Foto

Bez robežām starp mākslu un dizainu

Ieva Astahovska
28/11/2011

Saruna ar mākslas un dizaina kritiķi, kuratoru un pedagogu Janu Bulenu (Jan Boelen, Beļģija, 1967), kurš Rīgā viesojās novembrī projekta Make Design! Dutch Design Made in Latvia ietvaros un arī uzstājās ar lekciju par jaunām dizaina definīcijām. Jans Bulens ir Eindhovenas Dizaina akadēmijas Sociālā dizaina nodaļas vadītājs, kopš 2002. gada viņš vada laikmetīgās mākslas centru Kunstcentrum Z33 Hasletas pilsētā Limburgas reģionā, kas kļuvis par nozīmīgu Beļģijas mākslas un arhitektūras norišu centru. 2012. gadā tas uzņems Eiropas laikmetīgās mākslas biennāli Manifesta.

Pastāstiet par institūciju Z33, kuru Jūs vadāt un savā lekcijā Rīgas biržā pieteicāt kā jauna tipa mākslas vietu!

2002. gadā es nodibināju Z33 – reģionālu laikmetīgās mākslas centru. Tas ietver dažādas infrastruktūras un veidus, kā mediēt zināšanas: tā ir izstāžu telpa, publikācijas, lekcijas, diskusijas utt. Konkrētajam vēstījumam mēs cenšamies piemērot konkrēto mediju. Sākumā Z33 izstāžu veidošanas pamatā bija diskusija starp mākslu un dizainu. Šobrīd aizvirzamies plašākā mērogā – tās ir sarunas par dažādām aktuālām tēmām, kas rezonē plašākā sabiedrībā.

Z33 savu darbību sāka ar to, ka tiecās balstīties uz jau esošo kontekstu, cenšoties arī iepazīstināt ar starptautisko mākslas scēnu. Kā Z33 vadītājs es veidoju saites starp dažādām institūcijām un iesaistītajām pusēm, kuras līdzdarbojas sabiedriskajos procesos. Manā izpratnē laikmetīgā mākslas nav autonoma (tas nenozīmē, ka mākslinieks nevar būt autonoms). Tā vienmēr reflektē un veido saikni ar sabiedrību, ar pasauli, kurā mēs dzīvojam. Tas arī ir pamatā virzībai, kā mēs attīstām Z33 programmu.

Gan dizaineri, gan mākslinieki reaģē uz to, kas notiek sabiedrībā, un es neredzu nepieciešamību nošķirt, vai tā ir dizaina vai mākslas izstāde. Mēs iesaistām arī citas disciplīnas – filozofus, pētniekus un citus, kas reflektē par to, kas notiek sabiedrībā.

Vai varat minēt kādas izstādes, kas ilustrētu, kā mākslas un dizaina robeža saplūst? 

Jā, piemēram, šobrīd centrā skatāmā izstāde “Baiļu arhitektūra” (Architecture of Fear) ir ne tik daudz par arhitektūru, kā par baiļu sistēmu, kāda šobrīd vada sabiedrību. Jo šī ir nevis iespēju sabiedrība, bet sabiedrība, kurā jebko diktē nedrošība, sākot ar komerciālo vidi, politiku. Lasot presi, “krīze” ir visbiežāk lietotais vārds: finanšu krīze, politiskā krīze, ekonomiskā krīze. Nedrošība ir visapkārt, un cilvēki uz to reaģē, radot kārtību – veidojot, konstruējot kontroli pār dzīves iracionālajiem aspektiem. “Baiļu arhitektūru” veido gan mākslinieki, gan dizaineri, un arī citu jomu pārstāvji, piemēram, juristi, ar kuriem notika diskusija “Brīvība pret drošību” – cik tālu mēs varam attīstīt drošības sistēmas, vai tās jau neierobežo mūsu brīvību.

