Latviešu mākslinieks Kristaps Ģelzis. Foto: Zane Iltnere

Tu pieminēji ambīcijas. Vai tad piedalīšanās Venēcijas Biennālē nav tīrs ambīciju projekts – sākot no valstiskā līmeņa un beidzot ar personisko? 

Es varu godīgi likt roku uz sirds un teikt, ka ne es tur rāvos, ne lauzos, lai tur nokļūtu. Daigai likās, ka šāds projekts varētu būt, Kultūras ministrijas konkursā tas guva atsaucību – tāds ir arī kuratora/komisāra uzdevums. Man tagad vienu dienu liekas – kādēļ tas vajadzīgs?, otru – ka ir tomēr forši sevi pamocīt. Cits mērogs, un  pasākums tomēr kvalitatīvs... Ja reiz esi uzņēmies, ambīcijas parādās kā nenormāls uztraukums, ka varētu izdoties slikti, nepārliecinoši. No otras puses – pie vīna glāzes viss izskatās labi! Kā saproti, ar objektivitāti mums visiem kā ir, tā ir. Pašlaik es nevaru pat lietot vārdu “ambīcijas”, jo nekā jau vēl nav.

Atbildības nasta nespiež?

Domāju, ne visi, bet lielākā daļa iesaistīto saprot, ka tas ir izmisīgs gājiens. Pēdējā brīdī, ar ļoti knapu naudu. Reāli glezniecība ir vienīgais medijs, kas varētu tikt kvalitatīvi īstenots. Varbūt vēl kāds foto pasākums... Ja projekts būtu komplicēta instalācija, tas nebūtu realizējams. 

Vai tu rēķinies ar praktiskas dabas ierobežojumiem? Vai tad māksliniekam savā iecerē nevajadzētu būt brīvam kā putnam gaisā?

Es izmainīju iekārtojumu, tādēļ ka vienas sienas vidū ir ugunsdzēsēju durvis, kuras nedrīkst aizsegt. Bija paredzētas trīs lielas bildes, bet tagad ritms būs savādāks. Bija jāatrod telpisks kompromiss. Radikāli šādas lietas vienā divos mēnešos nevar atrisināt. Es saprotu, ka tagad nevar atļauties tērēt tik, cik gribētos, bet es pat nevaru atbildēt, vai vajag. Tomēr maziņas gleznas ir kaut kas cits nekā lielas. Tas ir jautājums par izteiksmes līdzekļiem – nevar kaifot par gleznu, kas ir metrs reiz metrs, kurā nav nekāda acīmredzama sižeta, turklāt, ja tā atrodas divsimt kvadrātmetru telpā. Tad fokuss būs visam uz ko citu. Uz mākslinieka attieksmi. Šoreiz šī glezna ir jāpalielina, lai nepārprotami pasvītrotu krāsu glezniecisko aspektu, kas ietver arī telpas nozīmi.

Komplicētākais manā gadījumā ir, ka šis būs pirmais gadījums, kad necenšos uzbāzīgi ko komentēt. Šis mākslas darbs nemēģinās būt ar kādu sociālu pozīciju. Mākslinieciska pozīcija gan iezīmēsies – pretēja mums ierastajai praksei. Darbs nebūs instalējošs, varbūt tas koķetēs ar pretpolu tam, ko parasti dara. Es nevaru paredzēt, kā tas komunicēs ar citiem darbiem – šajā ziņā ministrijas komisijas izvēle ir diezgan drosmīga. Paskatīsimies mākslas žurnālus – kādas ir tendences? Ir apjukums. Ir arī līdzīgi darbi tam, ko es daru, ir dažādi idejiskie, sociāli interaktīvie meklējumi, daudz mārketinga mākslas. Bet atgriežas jautājums par “vistu vai olu” – krāsu, formu vai sižetu. Arī mūsu glezniecībā veidojas salīdzinājums.