemšanās. Cik viegls vai grūts bija uzdevums pārnest no krievu valodas uz latviešu valodu izteicienus, kontekstu, citas nozīmes?

Problēma bija tikai ar vienu vienīgu teicienu, pārējais tulkojās ļoti labi, un domāju, ka jebkurš profesionāls tulks neiebilstu, ka viss ir kārtībā. Redzi, krievu valodas lugā sanākusi vārdu spēle, kuru tulkot varēja dažādi – “atnāca nāvīte ar izkapti” vai “atnāca nāvīte ar bizi”, vai “atnāca šķība nāvīte”. Buļakovs lietoja vienu vārdu – “косой”, bet es aizstāju šo “bizi” ar “melno kleitiņu”. 

Tātad vēl ceturtā izvēle sanāk… 

Nu, ja nu. Kāda viņa ir – nāvīte ar bizi? Nē, nav ar bizi. Kāda tad vēl? Tāda maza, seksīga, pupaina un melnā kleitiņā, jo stāstā jau skaidri parādās, ka nāvīte arī vēl nav īsti pieaugusi – viņa to vīru palaiž vaļā. Tātad arī vēl attīstās. Vot, ar pupiem un bez izkapts – tāda viņa onkulim parādījās. 

Darīsim galu priekšā teikšanai, lai cilvēkiem izrādē interesanti. 

Jā, Buļakovs neprasās pēc priekšā teikšanas. Nav saistoši, ja zini, ar ko tas beigsies.

Bet paturpinot par tulkošanu, – ar ko nākas saskarties, kad cenšas pārnest semantiskās nozīmes no citas valodas, it īpaši, zinot, ka ar šo darbu būs jāstrādā? Tevis stāstītais izklausījās tik pašsaprotami.

Kā jau ar jebkuru tulkoto tekstu – jādomā līdzi, lai būtu pēc iespējas tuvāk tai jēgai, kuru jau, krieviski lasot, uztver. To, ko gribi, arī paņem un pārnes; nav tā – krieviski derēja, bet latviskajā versijā skatos – ui, sūds.

Es vairāk aizdomājos par to mūžseno mītu, ko kultivē retāk lasoši ļaudis, latviešu valoda ir nabadzīgāka par krievu valodu, un tajā ir ne tikai grūtāk izteikties, bet arī precīzi pārnest domu.

Pilnīgs murgs. Tas ir švakums un mīzēja taktika. Kādi vārdi, kas gan tur var trūkt! Krievu valodā varbūt kāds vārds trūkst, bet latviešu – nekas netrūkst. Tā ir tikai paša spēja izteikties, noformulēt domu. Es uzskatu, ka latviski var ļoti labi un spēcīgi pateikt pilnīgi visu.

Un tikmēr, tuvojoties pirmizrādei, man likās aktuāli pajautāt, kādas ir tavas kā režisora vislielākās bailes? Par to lai scenogrāfijas elementi nesagāžas, aktieri neaizmirst tekstu? 

Nu, to, lai nekas nesagāžas un lai aktieri neko neaizmirst, vajadzētu nodrošināt jau laikus. Es jau pāris nedēļas esmu pārliecināts, ka aktieri tekstu zina, tur bēdu nav. Tāpat arī scenogrāfijā viss ir kārtīgi saskrūvēts, un mēs drošības labad pat kaut kādus asumiņus noslīpējām pamatīgāk, lai kaut kur neaizķertos rokas vai kājas. Bet tās bailes… Zini, ir sajūta, it kā kāds pateiktu, ka tu māki lidot, un tu tagad notici – un lido. Vari vai nevari? Līdzība skaidrāka, ja atceramies, kā Harijam Poteram bija jābrauc uz skolu – nostājies uz tās 9 ¾ platformas, paņem mācību ratiņus un ar simtprocentīgu paļāvību pūt iekšā ķieģeļu sienā, jo klasesbiedri teica, ka var! Saņemies un mauc, nav variantu. 


Platforma nr. 9 ¾  Kingskrosas stacijā. Foto: Steve Frosty Weintraub

Gan jau tā nebija izteikta mešanās nezināmajā prakses un novērojumu nolūkos savulaik esi devies pie citiem režisoriem, lai pasēdētu mēģinājumos un kaut ko sev gūtu. Varbūt esi piefiksējis, ko toreiz sev režisoriski piesavinājies?