Pēdējā laikā Z33 arvien vairāk dodas publiskajā telpā, ko apzināti saucam par “atvērto telpu”, telpu ārpus “baltā kuba”, kur tradicionāli izstādes tiek rīkotas. Šī “atvērtā telpa” ir kopīgs spēles laukums dažādām iesaistītajām pusēm, mēs aicinām arhitektus, urbānistus u.c. speciālistus sadarboties ar māksliniekiem publiskās telpas projektos un kopīgi pētīt dažādas aktuālās tēmas – tas var būt kultūras mantojums, kā arī ekonomiskie, apdzīvotības, arī ekoloģijas jautājumi. Šī programma tiek realizēta desmit kvadrātkilometru areālā vairāku gadu garumā – izstādes un dažādi notikumi, kuros mākslinieki un dizaineri šos jautājumus izceļ jau politiskā aktualitātē.

Piemēram, Limburgas reģionu veido skaista lauku ainava, kuras īpaša parādība ir mazās baznīciņas. Taču arvien lielāka problēma ir tas, ka katoliskās baznīcas Flandrijā izzūd, tās vairs netiek izmantotas. Kaut gan reiz tām mazajos lauku ciematiņos ir bijusi centrāla nozīme – cilvēki tur ir kristīti, laulājušies, ir notikuši svarīgākie sociālās dzīves notikumi. Aktualizēt to kā problēmjautājumu es redzu kā mūsu institūcijas uzdevumu: meklēt stratēģijas, diskutēt par to. Protams, līnija, cik tālu mēs ejam, kļūst ļoti trausla – kā tēlniecība vai mākslas akcija, performance vai radoša darbnīca var iesaistīties šai attīstības procesā. >>

Piemēram, izstādes “Darbs šodien” (Work Now) aizsākums bija vēlme veidot izstādi par patērētājsabiedrību. Sākot pētīt, kas par šo tēmu laikmetīgajā mākslā un dizainā jau bijis, kļuva skaidrs, ka daudz kas jau ir darīts. Taču ekonomiskā sistēma nav tikai patērēšana. Piemēram, kad mēs kādu satiekam, saruna vienmēr sākas ar vienkāršu jautājumu: “Ar ko tu nodarbojies?” Mūsu identitāti veido jautājums “Ko tu dari?” un tikai pēc tam seko jautājums “Kas tu esi?” vai “No kurienes tu esi?” Ja tev nav darba, tev nav arī identitātes.

Šodien darbs ir atšķirīgs koncepts, izpratne par to mainās. Piemēram, arī brīvais laiks ir kļuvis par darba laiku – mēs arvien turpinām skatīt e-pastus... Patiesībā tas, kā strādā mākslinieki, ir jaunais kapitālisma sistēmas modelis daudzos uzņēmumos: tas vienmēr ir radošs, vienmēr virzīts meklēt risinājumus, kā parādīt savu darbu.

Šai projektā mūs interesēja, kā pats darba jēdziens nemitīgi mainās, kā mēs no post-fordisma sabiedrības virzāmies uz sabiedrību, kurai ir pilnīgi jauni likumi, jaunas organizācijas, jaunas prasības. Mēs savedām kopā dažādu jomu pārstāvjus, organizācijas, sindikātus, uzņēmumu īpašniekus, profesorus, arī filozofus, un veidojām tematiskas diskusijas, iesaistot dažādas grupas.

Z33 neieņem kādu konkrētu pozīciju, tikai parāda to dažādību. Kad skatītājs apskatās izstādi, viņš ir apjucis, kā tad īsti ir, un sāk par to domāt.

Vai auditorija Z33 ir svarīgs aspekts, un vai tā mainās? Atceros reiz Van Abbe muzeja Eidhovenā vadītāja Čārlza Eša minēto, ka līdz ar daudz izteiktākiem sociālajiem projektiem viņu auditorija mainījusies no samērā elitārās buržuāziskās sabiedrības, kas apmeklē muzejus nedēļas nogalēs, uz pavisam citu sabiedrības segmentu. Vai projekti, kurus jūs iniciējat, gūt plašu publikas atsaucību?

Jāsāk ar to, ka es neveidoju izstādes kādai “mērķa grupai” vai publikai vispār. Patiesībā es veidoju izstādes sev. Ļoti egoistiski, bet es cenšos būt godīgs: lai projektu būtu jēgpilni realizēt. Projekts sākas ar šādu motivāciju, un, to īstenojot, ir redzams, ka lielākā daļa no tiem uzrunā arī publiku. Jo autentiskāks es esmu, jo vairāk cilvēki uz to reaģē. No tā brīža mēs arī veidojam publiku.

