Anna Heinrihsone. Foto no personīgā arhīva

“Joks ir tāds, ka viņi visi ir miruši!” 0

Saruna ar Annu Heinrihsoni par viņas personālizstādi “Augusts” galerijā “Māksla XO” 

Vilnis Vējš
11/09/2015

Profesora Andra Freiberga mīļotā skolniece, Oļģerta Krodera īpaši cildināta, Večellas Varslavānes publiski atzīta par savu radošo mantinieci – Anna Heinrihsone teātra pasaulē pēdējos divdesmit gadus ir pazīstama kā viena no vadošajām kostīmu māksliniecēm. Scenogrāfes talantu, kuru viņai bijis mazāk iespēju izpaust uz skatuves, komplektā ar īpašu vērienu viņa apliecina korporatīvajos pasākumos, piemēram, Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas afterpārtijā, pārvēršot naktsklubā visu Latviešu biedrības ēku. Tomēr atkal un atkal Anna atgriežas pie glezniecības. Tas, starp citu, viņai kā ievērojamo gleznotāju Helēnas un Ivara Heinrihsonu atvasei ir reizē dabiski, bet sagādājis arī ne vienu vien skeptisku skatu. Kaut gan nu jau vairs ne – Annas Heinrihsones darbi ir Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Mūkusalas Mākslas salona, Ulda Pīlēna biroja un citās kolekcijās. Ilgstoša sadarbība viņu saista ar galeriju “Māksla XO”, kurā apskatāma viņas jaunākā personālizstāde “Augusts”. 


Anna Heinrihsone. “1956.” 2015. Foto: Renārs Derrings 

“Augusts” nav tava pirmā personālizstāde šogad. “Vīna studijā” bija pārskats par paveikto kostīmu mākslā – sākot no diplomdarba līdz jaunākajām izrādēm Nacionālajā un Valmieras teātrī. Kā tu atrodi laiku un motivāciju starp visu citu darboties arī glezniecībā?

Atrast laiku būtu tas mazākais. Motivācija? Droši vien ir tā, ka nejūtos līdz galam piederīga teātrim. Visu laiku gribu nostiprināt pozīcijas gan vienā, gan otrā jomā. Kādēļ es nejūtos līdz galam teātrī? Par iemesliem pat nav vērts interesēties. Man liekas, ka es piederu glezniecībai, bet tā kā neesmu iekšā visos procesos, laikam man ir nepieciešamība visu laiku stutēt kāju vārtiņos, kamēr tie ir vaļā. Varbūt arī pavērsies līdz galam… ne jau tā, ka es vēlētos ielīst starptautiskos procesos, bet vienkārši pašai sev... Jo es jūtu, ka tas ir mans lauks, loģiski, ka visu laiku gribu tajā ieiet. 

Vai tev šķiet, ka tur jau neesi? Izstādes rīko regulāri!

Droši vien par maz interesējos, kas notiek apkārt. Esmu it kā savā pasaulē. Laika pietrūkst, lai skatītos apkārt. Tad ir nepieciešams uztaisīt izstādi, lai apskatītos, kur esmu šobrīd – citādi jau tu nevari saprast, kādā lokācijā atrodies! Nevari saskatīt savu vietu vispārējā laukā. Tā kā esmu aizrāvusies ar lauksaimniecību, minēšu piemēru: es vispirms sadzenu mietiņus laukā, lai redzētu, kur kas notiks, kādi ir orientieri. Līdzīgi ir nolikt savu punktiņu vispārējā ainavā, lai saprastu, kā tas viss izskatās. Bet tieši kāpēc man tas nepieciešams – to nevar izskaidrot. 


Anna Heinrihsone. “1937.” 2015. Foto: Renārs Derrings

Vai tam nav sakars ar pašnoteikšanās tiesībām? Glezniecībā tu pati visu vari izvēlēties, turpretī teātrī daudz ko nosaka direktors, režisors, aktieri.

Viena lieta, kā tu izdomā savu konceptu, bet otra, kad sāc gleznot! Visu laiku atduries pret dažādām paņēmienu lietām. Izvairoties no kaut kādām klišejām vai izvairoties uztaisīt kaut ko pārāk… Visu laiku jāatgādina sev koncepts, lai neaizbruktu citā grāvī tāpēc vien, ka piemēram, patīk kāds paņēmiens. Man tā bija ar lazējumiem. Vai visu “izgrabināt”… Pirms es sāku gleznot, uzstādu mērķus, ko es gribu izdarīt šajā reizē. Es tos visu laiku čekoju. No šīs prāta asināšanas jūtu tādu pašu baudu kā no trenažieru zāles.


Anna Heinrihsone. “Augusts.” 2015. Foto: Renārs Derrings

Visu pēdējo izstāžu pamats ir pavisam konkrētas ģimenes fotogrāfijas, kuras tu  gleznieciski interpretē.

