Ints Dālderis. Foto no personīgā arhīva

Misija – koncertzāles. Saruna ar Intu Dālderi 0

Anete Ašmane
28/10/2015

Šajā rudenī Latvijā tiek atklāta trešā jaunuzceltā reģionālā koncertzāle – Rēzeknes „Goram” un Vidzemes koncertzālei „Cēsis” piepulcējas Lielais dzintars Liepājā. Tur Lielajā zālē, Kamerzālē un uz Eksperimentālās skatuves atklāšanas koncertu un pasākumu sērijā uzstāsies gan Latvijas mēroga zvaigznes, gan tādi pasaulē pazīstami vārdi kā soprāns Marina Rebeka un Berlīnes filharmonijas orķestra stīgu kvintets, kur muzicē arī latviešu kontrabasists Gunārs Upatnieks. Ikdienā „Lielajā dzintarā” sadzīvot mēģinās Liepājas Simfoniskais orķestris (LSO) un E. Melngaiļa Liepājas mūzikas vidusskola.

Vai Latvijai vajadzīgas trīs pilnīgi jaunas koncertzāles? (Pašlaik aktīvi uz priekšu virzās arī ceturtais  projekts – Ventspils koncertzāle, kas apvienota ar mūzikas vidusskolu.) Kas būs to apmeklētāji? Kāds būs to saturiskais piedāvājums? Kāpēc nepieciešami tik vērienīgi finansiālie ieguldījumi? Vai lietderīgāk nebūtu beidzot Rīgā izveidot augsta līmeņa koncertzāli? Par šiem un vēl citiem jautājumiem reģionālo koncertzāļu būvniecības cikla ietvaros raisījušās diskusijas gan sabiedrībā, gan nozares iekšienē. Šķiet, viens no vislabāk informētākajiem un zinošākajiem cilvēkiem šajā jautājumā ir Ints Dālderis, kurš bija Kultūras ministrs laikā, kad koncertzāļu projekts tika pieņemts un sākās tā īstenošana. Viņš stāvējis klāt visiem trim jaunajiem mūzikas tempļiem, bet īpaši cieši saistīts ar „Lielo dzintaru”, kur pašlaik atbild par mākslinieciskās programmas veidošanu. Vēl joprojām savu ikdienu saista ar klarneti (viņa solo dzirdēsim arī Lielās zāles atklāšanas koncertā), kaut gan ikdienas lielāko daļu aizņem darbs kā 12. Saeimas deputātam. Koncertzāles esot projekts, par ko viņš iedegas. Drīz viņa misija būšot izpildīta un „Lielā dzintara” kuģis varēs peldēt tālāk.


Ints Dālderis mākslas foruma „Atklāj savu dzintaru!“ atklāšanas koncertā Romas dārzā Liepājā. 2015. Foto: Aigars Prūsis

Kā aktīvā politiskā darbība un mūzika šobrīd sadzīvo jūsu ikdienā? 

Ikdienā, protams, vairs neesmu tieši saistīts ar mūziku, bet interesējos par visu, kas mūzikas pasaulē notiek. Kā zināms, politikā neviens mūžīgi nav palicis, parasti šī karjera visai ātri beidzas. Es arī esmu gatavs tam, ka tas jebkurā brīdī var beigties, nebūšu ne uz vienu apvainojies, kad tas notiks. Bet spēlēšanas ziņā atslābināties nevar, nedrīkst. Nākas atrast laiku, kad trenēties, arī šovakar ieplānots spēlēt. Protams, gribētos vairāk vingrināties, bet no otras puses, ja dzīve piedāvā kaut ko jaunu, jāņem klāt, cik var. Atklāti sakot, ja spriežam objektīvi, to, ko es kā klarnetists varēju un vēlējos sasniegt, esmu sasniedzis. Nākamais solis būtu ielauzties starptautiskā apritē, bet tas izdodas tikai dažiem. Ar visiem Latvijas orķestriem esmu spēlējis, izspēlējis gandrīz visu klarnetes repertuāru, ko esmu vēlējies, līdz ar to, kad tika piedāvātas citas iespējas, neatteicu. Es jau smejos – kad galīgi vairs neaicinās uzstāties, gan jau kādā amatieru pūtēju orķestrī mani paņems paspēlēt.