Publiku neviedo ne buržuā, ne jaunieši, bet tas, protams, nenozīmē, ka mēs neattīstām līdzekļus, kā to meditēt. Taču tā ir jau otrā fāze. Sākums ir: vai mēs varam izveidot interesantu, jēgpilnu un vajadzīgu izstādi par konkrētu tēmu, ar konkrētiem elementiem.

Z33 darbojas nu jau desmit gadus. Tas neatrodas pārāk lielā pilsētā, un sākumā tie bija 25 tūkstoši apmeklētāju gadā. Tagad tie ir 40 tūkstoši. Puse no viņiem ir apmeklētāji no citām valsts daļām. Tas ir rezultāts faktam, ka mēs veidojam eskpozīcijas, kas ir saistītas ar ikdienas dzīvi. Darbs, daba vai bailes ir daļa no ikkatra dzīves, tās ir tēmas, par kurām mēs runājam visu laiku. Mēs attīstām publiku, izejot no satura, nevis mērķauditorijas, kas man šķiet diezgan vecmodīga pieeja, mārketinga tipa domāšana. Vienīgais, ko varam darīt: attīstīt līdzekļus, lai cilvēki, kas nonāk izstādē, var identificēties ar valodu, kas tajā tiek lietota.

Vai šādas attiecības starp mākslas institūciju un tās auditoriju var raksturot kā vispārēju tendenci Beļģijā?

Savā lekcijā Rīgas biržā es atsaucos uz Van Abbe muzeja Eidhovenā vadītāja Čārlza Eša reiz teikto, ka muzeji ir kā spēkstacijas – to loma ir radīt enerģiju. Tas ir ļoti aktuāls salīdzinājums. Ir vajadzīgas gan spēkstacijas, gan bibliotēkas, gan cita veida servisi.

Mākslas institūciju es redzu kā ļoti noderīgu daļu no sabiedrības infrastruktūras. Ja tu darbojies kā apziņas mašīna (awareness machine), sabiedrība no tā var tikai iegūt. Tāpēc mēs cenšamies kļūt par diskusiju vietu. Jo vairāk tas notiek, jo vairāk lietu var tikt mainītas. Jo mums ir jāreaģē uz to, kas pasaulē notiek, – tādā vai citādā veidā jādarbojas līdzi. Tāpēc tādas vietas ir nepieciešamas, arī veicinot starptautisku apmaiņu starp māksliniekiem un dizaineriem, un arī uzņemot tādu ambiciozu projektu kā Eiropas laikmetīgās mākslas biennāli Manifesta – ZZ3 telpās nākamgad. Tas arī motivē daudzus reģiona pārstāvjus katalizēt enerģiju. Ir ļoti svarīgi radīt kontekstus, saiknes ar to, kas ir apkārt, attīstīt klimatu laikmetīgajai mākslai visā reģionā. Runa daudz vairāk ir par attieksmes, atmosfēras radīšanu, nevis cipariem. Visreālākā lieta, kas mainās, ir mentālās izmaiņas, kas ir daudz ilgtspējīgāk nekā apmeklētāju skaits rindā uz blokbāsteru izstādēm. Noteikti cilvēki rada kritisko masu, ap to sākas jaunas lietas, un tās tiek padarītas redzamas. >>

Vai varat pastāstīt, kā nākamās Manifestas diskurss savienosies ar Z33 darbu? 

Manifestas uzaicināšana ir salīdzināma ar Olimpiskajām spēlēm – ir runa gan par saturu, gan politiku, infrastruktūru, un arī, protams, naudu. Bet mēs sākam ar saturu un to, kā šīs biennāles diskurss saslēdzas ar mūsu programmu, kas šajā gadījumā pievēršas ainavas transformācijai. Limburga ir bijušais ogļraktuvju reģions. Pēc “Dzelzs priekškara” krišanas mainījās arī Eiropa, un pienāca industriālās sabiedrības beigas – arī ogļraktuves beidza savu darbību. Raktuves tika slēgtas, taču ēkas – mērogos grandiozas (tajās strādāja tūkstošiem cilvēku) – palika, un tajās iemitinājās visdažādākās iniciatīvas, lai pārveidotu un apvērstu iepriekšējo ekonomiku cita veida ekonomikā.