Jā, tam acīmredzot jāpieliek  punkts ar šo izstādi. Vēl vairāk uzjundīt… Sākumā, kad gleznoju vecos cilvēkus (izstāde “Vecums”, galerija “Māksla XO”, 2010), šādas saistības nebija. Es pat noliedzu, ka gleznām ir kāds sakars ar maniem radiniekiem. Teicu, ka ir vispārēja vecu cilvēku mīlestība un tā… Bet jauno izstādi acīmredzot ir uzjundījusi izrāde “Balle būs” Valmieras teātrī, kas bija atskats uz simt gadiem Latvijas vēsturē (Laura Gundara luga, režisors Reinis Suhanovs – red.). Es sapratu, ka nevaru balstīties uz kaut kādām abstraktām bildēm, modes grāmatām un tamlīdzīgi. Jo katra desmitgade ir par konkrētu likteni. Tad izdomāju, ka ņemšu tēva ģimeni, kuras arhīvā ir saglabājušās fotogrāfijas no 1905. gada līdz pat mūsdienām. Šajās vienas ģimenes bildēs ir balstīti izrādes kostīmi. Es izveidoju mapes, kurās bija jaunība, bērni, karš un tā tālāk. uzņemtas… Fotogrāfs lielākajai daļai, kas uzņemtas 30., 40. gados, 50. gados, ir viens un tas pats. Viņš bija profesionāls fotogrāfs, manu vecvecāku draugs, un tie kadri vienkārši ir tik jūtīgi, ka viss sakārtojas – tu jūti, kas tajā brīdī notiek! Kompozīcija, gandrīz smarža... Es it kā izdzīvoju viņu dzīvi un biju ļoti pārsteigta par tās intensitāti. Tagad, noslēdzot šo tēmu ar izstādi, es izdzīvoju šo dzīvi jau koncentrētākā veidā.

Ideja ir tāda,  ka pie vienas sienas ir portreti – nav pat būtiski, ka tā ir mana vecāmamma, vienkārši sievietes portreti, kas skatās uz tiem mirkļiem dzīvē, kad tūlīt būs kaut kāda baigā jautrība, baudīšana. Bet joks ir tāds, ka viņa ir mirusi, un tie, kas taisās baudīt dzīvi, arī ir miruši. Kā vecās lapas mežā, kas dod vietu kaut kam jaunam augt. Varbūt šī doma nav pabeigta. Kā vēja pūsma, kura ir un vairs nav. Tur pat nav īpaši ko skumt, jo viņi dzīvoja tik pilnasinīgi, ka es sāku sev uzdot jautājumu – vai tu arī ar tādu baudu dzīvo? Iznāk kā psihoterapija... Man gan nepatīk, kad saka, ka kāds gleznojot ir kaut ko sapratis vai nodarbojas ar psihoterapiju, – man šķiet, ka tāda glezniecība noder amatieriem, kas paši sev glezno, mājsaimniecēm. Bet es ceru, ka šī sajūta par pilnasinīgo, skaisto dzīvošanu ir manās gleznās.


Anna Heinrihsone. “Pēcpusdiena.” 2015. Foto: Renārs Derrings

Šī konkrētā ģimene ir bijusi ļoti artistiska no neatminamiem laikiem…

Jā. Ir viena fotogrāfija, ko mēs ar papu atradām – mums abiem bija kultūršoks. Kad omamma (tēva māte) nomira, dzīvoklī bija divi koferi ar fotogrāfijām. Tēvs ilgu laiku, kā jau intraverts cilvēks, nevēra vaļā. Tad koferus aizveda uz laukiem, un mēs abi sākām skatīties. Uznāca baigais vilnis – kāda intensitāte ir bildēs! Piemēram, mans opaps bija Latvijas armijā, un viena fotogrāfija ir šāda: fonā jauks mežiņš, omamma ir uzvilkusi armijas formastērpu un salutē, bet otrā bildē viņa ir tikai apakšbiksēs… Protams, mēs jau zinām, kas bija pirms tam, un kas bija pēc tam! Kad tu savu ģimeni tā redzi, vesela diena aiziet. Es ļoti lepojos, ka viņi bija tādi… teiksim, radoši. 

Tava ģimene ir radoša no abām pusēm, bet to mēs šoreiz izlaidīsim, jo par šo tēmu jau diezgan daudz rakstīts.

Jā, vienā  bildē, visgarākajā, ir redzams “vagoniņš” – tas ir jāliek pēdiņās. “Vagoniņš” mūsu ģimenei ir svēta lieta. Tas ir tad, gad visi saķeras viens aiz otra un skrien. Šeit tas redzams tādā rudens mežā.

Teici, ka negribi aizķerties aiz kāda paņēmiena. Ko tas nozīmē?

