Foto

Deja ārstē, deja arī nogalina

Intervija ar horeogrāfi Olgu Žitluhinu

Rita K. Zumberga
26/09/2015

Nevaru apgalvot, ka apkārt būtu pulcējusi mērenus ļaudis, taču pirms nedēļas piedzīvoju ko neparastu – iepazinos ar sievieti, kura viscaurēm dejo. Nē, izmetīsim no prāta skatuves un deju zāles, satiekot horeogrāfi un laikmetīgās dejas karognesi Olgu Žitluhinu, es pārliecinājos, ka dejot var viss – ikviens sarunas teikums tika pavadīts ar izteiksmīgu sejas mīmiku un vijīgām roku kustībām, katra zīmīgā doma uzsvērta ar labi noturētu pauzi vai gluži otrādi – zibenīgu auguma svārstību vienā vai otrā virzienā. Vēl labāk – šī saruna kļuva par intonāciju karuseli. Reizēm stāstītais ieguva sparīgu paātrinājumu, un, toņkārtai pieaugot, mēdza noslēgties ar skaļiem smiekliem, taču tiklab Olga varēja ierauties sevī un domu pabeigt pilnīgi čukstot. Ticiet man, lai pēc iespējas precīzāk atspoguļotu šo interviju, transkripcijas gaitā nācās izmantot gūzmu izsaukuma, jautājuma un domuzīmju. Nemaz neminot daudzpunktes...

Lai gan sarunas gaitā Olga Žitluhina paspēja sev piedēvēt rāmas un lēnprātīgas personas garu, autobiogrāfa roka aukstasinīgi piefiksējusi pagalam ko citu – dejas izglītība iegūta gan Sanktpēterburgā, gan Rīgā, radīta sava dejas kompānija, dots nenovērtējums ieguldījums laikmetīgās dejas profesionālajā attīstībā – Latvijas Kultūras akadēmijā dibināta laikmetīgās dejas horeogrāfijas programma, nule uzņemts pirmais kurss programmā “Laikmetīgas dejas māksla”, tostarp izveidots starptautisks laikmetīgās dejas festivāls “Laiks dejot”. Turklāt nesenie panākumi ar dejas izrādi “ĀRĀ” rosinājuši jaunveidot laikmetīgās dejas profesionāļu apvienību ar tādu pašu nosaukumu. Taču tas nebūt nav viss – horeogrāfe nav pametusi novārtā pašu svarīgāko – joprojām tiek dejots un daudz.

Kad tiekamies Eduarda Smiļģa muzeja dārzā, tikko noslēdzies dejas kompānijas “ĀRĀ” mēģinājums, Olga stāsta par vakarā gaidāmo prezentāciju un atklāj, ka nākamajā dienā atkal dosies uz Liepāju – tur laikmetīgās mākslas festivālam “Akti Naktī gatavojas Latvijas Kultūras akadēmijas absolventi un pirmā kursa studenti. “Pagaidām Liepāja ir mana kultūras galvaspilsēta – visas labas kultūras lietas bieži aizsākušās tieši tur. Tagad jūtu, ka mēs ar savu klātbūtni varam palīdzēt, savā ziņā veicināt un ietekmēt, varbūt pat parādīt, ka bez nekā var padarīt lielas lietas,” viņa atklāj, kāpēc starp Kurzemes piekrasti un galvaspilsētu mērotie kilometri šķiet maznozīmīgi. 


Foto no personīgā arhīva

Jūs horeogrāfiju sākāt studēt 1977. gadā Sanktpēterburgā. Kā tas tolaik bija – aizbraukt ar svaigu prātu uz nezināmu vietu? Vai Krievijas mācībspēki deva iespēju iepazīt atšķirīgu dejas teorētisko un praktisko bāzi, salīdzinot ar pašmāju pieredzi? 

Man tolaik bija tikai septiņpadsmit gadi. Septiņpadsmit! Es beidzu skolu un biju, tā teikt, – дурак дураком. (Pff!) Lai šobrīd apgalvotu, ka tā bija mana griba… Nē, tur nokļuvu tikai pateicoties vecākiem, kas saprata, ka man labāk būt tur un viss – uz priekšu! Paldies dievam, ka mani uzņēma, - konkurss bija paliels, astoņi cilvēki uz vienu vietu no visas Krievijas un ārzemēm. Taču man palīdzēja iepriekš apgūtais “Uguntiņā” pie Audionas Līventāles – tāda skolotāja dzimst reizi simts gados!

