(Fragments.) Vladimirs Tarasovs. Foto: Arūnas Baltėnas

“Ja tagad kāds mēģinātu spēlēt kā Džimijs Hendrikss – tas neietu krastā!” 0

Intervija ar džeza mūziķi un mākslinieku Vladimiru Tarasovu

Agnese Čivle
04/08/2015

Arhangeļskā dzimušais, Viļņā dzīvojošais lietuviešu džeza skolas patrons Vladimirs Tarasovs ir savulaik pazīstamā džeza trio “GTC” mūziķis. Starptautiskas auditorijas mīlētajam komponistam, bundziniekam un perkusionistam piemīt ne tikai rafinēta toņkārtu dzirde, bet arī spēja vizualitātē saklausīt mūziku, bet mūzikā saskatīt vizuālus elementus. Šī sensitīvā uztvere ļāvusi mūziķim ienākt arī vizuālās mākslas teritorijā – prezentēt savus darbus uz pasaules biennāļu skatuves un 2009. gadā saņemt Krievijas Triumph apbalvojumu par augstākajiem sasniegumiem mākslā.

Ar Tarasova kungu iepazināmies Viļņas mākslas meses laikā. Tikāmies turpat Litexpo izstāžu centra 4. halles pustumsā – pieklusinātos kuluāros, kas iekārtoti aiz viņa veidotās multimediju instalācijas The Sixties (2009). Šo darbu Vladimirs Tarasovs veidojis kā metaforu 1960. gadiem – laiku, kad daudzi mūziķi savas radošās enerģijas stimulēšanai mēdza izmantot zināmu dopingu. Un, šķiet, kaut ko narkotiski dullinošu Tarasovs caur šo skaņas un miljonu pikseļu kompozīciju spējis pārnest arī šodienā. Visas meses laikā šī telpa ne uz mirkli nepalika tukša – atlaidušies uz smaržojoša sapresētā siena klājiena, meses apmeklētāji zvilnēja dienu no dienas, vērojot, kā uz divām sienas augstuma un platuma lielformāta videoprojekcijām vējā lēni viļņojas bezgalīgs magoņu lauks, un video montāžā starp ziedu galvām ik brīdi iznirst tā laika kulta mūziķi savās performancēs – Mailzs Deiviss, Džons Koltreins, Ravi Šankars, Džimijs Hendrikss, Skots Makenzijs... Ik laikus atskan leģendārā hipiju himna San Francisco (Be Sure To Wear Some Flowers In Your Hair)... Negribas domāt, ka cilvēkus pie darba piekala vienīgā leģitīmā iespēja šajā vizuālajā maratonā bezrūpīgi piesēst un atpūsties. 


The Sixties, 2009. Foto: Rita K. Zumberga

Pirms tikšanās ar Tarasova kungu meses arhitekts Roks Kilčiausks (Rokas Kilčiauskas) dalījās ar iepriekšējā – meses atklāšanas – dienā piedzīvoto: „Viņš ir ģēnijs, viņš ir meistars. Atklāšanas pasākumā viņš sniedza 20 minūšu garu bungu spēles solo. Tas bija jāredz, tas bija jādzird! Tas bija tā, it kā viņš atplēstu tavu miesu un bungotu tieši pa kādu nervu kamolu! Un tā 20 minūtes no vietas. Es nezinu, kā Tarasovs to panāk! Tas pats ir ar šo viņa videoinstalāciju.”

Satiekot mani, Tarasova kungs cenšas atcerēties, kad pēdējo reizi bijis Rīgā, kā arī atminēties visus savus turienes džeza līdzgaitniekus. Normundu Šnē, kas pūtis oboju, un Māri Briežkalnu, kas spēlējis bungas Baltic Art Orchestra sastāvā, ar kuru Tarasovs uzstājās 1990. gados. Viņš atceras, 2008. gadā kāpis uz skatuves mūzikas festivāla „Rīgas Ritmi” ietvaros, bet pērn kāds modes zīmols aicinājis viņu veidot muzikālo noformējumu modes skatei. Zīmola nosaukumu gan mākslinieks neatceras, bet atceras, ka to nākuši skatīties „visādi buržuji, bijušais prezidents un garas meitenes tērptas Gucci un Armani”. Tarasovs sāk sirsnīgi smieties atceroties laiku, kad labs viņa draugs – audio inženieris, Blue Microphones dibinātājs Mārtiņš Saulespurēns viņu uzaicinājis uz savu vasaras māju Carnikavā: „Mums bija divas iespējas – runāt angliski vai krieviski, tā kā mums vieglāk bija sazināties krieviski, tā arī darījām. Kompānijā bija iegadījies kāds pavecāks kungs – rūdīts kompartijas biedrs. Te pēkšņi Mārtiņš, kurš ir ļoti inteliģenta personība, ļoti kluss un ieturēts, pārslēdzās uz latviešu valodu un paaugstinātā tonī pret kompartijnieku raidīja izsaukumu „Tu, sarkanais dirsinieks!”. Kā lietuvietis, es latviešu valodu nedaudz spēju uztvert un nevarēju arī nepamanīt, ka kungs savāca savas mantas un prom bija. Nu, skaidrs – tur bija izcēlies kāds politiskas dabas konflikts.” 