Kā tieši jūs kļuvāt par Liepājas koncertzāles būvniecības virzītājspēku? 

Ar Liepāju esmu saistīts sen, gandrīz divdesmit gadus. Sagadījās tā, ka spēlēju LSO laikā, kad tapa koncertzāles ideja. Imants Resnis un vēl daži citi liepājnieki par šo ideju bija ļoti entuziastiski. Paralēli strādāju arī operā, daudz muzicēju citās valstīs, tāpēc Imants Resnis man rādīja tās pirmās skices, jo biju daudz koncertējis dažādās koncertzālēs un teātros. Spriedām, kā neatkārtot kļūdas, kas redzētas citur. Tas bija Latvijā pirmais būvniecības objekts, kuram tika izsludināts starptautisks arhitektūras konkurss. Tika domāts, kā vispār noorganizēt konkursu, kā uzstādīt prasības, cilvēkiem bija daudz jautājumu. Kad biju Kultūras ministrs, mums bija jāuzsāk viss reģionālo koncertzāļu projekts. Valdībā notika lielas diskusijas, bija pat sagatavots lēmums, ka krīzes laikā šādas lietas mēs nevaram atļauties, koncertzāļu projektu vajadzētu slēgt un aizmirst. Es, protams, ko tādu nepieļāvu, lai arī tomēr uz pusi tika samazināts pieejamais finansējums. Līdz ar to kādā no attīstības stadijām esmu bijis klāt pie visu šo koncertzāļu tapšanas.

Tāpat, ja kāds uzskata, ka nepareizs ir princips, ka Cēsīs un Liepājā koncertzālē integrēta mūzikas vidusskola, var vērsties pie manis, jo esmu vainīgs, ka tur tas tā ir. Bet, ja mēs dzirdam, ka šobrīd vecā Cēsu mūzikas vidusskolas ēka ir avārijas stāvoklī, varbūt tomēr tas bija labs un tālredzīgs lēmums. Laikā, kad vairs nebiju ministrs, Liepājas domes priekšsēdētāja vietniece Silva Golde un mērs Uldis Sesks uzaicināja mani vadīt šo projektu. Tas vairākus gadus bija apstājies, jo pietrūka finansējuma, bija konflikti starp projektētāju un pasūtītāju, tehniskais projekts nebija pabeigts, bija daudz juridisku šķēršļu, lai varētu virzīties tālāk. Uzņēmos projekta vadītāja lomu, jo man tas šķita svarīgi. Kad bijām atrisinājuši visas juridiskās un administratīvās problēmas, ļoti sarežģītā cīņā nodrošinājuši visu nepieciešamo finansējumu, ierosināju pilsētas domei pēc iespējas ātrāk, negaidot, kad ēka ir gatava, dibināt apsaimniekošanas uzņēmumu, kas strādātu arī ar koncertzāles saturu. Dome piekrita, ieceļot mani par valdes locekli. Tas bija pirms diviem gadiem, bet pirms gada, kad tiku ievēlēts Saeimā, pārņēmu atbildību par māksliniecisko programmu līdz atklāšanas laikam. Par tālāko – dzīve rādīs. Pagaidām jāskatās, lai atklāšana aizrit, kā plānots un iecerēts, un tad misija būs izpildīta, lai kuģis peld tālāk. 


Liepājas mūzikas skolas klase koncertzāles telpās. Foto: Andrejs Strokins

Tieši Lielās zāles atklāšanas koncertā jūs pats arī spēlēsiet solo Ērika Ešenvalda Ceturtajā Liepājas koncertā. Pats sev to ieplānojāt?