Akadēmijai bija labs līmenis, bet, šķiet, būtiski jau nekad nekas neatšķiras – tie paši sviedri, tā pati griba. Ja tu kaut ko ļoti vēlies, tad svīsti un dari, sēdi bibliotēkā un mācies. Neviens nekad nebija jāpierunā. Tagad izglītībā ir citāda pieeja, – ja nenoliec eksāmenu, tad vari nolikt vēlāk utt. Man liekas, ka tā ir ievērojamākā atšķirība, jo agrāk bija vienkāršāk – nenoliki eksāmenu? Viss, esi no grupas ārā. Čau, atā.

Nevaru noliegt, ka pastāvēja arī kaut kāda iekšējā cīņa. Mēs tik ļoti gribējām mācīties, dejot un horeografēt, ka nodevāmies savai aizrautībai arī pa naktīm – gatavojām visādas trakas kompozīcijas… Apkopējas mūs dzina no telpām ārā, tāpēc pulcējāmies kaut kādos koridoros, – tā, lai neviens…  Ziniet, to varētu dēvēt par atkarību, bijām slimi! (Smejas.) Starp citu mums noveicās ar skolotājiem – Padomju Sankpēterburgā atradās tik traki skolotāji, jūs iedomāties nevarat, kādus murgus kopā taisījām!

Īpaši atmiņā palicis kāds gadījums – 78. gadā, kad mācījos pirmajā kursā, uz Padomju savienību atbrauca Bežārs (Béjart Ballet), kas tajā laikā bija kaut kas unikāls, tāpēc vismaz puse no grupas uz divām nedēļām pametām skolu, lai aizrautos līdz Maskavai. Neatceros kā, bet dabūjām biļetes, – man vienkārši atkal veicās. 18 gadu vecumā redzēt Bežāru, piedzīvot, ka pastāv TĀDAS dejas, un novērot, kā skatītāji pēc izrādes skrien uz skatuves un puķu vietā met pulksteņus, gredzenus un kaut kādas citas rotaslietas, – tas bija neticami! Un, lai gan dejas bija sarežģīti un tehniski augstā līmenī izpildītas, bija skaidri nojaušams, ka publika tās labi saprot un uztver. Pēcāk, protams, dabūjām no katedras vadītāja, bet viņš labi saprata, ka bez tādiem izgājieniem nevarēja… 

Kādi bija tie sižeti, ko jūs tolaik horeogrāfijā centāties attīstīt? Par ko domāja studenti?

Nenoliedzami viena no labākajām izrādēm bija “Танк”, ko uztaisīja Saša Kukins (Саша Кукин), – viņš vēlāk Krievijā izveidoja vienu no pirmajām laikmetīgajām dejas kompānijām. Sižetisko līniju gan jau nojaušat pēc nosaukuma. Par šo darbu Saša saņēma tādu atzīmi, kas vēlāk liedza stipendiju. Mēs, studenti, sajutāmies aizskarti un sākām karot, rakstījām vēstules un, šķiet, beigu beigās izcīnījām viņam četrinieku, – tieši tik daudz, lai viņš stipendiju tomēr dabūtu. Tas arī bija brīdis, kad mēs sapratām, ka deja var dzīvē kaut ko mainīt. 

Visnotaļ ticams, ka tolaik Krievijā laikmetīgās dejas aizmetņus ar sociālu ievirzi ne pārāk atbalstīja…

Jā, tāda tipa horeogrāfija bija pilnīgs underground. Taču tajā pašā laikā, piemēram, Sanktpēterburgas konservatorijas baletmeistaru nodaļā Eifmans (Борис Яковлевич Эйфман) jau bija procesus iesācis – tas, ko viņš darīja 1977. gadā, ne tikai bija revolucionāri, tas bija arī aizsākums Krievijas laikmetīgās dejas mākslai. Tagad gan mēs to saucam par baletu, nevis par laikmetīgo deju, bet toreiz tas bija ļoti laikmetīgi – gan tēmas, kuras viņš cilāja, gan paņēmieni, kā viņš to darīja. Par kaut ko visu laiku cīnījās. (Smejas.) 