Meses arhitekts Roks Kilčiausks sacīja, ka diemžēl mesē nav bijis iespējams tehniski nodrošināt darba The Sixties oriģinālversiju, kurā magoņu lauka projekcijām vajadzētu iezīmēt visas četras telpas sienas un ļaut skatītajam vēl pilnīgāk iegrimt magonēs, radot pilnasinīgāku multisensoras telpas formātu. Ko tieši vēlējāties, lai skatītājs sajūt caur šo darbu?

Atceraties Biliju Holideju (Billie Holiday) – viņu nogalināja heroīna atkarība. Atceraties viņas izpildīto dziesmu Sophisticated Lady?

„... Smoking, drinking, never thinking
Of tomorrow...”

Tāds bija tas laiks – tā bieži vien tapa mūzika sešdesmitajos, un tāda mūzika, kāda tā bija tad – vairs nekad nebūs. Šis darbs ir par tā laika enerģiju. Tas nav tikai par narkotikām kā tādām. Jā, protams, daudzi mūziķi tolaik tām pievērsās. Arī es pamēģināju... (Mans Dievs, pat tolaik kaut ko ierakstīju! Kaut nebūtu to darījis...) Šis darbs arī nav nostalģisks, tas radīts, lai parādītu tā laika esenci. Ja tagad kāds mēģinātu spēlēt kā Džimijs Hendrikss – tas vairs neietu krastā! Mēs nevaram viltot laiku. Šis ir veltījums tiem laikiem, kuru bērns es esmu. Es aizvien atceros tā laika sajūtas. Skaņu celiņam es izraudzījos tā laika ‘dinozaurus’ – Deivisu, Šankaru, Makenziju...

Darbs ir tehniski sarežģīts, bija grūti visu darba kopumu šeit prezentēt – oriģināli tas sastāv no astoņiem ekrāniem. Vēlāk tas dosies uz Maskavas biennāli. 

Pastāstiet par darbu, ar ko piedalījāties kādā citā biennālē – Eiropas mākslas biennālē Manifesta 10 Sanktpēterburgā, kur bija apskatāms jūsu darbs Fourth River.

Gadiem ilgi manā studijā stāvēja Dantes Aligjēri „Dievišķā komēdija”, kuru es regulāri pārlapoju. Iedvesmojoties no darbā iztirzātās upes metaforas, man radās ideja veidot vizuālu un akustisku instalāciju ar nosaukumu „Dantes upes” (Dante’s Rivers). Tās bija četras dažādas upes – Manifesta biennālē tika prezentēta ceturtā, kurā satiekas uguns un ūdens upes. Ūdenim saskaroties ar liesmām, rodas tāda čākstīga skaņa, kas izmantota arī skaņu celiņā. 

1993. gadā kopā ar Iļju Kabakovu piedalījāties arī Venēcijas biennālē, prezentējāt The Red Pavilion...

Jā, būtībā jau viņš mani izprovocēja pievērsties mākslai. Tās bija 80. gadu beigas. Protams, visu savu mūžu esmu bijis līdzās māksliniekiem – viņi nāca uz maniem koncertiem, pēc koncertiem mēs, savukārt, kopīgi pavadījām laiku viņu studijās... Bet uz manu pirmo darbu tomēr mani pavedināja mans draugs Kabakovs. 1991. gadā Diseldorfas Kunsthallē bija pēcpadomju laikmetīgajai mākslai veltīta izstāde – Sowjetische Kunst um 1990. Binationale CCCP. Tā laika mākslas telpas direktors Jurgens Hartens (Jürgen Harten) mani uzaicināja veidot šīs izstādes muzikālo programmu, bet Kabakovs turp aizveda savu slaveno sarkano vagonu (The Red Wagon). Mans muzikālais ieraksts tolaik bija veltīts cilvēkiem, kas gāja bojā koncentrācijas nometnēs. Tas saturēja sentimentālas krievu dziesmas. Kabakovam tas patika un viņš ierosināja mūsu spēkus apvienot.