Es negribu, lai tā ir fotogrāfiju pārgleznošana, viens. Ka tas ir vienkārši motīvs – otrs. Lai saglabātu vieglumu, es jau ziemā sāku eksperimentēt ar lazējumiem, uzslāņojumiem kārtu pa kārtai. Es izjutu gandarījumu un tā, bet tad es sapratu, ka pārstrādāju, un visu atkal nomazgāju nost. Lai dabūtu vieglumu, ir jāpacīnās. Lai tā nav vienkārši fotogrāfija! Savukārt kompozīcijai  pamatā ir sajūta, ka tā ir kā atmiņas uzplaiksnījums, izstieptas ainavas. Ir bilde, kur notiek notikums un apkārt izstiepta ainava kā laiks. Piemēram, mežā notikums ir desmit centimetru garš, bet viss darbs kopā aizņem metru – tāds kompozīcijas paņēmiens. Portretiem savukārt ir grūti taisīt nevis līdzību vai grimasi, tādu vai šitādu degunu, bet tieši izteiksmi. Interesanti, ka portrets veidojas pats, un ir jāsaprot, kurā brīdī apstāties. Portretus gan es vairākas reizes mazgāju nost un mēģināju no jauna, lai dabūtu to vieglo izteiksmi, ka cilvēks ir nevis portretēts, bet tas ir viņš, pareizāk, viņa. Skatiens nav izzīmēta acu zīlīte, bet seja.


Anna Heinrihsone. “Vilma.” 2015. Foto: Renārs Derrings

Sieviete ir attēlota vairākos tērpos, bet gandrīz nemainīgu seju. Uzreiz nemaz nevar saprast, vai viņa vienkārši labi zināja, kā pozēt fotogrāfam, vai tu vienu un to pašu seju esi iemontējusi gleznošanas procesā.

Protams, viņa zināja, kā pozēt, bet pamatā ir nejauša bilde, nav pat būtiski, kā es to atradu. Sākumā es domāju, ka portrets ir kā portrets, kas skatās uz notikumu, bet tad sapratu, kas svarīgi ir, ka viens cilvēks atskatās uz savu dzīvi vai to, kas tur notiek. Tuvāk, tālāk – tā kā samirkšķinot acis – viens mirklis, un cilvēks ir pagājis tālāk. Samirkšķini vēlreiz – un viņš pienācis tuvāk. Es vēlējos tādu iespaidu radīt.

Tavas izstādes parasti nav būvētas vienkārši kā gleznu virkne. Tev ir bijušas ar objektiem, pat zaru kaudzi (“Mežā. Eduards Roess.” Galerija “Māksla XO”, 2012 – red.). Vai šajos inscenējuma elementos izpaužas tavas scenogrāfes intereses?

To dēļ ir ļoti grūti manus darbus parādīt savādāk, nekā tie ir izlikti sākotnējā izstādē. Es nezinu, vai tie der citām izstādēm. Piemēram, ir ļoti grūti izveidot lielāku izstādi no vairāku personālizstāžu darbiem, jo tad gandrīz jātaisa atsevišķas istabas. Katra izstāde bijusi kā noslēgts notikums, stāstiņš. 

Ko vienā no gleznām nozīmē zaķis, suns un zābaks?

Tā to arī varētu  nosaukt… Tas ir laimīgs bērns. Šī glezna nav taisīta kopējā kontekstā, es to izvilku no senākām, lai paskatītos, un šobrīd tā ir kā cits skatu punkts. Tā ir pie trešās sienas. Respektīvi, ir portreti, kas skatās uz notikumiem, un ir šis bērns, kas skatās uz portretiem. Trešais nezināmais – bērns maskā, kas, iespējams, vēl ir dzīvs. Atšķirībā no pārējiem.

Parastais jautājums – starp kādiem citiem darbiem notiek šī personālizstāde? Es zinu, ka esi ļoti aizņemta.

Izstāde sasaucas ar visu pārējo, ko es tagad daru. Strādāju pie Bulgakova romāna “Meistars un Margarita” iestudējuma Valmiera teātrī (režisore Indra Roga – red.), un laiks apmēram sakrīt – trīsdesmitie gadi. Es, saskatījusies fotogrāfijas, jau it kā zinu, kā tur viss bija. Man nav jāmeklē papildu materiāli, kā izskatījās bikses vai apakšbikses. Diezgan pieblīvēts gads, bet jā, šobrīd konkrēti domāju par Meistaru un Margaritu. Vēl ir Rakstniecības muzeja jaunās ekspozīcijas projekts, un tur ir diezgan līdzīgi principi. Paša muzeja ideja bija ekspozīcijas nosaukums “Dziesma”, tā sastāv no laika un noskaņas fragmentiem, no kā it kā sastāv cilvēka dzīve. Bērnība, skola, mīlestība, karš, protests… Šis viss palīdz. 


Anna Heinrihsone. “Vilma un sēne.” 2015. Foto: Renārs Derrings

Tu teici, ka pēc ģimenes fotogrāfijām gleznoto izstāžu sēriju vajag slēgt…

To teica Ilze Žeivate, un es viņai piekrītu!

Kāda būs nākamā?

Ir jau iesākta! Kā brīnišķīgajā filmā “Lielais skaistums” teica vecā mūķene, kad galvenais varonis prasīja, kādēļ viņa ēd tikai saknes… Lai gan iemesls bija acīmredzams, jo viņai nebija zobu, – vienīgais, ko viņa filmā pasaka, ir, ka saknes ir jāēd, jo tās ir pats galvenais. Es pievērsīšos saknēm!