Pēc studijām, atbraucot atpakaļ uz Latviju, sajūtu līmenī manījāt atšķirību?

Lai gan laikmetīgo dejotāju nebija, izpratne par nozari bija laba. Tā programma, kuru apguvu Sanktpēterburgā, arī Latvijā un citur Padomju Savienībā bija pieejama, tikai mazliet citā līmenī. Man palaimējās mācīties pie pasniedzējiem, kas bija nākuši no Vaganovas skolas (Академия русского балета имени А. Я. Вагановой). Ja vēlētos nodarboties ar klasiku, tad tā man joprojām vēl būtu šūnās.

Kad atgriezos, man izdevās tikt pie otra lieliska skolotāja – nokļuvu “Liesmā” pie Imanta Magones, kurš jau tolaik bija ļoti laikmetīgs. Kurš pirmais uztaisīja dejas izrādi “Māsa Kerija”? Magone! Tagad jau daudzi nezina – “Māsa Kerija” uz operas skatuves, tas bija šoks, skatītāju zāle bija pilna. Tas bija diezgan eksperimentāls laiks – to nevar, to nedrīkst, bet ko tik mēs nedarījām, jo ļoti gribējās un bija interesanti. 

Tātad arī jums iekšā dega uguns? Kā pati centāties paust savu nostāju un idejas?

Godīgi sakot, neatceros. Es vairāk biju tāda klusā, pelēkā pele un teicamniece, kas vēlas, lai skolā neviens nenāk klāt un netraucē, vienkārši ļauj dejot. Kaut kāds draivs man atnāca krietni vēlāk – vien laikā, kad jau varējām mēģināt kaut ko drosmīgāku. Iespējams, savu lomu nospēlēja fakts, ka vēsturiski mans tēvs izgājis Stūra mājas posmu. Un, lai gan paveicās un viņš vienkārši tika izmests no partijas, mēs labi zinājām, ar ko tas varēja beigties. 

Interesanti – tajā pašā laikā es biju tāds cilvēks, kas ticēja, ka pilnīgi jebko var mainīt! Man pat bija moments, kad vēlējos iestāties partijā, lai to mainītu no iekšpuses. Šie iedzimtie ideāli bija tik ļoti spēcīgi, ka, pat novērojot notikumus savā ģimenē, es joprojām ticēju, ka sistēmu var mainīt. Taču šī griba cīnīties nerealizējās – biju par vāju. Varbūt tiešām varu vienīgi burbuļot, nevis ko īsti mainīt, – tikai dejot? (Smejas.)


Olga Žitluhina Irkutskā, Džeza festivāla ietvaros. Foto no personīgā arhīva

Kurā mirklī šajā notikumu virknē parādījās sava dejas kompānija? Jūs tomēr tiekat dēvēta par pašmāju laikmetīgās dejas aizsācēju. 

Visdrīzāk būtu jāsauc par turpinātāju. Taču, ja palūkojas vēsturiskā griezumā, tad izskatās, ka mēs – arī Arnis Siliņš un Ilona Ābele -, tiešām aizsākām kaut kādu kustību. Man gadījās blakus viens cilvēks, kas iedrošināja, – iesāc SAVU lietu, taisi un vadi savas nodarbības. Mazliet padomāju – jā, varbūt tiešām tā arī jādara. Kad Rīgas Horeogrāfijas skolā pasniedzu raksturdejas, palūdzu Haraldam Ritenbergam, vai drīkstu par samaksu izmantot zāli brīvajā laikā. Un tā cilvēki lēnām sāka ap mani pulcēties. Meiteņu grupā no mēģinājumu procesiem sāka veidoties izrāde “Siļķu brīvdienas”, kuru, Nilam Īlem klātesot kā muzikantam, pēc trīs mēnešiem atrādījām Kauņas festivālā. Tā arī mūs pamanīja. Strādājām pa vakariem, maksājām naudu par zāli, gatavojām izrādes un braukājām pa festivāliem – tik vienkārši ir manas dejas kompānijas aizsākumi. 

