Latviešu mākslinieks Kristaps Ģelzis. Foto: Zane Iltnere

Tas, kāda ir tradicionālā latviešu glezniecības skola, un kā glezno jaunie, ļoti atšķiras. Kaut krāsas tak tās pašas. Viņi to nedara gleznošanas dēļ, kā Zariņš, Iltners vai Boriss Bērziņš. Viņi vispirms uzprojektē galvā iemeslu, kāpēc viņiem vispār ir jāglezno. Mums ir ļoti daudz to jauno gleznotāju, bet es domāju labākos – Andri Eglīti, Andu Lāci, to pašu Kasparu Brambergu, Artūru Bērziņu. Viņi pieiet glezniecībai no pilnīgi citām, jaunām pozīcijām. Ja man sevi jādefinē kā gleznu radītāju, tad es arī pieeju no tā, ka man ipamatā ir idejas praktisks uzdevums, ko es gribu izvilkt priekšplānā mākslas darbā, nevis, ka es gribu gleznot. Kas tad vispār nosaka, ka mākslas darbs kļūst par gleznu? Tur ir visi glezniecības pamata parametri – gan krāsa, gan forma, gan telpiskums. Bet man vairāk nekā nav! Jo man arī neko vairāk nevajag. Ja man būtu jāglezno darba rūķi, kas velk zivis no Daugavas ārā, tas būtu pavisam kaut kas cits. Bet to, es uzskatu, vairs šodien nav jāglezno. Pietiek ar aifonu nofotografēt – tā ir tā atšķirība.

Vai konceptuālo mākslu tu jau šodien uzskati par vecmodīgu meinstrīmu?

Man nav koncepcijas. Būs uzrakstīts, ko es esmu uzgleznojis.

Attiecībā pret ko tu nosauci par drosmīgu izvēli?

Klaji jau neparādīsies nekas latvisks. Ir runa par kaut ko citu. Acīmredzot, lai pārstāvētu latviešu mākslu, pietiek ar latviešu valodā runājošu mākslinieku. Jo kopējais izstādes mārketinga nosaukums ir “iluminācijas”. Nav jau runa par problēmām, ir runa par mākslas kategoriju kā tādu. Kas ir māksla – vai žurnālistika, dokumentācija? Kur ir tas pamats, celms, no kura viss sazarojas? Tās pašas pamatlietas, ko māca Akadēmijā pirmajā kursā. Protams, es brutalizēju.

Vai esi redzējis iepriekšējās Latvijas ekspozīcijas Venēcijā?

Nē. Esmu apmeklējis biennāli pirms daudziem gadiem, kad Latvija vēl nepiedalījās. Tas bija sen, kad vēl Boiss bija populārs. 

Atceros, tajā gadā, kad latvieši Venēcijā bija pārstāvēti pirmoreiz, ar Ojāru Pētersonu, es tev neuzmanīgi pajautāju – vai netaisies turp aizbraukt? Tu nošņācies vien.

Bet ko nozīmē jautājums “tu nebrauksi?” Es tolaik vispār biju cilvēks bez naudas. To vienīgo reizi, kad biju aizbraucis, naudu aizņēmos – un pēc tam desmit gadus reklāmā atstrādāju.

Vai tev nemaz nav misijas apziņas?

Es jau vienā intervijā teicu, ka man nav ne mazāko ilūziju, visas cerības ir, ka es vēl pusgadu varu nodarboties ar sev mīļu lietu.