Zināmā mērā, jā. Šī ideja nāca no LSO un Atvara Lakstīgalas, ar kuru mēs jau labu laiku iepriekš runājām par to, kas šajā koncertā varētu skanēt. Bija skaidrs, ka jāspēlē LSO. Tā kā liela daļa būvniecības līdzekļu ir Eiropas Savienības finansējums, likumsakarīgi atklāt koncertzāli ar Bēthovena 9. simfoniju, kuras ceturtajā daļā esošā „Oda priekam” ir ES himna. Tā kā esmu pirmatskaņojis un arī ierakstījis Ērika Ešenvalda Liepājas koncertu, neatteicos no šī piedāvājuma. Var meklēt interešu konfliktu kaut kādā izpratnē, bet no otras puses – esmu ļoti daudz strādājis pie šī projekta. 

Esat nopelnījis.

Es laikam varētu atļauties tā teikt, jā. 

Varbūt esat pamanījis kādas grūtības, neveiksmes Rēzeknes vai Cēsu koncertzāļu darbā, ko Liepāja centīsies nepieļaut? 

Negribas runāt par neveiksmēm, jo pamatā jau visi labi strādā. Varbūt nedaudz citādi, kā sākumā bija iecerēts, bet gan Rēzeknē, gan Cēsīs jau ir sava publika. Tur, neteiksim, ka gluži tukšā vietā, bet izveidojusies, attīstījusies akadēmiskās mūzikas dzīve. Ideja, ka šīs koncertzāles kļūst par reģionāliem akadēmiskās mūzikas centriem, ir īstenojusies. Sākotnējā ideja gan bija līdzīgi kā Igaunijā veidot koncertzāļu tīklu, kas aptvertu visu Latviju un strādātu vienoti. Laika gaitā tā transformējusies, tagad katra koncertzāle vairāk strādā individuāli, ne pārāk daudz kooperējas savā starpā. Ja Rēzeknē varētu uzstāties Berlīnes filharmonijas orķestris, misija, manuprāt, būtu izpildīta. Zāles tehniskais nodrošinājums, akustika ir atbilstoša, bet administratīvās un finanšu lietas jāsakārto tā, lai tas varētu notikt. Uz priekšu par to noteikti ir jādomā. Arī Ventspils cītīgi strādā pie savas zāles tapšanas, Rīga būtu tāds noslēdzošais posms koncertzāļu ciklā. Tad mēs tiktu pie vienota tīkla, kas veido koncertdzīvi visā Latvijā. To īsto pienesumu, ko zāles dos, mēs redzēsim tikai pēc vairākiem gadiem, kad ap šīm reģionālajām koncertzālēm būs intelektuāla publika, kas noteikti dos pavisam citu dzīves standartu vietējās kopienas ikdienai. Es par to esmu pārliecināts, jo tas ir strādājis daudz kur citur pasaulē, tas nevar nestrādāt pie mums.

Tas tomēr nav tik viennozīmīgi, jo, aizbraucot uz koncertu Cēsīs vai Rēzeknē, bieži vien satieku tos pašus cilvēkus, rīdziniekus, ko ikdienā koncertos galvaspilsētā.

Jā, bet tas nemaz nav slikti. Tas tikai nozīmē, ka rīdziniekiem nav atbilstošas vietas, koncertzāles, kur mūziku baudīt. Es gan varu apliecināt, ka ir arī pretēji gadījumi. Nesen, apmeklējot koncertu Cēsīs, publikā pazinu tikai dažus cilvēkus. Mūziķiem jau dažreiz ir traki, kad uzej uz skatuves un saproti, ka divas trešdaļas zālē sēdošo pazīsti. Nevis tikai zini, kas tas par cilvēku, bet pazīsti personīgi. Līdz ar to man prieks par Cēsīm, kur mērķis - piesaistīt akadēmiskajai mūzikai jaunu publiku - ir sasniegts.