Pēcāk aizdomājos par to, ka dejas kompānijā man ir izglītība, savukārt maniem dejotājiem nav. Centos saprast, kādu izglītību vajadzētu un kā to izveidot, lai laikmetīgajiem arī būtu iespēja mācīties. Pateicoties Jānim Siliņam, kurš tolaik bija prorektors, programmu ar otru reizi pieņēma. Viss tiešām notika savā ziņā loģiskā ķēdītē. Tālāk jau tapa arī Latvijas Profesionālās mūsdienu dejas horeogrāfu asociācija.

Vai jaunieši, uzsākot laikmetīgās dejas apmācību, mēdza izrādīt pārsteigumu? Kādi bija pirmie priekšstati par šo dejas veidu? 

Viņi uzreiz pamanīja, ka daudz izmantojam grīdu, un reaģēja ātri: “Ā, viņi vāļājās pa grīdu!” Tā tiešām arī ir – mēs ļoti daudz izmantojam paņēmienus, kur iesaistīta grīda, – kā iet, kā krist, kā rullēties. Ar basām kājām vai uzautām zeķītēm. Tāpat viņiem jocīgas šķita šīs dejas attiecības ar mūziku. 

Kādā ziņā jocīgas? Vispārinot, mūzika no dejas liekas gandrīz kā neatņemama sastāvdaļa…

Hmm… Nu, nē. Mums kaut kā… Man mūzika reizēm traucē. Ar mūziku jābūt uzmanīgam – tā gandrīz visu uzmanību uzreiz paņem sev. Tāpēc bieži jāpiemeklē tāda mūzika, kurā ir arī vieta kaut kam citam. 

Tātad tieši jums mūzika mēdz likties kā traucēklis? 

Protams, traucēt var viss, tostarp arī mūzika. Viss kā vienmēr slēpjas kontekstā. Bet ar mūziku… Ehh… (Novaikstās.)

Ziniet, es pat no rītiem neieslēdzu mūziku. Es vienkārši to neklausos. Vispār nē. Kad strādājām pie izrādes “Solo piecpadsmit”, kurā četrpadsmit horeogrāfi bija man sagatavojuši solo, tad tieši dramaturģe Inta Balode un komponists Elvis Zants pūlējās salikt visus tos horeogrāfiskos gabaliņus kopā. Tobrīd gadījās līdzīga situācija, kurā Elvis pārsteigts jautāja: “Kā tad bez mūzikas? Visi taču mūziku klausās, visi!” Bet mēs ar Intu: “Nē…” (Smaida.) Labi, lai nebūtu tik kategoriski – mūziku klausos ļoti reti.

Tajā pašā laikā jums deju uzvedumos bijusi lieliska muzikālā sadarbība gan ar Kārli Lāci, gan ar “Dzelzs Vilku”…

“Dzelzs Vilks” – tie vispār ir svētie cilvēki! Es nezinu, cik gadus – vienpadsmit, divpadsmit – jau kopā strādājam. Laikam jau man svarīgs ir tieši personības aspekts. Nevar taču Kaukuli un Lāci atraut no viņu mūzikas. Tāpat man būtisks šķiet veids, kādā var sastrādāties – kā mūziķis producē, kā vēlas sadarboties ar kustību, ar pašu deju. Man ir bijusi arī tāda pieredze, ka cilvēks saraksta savu mūziku, taču tad sāk izvairīties un vienkārši nenāk uz mēģinājumiem. Pilnīgi pretējs ir Juris Kaukulis – pēc pēdējās izrādes “ĀRĀ”, viņš pienāk un saka: “Man liekas, ka mums jātaisa kopā vēl kāda izrāde!” Pat pēc desmit izrādēm viņam joprojām ar mums ir interesanti strādāt kopā. 

Vai drīkstu minēt, – tie jūsu iekšējie, garīgie resursi ir tik izteikti koncentrējušies uz deju, ka mūzikai varbūt nav atstāta vieta? 

Tai vieta atrodas brīžos, kad vajag. Bet vai es uz to noskaņojos? Tagad arī saklausāma mūzika (runā par apkārtnes skaņām), taču es droši vien to vairāk redzu. Vizualizēju. Diemžēl man tā ir, – tāpat brīdī, kad pirmoreiz ieraugu konkrētu cilvēku, uzreiz viņu redzu uz skatuves. Nevis kā judging, bet kaut kā savā ziņā nodefinēju – aha, to var, to var un to var ar viņu izdarīt. Tas notiek tik ātri (uzsit knipi), ka nespēju no šīs īpašības tik vaļā, un varbūt man pat tā patīk. Līdzīgi ir ar mūziku – māksla ir visur. Man jau kādu laiku prātā ir doma izveidot kaut ko ar nosaukumu: Let’s Catch Art! Noķersim mākslu. 