Kā šīs ēkas tiek izmantotas šobrīd?

Visdažādākos veidos. Piemēram, vienā ir iemitinājies kinoteātris, cita ir kultūras centrs, vēl cita tiek lietota izglītībai, arī industrijai.

Viss reģions piedzīvo transformāciju. Tas atrodas tuvu Holandes un Vācijas robežai, blakus Beļģijas valoņu daļai. Teritorijā ir dzirdamas dažādas valodas un sastopamas vairākas nacionalitātes – poļi, turki, itāļi utt. Līdz ar izmaiņām transformējās arī cilvēki, viņu nodarbošanās, industrijas, izglītība, valodas jautājums. Reģions un pati valsts, visa ainava mainās. Ainava te ir cilvēka kultivēta, pat katrs koks te aug, patiecoties cilvēka darbībai. Tādā pārmaiņu ainavā mēs uzaicinājām meksikāņu kuratoru Kvatemoku Medinu (Cuauhtémoc Medina) attīstīt nākamās biennāles diskursu. Viņš nāca klajā ar programmu trīs līmeņos: pirmkārt, Manifestu – kā vienmēr – kā laikmetīgās mākslas izstādi, otrkārt, vēsturisku izstādi, kas pievēršas ogļrūpniecībai kā medijam, kas, sākot no 19. gs. beigām, transformēja sabiedrību, un kā enerģijai, spēkam, kas industrializēja Rietumeiropu; un treškārt, kā sociālo un kultūras mantojumu.

Kad raktuves slēdza, daudzi pret tām izturējās ar noliegumu, un to vēsturei nav veltīts ne muzejs, nav darīts gandrīz nekas, lai šo vietu vēsturi saglabātu. Manifestā pirmo reizi tiks parādīts kopā – ogļu rūpniecības sociālais un kultūras mantojums, kas kalp arī kā metafora visai Eiropas transformācijai. 

Rīgā Jūs viesojaties dizaina darbnīcu kontekstā. Jūs atsaucāties, ka Z33 nav institūcija ne specifiski dizainam, ne mākslai. Robežas izplūst, bet studenti joprojām studē vai nu dizaina vai mākslas nodaļās, un par tām joprojām tiek runāts kā atsevišķām disciplīnām. Savā lekcijā Jūs arī runājāt par jaunām dizaina definīcijām.

Lielākā daļa mākslas līdz 19. gs. beigām bija t.s. lietišķās mākslas – pasūtījumi glezniecībai, tēlniecībai baznīcās un laicīgās ēkās. Tas ir pilnīgi cits priekšstats par mākslu nekā tas, kādu mēs pazīstam šodien, kad mākslinieki un dizaineri uzņemas pašiniciatīvu un rada ko jaunu. Paņemt baltu lapu, formulēt jautājumu vai atbildi sev, nākt ar kritisku risinājumu. Dizainers var izmantot dizainu kā līdzekli, ar ko neredzamas lietas tiek padarītas redzamas, attīstīt scenārijus, kas atspoguļo notiekošo, izmantot vizuālo potenciālu, kas saliek to kopā. Tajā brīdī robežas starp dizainu un mākslu vairs nav (vismaz man), jo mākslinieki izmanto to pašu procesu. Te labāk ir runāt par laikmetīgo kultūru, kur šie elementi sanāk kopā, un jautājums, vai tas ir dizains vai māksla vairs nav aktuāls.

Dizains tomēr biežāk tiek saistīts ar pragmatisku vai utilitāru funkciju.

Tas ir ļoti tradicionāls priekšstats. Tie, kas tā uzskata, nav interesējušies par dizaina jaunāko attīstību. >>

Jaunā tendence ir eksperimentālu, pat šķietami kritisku pozīciju tik un tā izmantot patērētājkultūras labā. Kā jauns veids, kā pievērst uzmanību, būt spektakulāram – atraktīvam, interesantam.

Manā izpratnē tā nav interesanta dizaina pieeja. Tajā runa ir tikai par amatnieciskumu un materiālu, kas ir izcelts, lai radītu vērtību.