Koncertzāles „Lielais dzintars” Lielā zāle. Foto: Andrejs Strokins


Lielā zāle ik koncertu solās uzņemt ap 1000 skatītājiem. Foto: Andrejs Strokins

Skatoties uz „Lielā dzintara” atklāšanas koncertu sēriju, nevar nepamanīt lielos vārdus – Berlīnes filharmonijas orķestra stīgu kvintets, Marina Rebeka. Vai arī turpmāk koncertzāle strādās šajā virzienā? 

Jācenšas. Lielie vārdi, protams, piesaista, tas palīdz zāles mārketingam un veicina starptautisku atpazīstamību. Es tiešām Liepājas koncertzāli redzu kā starptautisku objektu, jo blakus ir Lietuva, arī Zviedrija nav tālu, Liepājā ir sakārtota lidosta. Domāju, ka daļa koncertu tiešām varētu būt tāda, kas piesaista reģionam starptautiskus klausītājus. Bet arī šie lielie vārdi zināmā mērā tomēr ir saistīti ar Liepāju. Marinas Rebekas dzimta, piemēram, ir cieši saistīta ar Liepāju. Viņas vectēvs ir liepājnieks, vecvectēvs bija pareizticīgās baznīcas priesteris, Liepājā ļoti cienīts cilvēks. Tāpēc šis koncerts ir lielā mērā viņas pašas, viņas ģimenes iniciatīva – viņas vectēvs jau vairākus gadus nāca uz Liepājas Kultūras pārvaldi un teica, ka viņa mazmeitai jādzied atklāšanas koncertā. 

Pārējie lielie vārdi ir svarīgi, bet Liepājai ir privilēģija, jo pilsētai ir savs simfoniskais orķestris. Ēka ir paredzēta LSO, kas arī veidos programmas pamatu. Nākotnē koncertzālei un orķestrim jāsadarbojas, lai piedāvātu pēc iespējas augstvērtīgāku pakalpojumu. Nevajag mēģināt rīkot maksimāli daudz koncertu, piesātināt ar kvantitāti, bet piesaistīt tieši ar kvalitāti, labiem diriģentiem un solistiem.

Mūzikas kultūra tomēr Latvijā ir ļoti populāra. Vairāk tā, protams, ir amatiermāksla un kora kultūra, kaut gan mūsu amatierkori ir tik augstā līmenī, kas jau robežojas ar profesionalitāti. Tādi amatierkori kā Latvijā nav nevienā citā pasaules valstī. No otras puses, man šķiet, ka instrumentālā mūzika vēl netiek īsti saprasta. Tas tā ir dažādu iemeslu pēc, bet, piemēram, vēsturiski, skatoties uz [20. gadsimta] 20. un 30. gadiem, redzam, ka instrumentālā mūzika bija populāra vācu un ebreju klausītāju vidū. Latviešiem vienmēr populārāka bijusi opera, viss, kas saistīts ar dziedāšanu. 

Ja runājam par kultūru kopumā, Latvija tai no sava budžeta tērē daudz, virs vidējā līmeņa, salīdzinot ar citām ES valstīm. No otras puses, tas tāpat ir nepietiekami Latvijai, kas ir nacionāla valsts. Mazai nacionālai valstij nav jēgas pastāvēt ekonomisku iemeslu dēļ, jo tas ir dārgi, neefektīvi. Kultūra veido nacionālas valsts pamatu, tas mūsdienās ir vienīgais iemesls, lai šāda valsts pastāvētu. Valoda un kultūra ir tas, ar ko mēs atšķiramies no citiem, tāpēc mēs pastāvam.

Es gan esmu Saeimas Budžeta, nevis Kultūras un izglītības komisijā, bet es jebkurā gadījumā saikni ar kultūru vienmēr paturu prātā un uzskatu, ka man ir vēl daudz iespēju, ko šajā jomā darīt.