Bet kā ar dejošanu pēdējā laikā? Cik daudz laika atvēlat sevis uzturēšanai formā?

Piemēram, šodien (intervija notika 17. septembrī – R.K.Z.) mums, deju kompānijai “ĀRĀ”, būs prezentācija, kurā atklāsim nākotnes plānus. Sākām strādāt tikai 20. augustā, tāpēc pašlaik 3–4 reizes nedēļā trenējamies piecu stundu garumā. Un, lai arī naudas maz, – pateiktu jums, liktos pat smieklīgi, cik tieši maz, – es gribu iet tālāk ar šiem cilvēkiem, kas dejā tik ļoti vēlas attīstīties. Es mācos, dejoju un svīstu ar viņiem kopā, un tas man sagādā nenormālu baudu un prieku. Dažkārt no četriem treniņiem kāds iztrūkst, jo papildus vēl strādāju ar 1. kursu akadēmijā. Taču, jā, – es joprojām dejoju, joprojām gribu dejot un joprojām vēlos attīstīties dejā. 

Varbūt pat parādījies kāds jauns, interesants dejas elements vai kompozīcija, ko esat pēdējā laikā iecienījusi ar jauniešiem kopā izpildīt?

Man ar šo ir grūti, – ja man tāds būtu, es jau sen būtu sacerējusi sev solo. Joprojām nespēju tādu uztaisīt – visiem apkārtējiem maniem horeogrāfiem solo ir, bet man nav. 

Kāpēc tā? 

Es nespēju viena pati ar sevi strādāt, nevaru viena atrasties zālē. Visus mācu to darīt, bet pati nevaru. Man uzreiz paliek neinteresanti, citkārt sāku sevi sodīt – (izsmejošā tonī) aha, šito neizdari, aha, šitam esi par resnu, aha, to nevari pacelt, aha, celis atkal sāp, aha, šeit nevari pagriezties, jo vajadzēja patrenēties vairāk…

Paškritika.

O, jā… Tagad gan ar vecumu un sapratni ir mazliet labāk... Nedrīkst tik daudz sodīt Dieva bērnu. Visu mūžu mācos dzīvot.


Olga Žitluhina Ķīnā, China Dance Summer School ietvaros. Foto no personīgā arhīva

Man atmiņā nāk tie jaunie ķīniešu dejotāji, kurus ar kungfu laikmetīgās dejas izrādi Gateway atvedāt uz Rīgu, - tolaik jūs pārsteigti stāstījāt, kādos apstākļos viņi izaudzina savas dejas prasmes – mācās dejot vecos baseinos...

Murgs, jā, bet tas ir Ķīnā, kur ir divējāda situācija. Kamēr vieniem lemti fantastiski apstākļi – mācīties Pekinas Deju akadēmijā (Beijing Dance Academy), kurā ir ļoti augsts līmenis, - pārējie strādā pilnīgi pretējos… Ja jūs redzētu kaut vai tualeti, nespētu noticēt acīm…  Taču, kad redz šo dejas kompāniju uz skatuves, kad apjauš, ko viņi prot, pārņem vienkārši neiedomājama sajūta. 

Izsverot savu starptautisko pieredzi, vai radušies kādi novērojumi attiecībā uz laikmetīgo deju un tās tendencēm? 

Kaut kādas mokas. To man jautā visi – kur iesim, kur iesim? Ir jaunas tūkstošgades sākums, bet mēs joprojām nevaram nekādi iešūpoties. Konceptuālisms jau bija pagājušajā gadsimtā un turpinājis vien attīstīties, savukārt So You Think You Can Dance šovi jeb popkultūras dejas tagad jau visiem apnikušas līdz riebumam.