Jā, devos – ar atļauju, klusiņām un netraucējot. (Smaida.) Nav tā, ka es būtu kādu paņēmienu nošpikojis, mani pavisam vienkārši dzina interese noskaidrot, kādā secībā šie režisori visu dara? Un struktūra atklājās samērā viegla – sākumā lasa, tad jau lasa ar kaut kādām mazām emocijām, tad lasa mazliet kā raušoties kājās, tad jau stāv kājās un it kā vairs nedrīkst lasīt, līdz sāk jau štukot mizanscēnas. Kad tās jau mazliet dzīvo, sāk domāt par to, no kurienes atnāca, uz kurieni aizgāja jeb kā novākties, kad viss izdarīts. Bieži vien aktieris netiek no skatuves prom – tu izpildi darbu savā ainā un paliec tur tāds – pļuk! Tā ir viena no vistrakākajām lietām – nākas izdomāt visvisādus fintus, kāpēc viņš iet tur, kur viņš iet. Bet pēcāk jau var stutēt un būvēt kopā pārējo – nāk gaisma un skaņa...

Tātad režisori pamatā ievēro šo struktūru? 

Daži aktieri reizēm sūdzas, ka citi režisori mēdz neievērot šo sākumu – uzreiz jau liek kaut kur skriet ar eksemplāru rokās; teiksim, tiek pielietotas kādas jaunas metodes, kurās šis tas tiek izlaists. Bet es būtībā minēju standarta skolu, kurā tu uzreiz saproti – aha, viņi runās tā, darīs tā, no tevis gaidīs to, un tad tu vienkārši soli pa solim ej uz priekšu. 

Bet pasēdēt un paskatīties, ko citi dara, tas ir ļoti svarīgi. Var jau gadīties, ka vērojumos nosēdi trīs dienas un neko neieraugi, jo režisors, iespējams, pārsvarā klusē un nokomentē vien pāris lietas dienas laikā – aktieri mēdz visu darīt ļoti labi un čakli, jo pietiek, ka kāds uz viņiem vienkārši skatās. Taču man šī pieredze lielā mērā palīdzēja.

Kā tu pats sevi raksturotu – kā emocionālu režisoru vai tomēr esi novērotājs un iejaucies vien tad, kad kaut kas tiek laists grīstē?

Visdrīzāk mani labi raksturotu horeogrāfe Inga Krasovska, ar kuru mēs kopā taisījām Vecgada koncertu. Viņa sašutusi pārmeta, ka es tur stāvot tāds kā ledusskapis un vispār ne par ko neuztraucoties. Kad es beidzot sākšot nervozēt? Nācās godīgi pateikt: nu, kā – līdz koncertam taču ir vēl vesela diena, esmu pieradis pie televīzijas un radio tiešā ētera, un, kamēr tas nav sācies, es vispār nesāku nervozēt. Vēl taču var paspēt savākties, ir tomēr vēl stundas, minūtes un sekundes laika. 


“Pasaka par vērdiņu”. Dailes teātris. 2011. Foto: Mārtiņš Vilkārsis

Varbūt citādas emocijas piedzīvoji ar izrādi “Pasaka par vērdiņu”, kas bija debija režisora ampluā? 

Protams, satraukties jau vajag – pārāk liderīgi to visu nedrīkst uztvert. Jākoncentrējas un jāfokusējas jau ir, galvenais – nevajag lieki panikot. 

Varbūt tas satraukums bija vairāk par to, ka Vērdiņš piedzīvoja formātu pārnesi – no pasakas kļuva par mūsdienīgu stāstu?

Domāju, ka nē. Un ne jau mūsdienīgumā ir tā lieta – pasaka ir pasaka, bet dramaturģija ir kas cits. Dramaturģija nav īsta literatūra, tā ir kā manis iepriekšminētā radioshēma. Tas, ka tur ir vārdi, – tas ir štrunts, svarīgāk – kas, kuram, uz kurieni, ko un kāpēc. Lai ir uzrakstīts motoriņš, kas iegriež attiecības un tos jautājumus, izvēles un konfliktus starp galvenajiem varoņiem. Bet pašā pasakā jau nekā nav – čalis sēž un dreijā to savu monētiņu, līdz beigās skatās – brūte aizmukusi, mamma nomirusi, un ko nu vairs – aiziet un iekrīt purvā. Viss. Nekādas dramaturģijas. Līdz ar to bija jāizdomā, kurš tad ir labais un kurš sliktais, un par ko plēsties galu galā. Tāpēc dramaturģe Evita Sniedze, to visu jūtot ar savu sievietes intuīciju, bija lugā ielikusi velnu un dievu, kuri noslēdz derības – iedos čalim naudiņu un skatīsies, vai viņš var kaut ko izdarīt bez viņu iejaukšanās? Un tad jau interesanti kļūst arī pārējiem.

