Karolīna Kristova-Bakargijeva. Foto: Marco Ventimiglia

Materiāla transformācija 0

Saruna ar Karolīnu Kristovu-Bakargijevu par Stambulas 14. biennāli

SALTWATER – A Theory of Thought Forms
(“SĀLSŪDENS – domformu teorija”)
5. septembris – 1. novembris, 2015

Sarunājas Irēna Gludovača*
07/08/2015

Karolīna Kristova-Bakargijeva (Carolyn Christov-Bakargiev) dzimusi ASV itāļu-bulgāru ģimenē, uzaugusi – Vašingtonā un Itālijā. Viņas tēvs bija ārsts, māte arheoloģe. Studējusi literatūru, filoloģiju, kā arī valodas un mākslas vēsturi Pizā. No 1999. līdz 2001. gadam Kristova-Bakargijeva strādājusi kā vecākā kuratore MoMA filiālē – PS1 Laikmetīgās mākslas centrā Ņujorkā; no 2002. līdz 2008. gadam bijusi galvenā kuratore Kastello di Rivoli laikmetīgās mākslas muzejā (Castello di Rivoli Museo d'Arte Contemporanea) Turīnā, kur 2009. gadā kļuva par direktora vietas izpildītāju. 2008. gadā viņa tika iecelta par 16. Sidnejas biennāles Revolutions – Forms That Turn māksliniecisko direktori. Karolīna Kristova-Bakargijeva ir otrā sieviete, pirmā amerikāniete-itāliete, kas vadījusi dOCUMENTA izstādi. 2012. gada Kaseles dOCUMENTA (13) paralēli notika arī Kabulā (Afganistāna), Aleksandrijā un Kairā (Ēģipte), kā arī Banfā (Kanāda). Nesen Kristova-Bakargijeva tika iecelta par Kastello di Rivoli laikmetīgās mākslas muzeja direktori, bet no 2016.gada 1. janvāra viņa būs GAM Modernās un laikmetīgās mākslas galerijas (Galleria Civica d’Arte Moderna e Contemporanea) Turīnā direktore.

2015. gada Stambulas biennāli Kristova-Bakargijeva veido kopā ar 15 kolēģiem un draugiem, ar dažiem no tiem ir strādāts kopā jau iepriekš. Karolīna Kristova-Bakargijeva arīdzan ir izveidojusi Starptautisko draugu un mecenātu padomi (International Council of Friends and Patrons), kuras goda priekšsēdētājs ir turku rakstnieks un Nobela prēmijas ieguvējs Orhans Pamuks (Orhan Pamuk), kura Nevainības muzejs (Museum of Innocence) kļuvis par biennāles norises vietu.

Kristova-Bakargijeva ir precējusies ar Itāļu mākslinieku Čezāri Pjetrojusti (Cesare Pietroiusti), viņiem ir divas meitas.


14. Stambulas biennāles logo

Kā jūs kļuvāt par kuratori?

Es, personīgi nelietoju vārdu kuratore. Lietoju, kad biju jaunāka, bet tagad tas ir kļuvis tāds kā priviliģēts vārds mākslas pasaulē, un tāda kā ietekmes pazīme. Tas arī kļuvis par sinonīmu personai, kura vienkārši atlasa un izvieto objektus pēc savas gaumes un vēlmēm. Man daudz labāk patīk termins “izstādes veidotāja”. Stambulā es lietoju vārdu “sagatavotāja” (draftsperson) – kāds kurš veido projektu, uzmetumu, to draft nozīmē arī zīmēt.

Mana māte bija arheoloģe un viņai bija īpašs veids, kā salikt lietas kopā, kā tās organizēt, kā izdekorēt māju ar lietām, kas atrastas. Vjetnamas kara laikā viņa izmitināja demonstrantus, kas brauca uz Vašingtonu, un kā bērns, mostoties no rīta, es nekad nezināju, kas guļ mūsu mājā. Domāju, ka  dOCUMENTA (13) un visas citas izstādes, kuras esmu organizējusi ir mēģinājums atkal radīt to atmosfēru: no vienas puses dzīvīgumu, ko rada daudzo cilvēku atrašanās mājās, no otras – mātes kolekcionēto, dažkārt vērtīgo, dažkārt vienkārši uz ielas atrasto lietu klātbūtni. Attiecību nozīmīgums starp materiālo kultūru, pagātnes vēsturi un tagadnes politiku.