No otras puses, visur, kur paskaties, ir deja. Jebkurā reklāmā, jebkurā posterī ir deja vai dejas elementi. Kas notiek tagad ar mūzikas klipiem? Es atvainojos, šķiet, drīz ar to sākšu cīnīties. Šobrīd ikviens atļaujas savos videoklipos ielikt tikai dejotājus – neviens mūziķis pat neparādās, – bet nekur netiek pierakstīti šo dejotāju vārdi! Jūs saprotat, ko viņi dara? Izmanto! Visi izmanto deju, horeogrāfiju un dejotājus, bet neviens pat neiedomājas, cik tas ir smags darbs. Lūk, pamēģiniet padejot uz asfalta vai deju zālē ar skabargām, pamēģiniet svīst un padejot, kad spiež, kad ir auksti. Mūs tikai izmanto. Dejotājiem nekas no tā neatlec. 

Vai tiešām situācija nozarē būtu tik kritiska? 

Reiz bija tik smieklīgs piedāvājums, ka mēs, horeogrāfi, gandrīz no krēsliem nokritām: “Mums vienam pasākumam vajadzētu vienu, divus dejotājus, kas varētu noimprovizēt Pīnas Baušas stilā 20 minūtes.” – “Un cik maksāsiet?” – “20 latus!” Ko?! Viņi pat iedomāties nespēj, ko jautā. “Noimprovizējiet!” Mēs esam spiesti no šī vārda atteikties, jo tam jau tāda kā smaka parādās. Visi tagad improvizē... Nu, pamēģiniet kvalitatīvi paimprovizēt! Kur paliek kvalitāte? Vai kādam šajā valstī vispār interesē, kā eksistē profesionālā māksla? Vai tiešām jāuzpeld pašdarbības līmenim, kā bija Padomju laikos?

Kā tad šādos apstākļos aug jaunā horeogrāfu paaudze? Par ko viņi domā? Mani novērojumi liecina, ka konceptuālisms joprojām ir modē.

Jā, ir konceptuālisms, bet tas bieži ir saistīts ar pasūtījumu. Protams, arī modei mēs mazliet skrienam pakaļ. Lai gan reizēm šķiet, ka saņemoties varētu arī ko jaunu izdomāt. Jūtat? Atkal tas mans kritiskais skatījums. Visi zina, ka Žitluhina mūždien ir neapmierināta, vienmēr kritizē. Savulaik pat uzaicināja uz šovu “Dejo ar zvaigzni”, lai paklausītos, kā es, maliņā sēžot, kritizēju. Varbūt tiešām daru to par daudz? Bet man sāp, kas notiek Latvijā. Es gribu dzert Latvijas pienu, gribu, lai mūsu valdība cīnās par Latviju, nevis par kaut ko svešu. Uz deju attiecas tas pats - es gribu, lai cilvēki, kas pārdod deju un teātri, vēlētos mazliet vairāk atbalstīt savējos. Kas tas mums ir – kāpēc latvieši parasti neatzīst latviešus? Varbūt mums jāsāk ar sevis pieņemšanu, nevis skatīties pa labi, pa kreisi, uz augšu, uz leju?

Līdzīgi kā dejā – pieņemot savu ķermeni, spējam vairāk izdarīt. Kad pieņemam sevi, nesāp ne apkārtējie notikumi, ne vēl kaut kas cits. 

Jā, tā ir ļoti laba doma. Turklāt dejotājiem ir vēlme runāt par šo sāpīgo tēmu – gribas sistēmu, kas atbalstītu deju. Taču padomājot – varbūt tieši bezsistēma ir labāka sistēma? Nabaga kultūrkapitāls nevar viens neko panākt. Es, protams, cīnīšos par dejas kompāniju, lai tie jaunieši, kas pabeiguši akadēmiju, var padejot. Citādi viņiem lemti vidēji pieci gadi šajā sfērā un viss. Taču paskaitiet, cik daudz mums ir profesionālu kamerorķestru, cik daudz mums ir atbalstītu koru? To vidū nevienas dejas kompānijas… Vai tad tā nav māksla?

Dažas mazās dejas kompānijas savā nodabā šo to rosās.

Tas nav algas darbs, tie ir vien projekti, tāpēc rodas jautājums: vai tiešām visu dzīvi jādzīvo projektos? Šī sajūta fragmentarizē, liek dzīvot pārliecībā, ka man nav savas zemes – nav mājas, te viss ir viens vienīgs projekts. Tas aizved tik tālu, ka vienā brīdī piefiksē – sākas noslēgšanās pašam savā ķermenī. Nu, nezinu… Par šo laikam necīnīšos – es neprotu tā pa īstam. Protu tikai pļāpāt un kritizēt – citus un sevi arī. (Smejas.) 