Tas, kas pēdējos gados, pateicoties Eiropas struktūrfondiem, izdarīts kultūras infrastruktūras jomā – tā nekad, nevienos laikos Latvijā nav bijis. Kultūras pieminekļu sakārtošana, kultūras namu atjaunošana, koncertzāļu būvniecība, muzeju modernizēšana un, protams, Nacionālā bibliotēka pāri visam. Ir arī objekti, kas vēl joprojām top vai tiks atjaunoti tuvākajā laikā, piemēram, Rīgas pils, Nacionālais Mākslas muzejs, Mūzikas un rakstniecības muzejs, Jaunais Rīgas teātris, Tabakas fabrika un vēl citi. Tas vien norāda uz to, ka kultūra mums ir svarīga, lai arī daudziem šķiet, ka arī ar visu šo vēl ir par maz. 

Viens ir uzcelt vai atjaunot ēku, bet vēl svarīgāk ir spēt tajā piedāvāt tikpat augsta līmeņa saturu, ko cilvēki izvēlētos patērēt.

Jā, protams. Varbūt mēs atpaliekam akadēmiskās mūzikas popularitātes jomā no Vācijas, Austrijas un Somijas, varbūt arī no Polijas, bet, salīdzinot ar citām valstīm, mēs esam stipri virs vidējā līmeņa. Mums ir pieci simfoniskie orķestri valstī ar mazāk kā diviem miljoniem iedzīvotāju. 


„Lielā dzintara” Eksperimentālā skatuve ar transformējamo sienas formātu. Foto: Andrejs Strokins

Vai šie pieci simfoniskie orķestri tomēr nav par daudz, ņemot vērā, ka daudzi mūziķi strādā vairākos paralēli?

Jā, ir jautājums, vai mums vajag tik daudz māksliniecisko vienību nosaukumu, ja apzināmies, ka profesionālu mūziķu mums ir tikai apmēram 300.

Turklāt dažās specialitātēs mums jau ir vai strauji tuvojas profesionāļu iztrūkums.

Jā, tā ir, esmu daudz par to domājis. Esmu mēģinājis kaut ko darīt, bet tie nosaukumi visiem ir ļoti svēti. Esmu runājis ar mūziķiem, kas strādā vairākos orķestros, un ar kolektīvu vadītājiem, kas ar šo problēmu cīnās, jo laiku pa laikam nevar sakomplektēt orķestra sastāvu. Optimizācijas piedāvājums mūziķus tomēr neinteresē, kaut arī būtu daudz vieglāk plānot savu laiku. Šobrīd viņiem pašiem jālauza galva par to, kā sakārtot savu darba dzīvi un paspēt spēlēt vairākos orķestros, bet uz pārmaiņām neviens nav gatavs. Līdz ar to, ja nozares iekšienē nav vienprātības par to, vai vajadzīgas pārmaiņas, tad šāda reforma kādu laiku netiks īstenota. Protams, ja mēs loģiski pieietu šim jautājumam, tik nelielā pilsētā kā Rīga un tik nelielā valstī kā Latvija orķestru skaits ir par lielu. To pašu koncertu daudzumu un operas izrāžu skaitu varētu nodrošināt ar mazāku orķestru nosaukumu skaitu. Tas būtu vienkāršāk un patērētu mazāk resursu. Labākajiem mūziķiem būtu stabils, labi atalgots un nodrošināts darbs vienā kolektīvā, bet darba nebūtu vairāk, kā šobrīd, strādājot divos kolektīvos.

Es saprotu arī mūziķus, jo ar algu vienā darbavietā sevi nevar nodrošināt, izdzīvot. Labākie, protams, strādā daudz un samērā labi dzīvo, bet sevi nenormāli izdedzina, mēģinot aptvert un paspēt visu. Bet pastāv arī citi modeļi. Esmu spēlējis Birmingemas simfoniskajā orķestrī un redzējis, ka viņiem ir līdz pat četrām dažādām programmām nedēļā, viņi daudz strādā un līdz ar to arī labi nopelna. Un tas notiek vienā kolektīvā. Man ir bijuši konkrēti plāni, kā situāciju Latvijā mainīt. 2005. gadā, kad biju operas orķestra direktors, saskāros ar šo problēmu, jo nav iespējams nodrošināt konstantu skanējuma kvalitāti tā vienkāršā iemesla dēļ, ka mūziķu sastāvs mēģinājumos visu laiku mainās. Par to ir sašutuši diriģenti, bet administrācija īsti nesaprot, ko tādā brīdī iesākt. Viņi mēģina kvalitāti nodrošināt, palielinot mēģinājumu skaitu, bet tad tiek nelietderīgi tērēti resursi un laiks. Ja viss ir racionāli sakārtots, tad katrs mūziķis var mājās sagatavoties darbam un pietiek ar diviem mēģinājumiem, lai sagatavotu koncertprogrammu, kā tas ir, piemēram, Lielbritānijā.