Biennāles norises vieta Rumelifeneri bāka

Stambulas biennāles nosaukums ir ļoti labi izvēlēts. Gribētos uzzināt mazliet vairāk par “Sālsūdeni”

Sālsūdens galu galā ir tieši tas, kur mēs atrodamies – Bosforā, kur visapkārt ir sālsūdens. Tai pat laikā tieši šis Bosfora sālsūdens veidojas no straumēm, kas virzās pretējos virzienos. Viena straume nav pārāk dziļa un plūst no Melnās jūras uz Marmora jūru. Ja esat mazliet zemāk – gluži kā senie zvejnieki, kas zināja kā noenkuroties, – pretējā straume plūst no Marmora jūras uz Melno. Tā iemesls ir jūras ūdens sāļuma pakāpes atšķirības – Melnajā jūrā ūdens ir mazāk sāļš, nekā Vidusjūrā. Senos laikos Melnā jūra bija ezers un Bosfors izveidojās ap 2500 gadus pirms mūsu ēras. Vārds “Bosfors” ir cēlies no vārda βοòς πόρος (govju ceļš). Tas ir ceļš, kur apgriezties, turpināt kustēties, vai arī padoties. Es gribēju norādīt uz visām šīm straumēm mūsdienu Turcijas iekšienē. 

Ir vēl viena lieta – pirms visi kodi tiek atklāti – te es atsaucos uz visiem šiem slāņiem – lielāks vai mazāks sāls daudzums rada ūdens viļņošanos visā pasaulē. Ne zemes griešanās vai vējš. Viļņi un straumes ir saistītas ar sāls daudzumu. Ir cilvēku, ideju, karu, ieroču un mīlestības straumes – visdažādākās –, bet tās ne vienmēr ir redzamas. Arheoloģija un psihoanalīze – tās abas ir manas izpētes instrumenti. 


Biennāles norises vieta Küçük Mustafa Paşa Hammam

 

Bez vēsturiskajiem un ģeogrāfiskajiem aspektiem, kāda ir saistība ar laikmetīgo mākslu un dzīvi?

Ar nosaukumu “Sālsūdens” es atsaucos arī uz digitālajām tehnoloģijām. Digitālajai pasaulei sāls ir visbīstamākais elements. Ja jūs ieliekat ūdenī mobilo telefonu – ne sālsūdenī – un pēc tam vairākas dienas to žāvējiet, ieliktu bļodā ar rīsiem, tas no jauna var darboties. Ja jūs mobilo telefonu iemērcat sālsūdenī, tas būs pagalam, jo sāls “saēd” varu un digitālo ierīču mikroshēmas. Tehnoloģijām sāls un ūdens ķīmiskais savienojums ir bīstams. Sāls negatīvie joni pievelk nestabilo molekulu daļas un sagrauj. Es nāku no Arte Povera kustības un vienmēr domāju par ķīmiskajām pārvērtībām un vides ietekmi uz materiāliem. Ja iedomājamies tēlniekus divsimt gadus atpakaļ – arī viņi rēķinājās ar materiālu īpašībām. Viņi zināja, kā materiāls reaģē, kā tas “vēlas” būt izkalts, kuri instrumenti ir nepieciešami, un viņi atrada vislabāko veidu, kā materiālu parādīt. Mūsdienās, kad mūsu prāts un ķermenis darbojas nošķirti, materiāls tiek paņemts un no tā vienkārši tiek izveidots kaut kas, reizēm pat izmantojot spēku, – tas ir kas gluži pretējs. Manuprāt, būt māksliniekam ir saprast šīs lietas. Tas ir kā sērfot sālsūdenī – jums ir jāseko vējam, jums jāspēj gaidīt stundām ilgi, kamēr parādās viļņi, jums jāzina, ka iespējams būs kādi septiņi viļņi, pirms varēsiet noķert īsto.

Tam ir sakars ar mākslu, bet plašākā nozīmē tam ir sakars ar tehnoloģiju politiku, ko lietojam, un tās trauslumu. Šī spēka pasaule patiesībā ir ļoti trausla. Par to arī runāja alķīmija un filozofija. Šāda veida domāšana ir arī “Sālsūdens” ekspozīcijas pamatā.


Biennāles norises vieta Trocka māja

Kā jūs biennālē ieintegrējāt okeanogrāfu un neirozinātnes pētījumus?

Vairumam mākslinieku, ko pazīstu, ir garlaicīgi piedalīties izstādēs tikai kopā ar citiem māksliniekiem. Viņiem patiešām patīk tikties ar tādiem fiziķiem kā Antons Cailingers (Anton Zeilinger), vai okeanogrāfiem kā Emins Osoijs (Emin Özsoy), jo viņus zinātne iedvesmo un viņi vēlas dalīties ar zināšanām. Es to daru mākslinieku, nevis zinātnes dēļ. Pasaules varas nošķir humanitārās jomas no dabaszinātnēm, bet mākslinieki tās nenodala.

* Vīnē dzīvojošā MA Irēne M. Gludovača (Irene M. Gludowacz) ir starptautiska līmeņa autore, kuratore un fondu, muzeju un korporāciju komunikācijas eksperte. Viņa ir arī līdzautore grāmatām A Passion for Art: Art Collectors and Their Houses (2005) un Global Art (2009)

bienal.iksv.org