Ierakstīts 1992. gadā Ronald Feldman galerijā Ņujorkā. Recorded by Larry Buksbaum, mastered by Eugenijus Motiejūnas. © Vladimir Tarasov 

Nākamais bija mūsu kopdarbs Incident at the Museum or Water Music Ņujorkas Ronald Feldman galerijā – 1992. gadā. Pēcāk tas ceļoja uz Barselonu, Lisabonu, Čikāgu... Music on the Water (1996), kas šobrīd atrodas Ķīles Schloss Salzau, ir vienīgais mūsu kopdarbs, kurā nav sociālpolitisku elementu – nekas par Padomju savienību – tikai tilts pār ezeru un vējš spēlē klusu zvanu mūziku...

Jā, un tā jau soli pa solim es atradu pats sevi un sāku veidot arī personālizstādes.

Tolaik vēl darbojāties ar skaņas instalācijām, bet kurā brīdī jūs pievērsāties video?

Kad sapratu, kad muzejiem un galerijām uzstādīt mehāniskās instalācijas ir daudz par dārgu! (Smejas.)

Tas bija kādus divpadsmit gadus atpakaļ. Tas bija video darbs Septima. Es biju Venēcijā, sēdēju kanālā malā un skatījos uz gondolām... Septiņas gondolas, septiņi Venēcijas rajoni... Un ritms, ko rada gondolu šūpošanās zaļajā, vecas bronzas toņa ūdenī. Fasāžu atspulgs tajā. Laiks, kad Krievija un Venēcija vēl bija kā māsas, un mākslu aizguva no kopīgas mātes – Bizantijas... Man, kā mūziķim, šis strukturālais Venēcijas tēlojums raisīja asociācijas ar intervālu starp skaņām – septīmu. Un man radās iedvesma video!

Es devos uz mūsu Mākslas akadēmiju pie mākslinieka un fotogrāfa Alvīda Luka (Alvydas Lukys) un lūdzu viņu mani iemācīt, kā jātaisa video. Apguvu, dabūju labu kameru, devos atpakaļ uz Venēciju – uz to pašu vietu, kur mani piemeklēja iedvesma un sāku filmēt. Visu ko daru, esmu radis darīt pilnībā pats – sākot no filmēšanas līdz montāžai, jo uzskatu, ka man, kā mūziķim, piemīt tāds īpašs jūtīgums un ritma sajūta.


Vladimirs Tarasovs. Stravinska sinkopācijas. 2014. 2'02"

Tas bija pirmais videodarbs. Kurš ir pēdējais?

Viens no maniem pēdējiem darbiem, pie kura strādāju, seko Igora Stravinska fonda uzaicinājumam – veidoju videoinstalāciju Stravisky Syncopes, atgādinot, ka Stravinska sinkope bija vēl pirms džeza sinkopes. 

Ar ko atšķiras radošās domas process, kad radāt mūziku un kad veidojat vizuālu darbu? Kā plūst jūsu radošā enerģija?

Tā ir tāda dvēseliska enerģija, kas parasti piemīt mūziķiem. Kad pievēršos vizuālajai mākslai – tajā saklausu mūziku, kad pievēršos mūzikai – tajā saskatu vizuālus elementus. Mūzika atveras kā skaista puķe, ziedlapa pēc ziedlapas – skaņa pēc skaņas... Vakar man kāds jautāja, vai es gleznoju – nē, es negleznoju. Es neprotu, es darbojos ar to, ko es pārzinu, proti, skaņu. Skaņa un tās vizuālais moments – tās ir manas lietas.

Sākumā bija skaņa, tad radās mūzika. Tā ir skaņu kombinācija. Vizuālajā māksla ir tāpat. Bet, protams, galvenais tajās abās ir ideja. Realizācija – tā ir otršķirīga.

Vai ir iespējams nogurt no mūzikas, nogurt no skaņas?

Jā, tas ir iespējams, ja ar mūziku nodarbojas kā ar atdarināšanu, kā rutīnas darbu, bet brīvajā laikā sapņo par Akapulko vai nezinu... Antāliju. Esmu strādājis simfoniskajā orķestrī – tas ir rutīnas darbs, un Federiko Fellīni filmā “Orķestra mēģinājums” (1978) bija pilnīga taisnība – brīvajā laikā viņi sit kārtis, pin mīlas dēkas, un par mūziku maz domā, jo mūzika ir viņu darbs. Taču, ja mīli to, ko dari, tu esi daļa no tā. Tu atskaņo pats sevi. Tad sagurt nevar. Tas pats ir arī vizuālajā mākslā. Tu vienkārši runā caur to, ko dari, jo tev ir jārunā – citādi tu nevari. Bet, kad tu mēģini atkārtoti pateikt ko tādu, ko kāds jau ir pateicis, – tas vairs nav interesanti. Atceros, kad viesojos Rīgā, man teica – o, mums ir viens lielisks saksofonists, viņš spēlē kā Džons Koltreins! Bet es jau esmu dzirdējis, kā spēlē Koltreins – man ir visi viņa ieraksti! Man nevajag dzirdēt kādu, kas viņu atdarina. Lai viņš dara ko savu. Varbūt man tas nepatiks, bet tas būs viņa. 