Tu atminies pirmo reizi, kad nācās saskarties ar savas izrādes novērtējumu? Kādu uzrakstītu recenziju? Man radies iespaids, ka kritiku par televīzijas raidījumiem tu jau sen vairs nopietni neuztver.

Kā tad nē! Skatos jau gan, kā viņi tur kreņķējas un nervozē, kad es tur kaut ko ne tā... 

Vairāk jau smīni par to. 

(Iesmejas.) Nu, varbūt tā mīlīgi smaidu... Bet, runājot par teātri, – pirmā izrāde notika Mazajā zālē un kritiķi nenolaižas līdz tādiem niekiem. Vēl mazāk viņiem interesē bērnu lugas. Viņiem vispār tās šķiet... Lūk, paprasi mūsu teātra kritiķēm – ko viņas par to domā? Viņas nemaz neskatās tādas. Savā laikā pat nelaiķi Normundu Naumani kā vecu čomu aicināju – atnāc, apskaties! “Jā, jā, – atnākšu.” Nu, sūda! Neko viņš neatnāca. Tā, ka nekādas kritikas nebija, – tieši otrādi, cilvēki vienkārši izpirka kasi – žvīks, žvāks – un uz priekšu, izrāde par Ansi kopumā tika rādīta četras sezonas.

Tātad kritiķu vidū Mazā zāle līdz galam netiek nopietni uztverta, bet ko tālāk? Pats esi izteicies, ka Lielajai zālei neesi gatavs – tevi apmierinot Kamerzāle un Mazā zāle, kas savā ziņā noņemot spiedienu. 

Vienkārši šajā darbā vienlaicīgi jātiek galā ar tik daudziem striķīšiem, ka, nesakrājot kaut kādu pieredzi, jābūt dullam, lai cerētu to Lielo zāli aizpildīt. 

Vai tiešām iekšējās ambīcijas nemēdz rādīt savu varu, – ka visu gribas uzreiz, turklāt Lielajā zālē?... 

Kādas tur ambīcijas, ja spiež, tad ejam un darām. Tas pat nav pieticīgums. Kad Džilis piedāvāja to Vecgada koncertu Lielajā zālē uztaisīt skaitītās dienās – tas jau būtībā bija dullāks par izrādi. Koncerts, kurā padsmit aktieri skrien, nesās, met kūleņus, dzied, turklāt teksts un viss pārējais uz vietas rodas, jo mēģināt nav laika, – tas noteikti ir daudz grūtāk... Lai arī mēģinājumiem bija atvēlētas trīs dienas, otrās dienas vakarā mēs izdomājām no divdesmit sešām dziesmām nomainīt astoņas. Līdz ar to es visas tās pauzes, kuras aktieri runājot aizpilda starp dziesmām, uzrakstīju no jauna tajā pašā vakarā, bet viņi nākamās dienas laikā iemācījās! Viss. Ja kāds piedraud ar pisķiku, ejam un darām, bet tā normāli... kamdēļ man to bruku dabūt? Ja kāds teiks: taisām Lielo zāli, tad iesim un taisīsim, bet es komfortabli jūtos arī Kamerzālē un Mazajā zālē. 


Vecgada koncerts kūrmājā. Dailes teātris. 2013. Foto: Jānis Deinats, “Fotocentrs”

Pēc koncerta lasīju atsauksmes, kurās skatītāji sūdzējās, ka viņiem atņemts ierastais un pazīstamais Ziemassvētku koncerts. Viņi bija saņēmuši kaut ko pilnīgi jaunu.

Tika īpaši izziņots un nopozicionēts, ka tas nebūs nekāds Ziemassvētku koncerts, – tur nebūs nekādi džīzasi, nekādi tūdaliņi tāgadiņi, nekādas baznīciņas, nekādas lielvārdes jostiņas, nebūs tur nekā līdzīga. Būs Vecgada vakars – un tā ir balle! Paši varbūt iet uz baznīcu vai sēž ar ģimeni Ziemassvētkos mājās, bet tur bija paredzēts Vecgada koncerts. Ja paši neizlasa programmiņu, tad es neesmu vainīgs, ka atnāk pensionāri ne uz to hamletu

Ko vadība runā? Viņi tev vēlreiz dotu iespēju veidot līdzīgu muzikālo notikumu?