Olga Žitluhina Ķīnā, China Dance Summer School ietvarosFoto no personīgā arhīva

Vai, gatavojot izrādes finansiāli ierobežotos apstākļos, mēdzat pārdzīvot, ka jāatsakās no scenogrāfiskiem risinājumiem? Varbūt jūs esat horeogrāfe, kas labprātāk priekšplānā liek tikai deju?

Tas ir ļoti atkarīgs no idejas. Piemēram, nākošo izrādi vēlos gatavot ar scenogrāfiju, bet tas tiešām ir līdzekļu jautājums. Labprāt biežāk sadarbotos ar māksliniekiem, savulaik paveicās, ka izrādei “ĀRĀ” scenogrāfiju taisīja tieši Gints Gabrāns – viņš pat dabūja balvu Spēlmaņu naktī.

Tāpat atmiņā nāk patīkams gadījums, kad manai iecerei piešķīra ļoti labu budžetu un, piesaistot fantastisko producenti Leonardu Ķesteri un komponistu – scenogrāfu Aivaru Ozoliņu, varēju izveidot operā izrādi “Alise Brīnumzemē”. Bet tas bija tik sen, ka prātā palikusi vien sajūta, cik tas bija lieliski. Tagad piesaistīt tādu budžetu? Tas nav reāli. Jums vajadzētu redzēt, kas tolaik mums tur bija sagādāts, – izmantojām kustīgus videoekrānus, kuru lodziņā kaķis parādījās, bija piepūšamas sēnes un piepūšamas durvis, Alise ne tikai lidoja trīs metru augstumā virs skatuves, vēlāk pašā kulminācijā no orķestra bedres cēlās ārā milzīgs viņas prototips. Pārsteigumu tiešām bija daudz.

Bez šādas scenogrāfijas dejas izrādei vispār var piešķirt vērienīgumu?

Tikai iesaistot daudz cilvēku. Piemēram, ja man būtu simts dejotāji, tad vērienīgums būtu, – kā to mēdz panākt arī Agris Daņiļevičs. Starp citu, reiz iesniedzu “Staro Rīga” festivālam vienu līdzīgu projektu, bet viņi neakceptēja. Nu, neko, nāksies sniegt to vēlreiz. (Smaida.) Gribētu ieceri izpildīt ar simts dejotājiem, bet nekādi nevēlos, lai viņi strādā un saņem vien 50 eiro. Tolaik pat projektā bija norādīti 50 lati, bet arī tas viņiem šķita par dārgu. Tas tomēr ir kaut kā nepareizi.

Savulaik kādā intervijā jūs izteicāties, ka reizēm dejas izrāde vairs pat nav izrāde, bet dzīvā instalācija. Vai dejai var kādā mirklī nospraust robežas, vai tas tomēr ir bezgalīgi stiepjams jēdziens?

Aizskārāt zināmu tēmu – tas ir viens no veidiem, kā mēs dejā pašlaik attīstāmies. Pirms kāda laika piedalījos izstādē “No Johansona līdz Johansonam”, kas savdabīgā veidā man lika nodzīvot Nacionālajā bibliotēkā piecdesmit stundas. Tā bija fantastiska bauda. Iedomājieties, man bija samaksāts un es katru dienu uz bibliotēku gāju kā uz darbu, tad pārģērbos un vienatnē piecas stundas dejoju. Ar mani jau sāka sveicināties bibliotēkas darbinieki, taču es biju šī pieminētā dzīvā instalācija. Pēc tam izstāde aizbrauca uz Briseli, bet nu jau bez manis. (Smejas.) 

Tik daudzas stundas vienatnē dejojot, varbūt tiek sasniegts tāds kā hipnotisks stāvoklis? Varbūt pat izdodas meditācija?

Protams, deja ir sava veida transs – tas jau atsaucas seno laiku rituālos. Deja ārstē, deja arī nogalina. 

Man pat kādreiz ir ieteikts, ka nevajag ierastā veidā meditēt, bet tieši dinamiskā procesā. Droši vien to arī praktizēju. Lai gan, atzīšos, pēdējā laikā sāku pamazām pievērsties arī sēdošajām, stāvošajām un guļošajām meditācijām. 