Koncertzāle „Lielais dzintars”. Foto: Andrejs Strokins


Koncertzāle „Lielais dzintars”. Foto: Andrejs Strokins

Noteikti esat saskāries ar jautājumu, kāpēc mūsu nelielajā valstī vispār nepieciešamas jaunas tik vērienīgas koncertzāles? 

Ar šo jautājumu es saskaros regulāri, katru otro dienu man kāds par to jautā. Visu laiku dzirdu: „Tās zāles taču stāv tukšas, tur taču neviens neiet. Tā taču ir, vai ne?” Tas mani bieži padara tādu paaugstināti emocionālu. Kāpēc visiem liekas normāli, ka katrā pilsētā ir uzbūvēts sporta centrs? Ventspilī, Liepājā, Kuldīgā, Jelgavā, Jēkabpilī, Rēzeknē, Daugavpilī. Arī mazākās pilsētās, piemēram, Sabilē, Kandavā. Visur ir uzbūvēti brīnišķīgi sporta centri. Bet tas, ka reģionā tiek uzbūvēta viena koncertzāle, izsauc milzīgu ažiotāžu. Jā, tā maksā 20 miljonus, bet citās valstīs koncertzāles maksā 200 miljonus. To es arī uzskatu par savu misiju un pienākumu – skaidrot cilvēkiem, ka koncertzāles ir vajadzīgas, kāpēc ir vajadzīgas. Dažādās pašvaldībās ir dažāda attieksme, tas ļoti atkarīgs no cilvēkiem. Cēsu mērs Šķenders skaidri zināja, kāpēc to vajag. Varbūt nebija precīzas izpratnes, kā pasūtīt projektu, formulēt prasības projektētājiem, bet bija skaidra vēlme.

Sākotnēji tolaik jaunais Rēzeknes pilsētas mērs Bartašēvics bija pret. Nācās pierunāt, aicināt uz sarunām ministrijā, lai neatsakās no šī projekta. Mēģināju viņus pierunāt būvēt ēku kaut vai tikai ar vienu zāli. Beigās uzbūvēja visu tā, kā bija sākotnējā projektā, un, domāju, tagad sev sit uz pleca, ka toreiz piekrita. Bieži vien redzama arī savstarpējā konkurence starp pašvaldībām. Ja nav man, labāk lai nav nevienam. Ar šādiem strīdiem var nonākt pie tā, ka beigās tiešām nav nevienam. Tomēr reizēm ministriem stingri jāpasaka, ka būs tieši tā un viss. Citādi mēs varam mūžīgi diskutēt, tā kā tagad ar Okupācijas muzeju. Diskusiju laiks ir pagājis. Bija jārunā tad, kad bija diskusiju laiks, nevis tagad, kad jau ir jāvirzās uz priekšu. 

Vienmēr jau atradīsies kāds, kas nebūs apmierināts ar pieņemtajiem lēmumiem. 

Jā, gan jau kādam bija un vēl joprojām ir arī labākas idejas par Nacionālo bibliotēku. Varbūt vajadzēja citā vietā? Tā mēs varam diskutēt līdz bezgalībai un nenonākt pie rezultāta.

ARHĪVS: Oranžs, pārāk oranžs un daudzsološs. Ar fotokameru un diktofonu „Lielā dzintara” labirintos