Es domāju, ka šim koncertam jau gara gribētāju rinda stāv, otrreiz tik drīz netikšu klāt. Pagājušogad, piemēram, taisīja Gundars Silakaktiņš, šogad – Laura Groza-Ķibere. Bet tolaik, manā reizē, aktieri runāja, ka iepriekš tik jautrs koncerts laikam bijis vien pirms desmit gadiem. Parasti režisori liek uzsvarus uz tiem baltumiņiem, sniedziņiem, visādiem mīļumiņiem, krustiņiem un jēziņiem kautkādiem, bet šis bija tāds pilnīgi dulls – juhū, davai, kaut kādas vecās Līvu dziesmas un dzērvenītes.

Starp citu, Paul, biju mazliet pārsteigta, kad tavā autobiogrāfijā redzēju ierakstu – mākslinieks animācijas filmai. Vēlos saprast, vai tiešām māki ar zīmuli iemiesot tēlus un iedvest tajos dzīvību? 

Drīzāk biji izbrīnīta, nevis pārsteigta. (Smejas). Jā, varu iedzīvināt gan zīmētus, gan leļļu tēlus, bet būtu bezkaunīgi teikt, ka man ir ķēriens, – vienkārši zīmēt patīk. Tolaik bijām vesels bariņš jauno, cerīgo režisoru, kas kopā tos pirmos ķinķēziņus taisījām – bija tāds Jānis Krūmiņš, kas arī daudz multenes zīmējis, Roberts Cinkuss, Maija Brence, kas arī visu mūžu animācijā strādā, un Signe Baumane, kas tagad vispār ir – wow, ja? Šķiet, manu pirmo īso multeni “Nu, un” ar vārnu galvenajā lomā var noskatīties vienā no bērnu pasaku lapām – no rīta, saulei lecot un nolaužot kaut kādus egļu zarus, vārna pamodās un lidoja prom, saule aizķēra lidmašīnu, tā uzkrita vārnai virsū, vārna iekrita jūrā, saule iekrita pakaļ, jūra sāka vārīties, vārna izleca krastā un nodomāja: bāc, kāda grūta diena. Tādas trīs situācijas ar sauli un vārnu.

Tas nozīmē, ka tīri teorētiski varēji iet tālāk arī šajā virzienā – turpināt zīmēt un animēt.

Varēju. Bet animācijā tolaik bija grūtie, plānie laiki, tajā sfērā nekādi nevarēju galus savilkt kopā. Vecākais dēls vēl bija maziņš, kā saka, bija jāsūta skolā un jābaro, – vajadzēja meklēt darbu, kurā varēja uzreiz nopelnīt. Bet mīlestība uz šo visu ir palikusi. Animācija man baigi patīk, jā.


“Redz, to es uzzīmēju šovasar (rāda zīmējumu ar kokiem) - Pāvilostā sēdēju Simtgades parka alejā, ar oglīti uzķēpāju. Nu, tik es varu un kuģīti varu, vairāk nē. Tevi es neuzzīmētu.” Foto: Pauls Timrots

Vispār interesanti, ka izvēlējies vārdu “mīlestība” – tā ir tēma, ko atklāti esi atteicies iztirzāt savos teātra iestudējumos. Kāpēc?

Man nepatīk, ka runā tikai par jūtām, man patīk, ka ir arī mazliet smieklīgi. Un nevaru apgalvot, ka pavisam izvairos – “Svēta lieta” kaut kādā ziņā arī ir par mīlestību, bet vairāk par dzīves un sadzīvošanas komisko pusi. Pasaulē taču visas dziesmas ir par mīlestību, vai ne? Par ko tad vēl. Varbūt vien dažas par dzeršanu un laupīšanu, bet pārsvarā par mīlestību. Un tā nu mīlestība – gribot, negribot – atkal visur tiek iejaukta, bet es to ar kāju prom nesperu. Ja viņa ir, lai ir, bet tādu saldo gabalu apzināti iestudēt neizvēlētos, – man vajag, lai ir jautri un cilvēki smejas, citādi ir garlaicīgi.

Bet ko šiem cilvēkiem vajag? Tava apsviedīgā riņķošana pa radio, televīziju, turklāt pa vidu ieskrienot teātrī, rada iespaidu, ka satiec neskaitāmus cilvēkus. Ne tikai Rīgā un teātra zālē skatītāju vidū, bet arī mazpilsētās, un īpaši man gribētos izcelt Latvijas jaunatklāšanas raidījumu “TE!”, kur...