Lekcijā Jūs minējāt sociālo un kritisko dizainu, Eindhovenas akadēmijā Jūs vadāt Sociālā dizaina nodaļu.

Patiesībā es gribētu atmest šos adjektīvus – kritisks, sociāls, ilgtspējīgs un tamlīdzīgs dizains. Normālā situācija tam visam būtu jābūt iekļautam dizainā kā tādā. Taču, lai pastāstītu par to, ko darām, nākas teikt, ka mēs vairāk koncentrējamies uz to vai citu, kā mijiedarbojamies ar objektu, kā tas maina mūsu uzvedību. Tajā parādās sava veida jauna ekoloģija.

Vide arvien vairāk tiek dizainēta, pat daba, piemēram, meži šodien ir cilvēka roku veidoti. Tas nozīmē arī to, ka mēs nemitīgi radām jaunus objektus un saturu, kas arī maina mūsu uzvedību. Tāpēc mani interesēja veidot sociālā dizaina nodaļu, kur var pētīt to, kā dizains var ietekmēt cilvēkus un viņu vajadzības. Mēs vairs neesam orientēti uz objektu, un man tas šķiet ļoti intriģējoši.

Varbūt to var saukt par totālā dizaina paplašināto lauku? Bet arī tajā ir daudz spekulācijas – tas tiek lietots tik daudzos gadījumos, ka zaudē savu indentifikāciju. 

Definīcija ir ļoti atvērta. Ikviens pats var izvēlēties, ko dizains viņam vai viņai nozīmē. Ir iespēja dizaina definīciju aizpildīt pašiem.

Jūs runājāt par jaunu dizaina izpratni. No vienas puses, tas, ko Jūs skaidrojat, var tikt attiecināts uz lietišķo mākslu lauku vēsturiskā situācijā. Ja māksla arī senāk bija saistīta ar dizainu, kas ir atšķirīgais, salīdzinot ar šodienu? Kā šī jaunā situācija atšķiras?

Tas, kā tajā ienāk tehnoloģija un zinātne. Kā, piemēram, projekts Alter Nature, ko veidojām Z33 šogad, kurā liels iespaids ir bioloģijai un zinātnei. Piemēram, tas, kas šobrīd notiek interneta pasaulē, tiek pārcelts arī reālajā pasaulē. Tiek attīstīta ne vien programmatūra, arī domāšana notiek meta līmenī – struktūras un lietas, kas konstruētas paralēlajai interneta pasaulei, savieno arī lietas, kas ir mums visapkārt.

Jūsuprāt, tas ievērojami ietekmē arī mākslu un dizainu?

Es gribētu dot iedvesmojošāku un poētiskāku atbildi, bet patiesībā tā ir zinātne un tehnoloģija, kas maina šo definīciju. Mainās nevis vajadzības, bet veids, kā mēs izmantojam zināšanas, lai atbildētu uz vajadzībām, kas var būt dažādos līmeņos un kas ir jāaizpilda ar lietām, kas tiek attīstītas.

Vai tas atkal neaizved atpakaļ pie pragmatiskās izpratnes?

Jā, bet tās ir dažādas vajadzības un līmeņi, tā ir kompleksitāte. Jūsu dzīvē ir vajadzīga gan poēzija, gan ēdiens, gaiss, ūdens, apģērbs utt... Šīs vajadzības ir klātesošas, bet zinātnei un tehnoloģijām ir liela ietekme. Pat tam, kā mēs darbojamies ar poētiskām un tamlīdzīgām lietām.

Tas ved pie sadarbošanās kā nozīmīga aspekta.

Jā, nākamais aktuālais dizaina un sociālās akadēmijas jēdziens ir “mēs”: kā mēs radām, sadarbojoties kopā, kā mēs veidojam kopienas, līdzdarbojamies, dalāmies. >>

Nesenā pagātnē, 20. gs. 60.–80. gados gan šaipus “Dzelzs priekškara”, PSRS, gan Rietumos mākslas, dizaina un arhitektūras savienotājs bija “vide”. Vai, Jūsuprāt, šobrīd to ir aizvietojušas zinātne un tehnoloģijas? 

