Latviešu mākslinieks Kristaps Ģelzis. Foto: Zane Iltnere

Vai nešķiet, ka tu jau agrāk būtu varējis pārstāvēt latviešu mākslu šajā forumā?

Agrāk es par to kreņķējos, bet tagad man pat ir kauns. Es biju daudz ambiciozāks. Es nezinu, kas noticis, bet pēdējos piecus gadus man ir personīgi vienalga. Man šķiet, ka jābūt arī kaut kādai paškritikai, es nedomāju, ka reāli būtu iespējas pārsteigt pasauli. Es vairs neesmu tajā vecumā. Objektīvi jārēķinās, kas ir noticis visā laika periodā blakus manai profesionālajai dzīvei. Noticis ir vienkārši ārprāts. Ar to nav iespējams konkurēt, ja neesi megaģēnijs. Ir jābūt radošam dzīvniekam, lai spētu šo realitāti sagremot un transformēt kaut kādā mākslinieciskā karjerā visa šī perioda garumā. Pozitīvais ir tas, ka man ir skaidrs, kā es apmēram varētu strādāt nākamos piecus sešus gadus. Tā man nekad agrāk nav bijis. Man pazudis tas indiāņa naivums, kas ir jaunībā – kad tev parāda spogulīti un tu esi gatavs visu atdot, lai tikai arī varētu spoguļoties. Atraktīvie māņu gājieni vairs neuztrauc. Piemēram, ieraugot labu lietu veikalā, esmu iemācījies iziet ārā uz ielas un pārdomāt, vai tiešam man to vajag. Tāpat arī radošajā darbā – jāmāk drusku atslābt un nobremzēt to gribēšanu. Bet tajā pašā laikā ir izkristalizējies noteikts virziens. Ja iesācējs mākslā ir kā galīgi piedzēries šoferis, tad, jo vecāks kļūsti, jo taisnāk sāc braukt. Sākumā visu gribējās apskatīties un izmēģināt, bet tagad gribas lietas pabeigt, nevis tikai aizķeksēt.

Ko tad tu darīsi turpmākos piecus gadus? 

Risināšu tēmu. Rēķinoties ar to, ka kvalitatīvs mākslas darbs maksā naudu, tā kaut kur būs jāizrauj. Es nemāku tā, ka mūsdienās pieņemts – uzrakstīt uz papīra ideju, sarēķināt precīzu tāmi un tad stingri pie tās pieturēties. Tāme tad kļūst par mākslas darba sastāvdaļu. Man vienmēr tāme izaug divreiz lielāka, jo darba procesā visu laiku mainās domas un atziņas, un jāpiepērk vēl krāsa, vēl dēlis vai plastmasas gabals. Nevar burtnīciņā izrēķināt mākslas darbu, tas ir pilnīgs absurds! Tādēļ es arī pēc akadēmija beigšanas nenodarbojos ar grafiku – es nevaru uzzīmēt zīmējumu un pēc tam pārnest uz vara plates - uzskrāpēt vēlreiz. Tas taču sanāk radošs stulbums! Tādēļ man šķiet, ka tas, ar ko nodarbojas mūsdienīgās mākslas formas, ir koncentrēšanās uz ideju bez šī te aspekta. Mārketinga māksla koncentrējas, lai būtu asprātīga ideja, paredzama reakcija, ko var ļoti labi iztāmēt. Bet mākslas fakts patiesībā ir noticis pie rakstāmgalda un A4 lapas, kas man šķiet pilnīgi nepareizi. Nezinu... kā lai paskaidro, kādēļ es  rīkojos vecmodīgi un arvien vecmodīgāk?  Protams, paskatoties, kādi mākslinieki piedalīsies izstādē Venēcijas “Arsenālā”, parādās smaids. 40, 50 gadīgi cilvēki. Ļoti maz jaunāku!