... visi pārējie ir saldie, tikai es vienīgais sliktais. 

... Nē, kur tiek akcentēts sauklis – “apzina un atspoguļo vietējās vērtības”. Kādi ir tavi novērojumi, kas latvietim ir vietējā vērtība? 

Vērtība ir pašos cilvēkos – nekādās piļu drupās, nekādos kapiņos un pieminekļos tā nav, – tas viss ir štrunts. Tie cilvēki gan ir forši – katrā vietā ir pa kādam urķim, kas ņemās un kaut ko dara, piedevām paši vēl interesi uztur – pat tad, ja pilsētā nebūs neviena muzeja vai pieminekļa, vilku no meža izrunās. Un tad ir vietas, kur ir briesmīgi skaisti pieminekļi un briesmīgi skaista ainava, bet tās mūžīgi okupē kaut kādi kretīni, kas tirgojas ar dzintara krellēm, jo tur, lūk, ir plūsma. 

Es mazliet precizēšu jautājumu, – kas šiem pieminētajiem, satiktajiem cilvēkiem ir svarīgs, kam viņi piešķir vērtību? 

Man šķiet, ka tie sociālie slāņi ir baigi dažādi – viena cilvēku grupa, aptuveni 200 000, iet uz teātri, kādi 40 000 apmeklē ralliju, makšķerēt brauc kādi 100 000 vīriešu, kas, savukārt, neiet uz teātri. Tās grupas nav vienotas un viņu vērtības ļoti atšķiras, nemaz nerunājot par pieredzēm un dzīves gājumiem. Vērtība... Viņi runā latviski, apmēram tā. (Smejas.

Kā tu savstarpēji uztver šos trīs medijus – televīzija, radio un teātris? Kurš no tiem visvairāk ierauj sevī, kurš vairāk pieprasa piepūli, gatavošanos? 

Televīzija – tas ir darbiņš, radio – tā, savukārt, ir tāda čomu satikšanās, jo vienreiz nedēļā atnāku parunāt uz divām stundām. Bet teātris – lūk, tas ir kaut kas baigi, baigi foršs. Tā, ka – uhh! Tas nav darbiņš, tas ir kaut kas, ko daru ar prieku. 

Atminos, kādā intervijā tava sieva Ilze Vītoliņa uz žurnālista jautājumu, vai kādreiz palīdzēs vīra izrādēs, atsmēja, ka tas visticamāk nenotiks, jo kopīga interese par teātri nenozīmē kopīgu strādāšanu. Un tomēr – pirms šīs sarunas uzmetu skatu izrādes “Svēta lieta” komandai un pamanīju sastāvā arī viņas vārdu. Ilze būs gan scenogrāfe, gan kostīmu māksliniece.

Es domāju, ka viņa paskatījās, ka galīga blamāža tajā, ko es daru, nav gaidāma, un bez pierunāšanas mēs kaut kā vienojāmies. Darām? Darām. Palīdzēja arī tas, ka viņai bija mazliet brīva laika, lai šai izrādei pievērstos, – parasti Ilze ir tik noslogota, ka nevar neko lieku paņemt – iet uz izķeršanu, jo zina savu darbu. Manuprāt, viņa to dara labāk par visiem šajā valstī, varbūt pat dažās blakus valstīs.

Kāda ir atšķirība, šajā izrādē pieredzi citādāku kostīmu izveidi, scenogrāfiju? Mājās mēdz rasties diskusijas?

Mājās par to nediskutējam, es pilnīgi paļaujos – viņa taču zina, kā visam jāizskatās. Mati tādi, parūkas šitādas, kleitas vēl nez kādas, – lai tik darbojas, es par to neliekos ne zinis. Iepriekš man bija kolēģe kostīmu māksliniece Iveta Šurma, viņa arī bija laba ar to, ka atnāca, nolika un pazuda. Nebāzās man virsū, neko neprasīja – es tikai parādīju skici, stilu aptuvenu, kādu es vēlos; viņa visu iecerēto radīja, pati visu atrada, nekad nečīkstēja, ka kaut kas trūkst vai nav. Tas bija galvenais.

Cik svarīgi aktierim uz skatuves atrasties labā kostīmā?

Ikvienam, kurš redzējis mēģinājumu ar un bez kostīmiem, tas uzreiz kļūst saprotams. Notiek kaut kāds medžiks, tieši tā! Aktieriem mirdz acis un viņi acumirklī spēlē pilnīgi citā manierē.