Vladimirs Tarasovs. In Between. 2009. 2'02"

Tātad oriģinalitāte jums ir būtiska?

Nav tā, ka es speciāli censtos radīt ko īpaši oriģinālu. Mēs uz šīs planētas esam vairāk nekā seši miljardi cilvēku, un ziniet, kas ir lieliskākais – mēs katrs esam pilnīgi atšķirīgi. Atrast sevi, savu patieso, atšķirīgo es – tas ir labākais, kas var notikt. Māksliniekam svarīgākais ir atvērt pašam savas durvis, atrast savu veidu, kādā būt. Kabakovs reiz labi salīdzināja mākslu ar komunālo dzīvokli – atver vienas durvis, tur ir Dišāns, atver citas – tur Kandiskis. Tu vari viņus kopēt vai radīt ko savu.

Vai jūs domājat par jaunām iespējām mākslā un mūzikā?

Tehnoloģijas mūsdienās ir devušas tik daudz iespēju realizēt savas idejas! Sniegušas papildus radošo momentu. Mūzikā ir dažādas komponēšanas datorprogrammas – Sibelius, Finale... bet, ja nav idejas, tās neko nelīdzēs, tās mūziku jūsu vietā neuzrakstīs.

Man patīk jauni cilvēki, kas pieļauj kļūdas, bet cenšas sevi atrast, taču lielākoties tas, ko atražo mūsu akadēmijas – tās ir kopijas. Un jauni talantīgi cilvēki pēc to absolvēšanas vienkārši kaut kur pazūd, strādā veikalā un pārdod ierakstus.

Vai apmeklējāt šā gada Venēcijas biennāli?

Jā, atklāšanas dienā es spēlēju koncertu kopā ar Grišu Bruskinu Fondazione Querini Stampalia telpās.  

Kāda tā jums šķita?

Haoss, kā jau parasti, bet dažas lietas šķita interesantas. Piemēram, Kristians Boltanskis centrālajā izstādē un Okvui Envezora sniegums kopumā. Britu paviljons, Polijas paviljons... Poļu video bija labs, kaut arī dzirdēju savus amerikāņu draugus ko runājam par diskrimināciju, ka, lūk, – atnāca baltie cilvēki un melnajiem parādīja, kas ir opera. Starp citu, man patika Singapūras paviljons. Nevienam nepatika, bet man patika. Līdz šim domāju, ka Singapūras mākslā ir tikai pops un kičs, un vispār nekā nav, bet šeit bija cits pierādījums. Man pat patika Mozambika – viņu instalācija nedaudz atgādināja Iļjas Kabakova darbu The Big Archive

Daudzi šā gada biennāli raksturo kā ļoti depresīvu.

Tas nav par to, ko redzam, bet par to, ko jūtam. Daudzi darbi runā par šā laika ģeopolitisko situāciju, un tā šobrīd ir depresīva. Jūs šodien varat noskatīties Mela Bruksa komēdiju, bet tā jums nešķitīs smieklīga.


Vladimirs Tarasovs. Foto: Arūnas Baltėnas 

Jūs ceļojat, bet aizvien atgriežaties Viļņā. Kas jūs šeit tur?

Šī ir skaistākā pilsēta! Atceros, ka Viļņas vecpilsēta tika renovēta agrāk, nekā jūsu Rīga. To darīja mans draugs Algis Reimeris, kurš arī ir mūziķis. Atceros, kad uzsāka renovāciju, – viņš apņēmības pilns griezās instancēs, lai lūgtu nepieciešamos krāsu toņus un pilsētu atjaunotu atbilstoši tās vēsturiskajam veidolam.

Šeit ir lieliska enerģija. Turklāt man ir brīnišķīga māja pie ezera, pie mana loga aug skaists 200 gadus vecs koks. Iedvesmojies no tā, es radīju instalāciju Kyklos (2010) – tās tapšanas gaitā šo koku filmēju katru dienu gadu no vietas. Tagad darbs atrodas RAM muzejā Romā.

Mājas un studija var būt jebkur, es vienmēr esmu ceļā, taču ar Viļņu es jūtu tādu īpašu saikni un esmu laimīgs atgriezties savas studijas un māju klusumā. 

www.vladimirtarasov.com