Beļģu mākslas un dizaina kritiķis, kurators un pedagogs Jans Bulens. Foto: K. Vrancken

Bez robežām starp mākslu un dizainu 0

Intervē Ieva Astahovska
28/11/2011

Saruna ar mākslas un dizaina kritiķi, kuratoru un pedagogu Janu Bulenu (Jan Boelen, Beļģija, 1967), kurš Rīgā viesojās novembrī projekta Make Design! Dutch Design Made in Latvia ietvaros un arī uzstājās ar lekciju par jaunām dizaina definīcijām. Jans Bulens ir Eindhovenas Dizaina akadēmijas Sociālā dizaina nodaļas vadītājs, kopš 2002. gada viņš vada laikmetīgās mākslas centru Kunstcentrum Z33 Hasletas pilsētā Limburgas reģionā, kas kļuvis par nozīmīgu Beļģijas mākslas un arhitektūras norišu centru. 2012. gadā tas uzņems Eiropas laikmetīgās mākslas biennāli Manifesta.

Pastāstiet par institūciju Z33, kuru Jūs vadāt un savā lekcijā Rīgas biržā pieteicāt kā jauna tipa mākslas vietu!

2002. gadā es nodibināju Z33 – reģionālu laikmetīgās mākslas centru. Tas ietver dažādas infrastruktūras un veidus, kā mediēt zināšanas: tā ir izstāžu telpa, publikācijas, lekcijas, diskusijas utt. Konkrētajam vēstījumam mēs cenšamies piemērot konkrēto mediju. Sākumā Z33 izstāžu veidošanas pamatā bija diskusija starp mākslu un dizainu. Šobrīd aizvirzamies plašākā mērogā – tās ir sarunas par dažādām aktuālām tēmām, kas rezonē plašākā sabiedrībā.

Z33 savu darbību sāka ar to, ka tiecās balstīties uz jau esošo kontekstu, cenšoties arī iepazīstināt ar starptautisko mākslas scēnu. Kā Z33 vadītājs es veidoju saites starp dažādām institūcijām un iesaistītajām pusēm, kuras līdzdarbojas sabiedriskajos procesos. Manā izpratnē laikmetīgā mākslas nav autonoma (tas nenozīmē, ka mākslinieks nevar būt autonoms). Tā vienmēr reflektē un veido saikni ar sabiedrību, ar pasauli, kurā mēs dzīvojam. Tas arī ir pamatā virzībai, kā mēs attīstām Z33 programmu.

Gan dizaineri, gan mākslinieki reaģē uz to, kas notiek sabiedrībā, un es neredzu nepieciešamību nošķirt, vai tā ir dizaina vai mākslas izstāde. Mēs iesaistām arī citas disciplīnas – filozofus, pētniekus un citus, kas reflektē par to, kas notiek sabiedrībā.

Vai varat minēt kādas izstādes, kas ilustrētu, kā mākslas un dizaina robeža saplūst? 

Jā, piemēram, šobrīd centrā skatāmā izstāde “Baiļu arhitektūra” (Architecture of Fear) ir ne tik daudz par arhitektūru, kā par baiļu sistēmu, kāda šobrīd vada sabiedrību. Jo šī ir nevis iespēju sabiedrība, bet sabiedrība, kurā jebko diktē nedrošība, sākot ar komerciālo vidi, politiku. Lasot presi, “krīze” ir visbiežāk lietotais vārds: finanšu krīze, politiskā krīze, ekonomiskā krīze. Nedrošība ir visapkārt, un cilvēki uz to reaģē, radot kārtību – veidojot, konstruējot kontroli pār dzīves iracionālajiem aspektiem. “Baiļu arhitektūru” veido gan mākslinieki, gan dizaineri, un arī citu jomu pārstāvji, piemēram, juristi, ar kuriem notika diskusija “Brīvība pret drošību” – cik tālu mēs varam attīstīt drošības sistēmas, vai tās jau neierobežo mūsu brīvību.

Pēdējā laikā Z33 arvien vairāk dodas publiskajā telpā, ko apzināti saucam par “atvērto telpu”, telpu ārpus “baltā kuba”, kur tradicionāli izstādes tiek rīkotas. Šī “atvērtā telpa” ir kopīgs spēles laukums dažādām iesaistītajām pusēm, mēs aicinām arhitektus, urbānistus u.c. speciālistus sadarboties ar māksliniekiem publiskās telpas projektos un kopīgi pētīt dažādas aktuālās tēmas – tas var būt kultūras mantojums, kā arī ekonomiskie, apdzīvotības, arī ekoloģijas jautājumi. Šī programma tiek realizēta desmit kvadrātkilometru areālā vairāku gadu garumā – izstādes un dažādi notikumi, kuros mākslinieki un dizaineri šos jautājumus izceļ jau politiskā aktualitātē.

Piemēram, Limburgas reģionu veido skaista lauku ainava, kuras īpaša parādība ir mazās baznīciņas. Taču arvien lielāka problēma ir tas, ka katoliskās baznīcas Flandrijā izzūd, tās vairs netiek izmantotas. Kaut gan reiz tām mazajos lauku ciematiņos ir bijusi centrāla nozīme – cilvēki tur ir kristīti, laulājušies, ir notikuši svarīgākie sociālās dzīves notikumi. Aktualizēt to kā problēmjautājumu es redzu kā mūsu institūcijas uzdevumu: meklēt stratēģijas, diskutēt par to. Protams, līnija, cik tālu mēs ejam, kļūst ļoti trausla – kā tēlniecība vai mākslas akcija, performance vai radoša darbnīca var iesaistīties šai attīstības procesā. >>