Kas notiek tajā meditatīvajā mirklī? Pieļauju domu, ka jums ir daudz dziļāka pieredze šajā jautājumā, nekā lielai daļai pārējiem dejotājiem.

Nav ne jausmas, – ja nu man īsta pieredze nemaz nav bijusi? Ziniet, man ir teorija – sasniedzot kaut ko, kam esi radīts, tu aiziesi. (Smejas.) Darbs izdarīts, next!

Taču reizēm iekšā pavīd kaut kāda vibrācija, kuru atpazīsti. Man liekas, ka visi zina to laimes sajūtu, kas notverama mistiskā sekundes simtdaļā kādā no sev zīmīgajiem brīžiem. Un pēc tam sākas nebeidzamais aplis, kurā katrs nodarbojas ar jebko sev tuvu – trenējas, mācās, meditē vai rada, – lai tikai atkal to sajūtu atgūtu. Taču, kā jau zināms, nekad nav lemts šādā stāvoklī atrasties stundām… 

Vai dejotājam lemts prātu un ķermeni sinhronizēt ciešākā sasaitē? 

Mēs jau no pirmā kursa runājam par psihosomatiku un cenšamies ar to strādāt – sāc ar sevi, filtrē sevi, viss ir ķermenī un tas nav atdalāms no prāta. Ar ķermeni ir jāstrādā un tas ir jādara pareizi. Ļoti labi, ka mani savulaik nepaņēma baletā, tādējādi man joprojām dota iespēja dejot. Baletā fizisko stāvokli var sabeigt ļoti ātri, taču mēs laikmetīgajā dejā cenšamies dejot organiskāk, loģiskāk, pielāgojoties tieši konkrēta cilvēka ķermenim. Piedāvājot principus un variantus, ķermenis pats atrod veidu, kā paveikt uzdevumu. Tās ir lielas studijas. 


Foto no personīgā arhīva

Ļaujot jūsu dejotājas ķermenim izvēlēties, – jūs nosliektos par labu stundās noslīpētai horeogrāfijai, kas strādā acīm ciet, vai tomēr impulsīvai laikmetīgai dejai, savā ziņā performancei?

Man patīk abi veidi. Dejas kompāniju “ĀRĀ” mēs arī iesākām ar uzstādījumu, ka vajadzīgas tās piecas treniņu stundas, jo jānoslīpē deja tik gludi, līdz tā plūst ilgstošā unisonā. Tam ir vērtība. Lai nevajag ne skaitīt līdzi, ne klausīties mūziku, bet lai ar vienu elpu visi spēj kustēties vienā virzienā, lai šī spēja nav uzspiesta no kāda nebūt ārējā ritma, tieši otrādi – sinhronizējies ir iekšējais kopīgais ritms, kas ļauj un palīdz doties uz priekšu. Savukārt performance strādā, ja ķermenis ir sagatavots, – tad tas ļaujas. Kas gan noteikti nenozīmē, ka šis process prasītu mazāk laika, tas jau ir kaut kas cits. 

Ko šobrīd laikmetīgā deja prasa no dejotāja fiziskā nozīmē, ja salīdzinātu ar dažām dekādēm atpakaļ?

Tas ļoti atkarīgs no horeogrāfa, no idejas, no apstākļiem. Ja gribi fiziski, tad dari fiziski, taču nodejot pilnā sparā kaut vienu stundu ir ļoti grūti. Piemēram, vienkārši skriet ir vieglāk – tajā darbībā vismaz iespējams iemeditēt, jo tur ir tikai viena kustība. Bet dejā... Neskaitāmi līmeņi, nemitīgi mainās iekšējais ritms. Fiziskā deja paņem ļoti daudz. 

Un tikmēr Jana Fabra necilvēcīgās, 24 stundu garās performances-izrādes pasaulē piedzīvo kulta statusu. 

Kāpēc es tajā bibliotēkā piecas stundas dejoju? Jo visiem taču tagad interesē tās durational izrādes – spēju pārbaudes. Arī teātros tagad liek daudz dejot un kustēties. Kāpēc mani tas interesē? Jo es vienalga ticu, ka kustība bija pirmā. Gribi vai negribi, kustība bija pirmā, nevis vārds.

www.aracompany.lv
www.FB.com/ara