1972. gadā Modernās mākslas muzejā Ņujorkā notika ļoti nozīmīgā itāļu radikālā dizaina izstāde “Jaunā mājas ainava” (New domestic landscape). Tajā varēja redzēt divas virzības. 1972. gadā notika pasaules mēroga naftas krīze, un, ja līdz tam sabiedrībā bija liela ticība nākotnei, tad pēc 1972. gada krīzes var redzēt izmaiņas arī izstādēs: dažādas grupas nāk klajā ar pozīciju, ka ir jārada jauna sabiedrība. Tas uzrādījās divos virzienos. No vienas puses – aizraušanās ar ideju, ka jauna sabiedrība ir jāveido ar tehnoloģijas un zinātnes palīdzību. No otras, pieeja, ko pārstāvēja tādas dizaineru un arhitektu grupas kā Superstudio, Archizome un citas, kas nāca ar low-techdomāšanu, par sociāliem projektiem, par kopienu. Vienā galā ir kinētiskā māksla, otrā – Arte Povera. Pat mākslā var veidot šos nošķīrumus. Ļoti humāni, sociāli saistīti ar materiālu, otrā – zinātne, tehnoloģijas, mašīnas, mehānika.

Vai to pašu Jūs redzat arī šodienā?

Tas joprojām pastāv. Lielākoties tas ir par šiem paradoksiem: kārtība un haoss, racionālais un iracionālais, mehāniskais un nedeterministiskais. Vienmēr ir runa par šīm opozīcijām, kurām savstarpēji otra ir nepieciešama, lai sabiedrībā saglabātos balanss. 

Šodien gan tas viss ir krietni hibrīdāk.

Jā, jo šīs kopienas šodien var radīt daudz ātrāk. Dalīties ar savām idejām lielākās grupās un ātrāk tieši ar tehnoloģiju palīdzību. Priekšrocība un izmaiņas var tik integrētas.

Gan mākslā, gan dizainā eksistē noteiktas tradīcijas, skolas, kas saglabājas gluži kā zīmoli – piemēram, itāļu vai skandināvu dizains. Vai, Jūsuprāt, šodien reģionālajam aspektam globālajā pasaulē joprojām ir nozīme?

Jo globālāki mēs esam, jo svarīgāks kļūst lokālais. Jo identitāte kļūst svarīgāka. Es dzīvju šajā pasaulē, bet vienlaikus es nāku no Eiropas utt. – tas ietver dažādus identitātes līmeņus. Mazs punktiņš, kur tu esi, ir saistīts ar globālo sabiedrību.

Vai šīs atšķirības nezūd, un vai tām vispār ir vēl kāda nozīme?

Šķiet, ka daudziem tas joprojām ir nozīmīgi. Es neteiktu, ka tam ir nozīme priekš manis. Nacionālisms nekad nav bijis tik vadošā pozīcijā – politiskā un ekonomiskā nozīmē. Tas tiek gan izmantots, gan ekspluatēts. Lielākoties tā tomēr ir tikai konstrukcija.

Tā ir no sociālpolitiskā konteksta izrietoša atbilde. Ja jūs mēģinātu abstrahēties – vai dizainā un mākslā tam joprojām ir kāda nozīme? Kā teritoriāli un kultūras ziņā balstīts jūtīgums.

Tas ir ļoti komplekss jautājums. Man patīk, ja mākslinieks var izmanot noteiktus savas vēstures punktus kā kultūras atslēgas elementus, noteiktu klimatu, dabiskus apstākļus, kuros viņš dzīvo un darbojas. Ja redz un apzinās šīs kvalitātes, tās var izmantot, skatoties uz pasauli. Kā materiālu, lai redzētu, kādas attiecības mēs veidojam ar pasauli.

Šodien gan mākslā, gan kultūrā diezgan aktīvi notiek atskatīšanā uz pagātni. Vai tas būtu attiecināms arī uz dizainu? 

Tas ir tas, kā Holandes dizains kļuva populārs – izmantojot elementus no amatniecības vēstures. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc mēs tikām uzaicināti uz Rīgu. Bet es ceru, ka mēs studentiem neiemācām kopēt lietas, bet gan to, ka kultūra nav tās formālais aspekts, bet gan prāta stāvoklis. Tas ir interesants uzdevums.