Un, ja salīdzinām vienkāršāku ar bagātīgu scenogrāfiju, necilākus tērpus ar grezniem kostīmiem? Kas tev kā režisoram šķiet tuvāki?

Jo greznāks kostīms, jo tas ir tuvāk kino. Teātrī tomēr jābūt tādām simboliskām lietām, tur daudz svarīgāka aktiera spēja būt dzīvam, līdz ar to visiem pārējiem priekšmetiem, rekvizītiem un kostīmiem jābūt daudz maz nosacītiem, vairāk tādiem – pa gabalu skatāmiem. Jo mūs taču interesē pats cilvēks. Līdzīgi kā bērnībā, – ja tev bija lelle-pagale, tad bija foršāk un krietni vairāk spēji iztēloties, nekā ar lelli, kas mirkšķināja acis. Davai, ņemam pagali un spēlējam teātri! Uzreiz aizraujošāk.


“Ir lērums ļaužu, kas mani pazīst no citas puses un nemaz nenojauš, ka esmu kaut ko darījis teātrī. Dažs labs domā, ka es braucu ceļojumos, citi pat pārliecināti, ka tas ir tūrisma dēļ, kāds pieņem, ka filmēju “Zebru”. Cilvēki, kurus satieku motokrosā, vispār nezina, ko daru, domā, ka es vienkārši braucu ar moci. Viņiem vispār pie kājas, ko es daru.” Foto: Jānis Deinats

Gatavojoties šai sarunai un pārlūkojot tavu darbu dažādās profesionālās šķautnes, atcerējos, ka savulaik esmu atzīmējusi filozofa Džozefa Kempbela senu izteikumu: pusmūža krīze ir tad, kad tu uzkāp līdz trepju augšai un konstatē, ka tās ir pieliktas pie nepareizās sienas.  Bet tu... sanāk, ka kāp pa vairākām trepēm, kas pieslietas pie dažādām sienām?

Man liekas, ka stāvēt uz vienas kājas ir diezgan čābīgi – baigais risks! Man labāk patīk riska diversifikācija, tāda kā sajūtu sadalīšana – tas, ka tu dari vienu lietu, dod pienesumu otrai lietai, tā atkal pienes trešajai, un kopumā daudz labāk var redzēt, ko dari. Man tas šķiet svarīgi. Es neliktu visu uz vienu kārti – tas, manuprāt, nav labi no sajūtu un pieredzes viedokļa. Tu taču kļūsti stīvs, ja stāvi uz vienas kājas – kaut kādas sajūtas tomēr iedod tikai reālā dzīve. Te, piemēram, teātrī cilvēki ir tik noslogoti ar darbu, ka arī īsti neredz reālo dzīvi – neredz ne reālus konfliktus, ne reālas bēres, ne reālu klopi. Viņi ir spiesti kaut kādus citātus meklēt filmās un grāmatās, lai attēlotu realitāti, jo pašiem nav laika to piedzīvot. Tāpēc pat es esmu labākās pozīcijās – redzu dažādus cilvēkus, dažādas vides un varu no tā kaut ko sev paņemt. 

Saki, ka aktieri pazaudē realitātes garšu, bet kur tad paliek slavenie stāsti par bohēmām, par piedzīvojumiem, par kautiņiem bāros? 

Nu, cik tur ir kāvušies, viens pats Artuss Kaimiņš, kurš vairs pat nav aktieris. Viss, čuš. Īstie jau nekaujas. Hmm... (Aizdomājas.) Nē, tiešām nedomāju, ka aktieri kaut ko slēpj no režisoriem, domāju, ka viņi uz skatuves vienmēr grib izdarīt labāko un līdz ar to velk ārā savu pieredzi, savukārt skats uz to jau visu atklāj – būtu labi viņus biežāk aizsūtīt komandējumā uz reālo dzīvi. Un ne jau tikai Dailes teātra aktierus, visus aktierus. 

Es gribētu sarunu nobeigt ar gluži atklātu jautājumu – kā pats sevi definē dienas beigās? Kad naktī prāts noslēdz ierastos darbus? Kas tu esi? Teātra režisors, televīzijas vai radio raidījumu vadītājs, varbūt vēl kas cits? 

Man šķiet, ka tas ir pēdējais, ar ko nodarboties, – gulēt ejot, savilkt galus. Nekad nav ienācis prātā ko līdzīgu darīt – es par seksu domātu, tā taču ir gulta, nedod Dies’, par darbu, – sūdīgi sapņi rādīsies! (Smejas.)

www.dailesteatris.lv